Raugoties uz to, kā ASV veidojas sabiedriskā konfrontācija ap Donaldu Trampu, gribot negribot uzprasās plašākas pārdomas par politiķu kompetenci. Es jau vairākkārt esmu paudis nepopulāro viedokli, ka politiķa profesionalitāti nevar noteikt pēc viņa publiskā tēla smukuma televīzijā, vēl mazāk – pēc reitingiem. Tas, kas liek ar cieņu izturēties pret politiķi, ir viņa spēja adekvāti rīkoties sarežģītās situācijās, kad lielākā publikas daļa ir sašutusi, sašķelta vai noraidoša, nevis stāv kājās un aplaudē. Tur, lūk, skaidri parādās tas, uz ko konkrētais cilvēks politikā ir spējīgs.
Nevajag pārmest politiķiem, ka viņi savā labā izmanto konfrontāciju – strīdīgas, polemiskas tēmas, par kurām sabiedrībā nav vienprātības. Tas būtu apmēram tāpat, kā pārmest futbolistiem, ka viņi "iet uz konfrontāciju" un ar savu vēlmi uzvarēt "šķeļ sabiedrību". Politika ir stāsts par publisku konkurenci, un tur, kur tās nav, tā ir jāizdomā. Cits jautājums, ka ar šo matēriju ir jāprot rīkoties. Profesionāls spridzinātājs prot salikt dinamītu tā, ka ēka sabrūk tieši paredzētajā veidā. Tādēļ mēs nedodam dinamītu rokās jebkuram, bet gan vienīgi tiem, kas prot ar to apieties. Politikā nekādu "sertifikātu" nevar izņemt, tādēļ itin bieži gadās, ka dinamīta kastes nonāk bezatbildīgu šarlatānu un narcisu rokās. Uzsprāgt jau uzsprāgs, kas būs pēc tam – tad jau redzēs. Turklāt sabiedrība, šķiet, tīri labi sagremo šādus "spridzinātājus amatierus" – ne velti tā bieži balso katrreiz par jaunu kompāniju. Šīs kompānijas solījumi vienmēr ir gana nekonkrēti, lai viestu bažas. Sak', mēs dažus dinamīta stienīšus ieliksim tur, dažus – citur, un tad jau redzēs. Ja mums nekas no tā nesanāks, mēs paši uzsēdīsimies uz kastes un ar joni uziesim gaisā – sliktāk nekā tagad jau nebūs, vai ne?
Viens no šādiem profesionāla spridzinātāja pienākumiem ir – zināt, kā pareizi izturēties pret savu oponentu tā, lai mēs paši beigās paliktu dzīvi. Šeit viens no pamatprincipiem skan: nedzen žurku stūrī, ja vien neesi par simt procentiem pārliecināts, ka varēsi viņu sekmīgi nobeigt. Skaidrs, ka agresivitāte publikai patīk. Taču agresivitātes raisītā "asiņu garša" ļoti bieži nojauc tiltus jebkādai turpmākai sadarbībai, jebkādam dialogam pāri agrākajām sarkanajām līnijām. Taču reizēm tieši tas ir vajadzīgs valsts interesēs, lai šie saķīvējušies, sakāvušies un noraudājušies puišeļi varētu nopūsties un teikt viens otram: "Nu labi, pietiks. Es jau arī pārcentos. Tu, protams, esi kretīns. Taču tagad mēģināsim darīt kaut ko kopā – uz stingriem noteikumiem, protams."
Tieši tādēļ, raugoties politiskajos procesos Latvijā un citviet pasaulē un redzot, kā dažāda izmēra žurkas tiek dzītas stūrī, pārņem viegli drebuļi. Protams, kaismīga vēršanās pret žurku ļauj mums labi izskatīties sabiedrības acīs – gluži kā svētajam Jurim ar savu pūķi. Taču nav brīnums, ka stūrī dzītas žurkas uzvedība kļūst arvien negantāka un neparedzamāka. Galu galā, ja "labā sabiedrība" mani demonizē un ar mani nekad vairs nerunās, man nav citu iespēju, kā censties atbilst viņu priekšstatiem par sevi. Es labāk turēšos pie sava šiziķu "elektorāta": drīzāk es esmu gatavs kopā ar viņiem iet bojā, nekā pieglaimoties tiem, kas mani gāna rītā un vakarā. Ja reiz es esmu tiktāl "pazudināts", ka labā sabiedrība ar mani vispār vairs nerunā, man paveras kāda jauna brīvība – iespēja pilnībā atlaist bremzes un realizēt savus visslēptākos murgus. Ja jau mani galu galā vienalga sagaida bojāeja, tad es labāk aiziešu bojā ar krāšņu salūtu, lai mani beigās atcerētos.
Īsi sakot, redzot šobrīd daudzviet pasaulē dažādus kolektīvu vai individuālu žurku dīdīšanas vingrinājumus, nākas aizdomāties par psiholoģisko dinamiku, kuru šāda stūrī dzīšana izraisa. Un tās nav patīkamas pārdomas.
2