Photo by Sharon McCutcheon on Unsplash
 
Komentārs
12.08.2018

Zilonis trauku veikalā

Komentē
1

"The Economist" šā gada 11. augusta numurs vēsta, ka Itālijas Senāts noraidījis likumprojektu, kas paredzēja bērnu obligātu vakcinēšanu pret masalām, un nav skaidrs, kas dažādu nokrāsu populistu veidotās valdošās koalīcijas Itālijā izteikumos satrauc vairāk – ekstravaganti solījumi vienlaikus samazināt nodokļus un palielināt izdevumus vai simpatizēšana dažādām sazvērestības teorijām.

Atšķirīgas kādas parādības interpretācijas ir bijušas un būs; lai gan dažkārt tās var izraisīt neizpratni, to pastāvēšana, manuprāt, nerada būtiskas problēmas, kamēr tās neietekmē politiskus lēmumus. Piemēram, ja Jeruzalemē ir rabīni, kuri uzskata, ka Rietumu siena sākusi drupt tādēļ, ka šādi Viņš nosoda ieceri ļaut pie sienas teikt lūgšanas vīriešiem kopā ar sievietēm, lai tā būtu. Kamēr šis apgalvojums netraucē arheologus un inženierus mēģināt sienu tomēr nostiprināt. Cita situācija veidojas, kad zinātniskiem argumentiem pretēji secinājumi rod tiešu izpausmi politiskajos lēmumos, kas skar sabiedrības veselību, klimata izmaiņas utt.

Ir paradums uzskatīt, ka visnoraidošāk pret zinātnes argumentiem un ieteikumiem izturas reliģiozi cilvēki. Manuprāt, tā ir apraksta vienkāršošana. Neesmu zinošs, kā tieši tiek atrasts līdzsvars starp reliģisko ticību un lojālu attieksmi pret zinātni, tomēr tas ir novērojams. Savukārt vairākiem pierādījumos balstīta pasaules uzskata krāšņāko noliedzēju, piemēram, "InfoWars" projekta dalībniekiem, kvēliem prezidenta Trampa atbalstītājiem, kuri apgalvo, ka Mišela Obama patiesībā ir vīrietis, savukārt Pentagons eksperimentē ar varžu tēviņiem, lai pārvērstu tos par homoseksuāli orientētiem, saskatīt saistību ar kristiešiem ir, maigi izsakoties, grūti.

Citiem vārdiem sakot, populisma noraidošā (vai vismaz skeptiskā, neskaidrā) attieksme pret zinātni izriet nevis no kādiem īpaši konservatīviem reliģiskiem priekšstatiem, bet gan no pārliecības, ka zinātnieki ir daļa no nīstā esteblišmenta. Un, no šī viedokļa raugoties, ja tiek apstrīdēti esteblišmeta apgalvojumi par ekonomiku vai ārpolitiku, kādēļ gan lai līdzīga attieksme nebūtu pret zinātnieku apgalvojumiem par, piemēram, cilvēka ietekmi uz vidi?

Taisnības labad gan jāatzīmē, ka samezglojumi attiecībās ar zinātni var veidoties arī politiskajās grupās, kas sevi uzskata par "progresīvajiem", un tie savukārt izriet no pārliecīga optimisma, nepacietības, no zinātnes jaukšanas ar tehnoloģiskiem risinājumiem. Piemēram, "progresīvie", patiesi vēloties mazināt globālās sasilšanas procesus, var jūsmīgi piekrist ģeoinženierijas projektiem – ja zinātnieki apgalvo, ka sēru saturošu aerosolu masīva izsmidzināšana stratosfērā var mazināt Zemes virsmu sasniedzošo Saules starojumu, tad rīkojamies, glābjam pasauli ar zinātnes secinājumu un tehnoloģisko sasniegumu palīdzību! Problēma ir tā, vai šie "progresīvie" uzklausa arī tos zinātniekus, kuri uzskata, ka šādu manipulāciju rezultātā var samazināties ražīgums lauksaimniecībā ar visām no tā izrietošajām sekām…

Atgriežoties pie populisma un zinātnes attiecībām – ko mēs redzam un varam sagaidīt Latvijā?

Grūti iedomāties politiķi Latvijā, kurš, piemēram, rosinātu samazināt finansējumu onkoloģijai, jo "vēzi rada negatīvas emocijas". Nedomāju, ka mūsu politiskā ekosistēma būtu zinātnei draudzīgāka nekā citās valstīs, bet acīmredzot sabiedrība nav sasniegusi pietiekamu materiālā komforta līmeni, lai varētu ar pilnu jaudu nodoties aizraujošajām tēmām "ko zinātnieki no jums slēpj".

Tomēr tas nenozīmē, ka jaunu vilkmi ieguvušais populisms Latvijā zinātni neapdraud. Populisms var radīt problēmas, "pateicoties" tā priekšstatam, ka zinātnes uzdevums ir nevis hipotēžu pārbaude, jaunu zināšanu uzkrāšana, bet gan "sabiedrības vajadzību apkalpošana" (precīzāk izsakoties, pašu populistu priekšstata par šīm vajadzībām). Un tas nozīmē nīgru attieksmi pret jebkuru zinātnes segmentu, kas vai nu nesola ātru ekonomisku labumu, vai arī neapkalpo nācijas kolektīvo mitoloģiju. Kāpēc jādod publiskais finansējums "kaut kādu" putnu pētīšanai, ja svarīgi ir pētīt, kā iegūt lielāku labumu naudas izteiksmē no mežiem? Vai ir vērts uzturēt arheoloģiju, ja tā neapstiprina izteikumu par latviešiem, kas šajā teritorijā dzīvo "tūkstošiem gadu"? Kāds labums no zinātnes, ja nav "inovatīva produkta"?

Ja gribam būt objektīvi, šāda attieksme pret zinātni nav specifiski saistāma ar politisko populismu – lielā mērā tā novērojama vispār. Tomēr dažu iemeslu dēļ populisms šo tendenci saasina. Pirmkārt, populismam organiski nepieciešams uzturēt ienaidnieka tēlu, un te zinātne, jo īpaši sociālās zinātnes, nonāk viegli ievainojamā stāvoklī. Piemēram, atšķirīgas vēstures interpretācijas Polijā vai Ungārijā ir pastāvējušas vienmēr, tomēr tieši populistu nākšana pie varas ir palielinājusi spiedienu, paģērot no vēsturniekiem "patriotiskas" interpretācijas – vienalga, vai runa būtu par attiecībām ar ukraiņu nacionālistiem Otrā pasaules kara gados vai rumāņiem Transilvānijā starpkaru periodā. Biologi, kuri apgalvo, ka ogļskābās gāzes daudzuma palielināšanās atmosfērā samazinās uzturvielu daudzumu graudaugos, ir vienkārši "kaitnieki", kuri vēršas pret nācijai nepieciešamās rūpniecības attīstību, tātad vēršas pret nācijas ekonomisko spēku, tātad pret neatkarību utt. Otrkārt, populismam ir jo īpaši raksturīgs eklektiskums, ko, protams, var saukt par improvizāciju, bet tikpat labi par haotiskumu. Narendras Modi populisms Indijā nozīmē, no vienas puses, kampaņveidīgu, bet pilnīgi pamatotu pievēršanos sabiedriskās higiēnas jautājumiem (mazliet vulgarizējot – izbeigt "darīšanu kārtošanu", kur pagadās) vai vērienīgu iedzīvotāju identifikācijas, balstītu acs varavīksnenes individuālajās īpatnībās, programmu, bet, no otras puses, murgainas teorijas, kas paceltas demogrāfiskās politikas līmenī, ka musulmaņi kaut kā speciāli mēģina savaldzināt hinduistes, lai Indijā dzimtu vairāk musulmaņu. Skaidrs, ka arī posmos, kad politiskā vara nav populistu rokās, zinātnei jārēķinās ar konjunktūru (bieži netaisnīgu), tomēr populisms ir vēl neprognozējamāks (starp citu, arī attieksmē pret kultūru).

Rezumējot. Lai cik ciniski tas skan, kamēr populistiskais diskurss Latvijā koncentrējas ap tēmu, kurš ir lielāks zaglis un kurš patiesāks tautas aizstāvis, mani tas sevišķi neuztrauc, jo cilvēkiem izsenis bijis raksturīgs nelietderīgi izlietot savas komunikatīvās spējas. Savukārt reālas populisma nostiprināšanās politikā gadījumā man patiesi žēl Latvijas zinātnes un kultūras procesu cilvēku, kuri tāpat nav sevišķi lutināti ar izpratni par to, ar ko viņi nodarbojas.





 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1