Semjuels Bekets

( 1906 - 1989 )

Īrija

Īru dramaturgs un romānu rakstnieks; viens no lielākajiem absurda teātra meistariem līdzās Eiženam Jonesko (Eugéne Ionesco); visbiežāk tiek uzlūkots kā postmodernists. Beketa lugu centrālās tēmas ir cilvēka ciešanas un izdzīvošana; varoņu pamatproblēma – cīņa ar eksistences bezjēdzību vai vienkāši šī fakta apzināšanās, kā arī atrašanās pasaulē, kas ir Nekas. Bekets ir 1969. gada Nobela prēmijas laureāts. Viņa teātra darbos atbalsojas burleskas, vodeviļas, delartiskās komēdijas (comedia dell’arte) ietekmes, kam līdzās manāmi iespaidi no mēmajām Kītona un Čaplina filmām.

Semjuels Bekets (Samuel Barclay Beckett) dzimis Dublinā labi pārtikušā protestantu ģimenē. Tēvs Viljams Bekets bija muitas ierēdnis, bet māte Marija Roē pirms precībām bija strādājusi par medmāsu. Semjuels Bekets ieguva izglītību Portoras Karaliskajā skolā un Trīsvienības koledžā Dublinā, kur viņš 1927. gadā ieguva bakalaura grādu franču un itāļu filoloģijā. Pēc studijām Bekets strādāja par skolotāju Belfāstā un par angļu valodas pasniedzēju Parīzes École Normale Supérieure. Tajā laikā viņš sadraudzējās ar Džeimsu Džoisu, kas viņam diktēja un lika taisīt kopijas iecerētā darba „Finegana Vāķēšana” (Finnegans Wake, 1939) nodaļas. Džoisa pārraudzībā viņš arī tulkoja daļu šīs grāmatas franču valodā.

1931. gadā Bekets atgriezās Dublinā un ieguva maģistra grādu. Gadu viņš pasniedza franču valodu Trīsvienības koledžā, bet no šī darba atteicās, lai varētu visu laiku veltīt rakstīšanai. Pēc tēva nāves Bekets saņēma mantojumu, kas ļāva viņam pārcelties un iekārtoties uz dzīvi Londonā (Bekets tur dzīvojis no 1933. -1936. gadam). Pēdējā tur pavadītā gada laikā viņš izgāja arī psihoterapijas kursu.

1930. gadā Bekets debitēja kā dzejnieks ar 98 rindas garu poēmu (ar 17 zemsvītras piezīmēm) – „Whoroscope”. Poēmas protagonists Renē Dekarts nododas dramatiskam monologam, gaidot, kamēr izcepsies viņa ikrīta omlete no labi noturētām olām; viņš prātuļo par teoloģijas noslēpumaino dabu, par laika gaitu un nāves tuvošanos. Poēmai sekoja eseju krājums „Prusts” (Proust, 1931) un romāns „More Pricks Than Kicks” (Vairāk dūrienu nekā sitienu, 1934). Trīsdesmito gadu beigās viņš iepazinās ar Sjūzenu Deševo-Dimesnilu (Suzanne Dechevaux-Dumesnil), klavierspēles studenti, un ar viņu 1961. gadā apprecējās. Kad Bekets ieguva Nobela prēmiju, Sjūzena izteicās īsi: „tā ir katastrofa”. Bekets atteicās piedalīties ceremonijā.

Beketa romānista karjera pa īstam aizsākās 1938. gadā ar romānu „Mērfijs” (Murphy), kurā attēlota romāna varoņa cīņa ar iekāri, ko viņā izraisa mīļākā – kāda prostitūta, un varoņa aizbēgšana gara tumsībā.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Bekets no Īrijas steigšus devās uz Parīzi un pievienojās Pretošanās kustībai. Tā kā viņu meklēja nacisti, Bekets kopā ar Sjūzenu bija spiests bēgt uz Dienvidfranciju, kur viņiem divarpus gadus nācās slēpties Rusiljonas pilsētiņā. Bekets strādāja lauku darbus un rakstīja savu otro romānu „Watt” (Vats), - tas bija pēdējais romāns, kas sarakstīts angļu valodā; darbs tika laists klajā 1953. gadā. Romāna darbību veido neauglīgie Vata (Watt angļu valodā ir homofons What – „kas”) sapratnes meklējumi Nota (Knot savukārt atbilst Not, t.i., „ne”) kunga namā, kamēr pats namatēvs nemitīgi maina veidolu. 

Pēc kara Bekets neilgu laiku strādāja Īrijas Sarkanajā Krustā Normandijā; no 1946. līdz 1949. gadam viņš sarakstīja savu lielāko prozas darbu – triloģiju „Molloy”(Molojs), „Malone Meurt” (Melons mirst) un „Innommable” (Bezvārda), kas iznāca 1950. gadu sākumā. Tie sarakstīti franču valodā un tulkoti angliski, tulkojumos ieviešot būtiskas korekcijas tekstā. Bekets sacīja, ka tad, kad viņš rakstīja franciski, bija vieglāk rakstīt „bez stila” – viņš nepavisam necentās būt elegants. Līdz ar valodas nomaiņu Bekets centās aizbēgt no visa, kas pazīstams. Triloģijas grāmatās atklājas Beketa skaudrā apjauta – nav izejas no ilūzijām un no kartēziskās nepieciešamības domāt, mēģināt atrisināt neatrisināmo. Beketa karstākā vēlme bija radīt „bezvārda literatūru”. Visu dzīvi viņš cīnījās ar vārdiem, mēģinot iegūt klusumu, kas tos pasvītro.

„Gaidot Godo” (En Attendant Godot) sarakstīts 1949. gadā, angļu valodā izdots 1954. gadā autora tulkojumā. Šī luga atnesa Beketam starptautisku slavu un padarīja viņu par vienu no absurda teātra lielākajām figūrām. Intervijā New York Post viņš daļēji atzina, ka luga balstīta dialogos, kādi bijuši starp viņu un Sjūzenu Rusiljonā. Traģikomēdija divos cēlonies pirmoreiz tika spēlēta 1953. gada 5. janvārī Théâtre de Babylone. Divi klaidoņi, Vladimirs un Estragons, kas viens otru sauc par Gogo un Didi, sastopas uz lauku ceļa pie kaila koka. Viņi gaida kāda Godo ierašanos – šajā vārdā bez īpašas piepūles var ieraudzīt gan vārdu Dievs (God), gan Čārlija Čaplina franču versiju: Charlot. Lai kaut cik izklaidētos, abi gaidītāji plēš jokus, stāsta par savu pagātni un spriež par Godo. Uz neilgu brīdi parādās vēl divi personāži – tirāniskais Poco un viņa kalps Lakijs. Viņi nodod ziņas no Godo – ka tas nevarot ierasties tajā dienā, bet nākamajā – pavisam noteikti. Otrajā cēlienā Vladimirs un Estragons aizvien vēl gaida, un Godo dod vēl vienu solījumiem pilnu ziņu. Abi gaidītāji vispirms mēģina pakārties, tad apņemas doties prom, lai arī vairs nejaudā pakustēties... Beketa filozofiskajā lugā nav nozīmes bez esamības. Apšaubīta tiek pati Vladimira un Estragona esamība. Bez Godo viņu dzīvei nav mērķa; eksistenciālo dilemmu nevar atrisināt pat pašnāvība.

Pēc „Gaidot Godo” Bekets sarakstīja „Fin de partie” (Galotne, 1957), vairākas skatuves lugas un raidlugas. „Galotne” jeb spēles izskaņa vēlāk kļuva par vienu no Beketa centrālajām tēmām. Tā ietvēra arī cilvēku savstarpēju atkarību (kā sižetā: Hams un Klovs ierodas istabā kopā ar Nagu un Nellu, kas atrodas atkritumu kastēs.) „Kādudien tu būsi akls tāpat kā es,” Hams saka. „Tad tu sēdēsi kā tāds netīrums nekurienē, iespundēts tumsā uz visiem laikiem – tāpat kā es.” Darbā „Krapp’s Last Tape” (Krapa pēdējais ieraksts, 1959) Bekets atgriezās pie dzimtās valodas. Lugā darbojas vecs vīrs – viņš viens pats sēž istabā un naktī klausās ierakstus no dažādiem pagātnes posmiem.

Atsevišķos darbos Bekets, lai distancētos no skaudrajiem tematiem, izmantojis melno humoru. Pēdējā romānā „Comment c’est” (Kā ir, 1961) galvenais varonis rāpo pa dubļiem, velkot līdzi maišeli ar konserviem. Viņš panāk kādu citu rāpotāju, kuru visādi pazemo un tad pamet vienu, lai viņu spīdzinātu citi rāpotāji.

1960. gados Bekets rakstīja lugas radio, teātra un televīzijas vajadzībām. Šajā laikaposmā par Beketa darbu ievērojamāko interpretētāju kļuva Billija Vaitlova (Billie Whitelaw). Savukārt gandrīz visos Beketa lugu iestudējumos Amerikā spēlējis Alans Šneiders (Alan Schneider), viņš režisējis arī Beketa filmu „Filma”, kur galvenajā lomā darbojies Basters Kītons.

Nākamajā desmitgadē – 1970. gados – iznāk Beketa dzejoļu krājums „Mirlitonnades” (1978), kā arī lugas „Company” un „All Strange Away” (abas: 1979), ko 1984. gadā iestudēja Ņujorkā. 1984. gadā tapušais darbs „Catastrophe” (Katastrofa) veltīta Vaclavam Havelam; lugas sižetu veido disidenta pratināšana. 

Bekets dzīvoja Parīzē, Sv. Žaka ielā. Apkārtnes kafejnīcās viņš mēdza tikties ar draugiem, dzert espresso un smēķēt tievās cigaretes. Reizēm viņš mēdza doties ārpus Parīzes uz savām lauku mājām. Īsi pirms sievas nāves 1989. gadā viņš bija pārvācies uz nelielu aprūpes namu. Tur Bekets mitinājās skopi mēbelētā istabiņā, pieņemot viesus un rakstot līdz pat pēdējai dzīves dienai – 1989. gada 22. decembrim. Brīvākos brīžos viņš skatījās tenisa un futbola pārraides televīzijā. Pēdējā grāmata, kas tika izdota autora dzīves laikā, bija „Stirring Still”. Runā, ka lielu daļu savas Nobela prēmijas naudas viņš izdalījis trūcīgākiem māksliniekiem.

Kad Parīzē un Londonā tika svinēta viņa astoņdesmitā dzimšanas diena, Bekets, kā aizvien, klusēja. Septiņdesmit sešu gadu vecumā viņš bija izteicies: „Ar izsīkstošu koncentrēšanās spēju, atmiņas zudumiem, aptumšotu prātu – tādā stāvoklī ir lielāka iespēja pateikt kaut ko tuvāku tam, kā patiesībā ir. Lai arī viss šķiet neizsakāms, tas, kas paliek pāri, tomēr aizvien grib tikt izteikts. Bērns grib celt smilšu pili, lai arī no tā nav nekādas jēgas. Lielākā vecumā, kad palikuši vairs tikai pāris smilšu graudi, to izdarīt šķiet daudz iespējamāk.” (no grāmatas „Playwrights at Work”, red. George Plimpton, 2000). Beketa paša atstāto „smilšu graudu” uzskaitījumam nepieciešamas vairākas garas bibliogrāfijas lappuses; arī latviski tulkoto darbu saraksts šķiet esam vien pašā sākum

Latviski izdoto darbu bibliogrāfija

Semjuels Bekets. Mērfijs. - R.: Jumava, 2008. Tulkojusi Ieva Kolmane.