Šī teksta tapšanas iemesls ir kāds nesens televīzijas sižets par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidenta Ojāra Spārīša vizīti Maskavā. Ikviens pats var iepazīties ar sižeta saturu, nepārstāstīšu. Jautājums ir par to, vai un kādas var būt attiecības starp Latvijas un Krievijas zinātnieku aprindām, ņemot vērā kaimiņvalsts specifisko iekšējo un ārējo politiku.
Sižetā ievērības cienīgs ir izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska atzinums: "Totalitārā valstī kā kultūra, tā zinātne [..] lielā mērā ir pakļautas politiskam spiedienam un politiskai virzībai." Vai ministra apgalvojums ir pamatots (neatkarīgi no Spārīša aktivitāšu vērtējuma)? Gan jā, gan nē.
Sociālajās zinātnēs ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, cik zinātnieks vai zinātniskā struktūra "pretējā pusē" ir saistīta ar varu. Krievijā joprojām ir pietiekamu profesionālās neatkarības līmeni saglabājuši vēsturnieki, sociologi utt., lai mēs redzētu kopā ar Rietumu kolēģiem rīkotus pasākumus vai sadarbību, kas rezultējas kopīgu publikāciju formā. Vienalga, vai runa būtu par regulāri iznākošo "Sociologičeskoje Obozreņije" vai Vācijas vēsturnieku un izdevniecības "Novoje Ļiteraturnoje Obozreņije" izdotajām grāmatām. Komunikācija un sadarbība turpinās arī "pēc Krimas". Savukārt, ja runājam par varai pietuvinātajām aprindām, to gadījumā diemžēl nekāds no politikas neatkarīgs dialogs tiešām nav iespējams, attiecīgi arī Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas darba atjaunošana nav lietderīga.
Paturot prātā Šadurska teikto, komplicētāks ir jautājums par dabas un eksaktajām zinātnēm, kas, cik noprotams, ministra ieskatā arī ir politiskā spiediena skartas. Komplicētāks tādēļ, ka viegli iedomāties iebildumus pret Šadurska tēzi – tēlaini izsakoties, kāds sakars kvantu fizikai un politikai?!
Vispirms jānofiksē kā fakts tas, ka sadarbība starp Krievijas un Rietumu zinātniekiem turpinās. Pat izvēloties kā atskaites punktu uz neprofesionāļiem orientētas interneta vietnes vien dažu dienu periodā, mēs redzēsim kopīgus projektus gan termofilu mikroorganismu izpētē, gan terahercu detektoru izstrādē. Acīmredzot jautājums ir par personiskajā pieredzē balstītu kompetenci saprast, ar ko Krievijas pusē ir darīšana, jo, jā, ir nācies klausīties arī tādas Krievijas biologu vai fiziķu lekcijas (internetā), kurās intensīvi skan "labākā" PSRS laika stila dižošanās un "Rietumu" noniecināšana. Ne man spriest, vai šādas kompetences iegūšanai patērētie laika (un ne tikai) resursi ir to vērti. Ja ielūkojas, piemēram, Latvijas Universitātes (LU) aktivitātēs, starp kurām netrūkst arī ārzemju lektoru, rodas iespaids – piedodiet, ja kļūdains, – ka LU secinājusi: izcilu un interesantu ekspertu Rietumos ir tik daudz, ka spēj tik uz Rīgu atvilināt, attiecīgi... Formulēšu citādi un vienkāršoti: skaidrs, ka Krievijā zinātne ir spēcīga, līdz ar to sadarbībai pievilcīga, bet klapatu arī daudz.
Stāstā par LZA vadītāja braucienu uz Maskavu, manuprāt, svarīgāks ir jautājums, vai zinātne var būt politikai, kā saka, pāri stāvoša vai, ja vēlaties citu apzīmējumu, apolitiska. Un kāds ir pamatojums uzskatam, ka zinātne ir tas tilts, kuru izmantot arī politisko attiecību saspīlējuma periodos.
Manuprāt, atslēgas vārds ir "var". Iespējams tas ir, bet pieļāvums nenozīmē, ka zinātne per se ir distancēta no politiskās ideoloģijas un varas interesēm. Ideoloģija un vara spēj pazemot ne tikai sociālās zinātnes, bet arī eksaktās, turklāt ne tikai tādos periodos kā Staļina vai Hitlera valdīšanas laiki, kurus varam uzskatīt par ekstrēmiem gadījumiem. Ja paveramies uz Krievijas zinātnes vēsturi, mēs redzam ne tikai ģenētikas (vārda tiešā nozīmē) vardarbīgu vajāšanu pagājušā gadsimta vidū, bet arī matemātiķu teorētiķu, atvainojos, čakarēšanu jau ne tik asiņainajā t.s. stagnācijas periodā. Turklāt runa nav pat par zinātnieka pakļaušanos – arī tad, ja viņš, tieši pretēji, godprātīgi pretojas varas spiedienam, viņš ir ierauts kaut kādā ar zinātni pilnīgi nesaistītā konfliktā, tātad viņš nav apolitisks. (Šādā kontekstā zīmīgs ir nesenais skandāls ap slaveno filozofi Jūliju Kristevu – pat ja viņa tiešām nav sadarbojusies ar bulgāru specdienestiem, ievilkta politikā nu viņa ir). Līdz ar to zinātnieks var strādāt kaut ar koptu manuskriptiem vai panspermijas jautājumiem, tomēr būt pārliecināts par savu distancēšanos no "realitātes" viņš nevar būt. Ja ideoloģijai un varai nebūs nekā sakāma par viņa nozari, tās var atgādināt par sevi, konfrontējot "ziloņkaula torņa" iemītnieku ar ētiskām izvēlēm individuālu kolēģu, profesionālo institūciju profesionālā novērtējuma, finansējuma utt. jautājumos. Domāju, ka šis ētisko izvēļu spiediena jautājums ir aktuāls zinātniekiem arī Rietumos.
Apšaubāma ir arī ideja par dialogu starp zinātniekiem kā zināmas saiknes uzturēšanu starp valstīm (sabiedrībām), kas kaut kādu iemeslu dēļ atrodas sliktās attiecībās. Patiesi, zinātniekiem ir bijuši un ir personiski labi, zinātnei noderīgi kontakti šādu slikto attiecību periodos. Tomēr, manuprāt, šīs neapšaubāmi pozitīvi vērtējamās epizodes savā ietekmē nepārsniedz zinātnes robežas. Sadarbojās amerikāņi un PSRS zinātnieki Aukstā kara gados, mēs redzam kopīgas Ķīnas un ASV grupas mūsdienās utt. Zinātne tiešām ir globāla, bet – zinātnes uzdevums nav kaut kā risināt politisku iemeslu vai vēsturisku aizspriedumu radītas domstarpības. Un kādēļ gan lai būtu citādi? Kultūrā taču ir tas pats – nevar paģērēt no dzejniekiem vai māksliniekiem, lai viņi ne tikai savstarpēji bagātinātos un darītu savu darbu, bet vēl papildus arī pildītu kaut kādu mistisku "miera sūtņu" funkciju. Turklāt, cik nu spēju atmiņā sagramstīt, cieņa (pat sajūsma) pret kādas citas nācijas mūziķi, zinātnieku un, baidos, arī sportistu nekad nav atturējusi par šo nāciju runāt (un ne tikai) nejaukas lietas.
Mēs varam ļoti maz interesēties par to, ko dēvē par politiku, kā vienu no iemesliem šādai attieksmei minot arī to, ka politika "nav svarīga". Neinteresēšanās kā nostāja ir saprotama, tomēr viegli nicinošas attieksmes vietā, manuprāt, pareizāka ir piesardzīga attieksme.
0