Žans Kokto

( 1889 - 1963 )

Francija

Žans Kokto - viņa dzīve ir īsts romāns

- Ko jūsu izpratnē nozīmē būt par dzejnieku

- Rakstīt, neesot rakstniekam.

Kokto ir dzimis 1889. gadā, tai pašā, kad tika uzcelts Eifeļa tornis. Modernais laikmets, kura pirmais spilgtais simbols bija šis tornis, droši vien ir stāvējis klāt Kokto šūpulim, un tas viņu vairs neatstāj visu mūžu. Kokto būs pirmais, kas izpratīs krievu baletu, viens no pirmajiem, kas lidos ar aeroplānu, un viens no sava laika novatoriskajiem kino darbiniekiem. Bieži viņu dēvē par daudzpusīgo viszini, nesaskatot, ka visu, kam vien Kokto pieskārās, viņš pārvērta zeltā, gluži kā karalis Mids. Radošu cilvēku vidū viņam bija daudz draugu, proti, tādi kā Stravinskis, Pikaso un Koko Sanela, viņš atklāja Raimondu Radigē un viņa draudzība ar Žanu Marē iedvesmos nemirstīgos

Žans Kokto piedzima netālu no Parīzes 1889. gada 5. jūlijā, tai pašā gadā, kad Čarlijs Čaplins. Nejauši viņi satikās 50 gadus vēlāk uz kuģa, kas šķērsoja Kluso okeānu. Kokto veica braucienu apkārt pasaulei 80 dienās aiz godbijības pret savu bērnībā iemīļoto autoru Žilu Vernu!

Kokto tēvs, pēc nodarbošanās biržas mākleris, nomira, kad Zanam vēl nebija 10 gadu. Par māti savā aizkustinošajā autobiogrāfijā «Portreti – atminas» viņš atceras iedvesmas pilnu ainu, kā māte gatavojas doties uz operu, kā aizspiež sava vakartērpa garā cimda podziņu un dod viņam noskūpstīt mazo, cimda nesegto rokas ādas laukumiņu delnas apakšpusē. Pēc izrādes māte uz naktsgaldiņa nolika programmu, kuru nākamajā dienā zēns aizrautīgi lasīja. Kokto privilēģija bija bezrūpīga bērnība, vienlaikus pakļauta zināmai kultūrai. Nešaubīsimies, ka tieši tur meklējams sākums dzejnieka jūsmai par «sārto upi un aizliegtajām zeltainajām zālēm», proti, par skatuvi un tās mirdzošajām gaismām. Daudzi šā laika mākslinieki bija «emancipēto ģimeņu dēli». Bet starp šiem laimes krekliņā dzimušajiem bērniem reti ir tādi, kas kultūru prot izmantot auglīgā veidā. Arī Kokto nav bijis uzcītīgs skolnieks: godalgas viņš saņem tikai vingrošanā, vācu valodā un zīmēšanā, divas reizes viņš izkrīt gala eksāmenos.

Ja var ticēt Kokto «Portretiem – atmiņām», tad bērnībā lielāka nozīme bija dažādiem sarīkojumiem Parīzē, nevis mācībām, par kurām viņš saglabājis visnelāgākās atmiņas; taču tieši vienā no Parīzes slavenajiem licejiem (Kondorsē licejā, kur pirms viņa bija mācījies Maršēts Prusts) viņā izkristalizējas viena no Kokto iekšējās mitoloģijas būtiskajām tēmām – skolnieks Dorželoss, nākamo «Drausmīgo bērnu» personāžs, kura nežēlīgais tēls fascinē mazo Žanu.

Izklaidēties viņš iet uz teātri, tur izrādēs tēlo Sara Bernāra, publikas elks, kas valdzina arī Marselu Prustu (viņš to atveidojis Bermas personāžā savā romānā «Meklējot zudušo laiku»), tur ir arī estrādes dziedātāja Mistingeta, kas dejo mačiču, tobrīd modē esošo deju. Bet pēcpusdienas paiet Ledus pilī, kur var redzēt defilējam visu Parīzes izsmalcināto sabiedrību un tā laika valdzinošās pērkamās mīlnieces jeb «koķetes»: Polēru ar dzelteno čūskas seju un lokano zalkša ķermeni u. c. Kokto skatās raibās un vilinošās filmas, kas toreiz aizstāja televīziju. Bet pati mīļākā mazajam Žanam aizvien bija cirka izrāde – viņš bija apstulbis no akrobātu grācijas un it īpaši no slaveno klaunu Futita un šokolā mākslas. Šis brīnumainais pārdzīvojums aizvien atausīs atmiņā visos viņa darbos, un vēlēšanās patikt bērniem piešķirs viņam to vieglumu un gleznainības izjūtu, kas ietekmē iztēli. Pēc sava 1917. gadā iestudētā baleta «Parāde» izrādes, ko viņš veidoja kopā ar draugiem Ēriku Satī un Pablo Pikaso, Kokto izdzirdēja kādu šokētu skatītāju sakām savai laulātajai draudzenei: «Ja es būtu zinājis, ka izrāde ir tik muļķīga, es būtu paņēmis līdz bērnus.»; Kokto uztvēra šo kritiku kā izcilu komplimentu.

1909. gads modernās mākslas vēsturē nozīmīgs ar krievu baleta debiju Parīzē, kas apgāž visu klasiskā baleta estētiku, šai laikā Kokto ir jauns, talantīgs dzejnieks, slavens ar savu sarunāšanās mākslu, viņu dēvē par pašu asprātīgāko Parīzē. Viņa draugi ir Eduards de Makss, skandalozais aktieris, Edmons Rostāns, «Sirano de Beržeraka» autors, dzejniece Anna de Noaija", Marsels Prusts, mūziķis Reinaldo Hans . . . 19 gadus vecajam brīnumbērnam Kokto tiek organizēta teātrī rīta izrāde, kur tiek parādīti viņa darbi. Augstākajās aprindās tai ir panākumi, kurus Kokto vēlāk novērtēs bargi un patiesi taisnīgi. Viņš aizraujas ar daudz ko; mātei nezinot, apmeties kādā vecā un greznā savrupmājā, viņš no saviem logiem redz viņā pusē katru nakti uz darba galda degam spuldzi – tā ir dižā dzejnieka Rilkes mītne, šo mācību Kokto sapratīs tikai vēlāk.

Tad 1913. gadā (tas ir Zaņa Marē dzimšanas gads) Kokto dzīvi skar kāds satricinājums (viņa paša vārdiem izsakoties, tas viņu «pilnīgi izsit no sliedēm») – Stravinska un Djagiļeva balets «Svētpavasaris». No šī satricinājuma un no paša gribētās vientulības, kuru viņš sev uzspiež, rodas viņa pirmais personiskais darbs «Potomaks» – dzejā ietverta grēksūdze, ārkārtīgi rets un grūts literārais žanrs, jo grūti savienot atklātu atzīšanos ar dzejas mākslas paņēmieniem.

šai laikā Kokto kaislīgi mīl sievietes. Viena no viņa mīļākajām ir cara Nikolaja II brāļameita Natālija Pālē. Bet tad viņš sāk nīst sievietes un kādā vēstulē, kas rakstīta gadu pirms viņa nāves, paskaidro: «Divas dāmas, kas iztaisīja abortu un atņēma man dēlu, piespiežot mani izraudzīties to starp pieaugušajiem, toreiz man radīja īstu mizogīnijas krīzi.»

Pirmo pasaules karu Kokto pārdzīvo kā romānu – viņš iet pieteikties, bet viņu atraida. Tad kopā ar kādu draugu, kas sakās esam ģenerāļa brāļadēls, viņš izveido civilo mašīnu konvoju. Viņi dodas uz frontes ceļiem savākt ievainotos. Ziemeļjūras piekrastē viņi sastop kādu jūras strēlnieku pulku. Kokto iepatīkas viņu sabiedrība, jūrnieki viņu pieņem, un viņš piedalās viņu dzīvē. Tiek pat ierosināts piešķirt viņam kara nopelnu krustu. Taču – ak vai! – viņu atklāj un žandarmi aizved Kokto, dzelžos ieslēgtām rokām. Viņš izbēg un iekāpj štāba priekšnieka automašīnā, tas pazīst dzejnieku un izglābj viņu gan no cietuma, gan arī no nāves, jo nākamajā dienā triecienuzbrukumā tiek nogalināti visi viņa biedri. Atgriezies Parīzē, Kokto jūtas nomākts. Viņš cenšas no jauna pieteikties, un atkal tiek atraidīts.

Tieši kara laikā Kokto iepazīstas ar Pablo Pikaso, un šai tikšanās ir liela nozīme viņa dzīvē. Protams, viņš apmeklē daudzus māksliniekus viņu darbnīcās Monmartrā un Monparnasā: dzejnieku Maksu Žakobu, Apolinēru, Ēriku Satī. Bet Pikaso ir pats tuvākais un pats ietekmīgākais – viņam tiks veltīta oda un apcere, un viņa ietekme ir pastāvīgi jūtama Kokto darbos. Kā lai izskaidro šo izvēli tik slavenu draugu plejādes vidū? «Pikaso darbu izpratne,» raksta Kokto, «ir skaitļi, kas padarīti par realitāti.» Arī dzejnieks strādā ar skaitļiem, pretēji romantiskajai leģendai – «dzejnieks nesapņo, bet skaita», gleznotājs un dzejnieks rīkojas ar skaitļiem, un no tiem rodas dižums. No šīs viņu abu mākslu dziļās saskaņas 1917. gadā radīsies balets «Parāde», kas izraisīs milzīgu skandālu. Tātad 1959. gadā Kokto bija labi sagatavots, lai iedrošinātu jauno kinorežisoru Antonioni, kura filma «l'Avventura» tikusi šausmīgi izsvilpta festivālā Kannās. «Bet paraudzīsimies,» viņam sacīja Kokto, «tieši šie mutuļi ir laba zīme!» Nākotne pierādīja, ka viņam ir taisnība gan par «l'Avventura», gan par «Parādi».

1920. gadā visas idejas ar nospiedošu smagumu pārņem literārais virziens – dadaisms. Tristana Tzarā dadaisms pēc Andrē Bretona atdalīšanās kļūst par sirreālismu. Tā ir ārkārtīgi ražīga dzejnieku grupa, kas savās rindās apvieno lielāko daļu šā laikmeta izcilo dzejnieku: Aragonu, Polu Eliāru, Robēru Desnosu, Žanu Polānu. Kur tad ir Kokto, kurš līdz šim nebija nokavējis nevienu jaunās, modernās pasaules vilcienu? Viņš tomēr tāpat kā sirreālisti pauž tieksmi pēc fantāzijas un valodas rotaļības izjūtas. Bet ezoterisma un noslēpumainības vietā Kokto dod priekšroku tīram prozaismam, atjaunotai vienkāršībai, reālismam; it īpaši viņu atbaida sirreālistu grupas dogmatisms. Vēl ilgi viņš būs viņu uzbrukumu objekts, un pat šobrīd Filips Šūpo, «Magnētisko lauku» autors, uzskata Kokto par «krāpnieku» Un «slepenu nelieti». Žans Marē sniedza citu izskaidrojumu: «Sirreālisti bija ticējuši, ka viņš apvienosies ar grupu, un kļuva nikni, kad Kokto vēlējās būt «vienīgais kavalieris».» Iepretim šiem raženajiem aģitatoriem Kokto nevēlas būt izolēts: viņš pulcē ap sevi sirreālismam tuvus dzejniekus – Reverdī", Maksu Žakobu, Apolinēru (kas mira 1918. g. novembrī) un savus draugus mūziķus – Arturu Onegeru, Dariju Mijo, Fransisu Pulenku, Žermēnu Taijfēru, Z. Oriku un L. Dirē (viņus jau dēvē par «sešu grupu»). Tieši kopā ar viņiem 1921. g. Kokto inscenē divus baletus – divertisimentus «Vērsis uz jumta» (kāda dienvidamerikāņu bāra nosaukums) un «Jaunlaulātie no Eifeļa torņa»; dīvaina pārpratuma dēļ viņam pārmet Eifeļa torņa apsmiešanu, un tas ir vēl viens skandāls!

Tad uzrodas Raimonds Radigē, viņam ir četrpadsmit gadu, un Kokto nojauš viņā kaut ko līdzīgu Rembou. Par to viņš teiks «Grāfa d'Oržela balles» priekšvārdā, kas iznāca 1924. gadā pēc Radigē nāves. «Vienīgais nopelns, kuru pieprasu, ir tas, ka es piešķiru Raimondam Radigē viņa dzīves laikā to izcilo vietu, kādu viņš pelnījis ar savu nāvi.» Ir personības, .kas citus nomāc, un tādas, kas rosina; Kokto ir viena no šīm pēdējām. Starp citu, bagātināšanās ir savstarpēja – Radigē iedvesmots, Kokto uzraksta «Profesionālo noslēpumu», vēlāk «Ilgo prombūtni» un «Krāpnieku Tomā», šī pēdējā grāmata ir stāsts par kādu apburošu jaunekli, kuram piemīt īsta krāpšanas ģenialitāte tādā mērā, ka, vāciešu lodes ievainots karalaikā, viņš domā: «Būšu pazudis, ja neizlikšos, ka esmu miris.» Un viņš mirst, pirmoreiz apvienodams izlikšanos un īstenību, aktiera spēli un dzīvi, proti, nāvi. Kokto, kurš pats ir izbaudījis sava varoņa piedzīvojumus kara laikā, tomēr nav pazinis šo pēdējo mirkli, kad Tomā īsteno «melu patiesību», jo brīnumainā kārtā Kokto izglābās no nāves. Bet šis moments ir simbolisks dzejniekam, kurš arī riskēja nokļūt savas mākslas lamatās un pazaudēt tur savu dvēseli.

Radigē mira 20 gadu vecs, saslimis ar vēdertīfu. Kokto šis zaudējums ir sāpīgi nežēlīgs, šī draudzība jau bija likusi viņam apzināties laika nepielūdzamo plūdumu, tas vairs nebija viņš brīnumbērna lomā, kuru atklāja Parīze. «Lūk, tagad esmu sava mūža vidū,» viņš raksta 35 gadu vecumā. Radigē nāve viņu ir pametusi gluži vienu šai pasaulē. Nevajag ticēt viņa šķietamajai vieglprātībai, kas ir jūtama gan viņa darbos, gan dendija uzskatos, kādus viņš gribēja atstāt par sevi. Kokto saka: «No savas dzimtās vides esmu vienīgi saglabājis zināma veida nelaimīgu, labu audzināšanu, pateicoties kurai rodas iespaids, ka es gaužām viegli eju cauri smagai un dramatiskai dzīvei.» Šādu attieksmi nevar attiecināt vienīgi uz viņa labo audzināšanu, bet tā arī apliecina viņa paša domas par dzejnieka lomu: «Eņģelim nav jārunā par to, kas viņu nodarbina.» šādu noteikumu Kokto min savā dienasgrāmatā. «Nekad nav jārāda draugiem, ka esmu noguris. Nav jāizceļas citu acīs. Jārīkojas kā cilvēkiem, kuri tic tam, ko dara.»

Kokto mēģina izbēgt no dzīves apnikuma ar opija palīdzību. «Smēķēt opiju – tas ir pamest ejošo vilcienu, tas nozīmē rūpēties nevis par dzīvi, bet gan par nāvi» («Opijs», 1930.) Šī palīdzība ir iluzora, tā piemeklēs viņa dzīvi no 1923. līdz 1940. gadam ar sešām dezintoksizācijas kūrēm. Kokto nekad nav noliedzis šo posmu, kurš no viņa literārās darbības viedokļa ir pārsteidzoši ražīgs. Bet vai vajadzētu ticēt viņa teiktajam: «Bez opija man droši vien nekad nebūtu pieticis drosmes uzrakstīt daudzus savus darbus.»? Ar narkotiku rakstnieks kādu laiku izbēga no savām cilvēciskajām un rakstnieka ciešanām, bet viņš neglābjami nokļūst ciklā, kas viņu noved vai nu pie dezintoksizācijas mokām, vai arī pie lēnas nāves. Bet īstenībā – vai jelkad redzēts dzejnieks, kuram par savu ģenialitāti jāpateicas narkotikām? Šā laika fotogrāfijas rāda Kokto sastingušu, kontraktētu, ar sāpīgu skatienu, bet viņa zīmējumi ir baigi. Draudzība ar Zaķu Maritēnu, dedzīgu katoli, palīdz Kokto pārvarēt savas saslimušās nervu sistēmas ciešanas. «Es cieši pieķēros šai dvēselei, kura aiz pieklājības nes ķermeni, lai būtu neredzama.» Ļaudis runāja par šo posmu kā atgriešanos pie ticības, bet Kokto drīzāk meklē garīgu ģimeni un ātri vien atsvešinās no šīs draudzības.

Kokto pievēršas teātrim un kino. «Cik sevi atceros, aizvien esmu rakstījis ar zīmējumu un zīmējis rakstīto. Bija dabiski, ka izsakos caur filmas rokrakstu, jo tas ir šo divu alternatīvu tipisks apvienojums. Tur runā ar attēla palīdzību, un šis attēls runā.» Kokto pievēršas Grieķijai un tās spožajai mitoloģijai: «Karalis Edips», «Antigone», «Orfejs». Mūzas dēls Orfejs spēlēja uz savas liras tik maigas dziesmas, ka plēsīgie zvēri sekoja viņam un koki noliecās viņam pretī. Viņš bija viens no retajiem mirstīgajiem, kas skatījis mirušo garu pasauli. Bet liktenis neļāva viņam izvest Eiridiki dienas gaismā. Tad, nenomierināms, viņš atsakās no jebkuras saskarsmes ar sievietēm un pulcē ap sevi jaunekļus, ko ievada savos svētajos noslēpumos. Bet kādu nakti greizsirdīgās sievietes par to, ka viņš tās atvairījis, nogalina viņu un iemet viņa saplosīto ķermeni upē. No šī mīta, kas no daudziem viedokļiem tuvs Kokto jūtīgumam, viņš uzrakstīja 1927. gadā lugu, bet 1951. un 1959. gadā veidoja divas filmas.

1929. gadā Kokto trīs nedēļu laikā uzraksta savu šedevru «Drausmīgie bērni». Nākamajā gadā viņš uzņem savu pirmo filmu «Dzejnieka asinis». 1934. gadā top «Elles mašīna», luga, kurā atainota Orfeja sastapšanās ar sfinksu. Šai lugai ir Kristjana Berāra dekorācijas un Koko Šanelas kostīmi.

Sastapis visapkārt sev neizpratni («Francija nīst dzeju» – viņš sarūgtināts raksta), Kokto nolemj 1936. gadā doties ceļojumā apkārt pasaulei, izvēloties to maršrutu un tādus transporta līdzekļus, kādi bija Žila Verna varonim Fileasam Fogam. Tātad viņš atsakās lidot ar lidmašīnu. Viņš dodas uz Romu, Atēnām, Ēģipti, Indiju, Japānu, Klusā okeāna arhipelāgiem, Ameriku un atgriežas Parīzē. Šīs senās kultūras vietas drīz vien postīs pasaules karš. Atgriežoties Kokto sastop Žanu Marē, kurš debitē teātrī, un viņš tam uztic Galada lomu lugā «Apaļā galda bruņinieki». Žans Marē raksta savā atmiņu grāmatā «Manas dzīves notikumi», cik nozīmīga ir bijusi šī sastapšanās . . . «Viņš bija mans Dievs uz Zemes. Viss nāca no viņa sirds. Viņš pateica kaut ko tādu, kas pilnībā raksturo viņu: «Vajag ienīst tikai vienu, proti, pašu ienaidu.»»

1937. gadā Kokto kļūst par menedžeru bokserim AI Braunam, kurš no pasaules čempiona gaiļa svarā narkotiku ietekmē tagad bija kļuvis par mūziķi kādā Monmartra krogā. Kokto pamudināts, viņš atsāk treniņus un atgūst savu titulu. Šā laika žurnālos publicētie Kokto raksti ir sarakstīti tik sulīgā stilā, ka viņu varētu apskaust daudz sporta žurnālistu.

Karš pārtrauc viņa jaunās lugas «Drausmīgie vecāki» izrādes. Žans Marē ir mobilizēts. Kokto atstāj Parīzi un dodas uz Perpiņanu, bet drīz vien sāk ilgoties pēc galvaspilsētas. Kokto apgalvo, ka šai satrauktajā okupācijas periodā viņš kļuvis neaktuāls. Šāda vēlēšanās noved viņu pie pretrunīgas un reizumis nosodāmas rīcības – savā 1942.–1945. gada dienasgrāmatā, kas tobrīd iznāk Francijā, Kokto sniedz gandrīz neticamu politiska akluma pierādījumu par Hitleru. Bet šis pats apolitisms arī liedz viņam nostāties kolaboracionistu pusē – tā viņš palīdz savam draugam Maksām Žakobam, ko apdraud antisemītu vajāšanas, viņš liecina par labu Žanam Ženē, kurš izsaukts tiesā par zādzību, un pašu Kokto piekauj uz ielas Dorio fašistu līgas darboņi, kad viņš atsakās noņemt cepuri viņu gājiena laikā.

Pēc kara Kokto apmetas Milī la Forē Fontenblo mežā. Tādējādi viņš izbēg no ļaužu drūzmas savā Parīzes dzīvoklī Palērnajalā. Viņa audžudēls Eduards Dermī apraksta atmosfēru, kāda tur valdīja: «Tā bija nebeidzama ļaužu defilēšana, apspriešanās. Parīzē dzīvot nebija iespējams. Kokto negribēja likt pateikt nabaga Madlēnai (savai saimniecei), ka viņš vairs nedzīvos šeit, kopš kāds jauneklis bija meties lejā pa kāpnēm. «Nekad vairs; viens vārds, kas spēj izteikt tik daudz,» – tā viņš man sacīja.»

1945. gadā viņš uzņem filmu «Skaistule un briesmonis». Dīvaini, ka Kokto atsakās to veidot kā pasaku filmu un pieprasa filmai apzīmējumu «reālistiska». Šai filmā nav nekā maģiska. Personāži klausa pasaku likumiem. Tos nekas nepārsteidz pasaulē, kur par normālām uzskata lietas, no kurām pat vismazākā izrādītos aplama mūsu pasaules mehānismā. 1949. gadā Kokto organizē Biaricā «Nolādēto filmu festivālu», 1953. un 1954. gadā viņu ieceļ par Kannu festivāla prezidentu, bet 1957. gadā par goda prezidentu. Par viņu sacīja: «Tas bija patiesi valdzinošs prezidents. Viņš savu lomu pildīja no visas sirds. Šis dzejnieks, kuru sauca par daudzpusīgo, bija prezidents, kas rūpējas par visu un visiem, viņam bija laipns vārds ikvienam, viņš steidzās pēc katras filmas demonstrēšanas apsveikt tās veidotājus, tā ka ikviens nodomāja: «Zelta Palmu iegūsim mēs.».»

1954. g. Kokto pārdzīvo smagu sirdslēkmi. Cigaretes, ko ikvienā uzņēmumā var pastāvīgi redzēt viņa pirkstos, un pārmērīgais darbs, kādam viņš sevi bija pakļāvis, pasliktināja veselību. Arī ciešanas bija novārdzinājušas dzejnieku. «Pārāk daudz vētrainu iekšējo pārdzīvojumu, ciešanas, šaubu krīzes, ar dūres spēku apvaldītas sadumpošanās, likteņa sitieni izvagojuši man pieri, iezīmējuši starp uzacīm dziļas rievas, izliekuši uzacis, padarījuši smagus plakstiņus, vērtus i ļenganus iekritušos vaigus, noliekuši lūpu kaktiņus, un, noliecoties pār zemu spoguli, redzu savu masku atdalāmies no kauliem un pieņemam bezveida formu.» Nākamajā gadā pār Kokto gāžas vesels «pagodinājumu» birums: viņu ievēlē Franču akadēmijā, lai gan šo slaveno sabiedrību it viegli var šokēt. Kokto akadēmiķa zobens ir īsts brīnums – tā asmeni zīmējis Pikaso, bet rokturi, kur attēlots Edipa profils, ir darinājis juvelieris Kartjē. Viņam piešķir Oksfordas universitātes goda doktora (honons causa) grādu. Noguris no rakstniecības, Kokto nododas glezniecībai un dekorē Vilfranšas pie jūras un MilīnaForē kapelas, laulību zāli Mentonas mērijā un Dievmātes kapelu Francijas baznīcai Londonā. Oficiālo pagodinājumu un publikas atzinības apņemts, Kokto joprojām piedalās teātru turnejās, kur izrāda viņa lugas. 1960. gadā viņu ievēl par «dzejnieku princi». Šo neparasto titulu piešķir izsolē Foržlezo kazino. Viņa priekšgājēji bija Pols Fors un Žils Sipervjels. Taču Šūpo un Bretons nebija aizmirsuši veco ienaidu pretēji Aragonam, Eliāram un Desnosam, kuri bija izlīguši ar Kokto, Tādēļ viņi apšaubīja vēlēšanas un pieprasīja, lai tās atkārto un balsot atjauj vienīgi dzejniekiem. Rezultātā Sentdžons Perss atteicās, un tā šis skaistais Dzejnieku prinča tituls šobrīd ir vakants. «Un tomēr,» sacīja Žaks Odibertī", «šis tituls piestāv Kokto gluži kā cimds rokai, varbūt vienīgi ar kādu nieku jauneklīgas un teatrālas dižošanās, ko neviens viņam nepārmet.» Šai posmā Kokto pievēršas savai pagātnei un rediģē savus rakstus un cieņas apliecinājumus Grēko, Difē, Modiljani, Zanam Marē, Zidam, Koletai, Annai de Noaijai.

1963. gadā Kokto piemeklē sirdslēkme viņa dzīves vietā MilēlaForē. Tanī pašā dienā nomirst Edīte Piafa, ar kuru kopā viņš bija iestudējis «Vienaldzīgo skaistuli». Un vēl tai pašā dienā izsolē tika pārdota Andrē Žida bibliotēka. Tās bija spoža, gara trauksmes pilna, aizraujoša laikmeta beigas, kad Kokto 1913. gadā bija pratis izpildīt Djagiļeva lūgumu: «Žan, pārsteidz mani!».

Fransiss Molungē

No franču valodas tulkojusi IEVA LASE