Juris Kunnoss

( 1948 - 1999 )

Latvija

Juris Kunnoss 1979. gada rudenī. U. Niedres foto.

Prieks - tas ir vārds, kas visprecīzāk raksturo Jura Kunnosa dzeju, sākot no tās visagrīnākā posma un beidzot ar pēdējām uzrakstītajām rindiņām tikai dažas dienas pirms aiziešanas citā saulē. Prieks - tas ir vārds, kas raksturo Jura dzīves uztveri, lai cik skarba arī brīžam būtu realitāte. Rakstīt dzejnieks sāka salīdzinoši vēlu - tikai ap 25 gadu vecumu, un sākotnēji neviens pat nenojauta, ka klusajā jauneklī, kas epizodiski sastapts literātu un mākslinieku saietos, slēpjas liels radošs potenciāls. Rīgas 2. vidusskolā panākumus guvis eksaktajos mācību priekšmetos, apbružājies Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē (šīs mācību iestādes docētājs bijis Jura Kunnosa tēvs Georgijs Kunnoss) un LVU Vēstures un Filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā, dienesta gados piedalījies Prāgas Pavasara apspiešanā, vēlāk epizodiski pastrādājis par kastnesi un skatuves strādnieku, J. Kunnoss noenkurojās uz palikšanu Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, savā Patvērumā. Darbu muzejā dzejnieks uzskatīja par tiešu savas rakstītspējas pamudinātāju un atraisītāju: „..bija muzejiskās reālijas, un, jūtot kaut kādu zināmu smeķi pret Vārdu, jēdzienisku būtni, es, kas pirms tam biju uzrakstījis varbūt pārdesmit pantiņu, muzejā dabūju tādu vienreizēju paātrinājumu, piesātinājumu, kas ļoti lielā mērā ietekmēja pantiņu rakstīšanu.”[1] Ja gribam būt precīzi, tad jāuzsver, ka enciklopēdiskajā uzziņu literatūrā kā J. Kunnosa dzejrades sākums atzīmēts 1975. gads, taču ne tikai rokrakstos, bet arī krājumā „Ar jaunu mirdzumu acīs” (1999) redzams, ka pirmie dzejoļi datējami ar 1973. gadu. Pirmā publikācija - divi dzejoļi 1977. gada 25. martā laikrakstā „Literatūra un Māksla”. Kopš tā laika publikācijas laikrakstos un žurnālos ir regulāras. Dzejnieka dzīves laikā iznākuši trīs dzejoļu krājumi: „Drellis” (1981), „Pieci septiņi” (1987), „Slengs pilsētas ielās” (1991). Paša sakārtots ir arī ceturtais krājums „Ar jaunu mirdzumu acīs” (1999), kas iznācis jau pēc dzejnieka nāves. Nākamajā gadā - S. Moreino sakārtotā un atdzejotā J. Kunnosa bilingvālā dzejas izlase „Contrabanda”. Nule dienas gaismu ieraudzījusi laika posmā no 1995. līdz 1999. gadam rakstīto dzejoļu izlase.

1986. gadā J. Kunnoss uzņemts Rakstnieku savienībā, un jau šai reizei tapušajās atsauksmēs par viņa veikumu lasāms visnotaļ pozitīvs vērtējums, kas apliecina viņu, Leona Brieža vārdiem runājot, kā savdabīgu un īpatnu, mākslinieciski nobriedušu personību. „Viena no pašām būtiskākajām un pozitīvākajām Jura Kunnosa dzejas īpatnībām ir pamatīgums. To jūt plašajā un pārdomātajā valodas un reāliju izvēlē, cilvēku un laikmetu raksturojumos, ritmiskajā un kompozicionālajā daudzveidībā. Dziļums, pamatīgums un precizitāte, sīkstums un vitalitāte - tas izriet arī no Jura Kunnosa dzejā uzsvērtās, cieņā turētās un stiprinātās darba ētikas, darba filozofijas apdzejojuma...” - šie L. Brieža rakstītie vārdi attiecināmi ne tikai uz dzejnieka un muzejnieka jaunrades pirmo posmu, bet arī uz visu radošo laiku visā tā attīstībā un mainībā.

Jāteic, ka nu jau tradicionāli pieņemts Jura pirmos divus krājumus vairāk uztvert un vērtēt etnogrāfiskajā šķērsgriezumā, nākamajā - „Slengs pilsētas ielās” - atbilstoši nosaukumam vairāk akcentēt pilsētas motīvu, kamēr 90. gadu dzejai vairāk piedēvēt filozofisku un eksistenciālu pārdomu īpatsvaru. Tomēr visprecīzākie ir literatūrkritiķu Intas Čaklās un Gunta Bereļa vērojumi, kas apliecina Jura Kunnosa dzejas pasaules pārradīšanas, apvienošanas, dūrē sažņaugšanas un atkal kompaktā veselumā vaļā palaišanas vēlmi. I. Čaklā vairāk akcentē valodas līdzekļu izvēles un izmantojuma galveno principu: “..Kunnoss ir aktīvi paplašinājis dzejas valodas robežas, ideālā cenzdamies, lai tās sakristu ar valodas robežām vispār. Protams, praktiski tas vienam cilvēkam nav iespējams, bet iespaids ir, ka ikvienu vārdu, kurš kaut kur un kaut kad pateikts, Kunnoss labprāt ievietotu savā dzejolī.”[2] Savukārt G. Bereļa uzmanības centrā ir pasaules harmonizēšana. Proti, viņš nosauc J. Kunnosu par arhaistu, un arhaists, pēc viņa domām, ir „dzejnieks, kas tiecas ieraudzīt sevi, pasauli un tekstu vēsturiskuma dimensijā; viņš it kā atsakās dzīvot tikai savā laikā vien. [..] Tālab arhaists [..] caurauž sava laikmeta zīmes ar pagātnes pavedieniem.”[3] Šāds uzstādījums raksturīgs neoklasicismam, kas deklarē universālisma nepieciešamību mākslā, cilvēces kultūras apvienošanu vienā veselumā. Neoklasicisms aprobē gan mitoloģiskos, gan folklorizējušos tēlus, un Jura Kunnosa gadījumā par tādiem kļūst ne vien senākas pieredzes, bet arī mūsu laikmetā radušās un par atpazīstamiem signāliem kļuvušas reālijas un personāži. Blakus neoklasicistiskajām tendencēm šajā dzejā aktuāla ir arī modernisma paradigma, un īpašas uzmanības vērta ir imažinisma un sirreālisma iezīmju un tipoloģisko līdzību klātbūtne, kā arī eksistenciālo izjūtu gamma. Taču gribētos sacīt, ka eksistenciālās izvēles smagme drīzāk attiecināma uz atsevišķiem brīžiem viņa biogrāfijā, jo dzejas tekstos eksistenciālas dabas secinājumiem lielākoties piemīt pozitīvas transformācijas pazīmes, dzīvespriecīga patina, kas atsevišķos gadījumos var reducēties līdz ironiskai smeldzei, savukārt krīzes situācijā radusies enerģija sublimējas radošajā potenciālā. Arī tajā, ko mēs mēdzam saukt par priekšnojautu, nav ne miņas no drūmuma, vien rimts miers un gaiša likumsakarības apziņa:

VĒL KĀDU BRĪDI PAPELDĒŠNU SEKLUMĀ
TAD ATSTUMŠU NO KRASTA SIELI
UZ MIRKLI ATSKATĪŠOS PAKLUSĒŠU
UN PAMĀŠU AR DRELLĪ AUSTU DVIELI

(1999)

Austra Gaigala