Džons Benvils

( 1945 )

Īrija

Īru rakstnieks Džons Benvils ir dzimis Veksfordā, Īrijā, 1945. gadā. Izglītojies Kristīgo Brāļu skolā un Svētā Pētera Koledžā Veksfordā. Strādājis lidsabiedrībā ‘Aer Lingus’ Dublinā, līdz ar to darbs viņam nodrošinājis iespēju daudz ceļot. Laikā no 1988. gada līdz 1999. gadam bijis ‘Irish Times’ literārais redaktors. “Long Lankin” – īso stāstu krājums – tika publicēts 1970. gadā. Tālāk sekoja “Nightspawn” (1971) un “Birchwood” (1973) – abi ir romāni.

Benvila radītais 15. gadsimta poļu astronoma Kopernika (Dr Copernicus 1976) portrets ieguva James Tait Black Memorial balvu daiļliteratūrā un kļuva par pirmo grāmatu sērijā, kurā pētītas ievērojamu zinātnieku dzīves un zinātniskās idejas. Otrais romāns šajā sērijā bija par 16. gadsimta Vācu astronomu Kepleru (Kepler, 1981), kas ieguva ‘The Guardian’ Fictional apbalvojumu. Savukārt The Newton Letter: An Interlude (Ņūtona vēstule: starpspēle,1982) ir stāsts par kādu akadēmiķi, kas raksta grāmatu par matemātiķi Seru Īzaku Ņūtonu. Šo stāstu filmā adaptēja Channel 4 Television. Mefisto (Mefistofelis, 1986), pārstrādājot Doktoru Faustu, izpēta tā skaitļu pasauli.

The Book of Evidence (Pierādījumu grāmata,1989), kas ieguva Guinness Peat Aviation Book balvu un iekļuva Bukera balvas īsajā sarakstā, Ghosts (Spoki,1993) un Athena (Atēna,1995) kopā veido nosacītu romānu triloģiju, kuras teicējs ir Fredijs Montgomerijs (Freddie Montgomery) – notiesāts slepkava. The Untouchable (Neaizskaramais) – Benvila 1997. gada romāna – centrālais tēls Viktors Maskels (Victor Maskell) ir balstīts mākslas vēsturniekā un spiegā Entonijā Blantā (Anthony Blunt). Eclipse (Aptumsums, 2000) stāstnieks ir Aleksandrs Klīvs (Alexander Cleave) – aktieris, kas ir devies atpakaļ uz mājām, kur pavadījis savu bērnību. Shroud (Līķauts, 2002) turpina stāstu, kas iesākās Aptumsumā un Bildēs no Prāgas: Pilsētas portretā (Prague Pictures: Portrait of a City, 2003), kas ir maģiskās Eiropas pilsētas privāta atminēšanās.

Džons Benvils dzīvo Dublinā. Viņa pēdējā grāmata The Sea (Jūra, 2005) ieguva 2005. gada Bukera balvu. Jūrā pavecs mākslas vēsturnieks zaudē savu sievu, kas nomirst no vēža, un meklē patvērumu piejūras villā, kur bērnībā ir pavadījis brīvdienas.

***

Džons Benvils, uzskatīts par stilistiski izsmalcinātāko savas paaudzes īru romānistu, ir filozofisks rakstnieks, kuru nodarbina uztveres iedaba, iztēles un realitātes konflikts un indivīda eksistenciālā izolētība. Lai arī viņa rakstība koķetē gan ar postmodernismu, gan ar maģisko reālismu, tomēr vislabāk tā ir izprotama kā metaliteratūra Semjuela Beketa – atzītā Benvila padomdevēja – tradīcijā. Viņš, līdzīgi kā Bekets, plūstoši pāriet no Īrijas ainavām un raksturiem uz Eiropas kontekstiem un vēsturēm, kā arī no vispārpieņemtiem stāstījumiem – fabulās un sagrozījumos. Nerimstoši un, daži varētu iebilst, - pretenciozi netieši – viņa darbi rotaļājas gan ar acīmredzamām, gan arī slēptām atsaucēm uz viņa literārajiem elkiem, īpaši Prustu, Dostojevski un Nabokovu.

Visagrīnākajos daiļliteratūras darbos Long Lankin (1970) un Nihtspawn (1971), Benvils iezīmēja savu ne-reālista teritoriju un ieinteresētību metafiziskajās idejās, taču tika kritizēts par izdabāšanu savām iegribām un liekvārdību. Darbā “Birchwood” (1973) viņš saglabāja savu tieksmi uz barokālu prozu, taču daudz veiksmīgāk iegrožoja to ar gotisku fantāziju par irstošu īru ģimeni un viņu brūkošo savrupnamu. Iedvesmojoties no romantiskiem meklējumiem, apļveida sižets iekļauj teicēju, Gabrielu Godkinu (Gabriel Godkin), kas dodas meklēt savu pazudušo dvīņumāsu un pa ceļam satiek savādu ceļojošā cirka trupu. Atskaņas no Dikensa Saltā nama (viens tēls pat pašaizdegas) šajā poētiskajā meditācijā par attiecībām starp atmiņu un iztēli savieno daudzas tipiskākās Benvila alūzijas ar Nabokovu un Prustu:

„Mēs iztēlojamies, ka atceramies lietas, kādas tās ir bijušas, lai gan īstenībā viss, ko mēs ienesam nākotnē, ir fragmenti, kas atveido pilnībā iluzoru pagātni. Pirmā nāve, kurai esam liecinieki, vienmēr būs balsu murmināšana tālāk gaitenī un pulkstenis, kas apklust aptumšotā istabā, mīlestības beigas ir mūžam divas cigaretes apakštasē un baltas durvis, kas aizveras.”

Starptautisku atpazīstamību Benvils ieguva ar nākamajām četrām grāmatām, kuras parasti apraksta kā viņa ‘zinātnisko tetraloģiju’ un kuras savā starpā savieno to kopējā interese par matemātisko vai astronomisko struktūru kā uztveres ‘valodas’ alternatīvu. Darbos Dr Copernicus (1976) un Kepler (1981) zinātniskie galvenie varoņi kalpo, lai ilustrētu jebkuru ‘izdomātu’ visuma versiju nepilnīgumu, kas galu galā nespēj notvert tā netveramo būtību. Izrietošās šaubas pašiem par sevi, kas nomāc gan Koperniku, gan Kepleru, atkārtojas darbā The Newton Letter (1982), kurā Ņūtona biogrāfs, kurš dzīvo viens, nošķirtībā Veksfordas pavalstī, Īrijā, mēģina rakstīt par Ņūtona ticības krīzi, vienlaicīgi pats ciešot no nervu darbības traucējumiem. Netieši norādītās paralēles starp zinātnieku un rakstnieku, kas abi ir ieslīguši paši savās neadekvātajās interpretāciju sistēmās, ir tuvplāns tam, kas tiek uzskatīts par Benvila visautobiorāfiskāko darbu.

Viena no Benvila rakstības raksturīgākajām iezīmēm ir intertekstuālais atkārtojums – motīvu vai alūziju pārnešana no viena romāna otrā. Mefisto (1986) – ceturtā viņa zinātniskās tetroloģijas grāmata – ir faustisks stāsts par matemātikas ģēniju Gabrielu Svanu (Gabriel Swan), kura karnevāliskie piedzīvojumi atrakciju parkā mākslinieciski (kopā ar prustiskajām asociācijām) atsauc atmiņā agrīnāko “Birchwood”. Mīklainajā romānu triloģijā, kas seko pēc tetraloģijas, šis atkārtošanās modelis ir uzkrītošs un tā galvenajam tēlam – Fredijam Montgomerijam – tiek izsekots līdzi cauri trim, dramatiski atšķirīgiem kontekstiem. Tā kā vizuālā māksla kļūst par galveno kanālu autora meditācijai par uztveri un attēlojumu, tad šajā gadījumā zinātnieka figūru aizstāj gleznotājs. Un, kad tetroloģija cilvēka iztēles lomu tika ievedusi krīzē, triloģija kaut kādā ziņā piedāvā no jauna ieguldīt cilvēka izgudrojumu nepieciešamajos radošajos izdomājumos. Tādējādi, skatīti kopā, šie romāni mīkstina Benvila agrāko skepticismu, lai arī tie rotaļājas ar arhetipiski postmoderno nepilnīgu vai nekonsekventu stāstījumu, nelineāru hronoloģiju un ‘patiesības’ un fantāzijas sapludināšanu.

Triloģijas pirmais darbs “The Book of Evidence” (1989) sastāv no Fredija Montgomerija ieslodzījuma laika atmiņām par tiesas procesu, saistībā ar kādas sieviešu kārtas apkalpotājas brutālu noslepkavošanu, jo viņa izjauca Fredija plānu nozagt kādu gleznu. Fredijs vienlaicīgi ir gan atbruņojošs, gan arī nosodāms personāžs, kurš, pats sava ego apžilbināts, ir spējīgs ļoti kvēli reaģēt uz portretu, ko zog, bet pilnībā nespējīgs iejusties sava cilvēciskā upura ādā. Nepatīkamā stāvokļa pamatā ir viņa paša eksistenciālā nedrošība, satura trūkums, ko viņš uztver: “Kā lai es to aprakstu, šo sevis sajūtu, kad es esmu kaut kas pilnīgi bez svara, bez pietauvošanās vietas, peldošs rēgs? Šķita, ka citiem cilvēkiem piemīt blīvums, ‘klāt-esamība’, kuras man trūka. Starp viņiem, šiem lielajiem, bezrūpīgajiem radījumiem, es biju kā bērns starp pieaugušajiem.” Šajā identitātes trauslumā slēpjas romāna ētiskā dilemma: Ja Fredija priekšstats pašam par sevi galu galā ir fikcija, tad, vai viņš likumīgi ir atbildīgs par savu noziegumu? Kāda ir tās viņa vainas iedaba, kuru pats Fredijs definē kā ‘iztēles trūkumu’? Un, cik tālu lasītājs var uzticēties viņa stāstam – šaubīgai konstrukcijai, pilnai ar neticamību, pretrunām un lepnību?

Fredijs no jauna parādās triloģijas otrajā darbā “Ghosts” (1993) – tajā darbība norisinās uz salas, kurā mīt no kuģa bojāejas izglābusies kopiena un kurā viņš, pēc izlaišanas no cietuma, šķietami ir devies iesakņoties. Šajā uzstādījumā, kas acīmredzami atdarina vairākus literārus tekstus, Vētru un Robinsonu Krūzo to skaitā, identitāte atkal ir pastāvīgā plūdumā. Bojā gājušā kuģa grupas sastāvā ir arī mākslas zinātnieks un viņa palīgs, kas kādā īpatnā veidā ir saistīti ar Fredija paša zinātnisko interesi par gleznotāju Žanu Voblēnu (Jean Vaublin). Šī, gandrīz vai Džona Benvila anagramma, ilustrē sporādisko absurda tendenci: nākamajā grāmatā Athena (1995), kurā Fredijs ir nokļuvis sazvērestībā, saistītā ar autentiskuma noteikšanu virknei viltotu gleznu, gleznotāju vārdi – Johans Laivelbs (Johan Livelb) vai L. van Hobelins (L. van Hobelijn) – atkal ir autora anagrammas, kā arī joks, kas apstiprina pamattēmu par darba izgudrošanu no jauna. Fredija mēģinājums ar paša iztēloto Floras versiju darbā Ghosts vai ‘A’ darbā Athena kā kalpones slepkavu jaunieviest Džoziju Belu (Josie Bell), kalpo gan par individuālās atbrīvošanās procesu, gan arī kā paņēmiens tālākam romānu savienojumam.

Melnais humors un skaidrība, kas paglābj Benvila darbus no kļūšanas neskaidriem, dominē romānā, ko daži uzskata par viņa lieliskāko darbu. Darbs The Untouchable (1997) iepazīstina mūs ar Viktora Maskela – tēla, kas brīvi balstīts Karaliskās mākslas kuratorā Entonijā Blantā, kurš 1979.gadā tika atmaskots kā viens no Kembridžas spiegu bandas – atmiņām. Šis darbs, iespējams pieejamāks, nekā tā priekšgājēji, ir biogrāfisks pētījums par individualitāti bezsvara stāvoklī, atsvabinātu no nacionalitātes un patriotisma konstrukcijām un pārņemtu ar sevis noliegšanu, ko pieprasa nodevīga rīcība. Pilnīgi pretēji eksistenciālajām gotiskajām melodrāmām, pie kurām viņš ir atgriezies savā pēdējā laika daiļliteratūrā – darbos Eclipse (2000) un Shroud (2002), darbs The Untouchable arī piedāvā manāmus atgādinājumus par Benvila saknēm lauzītajā ‘būt-par-īru’ stāvoklī – identitātē, kas turpina apgādāt viņu ar tradicionālu tematiku un stāstījuma balstiem, zem eiropeiskā eksperimentālisma apšuvuma.

Īva Patena (Eve Patten), 2002.
No angļu valodas tulkojusi Iliana Veinberga.

Monday, January 7, 2008. Copyright © Booktrust, British Council, the authors, the photographers. Produced by the Literature Department of the British Council in association with Booktrus