Zvēri nāk

Mūsdienās arvien skaļāk dzirdama prasība pēc dzīvnieku tiesībām. Pārāk ilgi šo tiesību minuši kājām kāda vienpusīgas lietderības nelabā vadīta cilvēce un dzīvniekā nav saskatījusi neko citu kā vienīgi izmantošanas un laupīšanas objektu, visu, tikai ne to brālīgo radījumu, kas līdzīgi mums ir pasaules dzīves loceklis un min savu virszemes esotības grūto taku.

Žurnāls "Magazina", 1939. [1]

Cilvēku pārtikas vajadzībām ik gadu tiek nonāvēti ap 60 miljardi dzīvnieku – cūkas, vistas, govis, pīles, zosis, tītari, aitas, kazas un daudzi citi. Skaidrības labad pārliecinājos – tas ir skaitlis ar desmit nullēm. Vēl iespaidīgāk ir redzēt simboliskas vizualizācijas tam, ka katru sekundi (ASV vien) tiek nokautas ap 300 vistas, trīs cūkas un viena govs. Katru sekundi. Bet arī tas ir pavisam abstrakti. Turklāt tie ir tikai sauszemes dzīvnieki, par zivīm un pārējiem okeānu un jūru iemītniekiem triljonu statistika ir vēl abstraktāka un neskaidrāka. Kā sava veida reakcija uz minēto 1. novembrī tiek atzīmēta Pasaules vegānisma diena – ar mērķi pievērst uzmanību praktiskiem veidiem, kā mazināt kaitējumu dzīvniekiem ar mūsu ikdienas ieradumu mainīšanu.

Kā mēs līdz tam nonācām, un kāpēc tas būtu jāuztver nopietni?

Otrā pasaules kara noziegumu un koncentrācijas nometņu šausmu nākšana atklātībā veicināja cilvēktiesību nostiprināšanu, lai nepieļautu kā tāda atkārtošanos. Līdzīgi var domāt, ka dzīvniektiesību kustības rašanās vismaz daļēji saistīta ar to, ka kopš 20. gs. vidus pastāv un pamazām sabiedrības redzeslokā nonāk industriālā lopkopība, kas ne vien ļauj ar rūcošas rūpnīcas apgriezieniem nepieredzēti ātri un lēti izaudzēt un nonāvēt kaudzēm dzīvnieku, bet arī pakļauj viņus dzīvei apstākļos, ko suņu vai kaķu gadījumā viennozīmīgi sauktu par cietsirdīgiem.

Lai gan tās pirmsākumi ir daudz senāki, dzīvnieku aizstāvības kustība sāka strauji attīstīties 70. gados vienlaikus ar vides aizsardzības kustību. Savā ziņā tā bija arī reakcija uz kognitīvās etoloģijas uzplaukumu, kas ļāva zinātniski pamatotāk spriest par dzīvnieku uzvedību saistībā ar viņu apziņu un prāta spējām, iepriekš tas bija zinātnisks tabu. Pirms tam runas par dzīvnieku psihi vai emocijām, teiksim, suņa prieku vai ziloņu sērām, vairuma zinātnieku acīs nebija nekas vairāk par mērkaķošanos. Turpretī pēdējās desmitgadēs līdztekus, piemēram, dzimtes studijām, mēdz runāt par tādām akadēmiskām jomām kā dzīvnieku studijas (Animal studies) un dzīvnieciskuma studijas (Animality studies), kuru ietvaros jautājumi tiek nereti aplūkoti starpdisciplinārās pieejās, ietverot antropoloģiju, filozofiju, mākslas un literatūras zinātni, vēsturi, bioloģiju, psiholoģiju, socioloģiju un citas. Arī Latvijā šādi kursi ir pieejami filozofijas, antropoloģijas un citu nozaru studentiem un notiek dzīvnieku tēmām veltīti pasākumi. Piemēram, 2014. gadā filozofs Artis Svece, kuru var uzskatīt par šīs tēmas ienesēju Latvijas publiskajā telpā, veidoja lekciju kursu "Dzīvnieku un vides ētika" (videoieraksti joprojām brīvi pieejami internetā) [2], šī gada sākumā LU tika rīkots semināru cikls "Kontinentālas sarunas par dzīvniekiem" [3], bet visplašākajai auditorijai publiskus pasākumus par dzīvnieku tiesībām un vegānismu, sociālās kampaņas un projektus veido organizācija "Dzīvnieku brīvība" [4]. Pieminēšanas vērts ir arī "Dzīvnieku tiesību projekts" ASV ar juristu Stīvenu Vaizu un primatoloģi Džeinu Gudolu priekšgalā, kas kopš 2013. gada cenšas tiesas ceļā panākt juridisku pamattiesību (tiesības uz dzīvi brīvībā) atzīšanu vairākām šimpanzēm. [5] Uzvaras gadījumā tas būtu juridisks precedents, pirmais gadījums, kad kāda būtne, kas nav cilvēks, tiktu atzīta par tiesīgu uz brīvību.

Dzīvnieku aizstāvība tiek pozicionēta plašākā taisnīguma kustību kontekstā. Viens no dzīvnieku tiesību ētikas "ciltstēviem" Toms Rīgens raksta, ka "teorija, kas saprātīgi pamato dzīvnieku tiesības, vienlaikus sniedz pamatojumu arī cilvēku tiesībām. Tādējādi tie, kas iesaistījušies dzīvnieku tiesību aizsardzības kustībā, darbojas pārī ar tiem, kas cīnās, lai nodrošinātu cieņu pret cilvēku tiesībām – piemēram, sieviešu, minoritāšu vai strādnieku tiesībām. Dzīvnieku tiesību aizsardzības kustība ir austa no tās pašas morāles dzīpariem". [6] Šo kustību darbību lielā mērā var reducēt uz polemiku ar uzskatiem, kas sakņojas tradīcijā, reliģijā vai zinātniski novecojušās atziņās. Un, tāpat kā cilvēktiesību aizstāvji cenšas novērst to, ka ietekmīgākie no mums apspiež pārējos, arī dzīvnieku aizstāvju mērķis ir atturēt visietekmīgāko sugu no pārējo būtņu varmācīgas ekspluatēšanas, tomēr nereti tie, kas citās jomās iestājas par taisnīgumu un līdzcietību, jautājumā par dzīvniekiem šo vērtību nozīmību kavējas atzīt. Tā vietā, lai apsvērtu, vai tiešām no dzīvnieku ķermeņiem iegūts ēdiens (tāpat kā kažoks) varētu būt nevajadzīgu ciešanu un nāves rezultāts, dzīvnieku aizstāvji mēdz tikt ierindoti pie "ekstrēmistiem", kuru teiktajā nav vērts iedziļināties (tikmēr, piemēram, ANO norāda uz lopkopību kā vienu no galvenajiem draudiem videi, bet uztura zinātnē secina, ka bez šiem produktiem mēs nemirtu un būtiski nemazinātos mūsu dzīves kvalitāte – tā varētu pat uzlaboties).

Šajā sakarā mēdz piesaukt sudzismu kā diskriminējošu ideoloģiju – mēs jebkuras cilvēku intereses esam tendēti vērtēt augstāk pat par dzīvnieku pamatinteresēm, piemēram, cilvēka bauda un ērtība tiek vērtēta augstāk par dzīvnieka dzīvību un brīvību. Turklāt sudzisma ietvaros pastāv attieksmju hierarhija – ne vien cilvēku intereses ir nozīmīgākas par jebkuru citu sugu būtņu interesēm, bet arī daži dzīvnieki tiek uztverti kā "vienlīdzīgāki" par citiem – piemēram, pret kaķiem un suņiem (viņi taču arī "savējie") mēs parasti izturamies daudz labāk nekā pret pārtikai audzētajiem dzīvniekiem, lai gan ētiski nav iespējams pamatot, kāpēc vistām vai cūkām pienāktos mazāk aizsardzības.

Kā norāda biologs Ričards Dokinss – pārrāvums sugu nepārtrauktībā starp Homo sapiens un pārējiem, lai gan mēs to uztveram kā pašsaprotamību, ir vēsturiski nejaušs [7]. Līdzīgi kā savulaik rasisms tika uztverts par pašsaprotamu un vairumam nešķita dīvains, tā šobrīd arī sudzisms tiek automātiski pieņemts kā dabisks pasaules skatījuma elements ar visām no tā izrietošajām sekām. Kā mēs rīkotos, ja nebūtu izmirušas vai pēkšņi atrastos būtnes, kas bioloģiski vai prāta spēju ziņā būtu starp mums un pārējo sugu primātiem? Vai mēs atteiktos no sugas piederības kritērija kā būtnes statusu noteicošā vai tomēr nolemtu, ka arī viņus ir pieņemami tirgot, turēt būros un apēst? Jo viņi taču nav cilvēki.

Lai nu kā, pārējie dzīvnieki jau ir klāt. Bet ne tikai veikalos, ledusskapjos, drēbju skapjos un mūsu vēderos. Viņi ierodas caur zinātņu atklājumiem, kas apliecina Čārlza Darvina norādes par viņu daudzveidīgo radniecību mums, caur uztura un vides zinātņu atzinumiem par dzīvniekēšanas negatīvo ietekmi uz mūsu veselību un pat visas planētas izdzīvotspēju. Viņi ierodas caur cilvēkiem, kas sauc sevi par vegāniem un atsakās dzīvniekus uztvert kā patērējamus, lietojamus un izmantojamus resursus, lietas un mantas. Dzīvnieki ierodas pat caur tekstiem uz šampūna iepakojuma un filmas beigu titros – norādēs, ka šoreiz viņiem nav ticis kaitēts. Un galu galā viņi ielavās sabiedrisko un politisko organizāciju dienas kārtībā un atsevišķa saprātīgā cilvēka morālo dilemmu komplektā. Jā, viņi mūs neuzrunā pilnos saliktos pakārtotos teikumos, bet ir vērts viņus pavērot un varbūt pamanīt personības ar saviem pārdzīvojumiem un interesēm. Tad arī tik dīvaina neliekas doma, ka brīvība, taisnīgums un cieņa var tikt jēgpilni attiecināta uz ikvienu būtni, kas spēj just, baudīt un ciest, – neatkarīgi no viņas prāta spējām, ādas krāsas, dzimuma vai kāju skaita –, un tam jau var būt pavisam taustāmas sekas.

[1] “Dzīvnieku tiesības”, Magazina, 1939.02.17.

[2] Arta Sveces lekciju kurss „Dzīvnieku un vides ētika”. LU Open Minded.

[3] Semināru sērija “Kontinentālas sarunas par dzīvniekiem”.

[4] Organizācija “Dzīvnieku brīvība”.

[5] Nonhuman Rights Project.

[6] Toms Rīgens “Dzīvnieku tiesību aizstāvība”. Tulk. Ieva Kolmane.

[7] Ričarda Dokinsa komentārs par sudzismu.