Hulio Kortāsars

( 1914 - 1984 )

Argentīna

“Pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas,” rakstīja Hulio Kortāsars savā pēdējā grāmatā, “mēs sākam pamazām mirt - citu nāves. Dižie magi, tavas jaunības šamaņi viens pēc otra pamazām aiziet.” Es nezinu, vai jābūt piecdesmit vai četrdesmit gadus vecam, vai vispār sasniegušam kādu ievērojamu vecumu, lai izjustu, ko nozīmē mirt caur citiem. Kad 1984. gada februārī uzzināju, ka Kortāsars miris kādā Parīzes slimnīcā, daļiņa no manis sabirza pelnos. Jā, viņš bija viens no maniem jaunības šamaņiem, bet ne tikai: es biju noticējis viņa mūžīgās jaunības leģendai. Daļēji tur vainojamas fotogrāfijas: pat būdams pāri sešdesmit, Kortāsars izskatījās pēc trīsdesmitgadīga. Es biju pārliecināts, ka viņam ir kāds noslēpums. Viņš zināja šo to par spoguļiem un slīdošām kāpnēm, un abrakadabru, viņš bija atradis jaunības avotu. Un tad es atvēru avīzi. Un fotoattēlā ieraudzīju, ka šis cilvēks valkāja pelēksleju vesti.

Dzimis Briselē 1914. gadā. Kad viņam bija četri gadi, viņa vecāki argentīnieši aizveda viņu uz Buenosairesu. Viņa dzīves numeroloģija ir izstrādāta līdz galam - Kortāsars bija rakstnieks, kuru fascinēja skaitļi un sakritības: viņš nodzīvoja trīsdesmit trīs gadus Argentīnā un trīsdesmit trīs - Parīzē. Šī simetrija būtu viņam patikusi, tāpat arī trijnieku rinda. Varbūt, ka šī doma pazibēja viņam prātā, kad viņš zināja, ka beigas nav tālu.

Argentīnas periods ir Kortāsara mācekļa gadi; pēc viņa paša teiktā, viņš pavadījis garus gadus, vien lasot un pulējot savu meistarību. Četrdesmitajos gados viņš publicēja tikai plānu sonetu krājumiņu un spoži izstrādātu abstraktu dialogu sēriju ar Krētas Minotauru (nekas no tā nav angliski tulkots). Tad 1951. gadā, kad viņš pats sevi izsūtīja trimdā uz Parīzi, iznāk “Bestiārijs”, pirmais stāstu krājums, kam sekoja daudzi citi spīdoši krājumi. Viņa pacietības auglis ir briedums un konsekvence, un reti kad to var teikt par kāda pirmo krājumu, vairāki stāsti no “Bestiārija” ir iekļauti krājumā “Spēles beigas un citi stāsti” (1967). Pat Bohersu tie esot apbūruši, kaut gan tas varbūt nebija tik liels pagodinājums, kā varētu domāt, stāstos lielā mērā bija vērojama šī vecmeistara ietekme.

Kortāsars jau sākumā bija nolēmis apgāzt mūsu ikdienas priekšstatus par realitāti. Stāsti maskējas par fantāziju – ,,Aksolotla" stāstītājs skatās uz amfibianu akvārijā tik cieši, ka identitātes beigu beigās apmainās; fotogrāfs "sprādzienā" konstatē, ka zināmā palielinājumā tēli un figūras nebūt nav sastingušas, – bet aiz šīs maskas slēpjas nopietns jautājums par to, kā mēs uztveram pastāvošo. Tāpat kā Borhesu un Po, Kortāsaru interesē sliek­šņa situācijas, dīvainas notikumu sakritības pārkāpjamās robežas starp psi­hēm. Viņš nodevās tās vīles ārdīšanai, ar ko mēs esam sašuvuši anarhisko realitāti un saprātigo izskaidrojumu audeklu.

Ieejot Kortāsara pasaulē, mums jāatstāj aiz muguras mūsu ierastā laika koncepcija. Secībai un kārtībai, tikšķošo sekunžu ciešajai ierindai nav vie­tas viņa darbos. Skata vai glāsta laiks ir elastīgs: psihe paplēšas un pave­ras piedzīvotā plašumi. Un pret piedzīvoto pulksteņa rādītāju kustības ir nenozīmīgas, ja ne absurdas.

"Iedomājieties: kad tev dāvina pulksteni, tev piešķir mazu, ziedošu elli, rožu vaiņagu, cietumu telpā. (..) Tev uzdāvina pienākumu to ik dienas uz­vilkt, tā, lai tas aizvien būtu pulkstenis, tev uzdāvina apsēstību skatīties pulksteņveikalu logos, lai pārbaudītu, vai tas iet pareizi, ieklausīties radio signālos, zvanīt pa telefonu, lai pārbaudītu pareizo laiku. Tev uzdāvina bai­les. (..)

Nāve tev stāv aiz muguras, bet nebaidies. Paņem pulksteni rokā, bet ar otru roku lēni griez uz riņķi tā uzvelkamo galviņu. Tad pavērsies cita laika kārtība – kokiem plaukst lapas, laivas peld upē, kā vēdeklis laiks piepilda pats sevi, un no tā ceļas zemes vējš, sievietes ēna, maizes saldā smarža" ("Stāstiņi par Kronopiem un Godībām").

Līdzīgā veidā tiek grauti mūsu pieņēmumi par patību. Saite starp ,,es" un pasauli nav nemainīga, atbilstoši situācijai tā mainās vai izzūd. Cilvēks, kas lasa romānu, pazaudē sevi tā slepkavas patībā, kas nāk cauri mājai nogalināt vīrieti, kas lasa romānu par slepkavu, kas... Sieviete, iedama pār tiltu, miglā sastop Doppelgānger, kas nāk no otras puses. Un tā tālāk. Šādā pārstāstījumā stāsti šķiet esam tikai gudri. Bet Kortāsars ir viens no prasmīgākajiem stāstniekiem. Viņš zina, kā izvietot neiespējamības, lai lasītājs allaž justos kā uz iespējamā robežas.

1963. gadā Kortāsars publicēja savu antiromānu «Klasīšu spēle", kas kļuva viņam par pagrieziena punktu (angļu tulkojums 1966. gadā). Viņa pirmais romāns "Laimesti" bija izdots pirms trīs gadiem (angliski – 1965.); bet tā iespaids bija minimāls – un, šodien to lasot, šķiet, ka tas ir tikai iesildīšanās "Klasīšu spēlei". Tās panākumi bija tūlītēji. Tā bija grāmata, kas sagrāva mītu par Latīņamerikas provincialitāti: ik uz soļa Kortāsars pārspēja modernistus. Patiesi, izslavētais Dienvidamerikas romāna "bums" aizsākās ar šīm lappusēm, "Simts vientulības gadi" tikai brieda.

«Klasīšu spēle" ir kosmopolītiska un pārdroša, to nevar kategorizēt. No­daļu un laika secība ir salauzta, mums iesaka tās lasīt pašu izvēlētā kār­tībā (neuzņēmīgākajiem tiek dota shēma). Rezultātā – izcils pierādījums stāstījuma nosacītībai un stāstīšanas nebeidzamībai. Varētu teikt, ka "Klasīšu spēle" ir kubisma principu piemērošana romānam. Tāpat ka, skaloties kubistisku gleznu, mēs zinām, ka tur ir ģitāra, pudele, galda virsma, tāpat arī mēs zinām, ka te lasāms par to, kā Orāsio Oliveira savās atmiņās meklē Magu, sievieti, kuras mīlestību viņš nodeva un pazaudēja. Bet mēs vācam un liekam kopā stāstījumu pa daļām – Parīzes un Buenosairesas skatus, citātus, nejaušas piezīmes, Oliveiras sarežģītās pārdomas par rakstniecību, un mēs saprotam, ka lasāms ir arī traktāts par intelektuālās hipertrofijas briesmām, līdzība par ārprātu un veselo saprātu, apcerējums par valodas ierobežotību, gan arī lēns blūzs par trimdinieka dzivi.

Fragmentācija arī turpmāk vilina Kortāsaru. Pēc ,,Klasīšu spēles" viņš publicēja tracinošu greizo spoguļu tekstu/romānu ar nosaukumu ,,62. Mo­delis salikšanai" (1972). Viņš mēģināja jaunā veidā izlasīt identitāti, izpētīt, kā mēs, paši to nenojaušot, veidojam citu indivīdu zvaigznājus – zvaigznājus, kuriem, ja vien tos vēro no pietiekoši attālināta punkta, ir pašiem sava dzīve, ,,62. Modelī salikšanai" draugu un paziņu tīkls tiek rādīts bez sižeta, bez secības, bez vēstījuma saspringtības un gaidām. Tas ir viens no Kortasara grūtāk izprotamajiem darbiem.

Pēdējos desmit dzīves gados Kortāsars rakstīja rotaļīgāku, «sportiskāku" . prozu – ,,Kāds Lūkass" (1984), tāpat arī divus stāstu krājumus – ,,Gaismas maiņa" un ,,Mēs tā mīlējām Glendu", šie abi krājumi tagad apvienoti vienā izdevumā, un tie labi saderas kopā. Jau šis krājums vien ierindotu Kortāsaru starp ši žanra meistariem. Viņa skatījums ir skaidrs, oriģināls, spēcīgs, Borhesa ietekme, kas jūtama agrīnajos krājumos, ir uzsūkta un pārveidota.

Agrīnie stāsti bija pārāk kārtīgi. Pārvērtības bija pārāk gludas, virsmas pulētas, tie beidzās ar klikšķi. Bet formālie eksperimenti ,,Klasīšu spēlē" un ,,62. Modelī salikšanai" acīmredzot ietekmēja arī Kortasara . uzskatus par stāstiem. Šie darbi spēlējas ar daudznozīmībām, sižeti ir mainīgi kā Hen­rija Džeimsa vēlīnā perioda darbos, tie ir sižeti, kas virzās caur netiešiem mājieniem, kas atstāj aiz sevis visintriģējošākās pauzes un jautājuma zīmes.

,,Pa pēdām" Horhe Fraga sāk rakstīt mīklainā dzejnieka Klaudio Romero biogrāfiju. Viņš uzmeklē katru informācijas drumslu, iztaujā radus un pa­ziņas, viņš pat atrod pāris vēstules, ko Romero rakstījis savai mīļākajai. Biogrāfija saceļ sensāciju, un Fraga uzzina, ka viņam piešķirta prestižā Nacionālā Prēmija. Bet kaut kas sāk viņu grauzt. Viņa intuīcija teic, ka kaut kas nav kārtībā, ka viss vēl nav pateikts. Viņš dodas vēlreiz pie Ro­mero mīļākās meitas. Un izrādās, ka, patiesi, ir vēl viena vēstule, augstākā mērā kompromitējošs dokuments. Fraga grib to redzēt. ,,Kamēr viņš vēroja, kā viņa rakņājas papīros, viņš domāja, ka to, ko viņš tagad uzzinās, viņš ir zinājis jau pirms tam (varbūt savādākā veidā, bet ir to zinājis), jau sava pirmā apmeklējuma laikā." Tā sižetā nāk jauns pavērsiens, tas kļūst par asu apzinātās un neapzinātās motivācijas analīzi. Ko Fraga gribēja zināt? Kāpēc? Kas ir mainījies?

Beigās Fraga ir spiests sagraut savu karjeru. Balvu piešķiršanas cere­monijas laikā viņš nāk klajā ar ,,ārprātīgu" versiju par šo dzīvi. Viņš, pro­tams, krīt nežēlastībā. Un, stāstam beidzoties, viņu mēs redzam guļot gultā, domājot par alternatīvām. Viņš domā par pistoli sava galda atvilktnē, viņš domā par pazušanu lauku klusumā, kamēr skandāls norimsies:

,,Tas bija tikai izvēles jautājums. Un, kaut arī viņš jau bija izlēmis, viņš

joprojām domāja, lai būtu, par ko domāt, par izvēli un savas izvelēs pa­matojumu, kamēr ausma sāka glausties gar logu, gar guļošās Ofēlijas ma­tiem, gar zīdkoku dārzā, tās kontūras bija neskaidras kā nākotnes, kas gūst savu apveidu kā tagadne, tad pamazām sacietē, ienāk ikdienā, un rīta gaisma to pieņem vai noraida, vai noliedz."

Kortāsars pamazām izveidoja tādu prozas stilu, kas ļāva viņam droši un saprotoši iet iekšā dzīves neskaidrajos ūdeņos. Stāstu sižetus no pilnīgas neticamības glābj – un tāpēc padara visu vēl neiespējamāku – tā prasme, ar kādu tiek sapludināts notikums un tā uztvere. ,,Bobija vārdā", piemēram, tante iztaujā savu brāļa dēlu par viņa šausmīgajiem sapņiem, kuros māte ar viņu ļoti nežēlīgi apietas. Zēns ir izvairīgs. Bet tad tante pamana kādu dīvainu "fiksāciju" – būdams virtuvē, zēns aizvien paslepšus skatās uz kādu garu virtuves nazi. Viņa neteic neko, bet stāstā runā klusums un neizteikti minējumi. Tveicīgā pēcpusdiena kļūst aizvien saspringtāka. Un tomēr – itin nekas īpašs nenotiek, nazi tā arī «neizmanto". Bet tomēr mums ir sajūta, ka mēs esam pamanījušies tikt garām acīmredzamām cilpām un ieskatīties edipālo konfliktu tumšajā aizā. Asmenis ir īstāks un draudošāks fantāziju acīm nekā rokā.

Krājumu ,,Gaismas maiņas" un ,,Mēs tā mīlējām Glendu" stāstu vē­riens ir plašs. Neskaidros mājienus līdzsvaro sižetiski izstrādātas epizodes; un, kaut gan Kortāsars nevarēja pārvarēt robežzonu vilinājumu, viņš tomēr labi apzinājās mums visiem kopējās realitātes kontūras. Pat vairāki no vis­satraucošākajiem stāstiem runā par spīdzināšanu un politiskajām represi­jām. Visu savu dzīvi Kortāsars bija cilvēktiesību aizstāvis un aizkaitināts oporiēja savas pasaules puslodes labējiem diktatoriem. Kā daudzi mūsu gadsimta rakstnieki viņš saprata, ka trimda nav glābiņš, bet drīzāk atbildību pastiprinošs apstāklis.

Autora pēdējo grāmatu lasītāji neizbēgami uztver kā viņa testamentu. Cik laimīgi mēs justos, ja Kortāsars mums būtu atstājis šarmanto un intīmo grāmatu ,,Kāds Lūkass". Grāmata vai pārplūst absurdā humorā un nažasmens apercu³. Tā ir kā ievākota burvju cepure: katra nākošā lappuse uzbur nākamo trusīti rozā ausīm. Vienojošais princips ir vienkāršs – visas nodaļas kaut kādā veidā attiecas uz kāda Lūkasa (vai kāda Hulio) dzīvi un domām. Bet vienotībai te maza nozīme. Nozīme ir priekam, gaisīgajai, asociatīvajai teikumu klaiņošanai, burvīgajai brīvdienu sajūtai, ko mums dod atklājums, ka sintakse un loģika te rotaļājas.

,,Pašā centrā laikam ir ģerānijas, bet varbūt glicīnijas, vasara, trīsdesmit piecus gadus vecā draudzene, šujmašīna, čības, rāmas sarunas par slimībām un ģimenes nepatikšanām, cālis, kas pēkšņi atstāj savu vizītkarti starp diviem krēsliem, un kaķis, kas ķer balodi."

Kortāsaru vienmēr nodarbināja sirreālisms, tāpat kā Alfrēda Zari ērmainā patafizika, brāļu Marksu augošais sajukums. Kaut arī dīvains izska­tās šis portrets, tomēr nevar nepamanīt, ka caur spraugām krāsotajā sejā uz mums raugās īstas acis. Rindkopā, kas, nemitīgi citēta, ir kļuvusi it kā par Kortāsara neoficiālo epitāfiju, Kortāsars, mīlētājs un džeza spēlmanis, rakstīja:

“Savā pēdējā stundā Lūkass, ja vien viņam pietiks laika un skaidrības, gribēs dzirdēt divas lietas - Mocarta pēdējo kvintetu un kādu solo klavierēm par tēmu “Man neviena nav”. Ja viņš jutīs, ka laika ir par maz, viņš lūgs tikai klavieru solo. Saraksts ir garš, bet viņš ir izvēlējies. Erls Hains viņu pavadīs no laika dzīlēm.”

Un tālāk tik tiešām ir tikai baltie taustiņi un melnie, vai arī melnu burtu gājiens pāri baltā papīra galerijām.

Svens Pēteris Birkerts

No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere