Ilmārs Šlāpins
( 1968 )
Latvija

Foto: Antonija Skopa
Latviešu kultūras darbinieks. Vēlas kļūt par Robertu Plantu vai Borisu Grebenščikovu. Mīļākie dzejnieki - Ojārs Vācietis un Josifs Brodskis.
Dzimis 1968. gadā Jelgavas rajona strādnieku ciematā "Sarkanais Māls". Mācījās Sprīdīša astoņgadīgajā skolā, kur uzsāka savu publicista karjeru - izdeva savu pirmo pretvalstisko preses izdevumu „LNO avīze” divos ar roku pārrakstītos eksemplāros, kas bija vērsts pret Padomju varu un sniedza ziņas par partizānu kara taktiku un Latvijas Pirmās Republikas vēsturi. Tiesa, dienasgaismu ieraudzīja vien avīzes pirmais un pēdējais numurs - tā tika konfiscēta, bet vecāki izsaukti pie direktora uz pārrunām. Ar to lieta beidzās. Starpgadījums atstāja paliekošas sekas, radot literārās nesodāmības sajūtu, kas viņu pavada visu mūžu.
Trīspadsmit gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Jelgavā un turpināja mācības Jelgavas 1. vidusskolā,
Autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Pēc dienesta atgriezies Latvijā, uzsāka studijas Vēstures un filozofijas fakultātē. Daudz laika pavadīja bibliotēkās, lasot grāmatas par budismu. Pēdējā kursā iztulkoja Pradžņaparamitas Sirds sūtru. 1993. gadā, uzreiz pēc studijām sāka lasīt lekcijas par Austrumu reliģijām teoloģijas studentiem, kā arī sāka strādāt par redaktoru žurnālā Rīgas Laiks.
Rīgas Laikā Ilmārs Šlāpins regulāri papildina rubrikas „Jauno latviešu valoda”, kā arī raksta literārās un latviešu anekdotes, kas īpaši iemantojušas lasītāju mīlestību. Viņa radošajā kontā ir neskaitāmas intervijas un vairāki provokatīvi raksti. Pēdējā laikā Šlāpins darbojas arī kā dramaturgs - 2006. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Māra Ķimele iestudēja viņa lugu „Nakts tarifs”, bet šī gada decembrī uz Dailes teātra skatuves Dž.Dž.Džilinindžera iestudējumā parādīsies muzikālā izrāde „Drakula. Svešās Asinis”, kas vēsta par identitātes meklējumiem mūsdienu globalizācijas apstākļos un ksenofobiju. Nupat Šlāpins sevi pieteicis arī kā dzejnieku ar dzejoļu krājumu „Karmabandha







