Par Elīnas Bākules-Veiras dzejoļu krājumu "Zilonis okeāns", apgāds "Pētergailis", 2015
Lasot Elīnas Bākules-Veiras debijas dzejas krājumu "Zilonis okeāns", kurā apkopoti 12 gadu laikā tapuši dzejoļi, grūti iedomāties kādu tikpat nepiejaucējamas dzejas piemēru pēdējo gadu laikā tapušajā latviešu dzejā. Kāds varētu vilkt paralēles ar Andra Ogriņa poētiku vai Gaiķu Māra haotisko pasauli, kāds cits – ar ekspresionistu tekstiem, taču šķiet, ka autore iet ceļu, kas – vismaz tieši – nekrustojas ar latviešu dzejas scēnas līkločiem.
Jāuzteic grāmatas redaktora Aivara Eipura priekšvārds – kopējās krājuma noskaņas raksturojums ir precīzs: "Elīnas dzejā es saredzu loģisku bēdu par to, ka pamodies cilvēks nevar turpināt dzīvot kā sapnī – tā viņš nomirs vispieņemtākajai realitātei. Pat ja sapnis šķiet īsta atmoda. Atliek izdzīvot, uzrakstot dzejoli."
Atmiņas par bohēmu, vienkāršas dzīves un dabas motīvi, nostalģiskas pilsētu detaļas, ainavas no lauku dzīves, grūti pieradināmi sapņi, iespaidi, negaidīts tiešums un tam iepretim sirreālu, fantastisku tēlu virknes – krājuma poētiskais arsenāls sastāv no spēcīgiem ieročiem. Bākules-Veiras dzeja šķiet kā mēģinājums izzināt, saprast, raksturot vai, ja tas nav iespējams, vismaz caur poētiskiem tēliem nosaukt vārdā pieredzēto, taču autore šo pieredzes materiālu uzsūkusi caur ļoti neprastu skatījumu. Tēlu savdabība un brīžiem maigais, brīžiem nekautrīgais stils liek domāt par tāda cilvēka pasauli, kurš nebaidās atmest visus konvenciāli apstiprinātos, tradicionālos, sociāli pieņemamos noteikumus.
Tik neordināras balss gadījumā nereti rodas asociācijas ar mēģinājumiem izlēkt vai zīmēšanos – "es mēģināšu rakstīt tik traki, cik vien var" –, taču Bākules-Veiras teksti pilnīgi noteikti nav veidoti pēc tāda uzstādījuma – vai vismaz viņai izdodas mani par to pārliecināt. Tiesa, šķiet, ka kopējā krājuma intonācija nav līdz galam noslīpēta – daži teksti uz pārējo fona izceļas pārāk asi.
Pieļauju, ka daudzus lasītājus šī grāmata mulsinās – tradicionālas dzejas notis tajā atrast ir grūti, un daudzi teksti (apzināti vai neapzināti) varētu radīt neizprotamu iespaidu. Ja autore izvēlētos pasniegt roku lasītāja virzienā un nedaudz paskaidrot viņas izgudrotās spēles noteikumus, tad idejas un nianses, iespējams, būtu nolasāmas daudz skaidrāk. Protams, kārtējo reizi var diskutēt par to, vai ir nepieciešams lasītājam palīdzēt orientēties autora iztēles labirintos, bet atbilde katram ir sava. Mani aizrauj un intriģē dažādi tēlu un noslēpumu biezokņi, taču brīžiem kļūst nedaudz žēl, jo jūtu, ka vairāki krājumā apslēpti dārgumi paliks tā arī neatrasti.
Rodas iespaids, ka grāmatā sakārtotie dzejoļi variē savā "dziļumā" – daži atstāj vienkāršu piezīmju un skiču iespaidu, tikmēr citos atrodami vairāki slāņi un simbolu sistēmas. Vājāki šķiet tie, kuru pirmās rindas veido pamatu potenciāli interesantai attīstībai, bet tad apraujas ar kādu izsaucienu vai nedaudz neirotisku humoru (piemēram, dzejolis "26593084" vai aizraujoši iesāktais dzejolis 21. lapaspusē "Rokā tavs pimpis / Debesis deg"), un, lai arī tiem piemīt tāds kā vieglprātības šarms, uz pārējā krājuma fona to intensitāte liekas bāla. Samērā nepārliecinošu iespaidu rada arī krievu un angļu valodas iestarpinājumi, kuriem grūti rast pamatojumu pat tik "nepamatotas" poētikas telpā. Nedaudz traucē arī tie dzejoļi, kuri ir ļoti īsi un apraujas, tā arī neieskrējušies, nesākušies, lai gan citi apjomā pieticīgie teksti tomēr nostrādā trāpīgi. Iespējams, kritiskāka dzejoļu atlase šajā ziņā būtu nākusi par labu.
Lai arī krājumā kopumā nevalda pārāk strikta turēšanās pie konkrētas formas, vietumis parādās ļoti stingra un iespaidīga iekšējā ritmika, kas patiesi iedarbīgi savelk kopā mežonīgo un eksotisko tēlu pasauli. Diemžēl vairākos dzejoļos meistarīga formas lietojuma iespaidu atšķaida nogurdinoši neefektīvas frāzes un vārdu savienojumi, piemēram, "Laila atkal kaila", "brutālistiem metālistiem" u.c.
Laiku pa laikam rodas iespaids, ka, nojaucot jebkādas ierastās loģikas robežas, autore spēlējas ar liriskā varoņa dzimumu, tādējādi kāpjot pāri arīdzan šādam dalījumam (teksts varētu būt rakstīts gan par vīrieti, gan par sievieti – gan no vīrieša, gan no sievietes skatpunkta), bet tekstiem tomēr cauri spīd sievišķīgs trauslums un maigums, kas, manuprāt, lieliski izpaužas 26. lapaspuses dzejolī "Seja plūst pa spoguli / Es uzvelku drēbes" un viegli vijas cauri visai grāmatai.
Asociācijas ar Eipura priekšvārdā piesaukto sirreālismu raisa visa krājuma garumā vīdošā mūsdienu cilvēka arhetipu klātbūtne – uzplaiksnī bērnības ainas, seksualitāte, ētikas apceres un meklējumi (iespējams, maldos, bet brīžiem manu arī reliģisku konfliktu). Tik dabisku tematu lokam pretstatā ir konstruēti teksti, tostarp, manuprāt, viens no interesantākajiem krājuma dzejoļiem "Shematiskā saskarsme". Īsi atstāstot, tas ir 22 fragmentos dalīts dzejolis (vai stāsts? laba tēma kaislīgiem strīdiem), kuru veido dažādas kombinācijas no vārdiem "vai", "jā", "nē", "ja", "ne" un dažiem citiem.
Grūti pateikt, kā to interpretēt – ir dzirdēts, ka tas ticis novērtēts kā labs vizuālās dzejas paraugs, taču pati autore intervijā raidījumam "Bronhīts" to nosauc par dramaturģiski veidotu dzejoli. Man tas lasot likās kā savdabīgs stāsts par attiecībām, kurā tiek izspēlēti dažādi attiecību posmi – ar simbolu un kombinatorikas palīdzību attēlots cikliskums, ko sastopam ikdienā.
Iespējams, mēģinājumi analizēt šo krājumu ir veltīgi – no vienas puses, lasot uzmācas sajūta, ka visi argumenti izšķīst poētiska plūduma priekšā un daudz prātīgāk būtu vienkārši kaifot par izjūtām, netipiskajām vārdu ainavām un ļauties valodas tripam, bet, no otras puses, šķiet, ka refleksija par šiem tekstiem tiem piešķir jaunu dimensiju. Vai labāk izvēlēties vienu vai otru pieeju, manuprāt, nav iespējams pateikt, bet es noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt – tik svaiga un savdabīga dzeja sastopama reti, un veiksmīgāko dzejoļu koncentrētais spēks (kas sastopams, piemēram, dzejolī "Pa tapetēm rāpo mušas") ir apbrīnojams.
0