Ilustrācija - Pauls Bankovskis
 
Komentārs
17.04.2017

Zvēru laiks

Komentē
4

Biju nodomājis rakstīt tikai par putniem, bet sanāks atkal par cirku. Ja kāds vēl pirms gada vai pusotra būtu iepīkstējies, ka viens no politisko un visu citu diskusiju karstākajiem kartupeļiem Latvijā 2017. gada pavasarī būs cirks un cirka dzīvnieki, es droši vien nospriestu, ka viņš pats ir kaut kāds auša vai klauns. Tikpat grūti būtu bijis iztēloties, ka šī izrāžu mākslas forma un tās nākotne piepeši varētu kļūt par nepārkāpjamu robežu, kas spēj sarīdīt vai pat sanaidot līdzšinējos draugus vai kolēģus, bet tajā pašā laikā būt tieši tik pārkāpjama, lai par domubiedriem padarītu šķietami tik pretējās uzskatu nometnēs mītošas personas kā, piemēram, Saeimas "Saskaņas" frakcijas deputāte Jūlija Stepaņenko un Dainis Īvāns. Kaut gan likumprojekts par aizliegumu cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus pirmajā lasījumā ar gariem zobiem tika pieņemts, tā vien šķiet, ka vēl itin nekas nav galā. Savvaļas zvēru dīdītgribētāji turpina rosīties. Viņu izmantotos argumentus var iedalīt vairākās grupās. Vispirms tie ir stāsti par tradīcijas saglabāšanu un to, ka "Rīgas cirks" – kā jau tiešs Alberta Salamonska cirka mantinieks – ir būtiska Latvijas kultūras vēstures daļa. Tālāk, it kā pašsaprotami tiek secināts, ka par vēsturisku šīs tradīcijas posmu uzskatāma arī cirka dzīvnieku dresēšana un šādu numuru izrādīšana publikai. Šo argumentu parasti papildina apšaubāmas kvalitātes ceļojošā cirka trupu pieredzē balstītas zināšanas, ka uz cirku bez zvēriem "neviens nenāk". Lai viss izklausītos vēl pārliecinošāk, tiek norādīts arī uz dzīvnieku ekspluatāciju izklaides nolūkos Rīgas Zooloģiskā dārza pērtiķu būrī vai lāču mājā. Tad vēl ir arī visādas sazvērestības teorijas, taču tās vairs nav pat interesantas.

Par tradīciju vai būtisku kultūras mantojuma daļu, manuprāt, kaut ko var sākt dēvēt vienīgi tad, ja lielai sabiedrības daļai šī parādība vai norise ir kļuvusi par neatņemamu un regulāri kopjamu dzīves piepildījumu – kā došanās uz dievnamu vai lielveikalu, dziedāšana korī un gatavošanās dziesmusvētkiem, gadskārtējo svētku svinēšana, priecāšanās par uzvaru boksā vai medaļu biatlonā, niknošanās par pazemojošu zaudējumu futbola spēlē u.tml. Var jau būt, ka maldos, taču "Rīgas cirks" ar tajā rādīto – ar vai bez dresētiem zvēriem – jau gadiem ilgi ne reizi nav nonācis starp šādiem, parasti nacionālajās ziņās pat vairākas dienas pēc kārtas apspriestiem un visai tradicionāliem notikumiem. Mēs puslīdz regulāri dzirdam par mūsu sportistu sasniegumiem un starptautiski atzītu mūziķu panākumiem, un dažā no šīm jomām patiesi var runāt par nacionālās skolas iezīmēm, taču par jauniem un pārsteidzošiem Rīgas skolas klaunu, akrobātu, trapeces vingrotāju, žonglieru, virves dejotāju, burvju mākslinieku – nu labi, arī zvēru dresētāju – panākumiem ziņots ir ticis gaužām neregulāri. Pat ja šādi panākumi ir bijuši, dzirdējis par tiem būs vien retais. Teiksim, vai zinājāt, ka ik gadu tiek piešķirta balva "Mūža ieguldījums cirka mākslā" un kurš to saņēmis? Arī tā ir tradīcija. Bet atliek vien kaut kur mūsu pusē parādīties kanādiešu "Cirque du Soleil", un par to gan uzzina pat tie, kas varbūt nemaz nevēlas zināt, lai gan zvēru, kā zināms, šajā cirkā nav.

Cirka dzīvnieku priekšnesumu un dzīves apstākļu salīdzinājums ar zooloģiskajos dārzos notiekošo ir īpaši paviršs burvju triks. Lai tam noticētu, ir jāizliekas nezinām, ka zooloģiskie dārzi no izklaidei paredzētiem savvaļas iemītnieku panoptikumiem pamazām vien transformējušies par izglītības un pētniecības iestādēm, kurām šobrīd varam būt pateicīgi par ne vienas vien uz izmiršanas sliekšņa žonglējošas sugas saglabāšanu vai pat populācijas atjaunošanu (kā lasāms ziņās, diemžēl pat šie centieni ne vienmēr ir sekmīgi, un degunradžu ragu mednieki apdraud pat zooloģiskajā dārzā mītošus dzīvniekus). Saprotams, arī Rīgas Zooloģiskais dārzs ir vecs un šaurs, taču pārmest tā darbiniekiem izdarības, ko par piemērotu izklaidi uzskata tie dārza apmeklētāji, kas zvēriem met ēdamas un neēdamas lietas vai ākstās pie pērtiķu būra, nozīmē izlikties neredzam, ka šādas apmeklētāju attieksmes pamatā ir tā pati domāšana, kas ļauj uzskatīt, ka cilvēkam pienākas priecāties par tautastērpā saģērbtu lāci uz velosipēda, ziloni biksēs un roni ar bumbu uz deguna.

Taču par spilgtāko, bēdīgāko un šādas tādas pārdomas jau tolaik izraisījušo zvēru pieredzi man bērnībā nekļuva nedz dresēti tīģeri, nedz lāči vai ziloņi, bet gan kāds priekšnesums "Rīgas cirkā", kurā galvenokārt tika izmantoti dažādi mājdzīvnieki. Šķiet, tur bija pa kādai kazai vai āzim, varbūt arī cūka, un tam visam, kā noprotams, vajadzēja uzburt idilliskas lauku sētas ainu. Lai šī aina būtu pilnīga, arēnas malā butaforiskā ligzdā stāvēja baltais stārķis – netīri pelēks, noplucis un piesiets pie kājas. Nekādus trikus viņš, protams, nedemonstrēja, nav jau arī nekas daudz dzirdēts par tradīcijām un panākumiem stārķu dresūrā. Tā nu vienīgā viņa loma šajā izrādē bija traģisks statists stārķis.

Kā jau minēju, biju nodomājis šo sleju veltīt putniem, nevis cirkam, jo bēdīgo stārķi laiku pa laikam mēdzu atcerēties arī vēl pirms visām dresēto dzīvnieku diskusijām – kaut vai šopavasar, braucot uz laukiem un gaidot, kad tad stārķi beidzot būs atgriezušies savās ceļmalas ligzdās.

Pirms pāris nedēļām stārķu ligzdas vēl bija tukšas, toties kailie uzartie lauki bija pelēko dzērvju pilni. Ja piestāja ceļmalā, tās varēja uzklausīt un aplūkot pavisam tuvu – varbūt ne tik tuvu kā zooloģiskajā dārzā vai cirkā, bet tomēr gana labi. Pēc pāris dienām dzērvēm tajā pašā laukā bija piebiedrojies caurceļojošu un trokšņainu meža zosu pulks, bet pāri ceļam otrā pusē šo visu ļembastu no elektrības vadu augstuma vēroja vanags. Cits lauks, kā jau katru pavasari, bija pilns ar žilbinoši baltiem ziemeļu gulbjiem, gaisā kopā ar cīruļputeņa pārslām virpuļoja cīruļi, no grāvja man acīs ielūkojās lapsa, ceļu pārskrēja smagos ragus nometušu briežu kompānija, neapmierināti gorīdamies un raukdams savas koši sarkanās uzacis, gaisā uzspurdza rubenis, bet no brikšņiem nepārspēta pārākuma apziņā pretī lūkojās alnis. Par katru šādu sastapšanās reizi man ir prieks, jo zinu, ka daudzviet tepat netālās zemēs neko tādu nebūtu iespējams redzēt, pat pērkot ieejas biļeti. Tie nav ziloņi, tīģeri vai lāči, un tomēr savvaļas dzīvnieki mums ir pat ļoti pieejami, vajag tikai atmest slinkumu un doties pie viņiem, nevis uzskatīt, ka to pienākums būtu nākt pie mums un uzdejot.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4