Teodors Adorno

( 1903 - 1969 )

Vācija

 

Vācu filozofs, sociologs un esejists, Frankfurtes skolas pārstāvis – kopš 1930. gadiem darbojies Sociālo pētījumu institūtā.

Adorno teorijas lielā mērā ir balstītas uz Hēgeļa, Marksa un Freida tekstiem. Viņa filozofijas centrā ir argumentācijas dialektiskā metode, kur domai seko pretarguments, veidojot ideju sadursmi, kas ved no tēzes uz antitēzi. Caur pretmetiem ar sintēzes palīdzību var tikt sasniegta augstāka patiesība, kas savukārt ved uz jaunu tēzi, un process turpinās. Tomēr Adorno neticēja, ka visas pretrunas var tikt atrisinātas, un „Negatīvajā dialektikā” (1966) viņš noraidīja ne tikai utopiju par pilnīga līdzsvara iespēju, bet arī jebkādu nemainīgu konceptu iespējamību. Starp lielākajiem Adorno darbiem ir arī „Apgaismības dialektika” (1947) un „Estētikas teorija” (1970).

Teodors Ludvigs Vīzengrunds piedzima Frankfurtē pie Mainas

kā Oskara Vīzengrunda, veiksmīga ebreju izcelsmes vīna tirgotāja, un Marijas Kalvelli-Adorno, korsikāņu izcelsmes katolietes, dēls. Marija Kalvelli-Adorno bija profesionāla dziedātāja un uzstājās kopā ar savu māsu pianisti. Adorno klavierspēli apguva pie Bernarda Seklesa, kurš bija skolotājs arī topošajam komponistam Paulam Hindemitam. Vidusskolas laikā 1918–1919. gadā Adorno privāti mācījās pie Zigfrīda Kracauera, vācu vēsturnieka, sociālo procesu kritiķa un ģimenes drauga. 1921. gadā Adorno absolvēja Ķeizara Vilhelma ģimnāziju un iestājās jaunatklātajā Johana Volfganga Gētes universitātē, un trīs gadus vēlāk  saņēma doktora grādu filozofijā; promocijas darbu Adorno rakstīja pie Hansa Kornēliusa par tēmu “Lietišķā un noēmatiskā transcendence Huserla fenomenoloģijā”.

No 1925. līdz 1926. gadam Adorno studēja mūzikas kompozīciju pie Albāna Berga Vīnē un paralēli apguva arī klavierspēli. Neilgu laiku Adorno bija Austrijas mūzikas žurnāla Musikblätter des Anbruchs redaktors, un uzturējās arī Berlīnē.

1931. gadā viņš kļuva par privātdocentu Frankfurtes universitātē. 1933. gadā Adorno izstrādāja promocijas darbu pie Paula Tilliha par Kirkegora estētiku.

No 1928. gada Adorno neoficiāli strādāja Sociālo pētījumu institūtā (Institut für Sozialforschung), paralēli būdams līdzstrādnieks arī tā izdevumā. Institūts tika privāti sponsorēts un bija samērā brīvi piesaistīts Frankfurtes universitātei. No 1930. gada to vadīja sociālfilozofs Marks Horkheimers (1895–1973); tieši viņš iesaistīja savu studiju laiku draugu, mākslas filozofu un mūzikas kritiķi Teodoru Adorno institūta darbā. Līdztekus viņiem institūtā strādāja arī Herberts Markūze, Valters Benjamins (arī Adorno studiju biedrs Frankfurtes universitātē), Jirgens Hābermāss un Ēriks Fromms.

 

Institūts bija izveidots marksisma, īpaši Marksa agrīno tekstu, un politiskās ekonomikas pētījumiem. Adorno bija interdisciplināra pieeja – viņa intereses sfēras ietvēra tēmu loku no Čaplina filmām un atonālās mūzikas līdz Freida teorijām. Mūzikā Adorno patiesi pieņēma tikai Šēnberga, Vēberna un Berga mūziku; viņa modernās mūzikas izpratne vēlāk noderēja Tomasam Mannam, rakstot „Doktoru Faustu” – Adorno labprāt palīdzēja rakstniekam ar padomiem.

Pieaugot nacisma ietekmei, Frankfurtes skolas pārstāvji – vienlīdz neieredzēti kā marksisti un kā ebreji – centās pamest Vāciju; vairums devās trimdā uz Savienotajām Valstīm, kur tiem atkal izdevās satikties. Frankfurtes skolas kulturālā kritika un eklektiskās teorijas par masu sabiedrību 1950. un 1960. gados spēcīgi ietekmēja Jauno kreiso kustību. Frankfurtes skola neizstrādāja vienotu sociālo teoriju, tomēr tās biedrus vienoja kritiska attieksme pret moderno kapitālismu un noraidoša attieksme pret padomju komunismu un ortodoksālo marksismu.

Adorno, sākoties emigrācijas vilnim, vispirms pārbēga uz Oksfordu; 1937. gadā viņš apprecējās ar Margarētu Karplusu un nākamajā gadā pievienojās citiem Institūta biedriem Ņujorkā. Tur Adorno bija Sociālo pētījumu institūta līdzstrādnieks un Mūzikas departamenta vadītājs Paula Lācarsfelda (1901–1976) projektā “Radio Research Project”.

Pārcēlies uz Losandželosu, Adorno kopā ar Maksu Horkheimeru  sāka darbu pie  „Apgaismības dialektikas”. Darba tapšana aizvien raisa strīdus filozofu starpā. Horkheimers, būdams samērā klasisks vācu universitātes filozofs, lielākoties tiek saistīts ar ideju vēstures elementiem šajā grāmatā: viņa pienesums varētu būt nodaļu “Apgaismības jēdziens” un “Žiljeta jeb apgaismība un morāle” pamatā. Adorno spalvai turpretī visdrīzāk pieder galvenās izstrādes nodaļās “Odisejs jeb mīts un apgaismība” un “Kultūrindustrijas: apgaismība kā masu krāpšana”. Patiesi, šīs nodaļas ir sarakstītas Adorno raksturīgajā manierē, kurai nekas līdzīgs nav atrodams Horkheimera darbos. Pārējās nodaļas, “Antisemītisma elementi” un “Skices un uzmetumi”, visticamāk, ir abu autoru cieša kopdarba rezultāts. Pirmo reizi “Apgaismības dialektika” ar nosaukumu “Filozofiski fragmenti” 1944. gadā tiek dāvināta Frīdriham Pollokam, pētniekam un Sociālo pētījumu institūta galvenajam administratoram. Nākamais izdevums, jau grāmatas formātā, iznāk 1947. gadā Amsterdamā kādā vācu emigrācijas apgādā, turklāt tas atšķiras no iepriekšējā neoficiālā izdevuma. Šajā redakcijā Horkheimers un Adorno ir mīkstinājuši vairākas nostādnes, vispirms, fašisma identifikāciju ar monopolistisko kapitālismu, kura faktiski pielīdzina Rietumu buržuāziskās demokrātijas vācu un itāļu totalitārismam. Turklāt 1947. gada izdevumā ir būtiski samazināts arī marksistiskās terminoloģijas īpatsvars.

Liela darba daļa veltīta antisemītismam, kas faktiski uzskatāms par apgaismotās cilvēces atgriešanos  pie barbarisma; Adrono pēta kultūras industriju kā apgaismības ideoloģisko izpausmi. Autori norādīja, ka kultūras industrija ir radījusi tehnoloģiskus jaunizgudrojumus, kas padarījuši individuālās apziņas kontroli vienkāršu – radio “padara visus dalībniekus par klausītājiem un autoritatīvi ievirza tos pārraides programmās, kuras visas ir vienādas…” Desmit gadus vēlāk Adorno atgriezās pie šīs tēmas esejā “Televīzija un masu kultūras modeļi” (1954), kurā viņš pesimistiski apskatīja indivīdu iespēju pretoties modernās masu kultūras visuresamībai. Esejā Standort des Erzählers in Zeitgenössichen Roman (1954) viņš sekoja Valtera Benjamina uzskatiem un paziņoja, ka modernais karadarbības veids tiem, kas piedalījušies karā, ir neatgriezeniski atņēmis iespēju atgriezties pie agrākā dzīves modeļa.

„Apgaismības dialektika” tika publicēta, kad jau bija saskatāms nacisma noriets. “Ja pamatojuma augstprātība ir novedusi pie barbarisma, tad kas ir palicis?“ viņš jautāja. Vienā no pēckara esejām Adorno uzdeva pēcāk bieži citēto jautājumu: „kā gan iespējams rakstīt dzeju pēc Aušvices?”

Horkheimera un Adorno pesimistiskā civilizācijas vēsture patiesībā balstās kādā morālas dabas jautājumā. Vai patiešām rietumu humānistiskā gara kultūra drīkst noraidīt totalitārismu, racionāli tehnoloģizēto un administrēto vardarbību, monopolistiskā kapitālisma ekscesus un masu kultūras manipulācijas kā kaut ko sev ārēju un nejaušu? Vai varbūt tai tomēr ir jāuzņemas atbildība par šīm 20. gadsimta galējībām? Tieši uz šādu atbildības uzņemšanos tad arī aicina Horkheimera un Adorno jaunais, pozitīvais apgaismības jēdziens, kurš tiek pretnostatīts aklajai apgaismībai. Tā ir reflektējoša apgaismība, kuras ietvaros subjekts apzinās sevi kā dabas sastāvdaļu un apgaismotais prāts respektē progresa dialektisko raksturu. Tieši tādēļ abi “Apgaismības dialektikas” autori tika iecerējuši grāmatas turpinājumu ar nosaukumu “Apgaismības glābšana” (“Rettung der Aufklärung”), kurš gan tā arī palika neuzrakstīts.

Zinātnes gadījumā Horkheimers un Adorno vēršas pret pozitīvismu, kurš visu izziņu reducē uz novērojamu faktu formālu, loģisku sistematizāciju.

1949. Adorno izdod „Jaunās mūzikas filozofiju” un atgriežas Vīnē. 1950. gadu sākumā Adorno un Horkheimers, atgriezušies Vācijā, atjaunoja Sociālo pētījumu institūta darbu. Pēckara periods ir Frankfurtes skolas ziedu laiki daudzējādā nozīmē. Horkheimera un Adorno vadībā institūts pakāpeniski ieguva ievērojamu prestižu gan akadēmiskajās aprindās (no 1959. – Sociālo pētījumu centra vadītājs), gan arī plašākā sabiedrībā un politiskās diskusijās.

Adorno kļuva par ārkārtas profesoru (vēlāk, no 1956., par ordināro filozofijas un socioloģijas profesoru) Frankfurtes universitātē. Sešdesmito gadu sākumā aktualizējas t.s. „pozitīvisma strīds”, ko raisa Karla Popera un Adorno referāti par sociālo zinātņu loģiku.

1963. gadā Adorno saņēma Gētes Medaļu un kļuva par Vācijas socioloģijas biedrības priekšsēdētāju. Tomēr viņa dzīves pēdējos gadus aizēnoja tīšas debates par viņa darbību 30. gados. (1934. gadā Adorno nacistu žurnālā bija publicējis grāmatas apskatu, kurā citējis Gēbelsu, nacistu partijas propagandas ministru. Adorno atzina, ka raksts ir bijis kļūda. Uzbrukumi viņam turpinājās, nereti tiem bija antisemītisks raksturs.) Kritiskā domātāja cieņu piecdesmito gadu beigās sāka apšaubīt Socioloģijas institūta studenti, un Adorno 1969. gada 31. janvārī nācās lūgt policiju atbrīvot institūta telpas no studentiem. Adorno mira no sirdstriekas 1969. gada 6. augustā Vallisā pie Cērmates Šveicē.

Viņa pēdējais izcilākais darbs „Estētikas teorija” palika nepabeigts, un tika iespiests 1970. gadā jau pēc autora nāves. Daļēji pret tulkotāja gribu izdevējs atteicās no masīvās teksta organizācijas, un sanumurēja nodaļas. Jauns, oriģinālajai struktūrai uzticīgāks tulkojums parādījās 1997. gadā.