Liekas, tas bija pats Vladimirs Iļjičs, kurš nosauca kino par ietekmīgāko 20. gadsimta propagandas ieroci. Nenoliedzot šo faktu, tomēr gribas piebilst, ka Iļjičam savā kino jūsmā nebūtu vajadzējis piemirst līdzās zilā ekrāna fascinējošajai acij un varbūt pat augstāk par to nostādīt daudz vecmodīgāku, toties ātrāk ražojamu, plašāk pieejamu un attiecīgi visos laikos daudz populārāku ideoloģijas instrumentu – literatūru. Taču liksim mieru mūmijām.
Runājot par ideoloģiju literatūrā, parasti vispirms iedomājamies vistradicionālāko un brutālāko reālismu – piecdesmito gadu "bezkonflikta" lugas un augstos ideju līmeņos plīvojošos, bet no mākslinieciskā viedokļa pilnīgi bezcerīgos socreālisma savārstījumus, kuros pat mūžsenais daiļdarba pamats jeb ontoloģiskā cīņa "labais pret ļauno" bija aizstāta ar bezzobainu sacensību "labais pret vēl labāko"; protams, līdztekus šai bālasinībai tapa arī klasiski melnbaltā stilistikā ieturēti darbi par darbaļaužu uzvarām pār buržujiem, imperiālisma plēsoņām un tamlīdzīgi. Ideoloģiskas literatūras vai tās imitācijas netrūka arī citu laiku un citu režīmu iztopošo autoru darbos: katram diktatoram neizbēgami atradās savi galma dziedoņi un katrai politiskai muļķībai – savi attaisnotāji. Taču interesants, it kā zināms, tomēr krietni mazāk apcerēts ir fakts, ka par vienu no izteiksmīgākajiem ideoloģiskajiem triecienspēkiem literatūrā dažādi režīmi izmantoja arī žanru, kurš parasti netiek asociēts nedz ar kādu eksistējošu sistēmu, nedz vispār ar pašreizējo laiktelpu – proti, zinātnisko fantastiku. Tomēr, tā kā viena no žanra raksturiezīmēm ir nākotnes sabiedrību modelēšana (bieži vien no drošas distances perspektīvas velkot labi samanāmas paralēles ar kādu no tagadnes sabiedrībām), politiskas un sociālas tēmas bija neatņemama žanra sastāvdaļa jau no pirmsākumiem. Vēl vairāk: tā kā fantastika, īpaši tās utopiskais atzars, alegoriski projicē noteiktu ideoloģiju iztēlotā pasaulē, zināma propagandas deva žanrā allaž bijusi neizbēgama. To atzīst arī žanra pētnieki: Patriks Makgvairs izteicies, ka "modernā zinātniskā fantastika gandrīz vienmēr ir politiska" [1], bet Kens Maklauds atzīst, ka "fantastikas autori tā dēvētajos domu eksperimentos (thought experiments) dramatizēja visa veida politisko filozofiju, ekstrapolējot pašlaik funkcionējošās sistēmas nākotnē un novedot to attīstību līdz loģiskajam iznākumam" [2].
Jau primitīvākajā līmenī rakstītajai tā dēvētajai lubu žurnālu fantastikai, kas bija īpaši populāra angliski runājošajā pasaulē laikposmā no 20. gadsimta 20. līdz 40. gadiem, parasti vismaz fonā bieži figurēja kāds ļaunais spēks, kurš pārvalda vai cenšas pārvaldīt aprakstīto sabiedrību un pret kuru tad cīnās tipiskie žanra supervaroņi; šis pats princips tika likts lietā tā dēvētajās kosmiskajās operās – tādās kā "Zvaigžņu kari" utt. Tomēr liela daļa fantastikas žanra darbu mūsdienās pauž noteiktu un apzinātu liberālismu, atbalstot jau no H. Dž. Velsa laikiem populāro ideju, ka nepieciešams palielināt cilvēka varu pār tehniku un dabu, bet samazināt šo pašu varu pār citiem cilvēkiem. Taču politisko ideju klātbūtnes vēsture fantastikas žanra darbos, bet galvenokārt – to interpretācijās, allaž bijusi visai komplicēta. Tā kā vienā rakstā nav iespējams ietilpināt visu žanru skārušo ideoloģisko spektru dažādās valstīs, šajā rakstā mēģināšu ieskicēt dažus aspektus zinātniskās fantastikas un ideoloģijas attiecībās mums daudziem vēl labā atmiņā esošajā padomju literatūras telpā.
Vispirms atzīmēšanas vērts šķiet fakts, ka zinātniskā fantastika gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara padomju literatūrā tika uzskatīta varbūt par nedaudz nepilnvērtīgu, tomēr žanru ar eksistences tiesībām, savukārt tādiem fantastikai tuvu stāvošiem žanriem kā literārajai fantāzijai un šausmu literatūrai padomju rakstniecībā un tulkotajā literatūrā nebija vietas – visdrīzāk tādēļ, ka šie abi žanri ir radniecīgi ar mītu, leģendu, tātad pārdabisko un iracionālo (un tad jau arī līdz reliģijai, tpu, tpu, nav tālu) – taču fantastika bija cita opera.
Grāmatā "Mēs, modernie cilvēki" Anindita Banerdžī pauž uzskatu, ka pirmsrevolūcijas laika Krievijā tieši zinātniskā fantastika lielā mērā noteica veidu, kā cilvēki domāja un ko saprata ar modernitāti. [3] Šis pats process darbojās arī pretējā virzienā: "Utopiski sociālistiskā doma bija viens no spēcīgākajiem elementiem, kas veidoja zinātniskās fantastikas žanru, īpaši angliski runājošajā pasaulē un Krievijā." [4] Nedaudz vēlāk šīs attiecības mainījās, tiesa gan, uz laiku: sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem, padomju rakstniekiem vairs neieteica rakstīt utopijas, kas varētu radīt veltīgas cerības un netieši kritizēt pastāvošo iekārtu. Šī "neieteikšana" kļuva par aktīvu žanra noliegumu Staļina "tuvā mērķa" doktrīnas laikos, kas uzlika rakstniekiem par pienākumu nenodoties iztēles klaiņojumiem pagātnē, nākotnē vai neiespējamajā un par savu galveno mērķi izvirzīt tagadnes heroisko uzdevumu apceri un slavināšanu. "Tika pasludināts, ka sociālisma sabiedrībā zinātniskajai fantastikai un utopijai nav vietas. Līdz pat Staļina nāvei tāpēc neiznāca nopietni fantastikas žanra darbi, nemaz nerunājot par žanra kritiku un teoriju." [5]
Tomēr pēc staļinisma ēras beigām atjaunojusies abpusējā saikne starp sociālo un literāro pastāvēja visus padomju gadus (un pastāv vēl joprojām), žanra autoriem savos darbos intensīvi gan tieši, gan netieši apcerot vairākas sociālas un politiskas problēmas. Kā norāda Maklauds, Padomju Savienībā kā "sabiedrībā, kuras ideoloģija bija utopiska un orientēta uz nākotni, gluži loģiski izveidojās saikne starp politisko struktūru un fantastiku. Padomju fantastikas īpašo intonāciju, kurā kosmosa vide – vienalga, labvēlīga vai ne – tika uztverta ar tādu pašu intimitāti kā zemes vide, veidoja ikoniskās īpašības, kādas tika piešķirtas kosmosa izpētei, apvienojumā ar kosmonauta kā īpaša (un priviliģēta) strādnieku šķiras pārstāvja statusu – tāda kā orbitālā darbaļaužu aristokrātija". [6] Jāpiekrīt: kaut gan fantastikas, tāpat kā jebkura cita žanra, naratīvā obligāta bija atainotā maksimāla pietuvināšana reāli iespējamajam, padomju fantasti savu varoni atveidoja izteikti romantisku – tas bija drosmīgs, nešaubīgs un pašaizliedzīgs zvaigžņu iekarotājs, zinātnieks vai inženieris, kuru ceļā uz mērķi neapturēja nekādi šķēršļi, nedz arī personiskās intereses, līdz ar to šī varoņa, jo īpaši (pēc pirmajiem reālajiem kosmosa iekarojumiem šī tendence kļuva sevišķi spēcīga) kosmonauta tēls zināmā mērā kļuva par pārcilvēka simbolu, kuru pielūdza, centās atdarināt un uz kuru kā ideālu tiecās miljoniem jauniešu. Tomēr citi žanra aspekti padomju rakstniecībā veidoja izteiktu ambivalenci ar oficiāli atzītajiem uzskatiem: kā piemēru šai savdabībai Maklauds min faktu, ka, oficiāli noliedzot ārpuszemes civilizāciju eksistenci un ar nicinājumu raugoties uz Rietumu fascināciju ar "lidojošajiem šķīvīšiem", arī padomju fantastu darbi turpināja šīs populārās tēmas izpēti, jo vietējo lasītāju "šķīvīšu" ideja valdzināja ne mazākā mērā.
Kaut gan aizsākusies vairākas desmitgades vēlāk nekā ASV fantastika, kas sāka strauji uzplaukt 20. gadsimta 20.–40. gados, padomju fantastika zibenīgi uzņēma tādu attīstības tempu, ka jau drīz kļuva par otru vadošo žanra tendenci pasaules literatūrā, kuras rakstnieki bija pazīstami arī aiz dzelzs priekškara. Daļēji spēkā bija arī pretējais process, jo daudzi ievērojami pasaules fantasti tika tulkoti un izdoti PSRS, tostarp Latvijā – daudzi atminēsies sērijas "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi" un "Fantastikas pasaulē", kuras deva lasītājiem iespēju kaut fragmentāri iepazīties ar izcilāko žanra autoru veikumu. Protams, šajās sērijās izlasāmie darbi – galvenokārt stāsti – bija rūpīgas atlases rezultāts. Padomju lasītājs vispār neiepazina vairākus žanra spīdekļus, piemēram, izteikti labēji noskaņotā Roberta Hainlaina daiļradi (gluži dabiski, jo autors klaji atbalstīja Džozefa Makārtija antikomunistisko politiku un hipiju kontrkultūru), bet citu autori darbi tika izdoti ar piesardzīgu atlasi – no Harija Harisona darbiem latviski tika publicēta tikai "Fantastiskā sāga" un atsevišķi stāsti, no Aizeka Azimova – "Paši dievi" un "Es, robots", kaut gan abu autoru veikums mērāms vairākos desmitos sējumu. (Piemēram, Azimova slavenāko darbu – sēriju "Foundation" – bijušajās PSRS teritorijās sāka tulkot tikai 90. gados: visticamāk, cenzori saskatīja draudus faktā, ka autors popularizē ideju par sabiedrības attīstības neizbēgamo progresa un regresa cikliskumu un šo ciklu iepriekšparedzamību.) Vienlaikus ar tulkoto literatūru Padomju Savienībā plauka arī kvalitatīva pašmāju žanra rakstniecība – Aleksandrs Beļajevs, Aleksejs Tolstojs, Ivans Jefremovs, Boriss un Arkādijs Strugacki un citi kļuva iecienīti visā lasošajā vidē, arī Latvijā.
Gods kam gods, jāatzīst, ka jau no pirmsākumiem gan padomju fantasti, gan nosacītā žanra kritika (tādas līdz pat vēlīnajam padomju periodam bija maz, galvenokārt – raksti periodikā un publicēto grāmatu neizbēgamie ievadvārdi vai pēcvārdi) centās fantastiku pacelt virs izklaides literatūras līmeņa, jo padomju cilvēka necienīgi taču būtu lasīt kaut ko tikai laika kavēklim. Tādēļ tika uzsvērta gan žanra ietekme, raisot lasītājā, īpaši jaunajā paaudzē, gluži praktisku interesi par zinātni un tehnoloģijām, gan pozitīvā nozīme, par paraugu jaunajam lasītājam nostādot jau raksturoto romantisko varoni, akcentējot tā mērķtiecību un citas padomju pilsonim nepieciešamas īpašības, vienmēr (un pilnīgi pareizi) uzsverot, ka fantastikas žanra patiesais mērķis ir cilvēka un sabiedrības, nevis "pliku" tehnoloģiju atspoguļojums. Tomēr šajā žanra "apkopē" – tiklab publicējamo darbu izvēlē, kā teorijā un kritikā – labi saskatāms arī tas, ka režīms fantastiku uztvēra un visai efektīvi pielietoja arī kā instrumentu nebūt ne tikai vispārcilvēcisku īpašību un augstas morāles popularizēšanai.
Fantastikā, kādu to saņēma padomju cilvēks, bija samērā atklāti iekodētas pilnīgi konkrētas režīmu slavinošas tendences, turklāt šīs tendences tika saskatītas un akcentētas (jau pieminētajos priekšvārdos un pēcvārdos) arī tādu autoru darbos, kuri droši vien būtu ļoti pārsteigti, redzot, kādos nolūkos viņu darbi izmantoti. Spilgts piemērs tam ir viens no izcilākajiem 19. gadsimta fantastiem Herberts Dž. Velss, kura sociālkritiskie fantastikas romāni "Neredzamais cilvēks", bet jo īpaši "Laika mašīna", kurā autors pauž bažas par nākotnes sociāli sašķelto sabiedrību, ļāva padomju ideologiem uzgavilēt un aktīvi izmantot savā labā faktu, ka vēlīnā 19. gadsimta autori bija vīlušies saprāta un tehnoloģiju uzvarā un savos darbos akcentēja cilvēcības atjaunošanas nepieciešamību. Tā romāna "Laika mašīna" latviskā izdevuma (1963) priekšvārdā lasām, ka Velss savā daiļradē, atšķirībā no bargi nosodītajiem laikabiedriem Vailda un Kiplinga, "spilgti parāda kapitālistiskās sabiedrības trūkumus, izsmej angļu buržuāzijas aprobežotību [..] izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām, [..] konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos" un ka tieši "uzvarošā sociālisma zemē" spilgtu apstiprinājumu raduši autora sapņi par brīvu zinātni tautas kalpībā". Tiesa, ar nožēlu atzīts, ka, par spīti hrestomātiskajam Velsa braucienam uz Padomju Savienību 1920. gadā, draudzībai ar Gorkiju un vizītei pie Ļeņina, kuras laikā konservatīvais anglis sajūsminājies par padomju vadoņa "valsts elektrifikācijas plānu un viņa ticību Krievijas nākotnes varenajām perspektīvām", autors tā arī "nespēj saprast revolūcijas īsto būtību" [7].
Arī tā dēvētā pirmā modernā fantasta Žila Verna darbos padomju cenzori saskatīja režīmu atbalstošas tendences. Piemēram, romāna "20 000 ljē pa jūras dzelmi" 1955. gada latviskā izdevuma anonīmais pēcvārda autors atzīst, ka Verns savos darbos pauž "dziļu demokrātismu un humānismu", "skarbi nosoda kolonizatoru zemisko rīcību pret iedzimtajiem" un "vērš skarbu kritiku pret amerikaņu veikalnieciskiem paņēmieniem, skaļo reklāmu un iedzīvošanās kāri", vienlaikus rūgti nožēlodams, ka Vernam "nebija lemts piedzīvot tos laikus, kad zinātne jau pārspējusi viņa pārdrošo iztēli. Jo sevišķi to var attiecināt uz mūsu sociālistisko Dzimteni un tās apbrīnojamiem zinātnes un technikas sasniegumiem" [8]. Šādi anotētiem Verna darbiem, protams, ceļš uz publicēšanu pavērās arī aiz dzelzs priekškara. Taču 19. gadsimta fantastu darbi gan ievirzīja gan angļu, gan krievu fantastiku sociālās sliedēs, tomēr vēl tikai bruģēja ceļu uz to, ko varētu saukt par patiesi ideoloģisku fantastiku.
Jau, sākot ar tā saukto pirmo padomju utopiju – Aleksandra Bogdanova zinātniskās fantastikas romānu "Sarkanā zvaigzne" (1908), kurā autors nosūtīja savu varoni (zinātnieku revolucionāru) apgūt praktisko sociālismu uz Marsa, – padomju fantastika savā būtībā bija izteikti ideoloģiska rakstura: autori (un, ja autori to nebija izdarījuši gana pārliecinoši, talkā nāca anotētāji) darbos sludināja idejas un atveidoja režīmus (vai krasus to pretpolus, kas būtībā tas pats vien bija), kas lēja ūdeni uz sociālisma dzirnavām. Protams, nevar teikt, ka Rietumos nebūtu samanāmas līdzīgas tendences, īpaši laikā pēc Otrā pasaules kara, kad, kā atzīmē pētnieks Šiserijs-Rūnijs, "Otrā pasaules kara norise un sekas tik ļoti veicināja antikomunistisko nostāju amerikāņu sabiedrībā, ka jau pats marksisma domas jēdziens kļuva līdzvērtīgs anatēmai" [9]. ASV, tāpat kā PSRS, Aukstā kara apstākļos aktīvi meklēja "ārējā ienaidnieka" veidolu; amerikāņu fantastikā šai laikā īpaši pārliecinoši ienāca ļaunā citplanētieša tēls – zināmākais piemērs varētu būt Džona Fineja 1956. gada romāns "Ķermeņu nolaupītāji". Taču literāro cīņu aspektā Padomju Savienībā fantastika kļuva par arēnu ar īpašu ārpusliterāru nozīmi. Tieši šajā laikā par vienu no "neredzamā" kara aspektiem kļuva tehnoloģiskā sāncensība starp padomju režīmu un ASV, kas izpaudās gan kā skrējiens "kurš pirmais palaidīs cilvēku kosmosā" un "kurš pirmais nosūtīs cilvēku uz Mēnesi", gan dažādu tehnoloģiju (tostarp, protams, militāru, kas gan parastajam cilvēkam nebija jāzina) attīstīšana. Un zinātniskā fantastika šajā spēlītē varēja lieti noderēt, gan mudinot intelektuālāko jaunatni pievērsties zinātnes ceļam, gan ievirzot lasītāju domāšanu pareizajā gultnē. Darbi, kas akcentēja atšķirību starp padomju progresīvo virzību un Rietumu kapitālisma neizbēgamo galu, jauniešiem (kas visos laikos ir bijuši aktīvākie fantastikas lasītāji) iepotēja pareizo ideoloģiju daudz efektīvāk nekā politinformācijas stundas. Ja nu vēl nepietiktu ar pašiem darbiem, talkā nāca arī jau pieminētie paskaidrojošie pielikumi, bez kuriem neiztika praktiski neviens (īpaši tulkotās) daiļliteratūras izdevums. Līdzīgi orientēti bija arī fantastikas darbiem (retāk) un autoriem (biežāk) veltītie raksti periodikā, kā arī literatūrzinātniskie raksti.
Tā, piemēram, patiesi talantīgais rakstnieks Ivans Jefremovs intervijā laikrakstam "Padomju Jaunatne" klāsta: "Padomju fantastiskajai literatūrai kopš tās pirmsākumiem raksturīgs spēcīgs sociālais strāvojums, ko nevar apgalvot par Rietumu fantastisko literatūru." Rakstnieks gan ir ar mieru pieļaut, ka arī "Rietumu labākie mākslinieki skaidri saredz un atveido savos darbos sabiedrības trūkumus un traģēdijas", tomēr uzsver: "Nesaprotot sabiedrības attīstības dialektiskās likumsakarības, vairums no viņiem nespēj iztēloties nākotnes pasauli vai sapņu pasauli, kurā būtu novērstas tās dzīves realitātes nepilnības, ar kurām sadūries mākslinieks. Taču lasītājs meklē zinātniskās fantastikas literatūrā nākotnes sabiedrības veidošanās ceļus un cilvēkus. [..] Padomju fantastiskā literatūra [..] cenšas parādīt jauna cilvēka atveidu, kuram ir neierobežots apvārsnis un iespējas, kurš savu dzīvi ziedo sabiedrības interesēm, kurš spējīgs veikt nepieredzētus varoņdarbus un kurš ir pasakaina progresa radītājs." [10] Uzpūsto kontrastu starp Rietumu un padomju fantastiku vienā no retajiem latviski tapušajiem teorētiskajiem rakstiem, kas veltīti fantastikas žanram "Zinātniski fantastiskā literatūra un tās varonis", krāsaini izklāsta arī pētniece Astrīda Skurbe, rakstot, ka padomju fantasti "savus varoņus veido tādus pašus kā šodienas padomju cilvēkus, spilgtāk akcentējot to labākās īpašības: darba mīlestību, godīgumu, pašaizliedzību, drosmi utt. īpašu uzmanību viņi pievērš cilvēka morālajai rīcībai. Liekas, nav jāatgādina, ka šāda pieeja literāram tēlam saistās ar vispārēju tendenci jaunākajā padomju literatūrā, ar partijas Programmas morāles kodeksu un mūsu dzīves attīstības likumsakarībām" [11]. Ar īpašu sajūsmu pētniece piebilst: "Ja progresīvie ārzemju fantasti nav varējuši saskatīt nekādu citu perspektīvu kā tikai to pašu ekspluatatoru iekārtu ar tās plēsonīgajiem tikumiem, tad padomju un tautas demokrātijas valstu rakstnieki tēlo vai nu tādu nākotnes pasauli, kur līdzās pastāv kapitālistiskā un komunistiskā iekārta, vai arī vienotu komunistisko pasauli." [12]
Balstoties uz šādiem un līdzīgiem saukļu pārbagātiem rakstiem, kā arī ņemot vērā, ka fantastika sižetiskā ziņā jauniešus intriģēja krietni vairāk par sociālistiskā reālisma romāniem, jāsecina, ka ar pareizās devās uzpotētu vajadzīgo ideoloģiju tieši fantastikas žanram bija potenciāls kļūt par visai ietekmīgu ideoloģisko ieroci, un tāds tas daļēji arī kļuva. Taču – tikai daļēji. Padomju zinātniskā fantastika patiešām bija politizēts žanrs, taču tā nosacītība palīdzēja izkopt arī lasītāju prasmes lasīt starp rindiņām. Marks Basins un Irina Kotkina uzskata: "Kā politiska literatūra žanrs ne vienmēr atbilda vadošajai partijas līnijai – un ne tikai liberālākajā periodā pēc Staļina nāves un vēlajos padomju gados, bet pat pašā staļinisma plaukumā. Šajā laikā žanra centrā esošais pozitīvistu skatījums uz zinātni ļāva autoriem kontrolēt un ierobežot politisko kalpību sociālajam reālismam." [13] Jau pirmskara gados tādi fantasti kā Jevgeņijs Zamjatins un Mihails Bulgakovs savos darbos atkāpās no sociālās kritikas tradīcijas un tā vietā ņēmās ar žanra nosacītības paņēmieniem kritizēt pašu režīmu – protams, tas atspoguļojās arī darbu izdošanā. Ne jau velti Zamjatina izcilā antiutopija "Mēs" (1924), ko uzskata gan par Hakslija, gan Orvela ikonisko tekstu tiešo priekšteci, savu pirmo publikāciju piedzīvoja tikai 1988. gadā; tāds pats liktenis piemeklēja Bulgakova romānu "Suņa sirds", bet citi, piemēram, "Liktenīgās olas", saņēma skarbu kritiku, jo konjunktūrai nepaslīdēja garām darba zemteksti. Kā laikā un telpā latviešu lasītājam tuvāku piemēru var minēt interesanto fenomenu – humora fantastikas īsprozas uzplaukumu 60.–80. gados izdevumos "Dadzis" un "Dadža kalendārs": Andreja Skaiļa, Žaņa Ezīša, Maijas Kudapas un citu autoru stāstos, kas formāli izmantoja fantastikas žanra tēmas un tēlus, rakstnieki pret padomju dzīves nebūšanām vērsa tik dzēlīgu sarkasmu, ka par vienu otru tekstu jāpabrīnās – tas vispār iespiests (un arī par to, ka autori to sakarā nesaskārās ar nelāgām sekām).
Neliela atkāpe Zamjatina sakarā. Īpatnējs un vēl līdz galam neizpētīts literārs fenomens ir arī utopijas un distopijas kā fantastikas atzaru politiskā orientācija: šo apakšžanru spilgtie nākotnes redzējumi dažādos laikos kalpoja gan par ideoloģisku instrumentu, gan brīdinājumu. Loģiski, ka 16.–18. gadsimta autoru utopijās atspoguļojās apgaismības laikmeta cilvēka ticība progresam, attīstībai, saprāta uzvarai. Taču tikpat loģiski ir arī tas, ka, sākot ar 19. gadsimtu, kad kļuva redzamas straujas tehnoloģiskās attīstības patiesās sekas, utopiju skaits strauji saruka un tā pārvērtās savā pretmetā – antiutopijā, kas gan arī nereti sākotnēji maskējās kā utopija. "Utopijas žanrs mira reizē ar ideālismu, krītot par upuri 20. gadsimta pesimismam un cinismam." [14] Oldesa Hakslija romānā "Brīnišķīgā jaunā pasaule", Orvela "1984" un citās izcilās 20. gadsimta antiutopijās šķietami nevainojami organizētās un kontrolētās sabiedrības patiesībā atklājas kā totalitāri režīmi, kuros organizēti apspiesta individualitāte un brīvā doma.
Ņemot vērā sociālisma un utopiskās domas radniecību, nav brīnums, ka PSRS valdošajam režīmam utopijas žanrs zināmos laika posmos bija tuvs un dārgs: "Zinātniskajai fantastikai un tai tuvu radniecīgajai utopijai jau no pirmsākumiem bijušas ciešas saiknes ar sociālistisko un marksistisko pasaules uzskatu. Abi žanri iztēlojās progresīvas alternatīvas pašreizējam status quo, bieži kritizējot pašreizējos apstākļus vai reālu sociālo tendenču iespējamos nākotnes scenārijus. Īpaši zinātniskā fantastika tiecas iztēloties pārmaiņas visas cilvēces mērogā, kuras izriet no zinātniskajiem atklājumiem un izgudrojumiem, ko cilvēce pielieto savai sociālajai evolūcijai. Šie ir arī marksistu utopisko un sociālo interešu objekti." [15] Tikpat loģiski ir arī tas, ka distopijas režīmam nepavisam negāja pie sirds. Nemaz nerunājot par Zamjatina "Mēs" likteni, arī tādi ikoniski darbi kā Džordža Orvela "1984", Filipa K. Dika "Cilvēks augstajā pilī", Mārgaretas Atvudas "Kalpones stāsts", Ainas Rendas "Himna" saprotamu apsvērumu dēļ aiz dzelzs priekškara nenokļuva. Distopijas ārzemju autoru izpildījumā padomju lasītāja rokās nonāca tikai tādā gadījumā, ja aprakstīto sabiedrību varēja skaidri iztulkot kā plēsīgā kapitālisma metaforu; protams, lokālas distopijas, kuras kaut attāli varētu attiecināt uz situāciju "šeit un tagad", PSRS nevarēja tapt. Tas gan neaizliedza autoriem savas utopijas un distopijas pēc staļinisma perioda beigām iemitināt tālā nākotnē un citās galaktikās, protams, šo šķietamo attālumu metaforiski pietuvinot tik tuvu šīszemes realitātei, ciktāl tas saskanēja ar pašu sirdsapziņu un, dabiski, cenzūras vārtiņu šaurumu.
Ne tikai utopijas, bet arī klasiskajos fantastikas žanra paveidos autors tātad neizbēgamo ideoloģijas garšvielu varēja – un īpaši pēc "atkušņa" iestāšanās daudzi šo iespēju arī izmantoja – ja ne pavisam atmest, tad dozēt tā, lai nodevas laikmetam nepārskanētu oriģinālu sižetu, atjautīgus pieņēmumus, dzīvotspējīgus tēlus; visbeidzot, ar šo garšvielu bija iespējams apieties tik viltīgās kombinācijās ar citiem "garšas pastiprinātājiem", ka Ēzopa valodu pārzinošam lasītājam rezultāts drīzāk "garšoja" pēc ironijas vai pat vieglas ķecerības. Tāpēc nevar noliegt, ka, pakāpeniski atslābstot cenzūras žņaugam ap žanra pulsa vēnu, idejiskā asinsrite plūda arvien brīvāk; tādu autoru kā brāļi Strugacki, Ivans Jefremovs, Latvijā – Vladimirs Mihailovs, bērniem – Kirs Buličevs un Nikolajs Nosovs, darbi ieguva pelnītu popularitāti ne vien PSRS, bet arī tulkojumos, un arī šobrīd to tendenciozās nodevas laikmetam lielākajai daļai lasītāju nespēj traucēt izbaudīt sižetu un prasmīgi radītās pasaules.
Fantastikas izmantošana ideoloģiskiem mērķiem nekur nav zudusi arī mūsdienās. To apliecina Krievijā pašlaik eksistējošais projekts "Etnoģenēze", kas balstās vēsturnieka Ļeva Gumiļeva idejās par etnosu stihisko izcelšanos un "pasionāru" jeb ar īpašu enerģiju apveltītu cilvēku lomu šajos procesos, ko mūsdienās atsevišķi strāvojumi interpretē kā iespēju etnosu veidošanos iniciēt un veicināt apzināti. "Etnoģenēzes" projekta ietvaros tiek izdota zinātniskās fantastikas romānu sērija jauniešiem: trilleru cienīgajos romānu sižetos varoņi meklē īpašus artefaktus, kas tos apveltī ar neparastām spējām, taču sižetiskais līmenis ir tikai virsbūve. Sērija propagandē tādas idejas kā cilvēku rases augstākās kārtas izcelšanos no citplanētiešiem, no tā izrietošo atsevišķu etnisko grupu pārākumu pār citām un, akcentējot jaunas, Rietumu ideju nesabojātas civilizācijas radīšanas nepieciešamību (kuras pirmsākumi, cik noprotams, meklējami tieši Padomju Savienības izveides pamatos), piedāvā vienkāršotas atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem, tātad: audzina jauno paaudzi nacionālā garā. "Etnoģenēzes projekts būtībā ir kontrrevolūcija Krievijas zinātniskajā fantastikā. Pilnīgi atmetot jebkādu ironiskumu vai interpretējamību, tā atgriežas pie vienkāršotas "nopietnās literatūras" tradīcijas, kurā viss jāuztver tieši tā, kā rakstīts, un viss, kas rakstīts ir patiesība. Bez jebkādām pretenzijām uz ambivalenci, tā nekritiski iepotē oficiālos valdības uzskatus tieši centrā žanram, kas padomju gados bija vismaz potenciāli kvazidisidentisks." [16] Tiesa, tendence ar zinātniskās fantastikas palīdzību izcelt vienas tautības pārākumu pār citām nav raksturīga tikai vienai nācijai, to tikpat labi var saskatīt arī virknē populārzinātnisku darbu un romānu, kas tapa Latvijā deviņdesmito gadu nacionālajā eiforijā – meklējot padomju režīma gados daļēji pagaisušo nācijas identitāti, tādi autori kā Vilis Liniņš (darbā "Balti dodas pasaulē"), Alberts Caune ("Kad brīnumpuķe zied"), Eduards Reģis ("Vai tu mani mīlēsi pēc piecdesmit gadiem?") un ražīgais senatnes pētnieks Ivars Vīks gluži tāpat propagandēja latviešu tautas izcelšanos no ārpuszemes civilizācijām (kas latvju dainās esot iešifrētas zem apzīmējuma "Dieva dēli"), baltu tautu morālo pārākumu un mūžsenās, no citām civilizācijām pārmantotās zināšanas, kurām pierādījumus atrada te Lielvārdes jostas rakstos, te Pokaiņu meža akmens krāvumos.
Rezumējot iespējams teikt: lai gan ideoloģijas labā iespējams (un tas arī tiek darīts) izmantot praktiski jebkuru literāro žanru, šķiet, ka attiecībā uz dažiem žanriem šī izmantošanas tendence vēsturiski bijusi īpaši izteikta. Zinātniskā fantastika, par savu mērķi izvirzot ne tikai tehnoloģiju, bet arvien pieaugošā intensitātē – tieši sociālo problēmu un nākotnes sabiedrības modelēšanas problemātiku –, praktiski padarīja sevi par vieglu laupījumu un bāzi dažādas ievirzes ideoloģiskajām manipulācijām: šajā rakstā ieskicēta tikai viena šāda tendence, taču pētīta un joprojām pētāma būtu arī citu ideoloģiju ietekme. Piemēram, dažādi pētnieki atšķirīgi traktē reliģiski politiskās alūzijas Franka Herberta izcilajā darbā "Kāpa"; pieminēšanas vērts liekas arī interesants fakts no literatūras teorijas vēstures: vācu teorētiķu uzkrītošā pievēršanās fantastikas un ideoloģijas attiecībām pēckara gados: laikā, kad angļu un amerikāņu pētnieki to savukārt skāra minimāli – vai to varētu skaidrot tikai ar "uzvarēto" un "uzvarētāju" psiholoģiskajām atšķirībām? Jebkurā gadījumā problēmu loku, ko (cerams) paver šis nelielais ieskats, var uzskatīt par atvērtu daudziem dažādiem viedokļiem.
[1] Bassin, M., Kotkina, I. The Etnogenez Project: Ideology and Science Fiction in Putin’s Russia. // Utopian Studies, Volume 27, Number 1, 2016, p. 64.
[2] MacLeod, K. Politics in Science Fiction. // Cambridge Companion to Science Fiction. Cambridge University Press, 2003, p. 231.
[3] Bassin, M., Kotkina, I., p. 53.
[4] Csicery-Ronay, I., Jr. Marxist Theory and Science Fiction. // Cambridge Companion to Science Fiction. Cambridge University Press, 2003, p. 114.
[5] Turpat, p. 114.
[6] MacLeod, K., p. 235.
[7] Zālīte T. Herberts Džordžs Velss // Velss, H. Dž. Laika mašīna. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1963.
[8] Žils Verns. // Verns, Ž. 20 000 lje pa jūras dzelmi. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1955, 329. lpp.
[9] Csicery-Ronay, p. 115.
[10] Nākotne pieder fantastikai. // Padomju Jaunatne, 16.06.1968.
[11] Skurbe, A. Zinātniskā fantastika un tās varonis. // Karogs, 01.05.1965, 111. lpp.
[12] Turpat, 113. lpp.
[13] Bassin, M., Kotkina, I., p. 64.
[14] James, E. Utopias and anti-utopias. // Cambridge Companion to Science Fiction. Cambridge University Press, 2003, p. 219.
[15] Csicery-Ronay, p. 113.
[16] Bassin, M., Kotkina, I., p. 65.
1