Foto - Aiga Rēdmane
 
Mūzika
28.12.2017

Ziemassvētki ar Maskatu un sitaminstrumentiem

Komentē
5

Ikgadējā festivāla "Eiropas Ziemassvētki" programmās ikkatrs var atrast kaut ko sev. To pierādījusi arī publikas interese – izpārdots Raimonda Paula un Latvijas Radio bigbenda koncerts, izpārdots trio "Art-i-Shock" koncerts, tāpat kā gandrīz vienmēr – "Sinfonietta Rīga" jaunākā programma, un klausītāju nav trūcis arī citu mākslinieku priekšnesumos. Tostarp divos notikumos, kas šoreiz saistīja īpašu interesi: Artura Maskata jubilejas koncertā 2017. gada 20. decembrī Lielajā ģildē un ansambļa "Perpetuum Ritmico" programmā dienu vēlāk Spīķeru koncertzālē. Turklāt iepriekš minētie koncerti nebūt nav iecerēti, vienīgi domājot par plašas auditorijas piesaistīšanu – te skanējuši latviešu komponistu jaundarbi, spēlēti nopietni un komplicēti opusi, atskaņotājmākslinieku profesionālais līmenis palicis tikpat augsts, tādēļ nepārsteidz arī tas, ka šīs programmas atsauca atmiņā vairākus citus 2017. gada muzikālos robežpunktus bez uzsvērtas līdzības tradicionālām Ziemassvētku noskaņām.

Tieši 20. decembrī Arturs Maskats svinēja savu 60. jubileju. Arī šogad viņš strādājis aktīvi, un veiksmīgu pirmatskaņojumu piedzīvojušas veselas divas komponista radītas lielās muzikālās formas – Divpadsmitais Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim 3. martā un vokāli simfoniskā partitūra "Baltijas dziesma" 9. decembrī. Pretstatā tam Maskata jubilejas koncerts šoreiz iekļāva atskaņotāju un klausītāju jau iepriekš labi novērtētus opusus – cikls "Venēcijas rindas" soprānam un klavieru kvartetam datēts ar 2011. gadu, skaņdarba "Pusnakts Rīgā" pirmā versija tapusi 2014. gadā, bet muzikālais uzvedums "Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts" klausītājus pirmoreiz pulcēja 2003. gadā. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka savā oriģinālajā veidolā – aktiera Ivara Kalniņa balsij ar klavieru pavadījumu – vairākas dziesmas ar Ojāra Vācieša vārdiem tika radītas vēl dzejnieka dzīves laikā, turpretī "Divi mīlas valši" ar Imanta Ziedoņa dzeju gan pilnībā pārstāv komponista pēdējo gadu daiļradi. Savukārt "Concerto grosso" radīts 1996. gadā, līdz ar to jubilejas koncerts aptvēris visai plašu hronoloģisko diapazonu. Iespaidu, ka koncerta programma veidota rūpīgi, apliecināja arī vairāki citi aspekti – pirmā daļa bija atvēlēta vienīgi instrumentālajai mūzikai, lai tad pēc pārtraukuma varētu pievienoties balss; lai nenogurdinātu klausītāju, ciklu "Venēcijas rindas" šoreiz pārstāvēja četras daļas, bet Ojāra Vācieša dzejas iedvesmoto uzvedumu – sešas dziesmas (lai gan varētu dziedāt un spēlēt vēl un vēl); ar šo muzikāli poētisko pasauli, kuras autentiskumu vēl akcentēja ieraksti ar paša Vācieša lasītajām dzejas rindām, vienlīdz kontrastēja gan otra klasiķa – Imanta Ziedoņa – inspirētās noskaņas un vēstījums, gan arī Venēcijas neatkārtojamās vides atspulgs cilvēka personisko domu un jūtu sfērā.

Artura Maskata jubilejas koncertā piedalījās mūziķi, no kuriem daudzi (ja ne pilnīgi visi) saucami par uzticamiem un ilggadējiem komponista domubiedriem, tādēļ arī atskaņojums bija pienācīgā kvalitātē. Par to vēstīja jau koncerta pirmā daļa ar Normunda Šnē vadītā kamerorķestra "Sinfonietta Rīga", vijolnieka Sanda Šteinberga, čellistu Reiņa Birznieka un Gunas Šnē, perkusionista Ivo Krūskopa un akordeonistes Ksenijas Sidorovas-Arizagas līdzdalību – viņi kolorīti atklāja Maskata mūzikas emocionālās dimensijas, iedziļinājās tās dramaturģiskajā arhitektonikā, droši atspoguļoja partitūrās pausto teatralitāti un ar plastiski uzskatāmiem tēliem iedzīvināto psiholoģiski eksistenciālo saturu, saistīja ar daudzveidīgiem un niansēs mainīgiem tembriem. Tas arī lasījumos "Concerto grosso" vijolei, čellam, sitaminstrumentiem un stīgu orķestrim un opusam "Pusnakts Rīgā" akordeonam, čellam, vibrofonam un kamerorķestrim nodrošināja interpretācijas panākumus, tomēr par spilgtāko un negaidītāko atklāsmi šeit kļuva Reiņa Birznieka lieliskais priekšnesums "Concerto grosso".

Programmas otrajā daļā par tādu varētu saukt Kārļa Rūtentāla griezīgo un nodzerto balsi dziesmā "Cinisms" – kā ilustratīvu piemēru Radio kora solistu vokālajai un artistiskajai pārmiesošanās spējai, kas salīdzināma ar visspožāko un trenētāko Latvijas aktieru dotībām. Lai gan, protams, arī Maskata vokālo opusu interpretācijās bija dzirdams plašs emocionālo nostādņu un pārdzīvojumu spektrs, kur atklāta groteska iezīmējās tikai atsevišķos brīžos – pārsvarā klausītājus valdzināja lirisms (dziesmās "Varat raudāt, varat smiet", "Kaut ko klusiņām", "Naktsvijole" un citur), bet netrūka arī šķietami rotaļīgu intonāciju, piemēram, "Divos mīlas valšos", un dramatiska saviļņojuma. Un šajā pēc būtības neatšķetināmajā daudzpusīgu un savstarpēji pretrunīgu tēlu un psiholoģisku impulsu savijumā Sigvarda Kļavas vadītais Latvijas Radio koris iejutās ļoti pārliecinoši, mūziķu dziedājumam instrumentālistu ansambļa (pianisti Dace Kļava un Mārtiņš Zilberts, akordeonists Artūrs Noviks un kontrabasists Mārcis Lipskis) pavadībā uzrunājot ar neviltotu dabiskumu. Šī īpašība apvienojumā ar teicamu profesionalitāti nenoliedzami piemīt arī vijolnieka Sanda Šteinberga, altistes Ilzes Kļavas, čellista Reiņa Birznieka un pianista Jāņa Maļecka izveidotajam klavieru kvartetam "RIX", un, tā kā dziedātāja Kristīne Gailīte 20. decembra koncertā bija labā vokālā formā, četras ainas no "Venēcijas rindām" šo mūziķu priekšnesumā arī izskanēja gana piesātināti un saliedēti.

Jāteic, ka koncerta gaitā tomēr ne visas uzstāšanās radīja pārliecību par interpretācijas virsotnēm. To pašu "Venēcijas rindu" sākums salīdzinājumā ar citām versijām izklausījās pārāk statisks un vēss (vēlāk gan dziedājums ieguva atraisītu un dzīvīgu raksturu), turpretī Maskata instrumentālo opusu lasījumi vietumis atstāja vēlēšanos pēc spilgtāk akcentētiem tēliem, pēc viengabalaināka tembrāli dinamiskā izklāsta un arī gluži vienkārši pēc raitāka temporitma. Taču vienlaikus šis koncerts – sākot jau ar reto iespēju dzirdēt "Concerto grosso" un "Pusnakts Rīgā" pretstatījumu – neapšaubāmi palīdzēja dziļāk ielūkoties Artura Maskata mūzikā un formulēt vismaz vienu būtisku iemeslu, kādēļ šie skaņdarbi tā uzrunā gan atskaņotājus, gan klausītājus. Maskata partitūrās acīmredzami tiek skaidri un nepārprotami runāts par jūtām (arī tad, kad nekāda teksta nav), kuras lielākoties ir nepiepildītas, šiem pārdzīvojumiem, kaislībām un nostalģijai iedarbojoties uz aktuālajām emocijām un skarot plašāka vispārinājuma līmeni, un vienlaikus tur rodama arī sava daļa piepildītu jūtu, cilvēciskas laimes atspulga. Lai dzīve nešķistu pārāk bezcerīga. Arī tas ir vajadzīgs.

Festivāls "Eiropas Ziemassvētki" turpinājās 21. decembrī Spīķeru koncertzālē ar sitaminstrumentu ansambļa "Perpetuum Ritmico" uzstāšanos. Kā jau šādos koncertos piedienas, Guntara Freiberga, Elvija Endeļa un Mikus Bāliņa rīcībā bija vesels sitaminstrumentu arsenāls, kas atkal lika atcerēties Baltijas Simfonisko festivālu – tikai šoreiz nevis Maskata "Baltijas dziesmu", bet gan Erki Svena Tīra 4. simfoniju "Magma" perkusionistam un orķestrim, kur Guntaram Freibergam vienam pašam nācās tikt galā ar sešiem tomtomiem, četrām cimbālēm, marimbu, vibrofonu, bungām, kongām un vēl desmit citām konstrukcijām. Atšķirībā no Lielās ģildes, Spīķeru koncertzāles izmēri tomēr šādu vērienu liedz, turklāt ne visi programmā pārstāvētie komponisti bija tik ekscentriski kā Deivids Lengs, kurš cikla "Tā sauktie dabas likumi" trešajā daļā no atskaņotājiem prasa trīs zvanus, latīņamerikāņu giro, koka kastīšu komplektu, trīs kafijas tasītes un divus līdzīgi skanošus puķupodus – Annai Ignatovičai-Gliņskai "Pasakaljā" pieticis ar marimbas un vibrofona duetu, turpretī vienīgi vibrofoni, toties ar kontrabasu lociņiem, jāspēlē Eliota Kola "Postlūdijā" Nr. 8. Taču sitaminstrumentu kopaina Spīķeru koncertzālē vienalga izvērtās patiesi bagātīga, un, lai to pārvaldītu, visiem trijiem perkusionistiem bija nepieciešama ne tikai precīza ritma izjūta, ne tikai izkopta virtuozitāte, bet arī dotības ansambļa saspēlē un daudzveidīgu tembrālo variāciju īstenojumā. Guntaram Freibergam, Elvijam Endelim un Mikum Bāliņam šīs prasmes piemita pilnā mērā.

Līdzās "Perpetuum Ritmico" dalībniekiem koncertu bagātināja arī īpašie viesi – čelliste Dace Zālīte, koklētāja Līga Griķe un Guntis Kuzma. Tas, protams, uzreiz radīja jautājumu – kā gan triju sitaminstrumentu spozme saskanēs ar kokles klusināto tembru? Komponists Jēkabs Nīmanis uz šo jautājumu deva pozitīvu atbildi, jo viņa jaundarbā "Emancipācija" perkusijām, koklei un elektronikai panāktā muzikālo līmeņu diferenciācija piešķīra pietiekami daudz skaniskās telpas katram instrumentam; savā opusā "Mija" trim sitaminstrumentiem, klarnetei un čellam par to bija padomājusi arī Madara Pētersone, savukārt Johana Pahelbela "Kanona" transkripcija marimbai, diviem vibrofoniem un čellam nekur neaizēnoja Daces Zālītes uzdevumu nospēlēt šīs baroka partitūras basso continuo partiju – citiem vārdiem sakot, astoņu nošu secību daudzas reizes pēc kārtas. Madaras Pētersones darbā čellistei dotais uzdevums bija komplicētāks, aicinot gan Daci Zālīti, gan Gunti Kuzmu iedziļināties trauslu un izsmalcinātu nianšu gammā, un viņu sniegumā, tieši tāpat kā Līgas Griķes priekšnesumā, panākumi negāja secen.

Par otru būtisku koncerta veiksmi katrā ziņā jāsauc repertuāra izvēle un salikums. Parasti šāda tipa programmas iepriekš raisa zināmas bažas, jo tajās iekļautos skaņdarbus klausītāji bieži vien ne bez iemesla dzird pirmo un pēdējo reizi mūžā, un arī populārākie opusi tādos gadījumos, šķiet, izvēlēti uz labu laimi. Ar "Perpetuum Ritmico" programmu bija pavisam citādi – nevienu darbu šeit nevarēja nosaukt par otršķirīgu, visu koncerta gaitu vienojot kopīgai estētiskai līnijai. Turklāt, lai arī no sitaminstrumentiem tradicionāli gaida skaļas, aizrautīgas un grandiozas muzikālas iluminācijas, par vienojošo aspektu šeit drīzāk kļuva liriska skaistuma atklāsme – katrreiz atšķirīgā veidolā, taču vienmēr saglabājot māksliniecisku valdzinājumu un poēziju.

Šī īpašība bija klātesoša arī trešajā jaundarbā – Džekina Pusona opusā "Mehāniskie velniņi", kurā intonatīvo figūru rotācija saslēgumā ar sinhronu un asinhronu ritmisko bloku miju atklāja ne tikai autora sekmes tematiskā materiāla organizācijā un racionālu ideju iedzīvinājumā, bet arī viņa muzikālo izjūtu un personisko redzējumu. Rezultāts drīzāk piederīgs nevis dzelžainam konstruktīvismam, bet gan postminimālismam ar tā viegli distancēto, rotaļīgo un konsonējošo skanējumu, un arī tādēļ šo skaņdarbu varēja klausīties ar prieku un interesi. Džekina Pusona veikums sasaucās gan ar Deivida Lenga mūziku, gan ar Madaras Pētersones jaundarbu, savukārt partitūras "Mija" raisītā asociāciju ķēde caur Eliota Kola un Jēkaba Nīmaņa opusiem sniedzās tālāk – līdz Lindas Leimanes un Annas Ķirses daiļradei. Šīs latviešu komponistes vieno pastiprināta interese par muzikālu žestu, muzikālu elpojumu, niansētu tembrāli fakturālu kompleksitāšu atainojumu, un Madaras Pētersones "Mija" raksturojama kā teicams šīs estētiskās pasaules paraugs, kur saglabāta vieta arī pavisam vienkāršai un dabiskai izteiksmei. Visbeidzot, Jēkaba Nīmaņa "Emancipācija", kas savukārt zināmā mērā salīdzināma ar Matīsa Čudara darbiem: muzikālā doma dodas negaidītos pavērsienos, forma iegūst enigmātisku veidolu, to visu lieliski iespējams klausīties arī bez jebkādām programmatiskām norādēm, un, ja arī "Perpetuum Ritmico" uzrunāto komponistu (tieši tāpat kā Matīsu Čudaru, Kristapu Pētersonu, Platonu Buravicki) intuīcija reizēm pieviļ, ir patiešām labi, ka Jēkabs Nīmanis līdzās darbam teātra un kino partitūru jomā atkal radījis kādu tīras koncertmūzikas opusu.

Kā jau minēts, neviens no "Perpetuum Ritmico" izvēlētajiem darbiem nebija nejaušs, līdz ar to Latvijā dzīvojošo komponistu jaundarbi gluži labi iederējās vienā koncertā ar vispārzināmām baroka mūzikas zīmēm – Johana Pahelbela "Kanonu" un Antonio Vivaldi koncerta "Ziema" pirmo daļu, ar Annas Ignatovičas-Gliņskas "Pasakaljas" neobarokālo ietērpu un Eliota Kola "Postlūdijas" meditatīvo izteiksmi. Tomēr ne poļu komponistes, ne amerikāņu mūsdienu autora veikums neraisīja tādas simpātijas kā Deivida Lenga oriģinalitāte, iztēle un humora izjūta, un viņa trīsdaļīgo ciklu "Tā sauktie dabas likumi" noteikti būtu vērts šeit atskaņot pilnībā. Jau tagad skaidrs ir viens – "Perpetuum Ritmico" mākslinieki sola pasūtīt jaunas latviešu komponistu partitūras arī turpmāk, tādēļ vēl jo vairāk interesanti, kurā brīdī sitaminstrumentālistu priekšnesumā patiešām varēs dzirdēt Annas Ķirses un Lindas Leimanes, Platona Buravicka un Kristapa Pētersona, Jēkaba Jančevska un Gundegas Šmites jaundarbus. Ne velti "Perpetuum Ritmico" programma atsauca atmiņā arī neseno Gundegas Šmites, Santas Ratnieces un Rutas Paideres jubilejas kamermūzikas koncertu, un šajā kontekstā atliek vien pieminēt, ka arī visveiksmīgāko latviešu mūzikas paraugu tālākā koncertdzīve ir ļoti neparedzama un šaubīga. Maskata klavierkoncertu man bija iespēja iepazīt klātienē, bet citus Liepājas koncertu ciklā tapušos darbus – Ratnieces klavierkoncertu un Pētersona čella koncertu – tā arī neesmu dzirdējis līdz pat šim brīdim, jo Rīgā tie diemžēl nav skanējuši vēl tagad. Jādomā, ka nākamais Artura Maskata jubilejas koncerts (un dzimšanas diena, kā zināms, ir katru gadu) varētu kļūt par lielisku iespēju, lai atskaņotu viņa sen nespēlēto koncertu čellam un orķestrim, simfoniju vai "Diatonisko dziedājumu"; jāatgādina, ka nākamgad apaļas jubilejas gaidāmas citiem klasiķiem – Andrim Dzenītim un Jānim Petraškevičam –, kas varētu dot impulsu sen nedzirdētu opusu aktualizēšanai. Protams, kamermūzikai šai ziņā vienmēr būs paveicies vairāk, bet arī simfoniskie un vokāli simfoniskie darbi pelnījuši, lai pie tiem atgrieztos vēl un vēl.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!