Viedokļi
04.07.2018

Zinātnes vārdā

Komentē
0

No 18. līdz 20. jūnijam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress, kura mērķis, kā vēsta pasākuma mājaslapa, bija pulcēt "Latvijas un Latvijas izcelsmes zinātniekus, viņu stratēģiskos partnerus un draugus no visas pasaules, piedāvājot risinājumus Latvijas attīstībai un veicinot ilgtermiņa sadarbību". Šķiet, komunikācijas speciālistiem un citiem kolēģiem – cita starpā – šeit būtu iespēja gan daudz ko teikt par katras izskanējušās runas un paneļa saturu, gan uzdot jautājumus par aicināto runātāju izvēli, gan mēģināt izprast pasākuma programmas struktūru un nedaudz nopūsties par humanitārajām un sociālajām zinātnēm atvēlēto lomu kongresa laikā. Nedaudz atbīdot šos jautājumus malā, šoreiz gribētu mazliet pievērsties nelielai kongresa kopainas analīzei, domājot par to, ko pasākuma formāts un norise vēsta par zinātnes un valsts, kā arī zinātnieku un valsts attiecībām mūsdienu Latvijā. [1]

Pirms nu jau gandrīz trīsdesmit gadiem Zinātnes un tehnoloģiju studiju pētniece Čandra Mukerdži (Chandra Mukerji), runājot par attiecībām starp zinātniekiem un valsti ASV kontekstā, pārliecinoši norādīja, ka "zinātnes veiksmīga izmantošana valsts labā piešķir zinātnei tik lielu potenciālo vērtību, ka to nevar ignorēt. Taču zinātniekiem reti kad tiek dota liela vara" (1990: 85; uzsvari oriģinālā). [2] Koncentrējoties uz strukturālajām atkarības (dependency) attiecībām, ko zinātnieki veido ar dažādām valsts institūcijām, Mukerdži uzsver, ka zinātnieki ir "elitārs rezerves darbaspēks", kas tiek uzturēts, lai viņu prasmes būtu pieejamas jebkurā brīdī, kad valstij un dominējošajām industrijām tas nepieciešams. Tādējādi, Mukerdži apgalvo, zinātnes finansējums balstās ne tik daudz konkrētos zinātnieku intelektuālajos un pētnieciskajos sasniegumos, bet gan tajā, ka pētnieki ir potenciāli gatavi mobilizācijai valsts un privāto interešu vārdā. Kā pētniece argumentē, tas, ka zinātnieki bieži domā par savu darbu kā no valsts un citām finansējuma struktūrām neatkarīgu procesu, arī kalpo valsts interesēm, jo šī apziņa padara zinātniekus neiesaistītus politiskos procesos un tādējādi uzticamākus kā rīcībpolitikas padomdevējus brīžos, kad viņu ekspertīze tiek pieprasīta (1990: 87-88).

Protams, vienkāršota Aukstā kara ASV konteksta un mūsdienu Latvijas situācijas salīdzināšana praktiskā līmenī nav diez ko lietderīga. Taču, kā kongress diezgan spilgti izgaismoja, idejiski Mukerdži rakstītais ne tikai nav zaudējis nozīmi, bet gan kļuvis daudz aktuālāks un redzamāks. Atšķirībā no Mukerdži pētījuma dalībniekiem, kas uzsvēra savu autonomiju no valsts institūcijām, kas finansē viņu pētniecības projektus, kongresu apmeklējošie pētnieki ātri vien varēja nojaust – ja vien to nebija apzinājušies jau iepriekš –, ka viņu zināšanas, prasmes un ekspertīze ir pakārtoti savdabīgam valsts institūciju un vietējo kompāniju interešu veidotam ietvaram.

Šis rāmējums īpaši spilgti izpaudās pirmajā un trešajā dienā, kad lielākais uzsvars runās (un, jāpiebilst, daudz mazākā mērā sarunās) tika likts uz "drošību" un "viedvalsti", savukārt runātāju īpatsvars bija nevis pētnieki, bet gan politiķi, valsts institūciju pārstāvji un "viedokļa līderi". Piemēram, pirmās dienas "drošības" ietvars [3] ne tematiski, ne organizatoriski (par to nedaudz vēlāk) nepieļāva īpašas diskusijas par to, ko tad šis jēdziens varētu nozīmēt šodienas Latvijas kontekstā, kādēļ tieši tas ir kļuvis par reizi apmēram desmit gados notiekoša zinātnieku kongresa pirmās dienas vadmotīvu un kā Latvijas zinātnieku veikti pētījumi vai Latvijā veikti pētījumi varētu ar datiem nedaudz paplašināt skatījumu uz valstisko "drošības" uzstādījumu. Tika runāts par "kritiskās domāšanas", medijpratības un "digitālās higiēnas" nepieciešamību, taču, šķiet, nedaudz nesadzirdēts palika RSU Komunikācijas fakultātes dekānes un profesores Andas Rožukalnes teiktais, ka situācijā, kad tiek daudzkārt atkārtots dažādu ekspertu viedoklis, mums trūkt datu par to, kas tad īsti notiek sabiedrībā, ko cilvēki dara ar dezinformāciju un kādi ir tās efekti. Zinātnieku kongress varētu būt bijusi vieta, kur par šiem jautājumiem runāt, balstoties Latvijas pētniekiem pieejamajos datos, taču šis potenciāls netika izmantots, un par "drošību" – tāpat kā par "viedvalsti" kongresa trešajā dienā – lielākoties tika spriests šobrīd aktuālo valsts prioritāšu ietvarā, nostiprinot šo jēdzienu un ar to saistītās rīcībpolitikas darbības kā svarīgu un neizbēgamu domas un darbības virzienu mūsdienu Latvijā. Tas ir, zinātnieku kongress savā ziņā leģitimizēja jau iesākto valsts rīcībpolitiku, padarot zinātni par jomu un, Mukerdži vārdiem runājot, zinātniekus par darbaspēku, kas tiek mobilizēts šīs politikas atbalstam.

Tāpat jāuzsver, ka runas, kas tiek uzskatītas par kongresa pamatlaika, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāles vai straumēšanas vērtām, norāda uz cilvēkiem un viedokļiem, kuri pasākumā tiek prioritizēti. Nenoliedzot to, ka esošajiem un bijušajiem politiķiem, kā arī "viedokļa līderiem" un dažādu industriju pārstāvjiem ne tikai ir ko teikt par zinātnes procesiem Latvijā, bet ir arī jāiesaistās šajās sarunās, rodas jautājums, vai zinātnieku kongress ir tā vieta, kurā jāamplificē balsis, kas jau tā lielākoties ir skaļākas un sadzirdamākas nekā pašu pētnieku teiktais. Ja tas tiek darīts, uzreiz jājautā, kā tas notiek, kādu domas virzienu šādi procesi iespējo un kādas balsis tiek izslēgtas no kongresā dominējošā stāsta par zinātni Latvijā. Ja vadāmies no šāda skatpunkta, jāsecina, ka, pirmkārt, pētnieki, it īpaši jaunie zinātnieki un kur nu vēl humanitārajās un sociālajās zinātnēs strādājošie, īpaši neiekļaujas kongresa izvirzītajās prioritātēs. Piemēram, gandrīz katrs no trešdienas runātājiem pieminēja kādu "jauno zinātnieku", ko pazīst un kas aktīvi darbojas pētniecībā Latvijā, taču pašu šo cilvēku balsis, pētījumos balstīti viedokļi vai nākotnes redzējumi palika neaktualizēti. (Jācer, ka tie skaļi izskanēja otrdienas vakara "ResearchSlam" pasākumā vai otrdienas sekciju diskusijās, kā, piemēram, Jurģa Šķiltera skatījums uz starpdisciplinaritāti un "latviešu zinātni" kā "apaļu kvadrātu" sociālo zinātņu sekcijā.) Otrkārt, ja tika plānots uzsvars uz to, ka jāveicina zinātnieku komunikācija un sadarbība ar sabiedrību, kļuva diezgan skaidrs, ka kongresā "sabiedrību" pārstāvēja uzņēmēji, nevis, piemēram, nevalstisko organizāciju pārstāvji. Ļoti iespējams, kādas labdarības organizācijas vai krīzes centra izvirzītās prioritātes un zinātniekiem izvirzītie uzdevumi atšķirtos no tā, kas lielākoties izskanēja kongresa trešās dienas viedokļos, tas ir, raudzīšanos uz tehnoloģijām kā uz salīdzinoši neproblemātiskām nākotnes ekonomiskās izaugsmes nesējām un "viedvalsts" iespējotājām.

Protams, trīs kongresa dienās nav iespējams iekļaut visus skatpunktus, un pilnīgi noteikti nav noliedzams, ka kongresa rīkotāji ieguldījuši pasākuma organizēšanā milzīgu darbu un entuziasmu. Taču svarīgi atcerēties, ka izvēles par to, kurus viedokļus akcentēt, kurus cilvēkus aicināt uzstāties, kādus vadmotīvus pasākumam noteikt un kā plānot tā gaitu, nav neitrāls process, tāpēc var uzskatīt, ka kongresa norise parāda dominējošo viedokli par zinātnes lomu šībrīža Latvijā, izceļot zinātniekus kā valsts rīcībpolitikas leģitimizētājus un īstenotājus, nevis problematizētājus un jaunu ceļu meklētājus. Un te nu arī neliela piebilde par kongresa norisi, kas, lai gan nedaudz pastarpināti, arī atgriežas pie Čandras Mukerdži izvirzītās tēzes par zinātnieku mobilizāciju valsts interešu vārdā.

Pagājušā gada septembrī Maiks Koljērs (Mike Collier), LSM angļu versijas galvenais redaktors un sadaļas "Latvijas lietas" ("Things of Latvia") apskatnieks, publicēja ironiski nīgru eseju, nodēvējot Latviju par valsti, kuru raksturo paneļdiskusijas ar pārāk daudziem dalībniekiem. [4] Jāsaka, kongress arī pierādīja šī raksturojuma patiesumu. Galvenajās paneļdiskusijās uz skatuves un/vai telpas priekšā tika aicināti 5–7 dalībnieki, kas katrs uzstājās ar iepriekš sagatavotu runu. Pat ja runātāji iekļāvās sev noteiktajā laikā, laiks diskusijām īpaši pāri nepalika, un, ja arī notika neliela viedokļu apmaiņa panelistu vidū, pārējiem apmeklētājiem (kuru lielāko daļu, domājams, veidoja tieši zinātnieki) iespēja iesaistīties sarunā pārsvarā netika dota. Šis modelis radīja iespaidu par vienvirziena komunikāciju, kurā pētniekiem tika atvēlēta (uz)klausītāja, nevis aktīva dalībnieka loma, [5] tādējādi vēl vairāk uzturot noskaņu, ka gan sarunas ietvars, gan saturs ir jau iepriekš noteikti un ārpus tiem – vismaz kongresā – iziet īsti nav iespējams.

Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, kurš (tāpat kā ministru prezidents Māris Kučinskis) kongresā uzstājās divas reizes, pasākuma trešās dienas rītā ar nelielu ironiju norādīja uz salīdzinoši nelielo apmeklētāju skaitu Ziedoņa zālē. Viņaprāt, tas liecināja par cilvēku neieinteresētību iesaistīties nopietnās diskusijās. Taču klausītāju skaitu trešdienas rītā varētu interpretēt arī citādāk. Pat neskarot jautājumu par dalības maksu, kas sasniedza 100 eiro par trīs kongresa dienām [6] un ne katram pētniekam varētu būt tik viegli nosedzama, iespējams, pasākuma dalībnieki jau bija nedaudz noguruši no kongresa formāta, kurā dominēja vertikālā komunikācija un zinātniekiem tika no skatuves noteikts, kas viņiem būtu jādara, tas ir, jāstrādā nākotnes valsts "drošības" un "vieduma" virzienā, neļaujot īsti nedz problematizēt, nedz pretoties šo jēdzienu dominancei, nedz arī piedāvāt jaunas prioritātes.

 

[1] Šis ieskats ir balstīts kongresa pamatnotikumu apskatā: pirmās un trešās dienas galveno pasākumu, kā arī otrdienas Sociālo zinātņu sekcijas apmeklējumā.

[2] Mukerji, Chandra. 1990. A Fragile Power: Scientists and the State. Princeton: Princeton University Press.

[3] Kā norāda pasākuma programma, kongresa pirmās dienas vadmotīvs bija "Latvijas drošība un drošums – Latvijas zinātnes loma un devums", savukārt trešās dienas tēma bija "Latvija ceļā uz viedvalsti. Izglītības, zinātnes un tehnoloģiju sintēze".

[4] Collier, Mike. 2017. "Things of Latvia: Panels With Too Many People On Them." LSM, September 13. https://eng.lsm.lv/article/features/features/things-of-latvia-panels-with-too-many-people-on-them.a249993/ (piekļuve 25.06.2018.)

[5] Iespējams, ar to arī saistīta salīdzinoši mazā aktivitāte kongresa mobilajā aplikācijā pēc pirmās pasākuma dienas.

[6] Paldies Rīgas Stradiņa universitātei, kas daļēji sedza autores dalības maksu kongresā.

 

Ieva Puzo

Ieva Puzo ir kultūras antropoloģe, kuras pētniecības intereses saistās ar zinātnes un tehnoloģiju studijām, darba antropoloģiju un augsti kvalificēta darbaspēka mobilitātes izpēti.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!