Ziemassvētki ar Mustonenu un Krenbergu
Laikā, kad tradicionāli notiek festivāls "Eiropas Ziemassvētki", tajā uzstājoties daudziem ievērojamiem latviešu mūziķiem un vienam otram tikpat prominentam ārvalstu viesim, neatpaliek arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Sekojot baroka vijoļspēles meistara Enriko Onofri otrajai sadarbībai ar Valsts kameroķestri "Sinfonietta Rīga", Valsts akadēmiskais koris savukārt pāris dienu vēlāk uz Rīgu atsaucis Andresu Mustonenu kopā ar senās mūzikas ansambli "Hortus Musicus", igauņu vijolniekam tāpat iejūtoties gan solista, gan atskaņojuma vadītāja lomā. Līdzīgu ceļu vēl pēc nedaudzām dienām gājis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris programmā "Ziemassvētki ar Ditu Krenbergu", kur labi zināmā flautiste spēlējusi solo Volfganga Amadeja Mocarta opusā, bet interpretāciju kopainu visa koncerta gaitā šoreiz pārraudzījis orķestra pirmais vijolnieks Georgs Sarkisjans. Un, ja arī viss neizdevās tik veiksmīgi, kā cerēts, abos koncertos neapšaubāmi varēja sastapties ar spilgtām un pārsteidzošām muzikālām kvalitātēm.
Andress Mustonens izsenis pazīstams kā konceptuālu programmu autors – gan uzstājoties kopā ar saviem igauņu domubiedriem, gan arī sadarbojoties ar latviešu un vēl citu nāciju interpretiem, un 2015. gada 15. decembra koncerts Anglikāņu baznīcā nebija izņēmums, atmiņā uzreiz atsaucot "Hortus Musicus" un Valsts akadēmiskā kora uzstāšanos 2007. gadā Dubultu baznīcā. Toreiz Aveta Terterjana 6. simfonija skanēja līdzās Austrumu tautu tradicionālajai un liturģiskajai mūzikai. Tagad programmas centrā Klaudio Monteverdi, un arī ārpus Eiropas dzimušās melodijas ir citas – Anglikāņu baznīcā izskanēja ebreju dziesma "Man slāpst" un armēņu dziedājumi "Atceries, Kungs" un "Mūsu Tēvs", taču ideja tā pati – koncerta repertuāru veidot kā dialogu starp Rietumu un Austrumu kultūrām, uzskatāmi paužot mākslinieku pārliecību, ka tur atrodamais garīgais vēstījums ir savstarpēji vienojošs. Tādi paši pasaules skatījuma un mākslinieciskās domāšanas principi bijuši Džonam Taveneram, no kura daiļrades diriģents un koris programmā iekļāvis "Lūgšanu Jeruzalemei", "Himnu par godu Dievmātes aizmigšanai" un "Himnu Dievmātei", turpretī vēlīnā renesanse un agrīnais baroks te pārstāvēts ne tikai ar paša Monteverdi opusiem, bet arī viņa līdzgaitnieku Bjadžo Marīni un Dario Kastello partitūrām.
Uzreiz jāteic, ka koncertā netrūka jaunatklāsmes prieka. Pirmām kārtām tas attiecināms uz Klaudio Monteverdi skaņdarbiem – "Lauda Jerusalem", "Christe, redemptor omnium" un "Jubilate", kur itāļu komponistam raksturīgā ideju pārbagātība, harmoniskā intensitāte un muzikālā kolorīta izsmalcinātība izpaudās sevišķi izteiksmīgi, skaņuraksta cildeni poētiskajam raksturam iegūstot emocionāli krāšņu un daudzveidīgu nianšu spektru. Taču tikpat interesanta izvērtās iepazīšanās ar Bjadžo Marīni un Dario Kastello mūziku, Marīni "Divām dziesmām" – citiem vārdiem sakot, renesanses laika dejām – uzrunājot ar noskaņu un intonāciju spraigumu un arī Kastello 11. sonātē sastopoties ar spilgtiem un oriģināliem radošiem atradumiem. Savukārt kā mūsdienu mūzikas pirmatskaņojums Latvijā izskanēja komponista un "Hortus Musicus" dalībnieka Tenisa Kaumana "Alleluia" – nevarētu teikt, ka šis opuss īpaši izceltos neskaitāmu citu līdzīga žanra paraugu vidū, un skaņdarba ritējums turpinājās vēl kādu laiku pēc tam, kad viss jau bija pateikts, taču to atsvēra autora neapšaubāmā prasme veidot harmoniski iezīmīgas kora faktūras vertikāles un piešķirt tematiskā materiāla izmaiņām emocionāli atšķirīgus vaibstus. Visbeidzot, arī Džona Tavenera darbu izvēle atklāja viņa jaunradē rodamos kontrastus – "Lūgšana Jeruzalemei" saucama par klasisku "jaunā garīguma" paraugu, mūzikas izklāstu veidojot tā, lai tas pēc iespējas pilnīgāk atbilstu reliģiskas meditācijas veidolam, turpretī abas "Himnas Dievmātei" komponists bija ietvēris kompaktākā formā un noskaņās krāsainākos tēlos.
Andresa Mustonena, "Hortus Musicus" un Valsts akadēmiskā kora "Latvija" uzstāšanās bija viens no tiem laimīgajiem piemēriem, kad mūziķi saprotas no pusvārda, radot izjūtu par priekšnesumā iesaistīto dalībnieku gara radniecību. Visa koncerta laikā interpretācijām piemita brīvs un dabisks plūdums, atskaņotājiem izvēloties īsto temporitmu, vispārliecinošākos tembrāli dinamiskos rakursus, visprecīzāko dramaturģiskās arhitektonikas variantu – un tas arī bija iemesls, kādēļ Monteverdi mūzika Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedājumā izskanēja tik saistoši un piepildīti, Tavenera himnu un lūgšanu lasījumi aicināja komponista liturģiskajam vēstījumam sekot ar neatslābstošu uzmanību, bet ebreju un armēņu tradicionālajā skaņumākslā ietvertie pārdzīvojumi ieguva vienlaikus vispārcilvēciskas un dziļi individuālas aprises. Par augstu profesionalitātes līmeni tieši tāpat liecināja solistu un instrumentālistu veikums, atgādinot, ka Andress Mustonens ir ne tikai harismātisks diriģents, bet arī virtuozi spožs vijolnieks, solovokālistu trijotnē centrālo uzmanību pievēršot tenora Anto Ennisa tembrāli izteiksmīgajai balsij, kur īpaši neatpalika arī baritona Tenisa Kaumana un basa Riho Ridbeka sniegums, savukārt katrs no "Hortus Musicus" dalībniekiem gluži vienkārši bija savā īstajā vietā. Igauņu senās mūzikas ansamblis savā ilggadīgajā karjerā acīmredzami izkopis tādu meistarību, ka obojas, blokflautas, kontrabasa, trombona, fagota un ērģeļu spēli jau caurstrāvo ne tikai autentiskā atskaņojuma stila precizitāte, bet arī patiess emociju plastiskums – un tas uzlūkojams tikai par vienu no vērtībām, kas kopumā veidoja 15. decembra koncerta interpretāciju īpašos panākumus.
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pārskatāmā pagātnē pievērsies gandrīz vai tikai repertuāram, kas sācies ar Bēthovenu, visu iepriekš radīto – Haidna un Mocarta opusus, Baha un Hendeļa partitūras, Vivaldi, Korelli un citu seno meistaru instrumentālos darbus – atvēlot Valsts kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga". Tādēļ 18. decembra koncerts Lielajā ģildē uzreiz saistīja uzmanību ar mūziķu vēlmi šoreiz koncentrēties uz viņiem neraksturīgu repertuāru, turklāt iztiekot arī bez diriģenta klātbūtnes – Arkandželo Korelli concerto grosso sol minorā šeit skanēja līdzās Karla Nilsena svītai stīgu instrumentiem, bet otrajā daļā ar Volfganga Amadeja Mocarta 1. koncertu flautai ar orķestri un Jozefa Haidna 64. simfoniju stīgu grupai pievienojās arī soliste un pūšaminstrumenti. Un vismaz līdz tam brīdim viss gāja ļoti labi.
Astotajam concerto grosso no Korelli 6. opusā rodamajiem divpadsmit koncertiem pats komponists devis nosaukumu "Sacerēts Ziemassvētku naktij". Tiesa, nekādas Ziemassvētku dziesmu intonācijas gan šeit neparādās, to vietā mūzikai izceļoties ar diezgan spraigām un trauksmainām izjūtām, kas atbalso baroka laika Itālijas atmosfēru un arī liriskajās ainās iegūst emocionāli piesātināta un ekspresīva skanējuma raksturu – uzskatāmā pretstatā ar Mocarta flautas koncertu saistītajai klasicisma laikmeta Vīnes, Zalcburgas un Manheimas videi un skaņdarba lēnās daļas apgarotajam lirismam. Arkandželo Korelli mūzikā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iejutās ļoti pārliecinoši un droši, concerto grosso interpretāciju iedzīvinot ritmiski saliedēti, dinamiski pilnskanīgi un noskaņās daudzveidīgi – visi melodiskie vijumi un faktūras salikumi tika izspēlēti ar vērā ņemamu virtuozitāti, izsmalcinātajos orķestra balsu dialogos neiztrūkstot arī grafiskai skaidrībai. Turklāt iespaidu par tembrāli košu un mākslinieciski vērīgu muzicēšanu šeit atstāja ne tikai pirmā vijolnieka Georga Sarkisjana veikums – arī altista Arigo Štrāla un čellistes Diānas Ozoliņas spēlei interpretācijā bija būtiska nozīme, kas savukārt tikai akcentēja visa stīgu ansambļa priekšnesuma slīpējumu.
Tikpat veiksmīgs izvērtās Karla Nilsena stīgu orķestra svītas lasījums. Vispirms jau priecēja pats atgādinājums par dāņu klasiķa 150. jubileju, Nilsena daiļradei, līdzīgi kā Hugo Alvēna vai Jana Sibēliusa skaņumākslai, vienmēr iezīmējoties ar atšķirīgu balsi no tajā laikā valdošās romantiskās paradigmas vai drūmi ekspresionistiskām kaislībām – un koncertā atskaņotais Nilsena jaunības gadu opuss neapšaubāmi ir skaista, noskaņām un intonācijām bagāta mūzika. Komponista piesauktās danaīdas, haritas un vīna dieva Bakha procesija, protams, palīdz uztvert autora iecerēto vēstījumu, taču skaņdarba izteiksmīgumu var lieliski novērtēt arī tāpat, un Georga Sarkisjana pārraudzītā orķestra interpretācija šim nolūkam teicami atbilda. Trijdaļīgā cikla tēmu un izjūtu nianses un kontrastus mūziķi atainoja vienlīdz precīzi un aizrautīgi, nepieciešamo uzmanību veltot arī mākslinieciskās dramaturģijas loģikai.
Mocarta 1. koncerta flautai ar orķestri atskaņojums programmas otrajā daļā varbūt arī nebija neaizmirstama interpretācijas virsotne, taču tas katrā ziņā vēstīja par profesionāli paveiktu darbu. Ditas Krenbergas rūpīgi veidotais un emocionāli atraisītais priekšnesums ļāva Mocarta mūzikā ietvertajos tēlos iedziļināties visā to diapazonā – no pastorālām ainām līdz vitālai un aktīvai izteiksmei –, un arī flautistes spēles tembrālie vaibsti atspoguļojās gan gluži graciozos, gan enerģiskos rakursos. Solistes dialogs ar orķestri liecināja, ka atskaņojuma dalībnieki ir vienisprātis par skaņdarba interpretācijas principiem, un Mocarta opusa lasījums aizritēja visnotaļ plūstoši, tomēr par Ditas Krenbergas uzstāšanās saistošāko daļu kļuva viņas spēlētā piedeva – Kloda Debisī impresionistiski poētiskais "Syrinx".
Jozefa Haidna 64. simfonijas atskaņojums vienā vārdā saucams par briesmīgu. Pirmkārt, lai arī orķestra mākslinieki ar Georgu Sarkisjanu priekšgalā centās pienācīgi atveidot Haidna mūzikas emocionālos afektus, raksturu pretstatus un stilistiskās iezīmes, lielu panākumu no tā nebija – simfonija skanēja sausi un shematiski, ar vairākiem pārspīlētiem akcentiem, bet četrdaļu cikla lasījuma formveides risinājums nekādi nevirzījās uz priekšu, tā arī paliekot monotons un statisks. Otrkārt, līdz tik zemam intonatīvās tīrības līmenim Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris parasti nenolaižas – ja stīgu un pūtēju spēle katrai grupai atsevišķi vēl saglabājās kaut cik stabila, tad kopīgiem spēkiem orķestris konsekventi muzicēja ceturtdaļtoņos un astotdaļtoņos, kas, protams, izklausījās ļoti radoši, taču diemžēl Haidns tā nebija paredzējis. Iespējams, daļa nelaimes slēpās orķestra nogurumā koncerta beigu daļā, tomēr ticamākie šķiet citi iemesli. Jādomā, ka, uzņemoties Haidna simfonijas atskaņojumu koncertā dzirdamajā veidolā, orķestris un tā pirmais vijolnieks pārvērtēja savas spējas – bez diriģenta vadības, balstoties vienīgi uz savstarpēju māksliniecisku saprašanos, varbūt var nospēlēt Haidna Pirmo simfoniju, Desmito, Piecpadsmito, bet ne Sešdesmit ceturto – komponista brieduma gadu darbu ar visu no tā izrietošo simfoniskās domāšanas daudzdimensionalitāti. Un, ņemot vērā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra repertuāra specifiku, diezgan droši var pieņemt, ka lielajos romantisma opusos un laikmetīgās mūzikas pieredzē trenētajiem orķestra māksliniekiem pietrūka prakses Vīnes klasiskās skolas partitūru atskaņojumos. Vienīgais mierinājums, ka tas nav nekas nelabojams, – un jācer, ka nākotnē līdzās spožam Korelli un izteiksmīgam Nilsenam Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un tā galvenais diriģents Andris Poga klausītājus iepriecinās arī ar kontrastainu Haidnu, majestātisku Hendeli un aizraujošu Bahu. Galu galā – nekur nav teikts, ka, piemēram, Baha Brandenburgas koncerti jāatstāj vienīgi kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" ziņā.
0