Ingmars Bergmanis

( 1918 - 2007 )

Zviedrija

Ingmars Bergmans - zviedru kino un teātra režisors, dramaturgs, scenāriju autors. Lai arī Bergmana slavu galvenokārt veido viņa režisētās filmas, viņš ir kļuvis arī par vienu no svarīgākajām figūrām un atskaites punktiem mūsdienu zviedru teātrī. Bergmana mākslinieka karjerā ietilpst skatuves lugas, radio uzvedumi, spēlfilmas un TV iestudējumi. Savās grāmatās „Laterna Magica” (1987) un „Intīmās Grēksūdzes” (1996) Bergmans stāsta un skaidro savu bērnību, attiecības ar tēvu un vecāku samocīto laulības dzīvi.

„Es ļoti gribu pavēstīt, runāt par to veselumu, kas ir katrā cilvēkā. Savāda lieta, ka ikvienā no mums ir kaut kāds veselums, savākts kopums, kurā balstoties, veidojas attiecības ar citiem cilvēkiem, kā arī nodomi un centieni, nesaprašanās, maigums, satuvināšanās, spēja aizkustināt un tikt aizkustinātam, attiecību saraušana un tas, kas seko pēc

Bergmans ir dzimis Upsalā. Tēvs Eriks Bergmans bija luterāņu mācītājs un Zviedrijas galma kapelāns. Bergmans tika audzināts stingrā disciplīnā. Māte Kārina, dzimusi Ekerbloma, nākusi no pārtikušas ģimenes; viņa bija lepna, stipras gribas sieviete, un attiecības starp abiem vecākiem izvērtās abpusēji destruktīvas. „Mammu, Tu esi mans labākais draugs,” Bergmans viņai rakstīja jau kā pieaudzis vīrietis. Bērnības aizliegumi un sodi vēlāk sniedza materiālu viņa lugām un filmām. Daudzi Bergmana darbi atklāj tēva-soģa radīto traumu; pie filmām, kurās tam ir īpaša loma, pieskaitāmas arī „Mīklaini, kā spogulī ” (1961) un „Ziemas gaisma” (1963).

Desmit gadu vecumā Ingmaram tika uzdāvināts filmu aparāts - laterna magica. Viņš arīdzan taisīja lelles pats savam leļļu teātrim, un 1935. gadā notika viņa pirmā izrāde: Augusta Strinberga „Sapņu spēle”. Bergmans studēja literatūru un mākslu Stokholmas Universitātē. Pēc studiju beigšanas strādāja kā režisora palīgs Stokholmas teātrī. Šajā laikā viņš sarakstīja vairākus īsstāstus un lugas, tostarp arī „Džeks starp aktieriem” (1946). Divdesmit sešu gadu vecumā Bergmans kļuva par jaunāko teātra direktoru Eiropā - sākot strādāt ar Helsingborgas pilsētas teātri (šo teātri viņš vadīja no 1944. līdz 1946.gadam, uzreiz pēc tam: līdz 1949. gadam režisors Gēteborgas pilsētas teātrī; Malmes pilsētas teātra režisors (1953-60); no 1960. gada Stokholmas Karaliskā Drāmas teātra režisors, 1963. gadā viņam tiek piedāvāta šī teātra direktora vieta - teātra vadītāja pienākumus pilda nākamos trīs gadus, līdz no šī uzdevuma atsakās.

Spēlfilmu jomā Bergmans debitēja vispirms kā scenārija autors Alfa Sjēberga filmai „Skandāls” (1944,); savukārt „Cietums”(1949), kas tika uzņemta divarpus nedēļās, bija pirmā filma, kam viņš bija gan scenārija autors, gan režisors. Zviedru kritika uz to atsaucās kā uz „režisora pusaudža gadu krīzi” un pievēršanos „novēlotai pieaugšanai”. Mākslinieciskā krīze nāca ar darbu „Virtenes un zāģu skaidas” (1953), kurā Bergmans attēlo nonicinātu un nožēlas vērtu mākslinieka dzīvi. Darbība notiek nabadzīgo cirka vidē. „Cilvēki bieži runā par ‘izšķirošiem mirkļiem’,” Bergmans reiz sacīja. „Lugu rakstnieki šai tēmai velta īpašas pūles. Patiesībā, iespējams, ka tādu mirkļu tikpat kā nav, bet rodas iespaids, it kā tie nudien būtu... Patiesais pagrieziena punkts ir palicis tālu pagātnē, tālu tumsā.” (Intīmās Grēksūdzes, 1996)

Pirmos starptautiskos panākumus Bergmanam atnesa „Vasaras nakts smaidi” (1955). Stāstā, kas sākas reālistiski, bet noslēdzas gandrīz kā pasaka, lauku advokāts satiek aktrisi turnejas laikā; aktrise reiz bijusi viņa mīļākā; viņš pieņem ielūgumu kopā ar savu jauno sievu nedēļas nogalē paviesoties aktrises mātes lauku mājās. Filma „Zemeņu lauks” (1957) kļūst par robežšķirtni Bergmana daiļradē un karjerā. Tā pēta vīrieša izolāciju, un, līdzīgi kā vairākās citās filmās, Bergmans sižeta struktūrā izmanto brauciena, ceļa motīvu. Filma „Septītais zīmogs” (1957) uzņemta tikai 35 dienu laikā un ieguvusi vairākas balvas Kannu kino festivālā. Viduslaikos balstītais ceļa sižets veido vēstījumu par cilvēka attiecībām ar Dieva un Nāves idejām. Kareivis četrpadsmitajā gadsimtā izaicina Nāvi uz šaha spēli. Gadu gaitā, Maksi Sidovu kā kareivi no „Septītā zīmoga” sāk identificēt ar Bergmana ekrānisko alter ego. Sidovam bijušas lomas arī citās spēlfilmās.

Bibi Andersone, Herieta Andersone, Ingrida Tulina, Līva Ulmane bija Bergmana iemīļotākās aktrises, un Svens Nikvists - operators. Līva Ulmane kādu laiku dzīvoja kopā ar Bergmanu Faro salā, pēcāk viņa to atstāja un kļuva par starptautiski atzītu aktrisi. Abu meita Linna kļuva par rakstnieci. 1971. autokatastrofā iet bojā Bermana sieva Guna Gruta, un viņš apprecas ar Ingrīdu Rozenu. Bergmanam oficiāli bija piecas laulības: ar Elsu Fišeri, Elenu Lindstrēmu, Gunu Grutu, Kēbi Lereti, un Ingrīdu Rozenu, kas mirusi 1995. gadā pēc vēža slimības.

„Filma kā sapnis, kā mūzika. Neviens mākslas veids neaizsniedzas tik tālu aiz parastas apziņas, kā filma - ietiecas tieši emocijās, dziļi dvēseles krēslainajā istabā. Maza kustība redzes nervā, šoka efekts - divdesmit četras izgaismotas bildītes sekundē, tumsa pa vidu, redzes nervs, kas nespēj reģistrēt tumsu. Pie montāžas galda kadru pa kadram virzot filmu uz priekšu, es aizvien jūtu to pašu brīnuma priekšnojautu: skapja tumsā es lēni griežu acu priekšā vienu kadru pēc otra, lai redzētu gandrīz nenotveramās pārmaiņas, pagriežot ātrāk - kustību.” (Laterna Magica, 1987)

Bergmana filmās biežāk sastopamās tēmas ir vīrieša un sievietes nespēja komunicēt, tam līdzās - metafiziskie vainas un Dieva eksistences jautājumi, kā arī cilvēku emocionālā nežēlība. „Es daudzus gadus biju Hitlera pusē, mani iepriecināja viņa veiksme un sarūgtināja neveiksmes,” - Bergmans atklāj, stāstot par savu jaunības pieredzi. Jau, sākot ar agrīno lugu „Džeks starp aktieriem”, Bergmans savos darbos neslēpj daudznozīmīgo spriedzi mākslinieka un publikas attiecībās. Filma „Persona” (1966) iezīmēja Bergmana ceļu no metafizikas tēmas uz cilvēka psiholoģijas jautājumiem. 1965. gadā, būdams slimnīcā, viņš sarakstīja filmas scenāriju; izstumtība un slimība ir dominējošās šīs filmas tēmas. Pašanalīzes un abu dzimumu savstarpējās spriedzes interpretācijā Bergmans turpina Strinberga tradīciju. 1974. gadā uzņemto filmu „Laulības dzīves ainas” ar Līvu Ulmani, Erlandu Josefsonu, Bibi Andersoni un Janu Malmsjē var uzskatīt par vienu no skrupulozākajām un patiesākajām attiecību studijām. Filma sākotnēji veidota kā sešas TV sērijas, ko Bergmans vēlāk pārvērta pilnmetrāžas spēlfilmā.

Par spīti starptautiskajai slavai, Bergmana filmas ne vienmēr saņēmušas pozitīvu vērtējumu no zviedru kritiķiem. 1962. gadā Bo Viderbergs publicēja pamfletu, kurā uzbrūkošā tonī pārmeta Bergmanam griezu nacionālu stereotipu izplatīšanu un pieprasīja jaunu un sociāli atbildīgāku nacionālo kino. Tajā pašā laikā, „Vasara ar Moniku” (1953) tika asi kritizēta Savienotajās Valstīs. Filmas kopijas Losandželosā tika konfiscētas, un tiesa atzina, ka filma var šķist ierosinoša potenciāliem seksuāliem maniakiem. Savukārt, „Vasaras nakts smaidi” tikai nodēvēti par „zviedru galdu ar plašu seksa, grēka un psihiatrijas klāstu...” 1970. un 80. gados Bergmans izpelnījās arī feministu kritiku - par sieviešu portretējumu, lai arī vienlaikus tieši viņš tiek atzīts par vienu no visiejūtīgākajiem sievietes iekšējās pasaules interpretiem Eiropā.

Runājot par māksliniecisko pusi, franču kino teorētiķis Žans Mitrī dēvē filmu „Klusēšana” (1963) par ideālu antikino piemēru, - literāra vēstījuma filmu, kas ietver visu, no kā vien filmu veidojot vajadzētu izvairīties. „Un tā aina, kur viena no māsām masturbē, kamēr pa ielu ne no šā, ne no tā savā nodabā brauc tanks, kas paceļ stobru - kāda sagadīšanās! - tieši, nonākot tieši zem viņas guļamistabas loga. Nav pat jāpiemin seksuālā simbolika, tanka stobrs, kas nomērķēts uz guļamistabas logu, gribas tikai vaicāt - kādēļ gan lai vienkāršs tanks braukalētu pa ielām, ja vien tā mērķis nebūtu simboliski simbolizēt simbolisko nozīmi? Utt.” (The Aesthetics and Psychology of the Cinema, 1997).

1976. gada sākumā Bergmanu „Nāves dejas” mēģinājuma laikā arestēja divi policisti, un viņš tika apsūdzēts krāpniecībā ar ienākuma nodokļiem. Bergmans piedzīvoja nervu sabrukumu, slēdza studiju Faro salā un, izrādot protestu, pameta Zviedriju. (Apsūdzības pēc diviem gadiem tika noņemtas.) Bergmans apmetās Minhenē, kļuva par Residenztheater režisoru. „Čūskas ola” (1977), kas uzņemta angļu valodā, vēsta par naudas devalvāciju un citiem notikumiem divdesmitajos gados, kas nobruģēja ceļu nacismam, un tajā skaidri izpaužas Bergmana vilšanās sabiedrības kārtībā un tās tieksmē pakļaut indivīdu.

Bergmans reiz izteicās, ka kino viņam ir kaislīga mīļākā, savukārt teātris - viņa uzticīgā sieva. Kā filmu režisors vislielākos starptautiskos panākumus viņš guva ar autobiogrāfisko darbu „Fannija un Aleksandrs” (1983), kas saņēma Oskaru kā labākā ārzemju filma. Atsauksmes bija kopumā atzinīgas, un Bergmanu salīdzināja ar Maksu Ophulsu (Openheimeru), ar Federiko Fellīni un Lučīno Viskonti. Rišārs Grenjē savā „Komentārā” 1983. gadā raksta: „Neticu nevienai šī ‘mīlestības’ sīrupa sastāvdaļai, kas līst no viena filmas gala līdz otram. Kad Ingmars Bergmans runāja ar mani par Dievu un nāvi, es viņu cienīju, neskatoties uz viņa politiskajām simpātijām pagātnē. Bet tagad, kad viņš te vāvuļo par mīlestību, maigiem smaidiem un ziedošiem augļu kokiem, man liekas, ka viņā kaut kas ir salūzis.” Stāstā labi pārtikusi Upsalas ģimene sanāk kopā svinēt Ziemassvētkus. Ir 1907. gads. Atdzīvojas skulptūras un aizgājušo spoki viegli ieplūst starp dzīvajiem. Desmitgadīgais puika Aleksandrs nonāk konfliktā ar negrozāmajām dogmām un ledusauksto bīskapu Vergeru.

Atgriezies Zviedrija, Bergmans sarakstīja vairākus scenārijus un strādāja par režisoru Karaliskajā Zviedrijas teātrī. Zviedrijas Filmu institūts izveidoja Ingmara Bergmana balvu, ko paredzēts pasniegt katru gadu. 1987. gadā klajā nāca autobiogrāfija „Laterna Magica”, tai sekoja atmiņu filma: „Bildes: Mana dzīve filmā” (1993). Bergmana luga „Labie nodomi” (1993), tāpat kā scenārijs gadu agrāk tapušai filmai, kā „Intīmās grēksūdzes” (1996) balstītas viņu vecāku dzīves ainās - pēdējā atainots viņa mātes ārpuslaulības aizraušanās ar teoloģijas studentu Tomasu.

2001. gada oktobrī Bergmans nāca klajā ar ideju - izveidot jaunas sērijas filmai „Laulības dzīves ainas” ar 78 gadus veco Erlandu Jozefsonu un 62 gadus veco Līvu Ulmani - abi aktieri piedalījušies arī pirmajā filmas uzņemšanā 1973. gadā. Tapa arī luga „Neuzticamā” Līvas Ulmanes filmai (2000), un vēl divus gadus vēlāk - televīzijas projekts: „Sarabanda” (2003) - kā „Laulības dzīves ainu” turpinājums. Tika paziņots, ka tā būs viņa pēdējā filma. Paziņojuma forma: Bergmana pašrocīgi uzņemts digitālais video. „Sarabanda varētu būt Bergmana pēdējais dvēseles kliedziens, kas viņa mākslai un meistarībai piešķir tādu pašu pārcilvēcisku cēlumu un lielumu, kāds raksturīgs Baha svītām čellam,” 2005. gadā augustā vēstīja „Time” lappuses.

Bergmana dzīves pēdējie gadi pagāja, dzīvojot Faro salā, lielākoties - lasot vai runājot ar draugiem pa telefonu. Ingmars Bergmans miris savās mājās 2007. gada 30. jūlijā 89 gadu vecumā un pēc paša vēlēšanās apglabāts Faro kapsēt