Georgs Trākls

( 1887 - 1914 )

Vācija

Kā tas mākslas vēsturē bieži mēdz gadīties, vācu ekspresionisma būtību dzejā vispilnīgāk un visspilgtāk izteica tie, kas stāvēja uz jaunā virziena sliekšņa, tie, kurus vārda pilnā nozīmē pat īsti nevar dēvēt par ekspresionistiem. Austriešu dzejnieks Georgs Trākls (1887.–1914.) radīja ireālu skumju un vientulības, ilūziju un bērnības, brīvības un nāves pasauli. Atšķirībā no vēlākajiem sekotājiem – sirreālisma un dadaisma – ekspresionisms neizvēlas par galvenajiem trumpjiem zem (pār) apziņu un formālus trikus. Kaut arī tā ietvaros formas meklējumi notiek ļoti aktīvi, taču aiz tiem turpina pastāvēt atpazīstamu tēlu pasaule – dīvaina, mistiska, izkropļota. Trākls aizrauj lasītājus ar dzejas brīnumaino intonāciju un vārdu gandrīz vai taustāmo plastiku, vienā dzejolī apvienodams skumji skaisto un nospiedoši baigo. Viņa poētika balstās uz gleznieciskiem līdzekļiem, tāpēc daudz krāsu

apzīmējumu. Kā senās freskās, viņa dzejā visbiežāk sastopams melnais, zeltainais, zilais, baltais, purpursārtais... Viss, kas notiek viņa dzejoļos, notiek nevis ar kādu konkrētu cilvēku, pat tad, kad autors lieto vārdu es, ne kādā konkrētā vietā, bet ar kādu abstraktu dvēseli (tātad ar visiem) kādā abstrahētā vietā (tas ir – šeit, uz Zemes).
Gribētos nocitēt vienu dzejoli, lai parādītu, ar kādām grūtībām nākas sastapties, atdzejojot Trāklu citā valodā.

VECĀ ALBUMĀ

Arvien no ļauna atgriezies tu, melanholija,
0, vientuļās dvēseles lēnprātība.
Uz galu zelta diena kvēlo.

Pilns pazemības sāpēm liecas pacietīgais,
Viss skanēdams no maigas ārprātības.
Rau! Krēslo jau.

Nāk atkal nakts un gaužas mirstīgais.
Un kāds tam Ildzi cieš.

Zem rudens zvaigznēm kvēlodama.
Ar katru gadu zemāk klanās galva.
(Atdzejojis PETERS BRŪVERIS.)

Šī «galva» uz iepriekšējā mistiskā vārdu gleznojuma fona nepadodas galīgai, viennozīmīgai atšifrēšanai. Kas tā ir – koka virsotne, saules vainags, cilvēka galva? Atbildes nav, un no tā viss dzejolis kļūst vēl biedējošāks, būdams uzrakstīts tik maigi un labskanīgi, ka to grūti nosaukt citādi kā par ģeniāliem, neatdzejojamiem murgiem. Georgs Trākls nekrita karā. Strādādams par feldšeri austriešu hospitālī, viņš neizturēja kara šausmas un izdarīja pašnāvību neilgi pēc kaujas pie Grodekas pilsētas.

Aleksejs Prokofjevs