Rubrika: Bibliotēka - Klasiķu sejas | komentāri (2)
Žans Pols Sartrs
( 1905 - 1980 )
Francija
Franču filosofs un rakstnieks Žans Pols Sartrs (Jean Paul Sartre) dzimis 1905. gada 21. jūnijā Parīzē. Viņa tēvs ir flotes virsnieks, kurš iet bojā, kad Žanam Polam ir viens gads, tāpēc Sartrs uzaug mammas vectēva Karla Šveicera mājās, kurš bija vācu valodas profesors Sorbonā un, cita starpā, arī ievērojamā humānista Alberta Šveicera tēvocis. Sartra bērnība ir grūta - viņš ir neliela auguma, vājas miesas būves, šķielē un daudz lasa grāmatas - klases biedri viņu nepieņem. Par bērnībā pieredzēto Sartrs vēlāk saraksta autobiogrāfisku darbu “Vārdi” (Les mots, 1964). No 1924. līdz 1929. gadam Sartrs mācās prestižajā École Normale Supérieure, apmeklē filosofijas lekcijas Sorbonā. Studiju gados viņš iepazīstas ar Simonu de Bovuāru, Morisu Merlo-Pontī, Klodu Levī-Strosu, Simonu Veilu un citām vēlākām prominencēm. 1931. Svētais Ženē, komediants un moceklis http://www.sartre.org.uk/ http://www.geocities.com/sartresiteAutora darbi ¼ Satori kolekcijā
Resursi internetā
1938.gadā iznāk Sartra romāns “Nelabums” (Nausea). Galvenais varonis, Antuāns Rokantēns, turpina savas ikdienišķās gaitas un aizvien vairāk viņu pārņem psiholoģisks nelabums, absurda viņam šķiet gan apkārtējo rosība, gan paša vientuļā eksistence. Viņam ir jāizdara izvēle. Nākamajā gadā iznāk stāstu krājums “Siena” (Le Mur).
Otrā Pasaules kara laikā Sartrs tiek iesaukts armijā, viņš dien meteoroloģijas daļā. 1940. gada jūnijā tiek saņemts gūstā, bet 1941. gadā atbrīvots. Sartrs aktīvi iesaistās Franču Pretošanās kustībā. Vācu okupācijas laikā, 1943.gadā, tiek publicēta Sartra luga “Mušas” (Les mouches), kurā Sartrs izspēlē savu iemīļoto atbildības tēmu - brīvs ir tikai tas, kas rīkojas. Tajā pašā gadā iznāk arī viņa apjomīgākais filosofiskais darbs “Esamība un nekas” (L'Etre et le néant). Šajā darbā, kur jūtamas gan fenomenoloģijas, gan psihoanalīzes ietekme, Sartrs definē savus nozīmīgākās idejas: “Eksistence ir pirms būtības. Piedzimstot cilvēks ir nekas, un arī dzīves laikā nav nekas vairāk kā savas pagātnes rīcību summa. Ticēt kaut kam, izņemot viņa paša gribu, ir ‘aplama ticība’. Eksistenciālistu izmisums un ciešanas ir apliecinājums tam, ka cilvēks ir nolemts brīvībai. Dieva nav, tāpēc cilvēkam ir jāpaļaujas uz paša maldīgo gribu un ētisko ieskatu. No izvēles nevar aizbēgt.”
Eksistenciālisms atklāj cilvēku vientuļu un nobijušos pasaulē, ko viņš nav radījis, tas noraida abstraktas teorētiskas sistēmas, bet uzsver indivīda un viņa izvēļu nozīmi. “Cilvēciskai dzīvei nepiemīt nekāda absolūta jēga vai mērķis; šādā ziņā dzīve ir ‘absurda’. Mēs esam ‘vientuļi’, ‘pamesti’ pasaulē”. Sartrs nošķir divus esamības veidus - esamība par sevi (en-soi) un priekš sevis (pour-soi); pirmais piedien materiālām lietām, bet otrais cilvēciskām būtnēm. Cilvēks Sartra koncepcijā ir radikāli brīvs, un atbildīgs par savām izvēlēm pats savā priekšā. Viņš rada pats savu projektu, atbrīvojoties no sabiedrības, morāles un tradīciju žņauga. Vienīgais vērtību pamats ir cilvēka brīvība, un nevar būt nekāds ārējs vai objektīvs pamatojums vērtībām, ko kāds pieņem. Cilvēks ir brīvs, bet šī fakta apzināšanās izraisa ciešanas un izmisumu, tādēļ cilvēki bēg no savas brīvības apziņas. Šo fenomenu Sartrs nosauc par ‘aplamu ticību’ (mauvaise foi). Mēs cenšamies sevi pārliecināt, ka mūsu attieksmi un rīcību pilnībā nosaka mūsu raksturs, apstākļi, mūsu loma dzīvē, vai jeb kas cits, tikai ne mēs paši. Sartrs dod piemēru: Meitene ir kopā ar vīrieti, kurš grib viņu pavest, un viņa to apzinās. Taču tad, kad viņš saņem viņas roku, viņa mēģina izvairīties no sāpīgās nepieciešamības izlemt - pieņemt vai atgrūst to, izliekoties ka nav pamanījusi, ļaujot viņa rokai palikt viņējā. Viņa izliekas, ka ir pasīvs rīcības objekts, lieta, nevis brīvs cilvēks.
1944.gadā iznāk Sartra otrā luga “Aiz slēgtām durvīm” (Huis clos).
Kad pretinieki pārmet viņa filosofijas pesimismu, Sartrs 1946.gadā uzraksta eseju “Eksistenciālisms ir humānisms” (L’existentialisme est un humanisme), kur argumentē, ka tieši eksistenciālisms ir humānisms, jo uzsver cilvēka brīvību, izvēles iespēju un atbildību.
Piecdesmitajos gados Sartra uzskatos notiek pavērsiens pa kreisi. Pēc 1947.gada Sartrs uzstājās kā neatkarīgs sociālists, kritizējot gan ASV, gan PSRS aukstā kara gados. 1960.gadā iznāk darbs “Dialektiskā prāta kritika” (Critique de la raison dialectique). Kad Kamī 1951.gadā publicēja darbu “Dumpīgais cilvēks” (L’ homme révolté), Sartrs pārtrauc ar viņu attiecības. Lai arī ar laiku Sartra ilūzijas par padomju režīmu mazinājās, viņš vēl arvien aizstāv sociālismu kā labāku iekārtu. 1956.gadā Sartrs iestājas par ungāru brīvību, bet 1968.gadā aizstāv čehus un studentu nemieros Parīzē tajā pašā gadā kopā ar viņiem iziet ielās. 1970.gadā viņš pat tiek apcietināts uz ielas pārdodot aizliegto maoistu avīzi La cause du peuple.
Sartrs darbojies arī literatūras teorijā, viņam ir pētījumi par Bodlēru (1947) un Ženē (Jean Genet), bet ievērojamākais darbs saucas “Kas ir literatūra” (Qu’est ce que la littérature, 1947). No 1960. līdz 1971.gadam Sartrs strādā pie četrsējumu pētījuma par Flobēru “Ģimenes idiots” (L’idiot de la famille), kas paliek nepabeigts. Šajā sakarā Sartrs esot teicis: “Tas mani nedara gauži nelaimīgu, jo domāju, ka esmu pateicis vissvarīgākās lietas pirmajos trijos sējumos.”
1964.gadā Sartram piešķirta Nobela prēmija literatūrā, bet viņš no tās atsakās, protestējot pret ‘buržuāziskās sabiedrības vērtībām’.
1980.gada 15.aprīlī Sartrs mirst. Parīzes ielās iziet vairāk kā 25 000, lai atvadītos no dižā domātāja. Sartra pelni apglabāti Monparnasas kapsētā, līdzās viņam pēc nāves tika apglabāti arī viņa līdzgaitnieces Simonas de Bovuāras pelni.