Kadrs no animācijas filmas "Zelta zirgs"
 
Ar bērniem
06.11.2014

Zelta zirgs un dvēselīte

Komentē
0

  Recenzija par animācijas filmu "Zelta zirgs" (2014, 79')

Raksts pārpublicēts ar laipnu žurnāla "Kino Raksti" atļauju

Kopš pastāvēšanas pirmsākumiem studija "Rija" centusies apvienot finansiāli izdevīgo ar mākslinieciski nozīmīgo, piedāvājot profesionālus mākslinieku pakalpojumus un veicinot autorkino tapšanu. Šeit animācijas filmas uzņēmuši starptautiski pazīstamie režisori Vladimirs Ļeščovs un Signe Baumane, veikti animācijas darbi veiksmīgajām un gaumīgajām pilnmetrāžām "Kiriku un burve" (Kirikou et la Sorcière, 1998) un "Randiņš Belevilā" (Les Triplettes de Belleville, 2003). Igauņu režisoru Heiki Ernita un Janno Poldmā animācijas filmās par suņu meiteni "Loti" (2006 un 2011) studija "Rija" līdzdarbojusies arī producēšanā, šādi soli pa solim tuvojoties nozīmīgam mērķim – pašiem savas pilnmetrāžas animācijas filmas radīšanai.

Simbolu kalns

Pēc gadiem ilga darba zīmēta latviešu pilnmetrāžas animācija beidzot sagaidīta [1]. Kur nu vēl skaistāk, kur nu vēl simboliskāk, kā Raiņa "Zelta zirgs"! Kur nu vēl greznāk, kā filmas pirmizrāde vienā solī ar Nacionālās bibliotēkas – arhitektoniskā stikla kalna – atvēršanu! Gaismas pils, Stikla kalns, šie lielie simboli izklausās tik vareni... Taču abi ietver vienu mazu patiesību, bez kuras tie zaudē jēgu. Lai tautudēli atcerētos senaizmirsto svētumu, lai Saulcerīte uzmostos no aukstā miega, ir jāsauc pareizais vārds. Un, lai cik jaudīgi un daudznozīmīgi būtu krāšņie simboli, bez vārda no īstenības tie paliek tikai aizslīdoši sapņi.

Diemžēl tā ir noticis ar Reiņa Kalnaeļļa režisēto animācijas filmu. Tajā ir viss, lai noturētu acis pie ekrāna – glīti tēli, krāsaini veidota vide, jaukas dziesmas un pa veikli izspēlētam jokam (piemēram, Melnās mātes touch screen spogulis). Taču nav tā mazā taurenīša, tās dvēselītes, kas nolaižas uz pleca. Filma cenšas patikt, izmantojot citās filmās patīkamo – princeses dziesmu ar putniņu uz pirksta, ko ierādījis Volts Disnejs, jokus par aktuālajām norisēm sabiedrībā un politikā (ieliekot notiekošā kontekstā visai neiederīgu "sen neesat sisti?"), vidējo simpātisko protagonistu un interesanti šķībos antagonistus. Un kāpēc tas viss? Pēcsajūta, ko filma rada, liek domāt, ka no latviešu kultūras mantojuma ir jākaunas, tas jāapklusina ar pēc iespējas vispārīgākiem un saprotamākiem tēliem (man gan netapa skaidrs, kāpēc Baltais tēvs visnotaļ eiropeiskajā ainavā atgādina kādu samuraju), tam jāatņem pārprotamība un specifika. Bet kas tad paliek?

Nesen, skatoties citu jaunu latviešu pilnmetrāžas kinodarbu, ievēroju, ka angliskajos titros "daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dod(i)" bija iztulkots kā "let the fairy bring you many bright days". Nerunājot par citām niansēm, es ļoti apmulsu, redzot Laimiņas nosaukšanu par laumiņu. Protams – kurš gan ņemtos īsai epizodei īpaši izsvērt precīzāku likteņdieves tulkojuma formu. Nu un nav jau tik būtiski, vai ne? Bet beigās tā vien sanāk, ka uzrunājam savu likteni kā mazu meža radībiņu, kas varbūt atnesīs mazu, mazu prieciņu. Un tā ik uz soļa. Runājam lielos simbolos, līdz brīdim, kad tie jāpārtulko vai jāpaskaidro – tad attopam, ka nav ne jausmas, ko tas viss nozīmē.

Princeses ir princeses

Raiņa "Zelta zirgs" ir ļoti sarežģīta luga – tik blīva un repetitīva, ka, lai izvilktu no tās dzīvotspējīgu stāstu, jābūt ļoti skaidram pamatojumam. Tēliem nav personības ar aizķerošu psiholoģiju – viņi taču tomēr ir simboliski. Saulcerīte Rainim vai nu guļ, vai atrodas somnambuliskā stāvoklī, bet Antiņš vienmēr ir gatavs atteikties no vitāli nepieciešamām lietām (apģērba, malkas, naudas) par labu citiem. Saulcerīti viņš ir iemīlējis, vienu reizi uzlūkojot zārkā un pēc tam vairākkārt skatot sapņos, bet lielāko daļu viņa rīcības nosaka varas spēles starp Balto tēvu un Melno māti. Reālās varas iemiesotājs – karalis – ir iebiedēts un vēlas saglabāt labas attiecības ar kaimiņu princi, cerot, ka starptautisko attiecību vārdā arī Saulcerīte tomēr pamodīsies prinča skavās. Tas tik tiešām nav pārmērīgi rosinošs materiāls tālākai apspēlei bērnu filmā! Un filmai varētu piedot daudzas atkāpes no literārā pirmavota, pārveidojumus un izlaidumus, taču te atkal jāsaka, ka filmas veidotāji nolēmuši pārrakstīt nebūt ne mulsinošākās vietas.

Filmas darbība sākas pirms princeses nokļūšanas zārkā. Viņa paspēj atklāt skatītājiem, ka sasniegusi precību gadus (tie ir astoņpadsmit, ja nu kādu tas interesē), izdziedāt dziesmas, uzvīt vainagu, padejot un visādi citādi demonstrēt tāda veida sievišķību, kuru šodien jau gribas dēvēt par samākslotu un klišejisku. Bet lai nu būtu, princeses ir princeses, bez tām nekad neiztikt, un, kamēr viņas nedzied par to, ka skolās jāmāca vīriešiem būt īstiem vīriešiem un sievietēm – īstām sievietēm, skatīties uz viņām ir patīkami, pat ja ne pārāk interesanti.

Nabadziņš, kā viņam neiet!

Lai nebūtu tā, ka Antiņš ir gandrīz ārprātīgs (kāds viņš Rainim nenoliedzami ir), abiem tiek dota iespēja sastapties īstajā dzīvē, kuras laikā – gods godam! – ierastā situācija ar "jaunkundzi briesmās" tiek apvērsta otrādi: Antiņš ir sapinies pavadā, un zirgs viņu aiz kājas rauj pa zemi pāri pļavai. Saulcerīte (kuru filmā sauc vienkārši par Princesi) viņu atbrīvo un sniedz padomus zirgkopībā.

Diemžēl jau ar šo iepazīšanos sākas virkne neskaidrību tālākajā sižeta virzībā, bet pati pirmā lieta, ko šī mazā spēle rada, ir vēlēšanās Antiņu visu filmu uzlūkot par mazo nabadziņu. Tāds jauks puisītis, ar zilām actiņām un gaišiem matiņiem, kā viņam neiet! Vēlēšanās, lai viņš tiktu pie princeses, rodas ne viņa labo īpašību (sirdsšķīstuma vai pašaizliedzības) dēļ, bet – lai nu reiz kaut kas priecīgs viņam arī atgadītos! Kad viņš beidzot bez Baltā tēva vai kāda cita norādēm saņemas darbībai, ierodoties Princeses un Melnā prinča kāzās un sākot dziedāt, jāaizklāj seja, jo šķiet, ka viss ekrāns izstaro neveiklību. Varētu domāt, ka tam ir jābūt pašsaprotamam un viegli pieņemamam, ja pasaku filmā cilvēki pēkšņi metas dziesmā vai dejā, bet nez kādēļ šai ainai izdodas iedzīvināt aptuveni tādas pašas sajūtas, kādas rodas, skatoties, kā Gatis Kandis uzstājas talantu šovā. Un tad vēl kā pavasara pumpuriņš ataug Antiņa nocirstais pirksts! Uh!

Bierns un Lipsts jokojoties Antiņu dēvē par pelnrušķīti, un šī līnija tiešām filmā ir ļoti izteikta: pretruna starp balli jeb jāšanu kalnā ar spožo ietērpu un ikdienišķo, kaunpilno, neveiklo nabaga puisīti. Iespējams, ka tā ir nozīmīgākā šīs filmas atziņa – pat ja tev visu mūžu stāstīts, ka tu esi muļķis un nejēga, ja reiz liktenis ļauj uzmirdzēt – tad mirdzi! Būs visai neveikli, bet vismaz priecīgāk. Visas pārējās lietas, ko "bērni varētu mācīties no šīs filmas" – labie rūpējas par vecākiem un grūtdieņiem, sliktajiem nerūp pat tuvākie līdzgaitnieki, un tamlīdzīgas gudrības – paslīd garām kā daudzkārt dzirdētas un ne īpaši saistošas.

Nepareizāk un dzīvāk

Taču atgriezīsimies pie sižeta līnijas. Filmas scenārija autore ir luksemburdziete Sesila Somersa (Cecile Somers), taču tā veidošanā piedalījušās arī latviešu animācijas režisores Signe Baumane un Rasa Strautmane (abas ar ilggadēju filmu uzņemšanas pieredzi dažādās valstīs). Tomēr jāatzīst, ka starptautiskā vēriena un universāla vēstījuma vietā kopīgi izveidotais stāsts vairāk līdzinās provinciāliem centieniem "izdarīt, tā, lai visi saprot", rezultātā vārgi imitējot populārākās pilnmetrāžas pasakas. Baltais tēvs, Vēja mātes bērni, Melnā māte un kraukļi – visas šīs būtnes parādās bez īpatnās mitoloģiskās slodzes, kas tos saistītu ar iracionālo, nepieradināto latviešu kultūras pusi. Darbība virzās shematiski, brīžiem radot visai lielu apmulsumu.

Filmā tiek izlaists brīdis, kad Antiņš atdod Baltajam tēvam – ubagam savas drēbes, taču nez kāpēc viņš sniegā tomēr pamostas skrandās. Tāpat visai neveikli tiek risināts turnīrs un attiecības starp karali un Melno princi – stāsts veidotos daudz saprotamāk, ja skatītājs redzētu, ka princis karali apmāna vai draud pārliecinošāk. Šobrīd nav īsti skaidrs, kāpēc vienā brīdī karalis draudus uztver nopietni, bet citā atkal nē.

Lai gan ļaunās raganas (pat tad, ja tā ir pati nāve) plāns pārņemt pasauli šķiet daudzkārt redzēts, sižeta līnija par Melnās mātes varaskāri ir izdevusies raita, un ap šo, arī vizuāli visinteresantāko tēlu atrodamas filmas lielākās veiksmes. Veiksmīga ir kraukļu sabotāža Antiņa nesekmīgajos uzjāšanas centienos – pirmo reizi viņam prātu aizmiglo domas par princesi, otro reizi – par apkārtējo atzinību, kuras viņam tik acīmredzami pietrūcis. Šīs lietas, ko patiesi nebūtu grūti sazvērniekiem izmantot kā kārdinājumus, skaidri sasaucas ar Antiņa personību un piešķir filmai zināmu smalkumu. Tāpat veikli izspēlēta aina, kur princese nonāk Melnās mātes gūstā – nāve tēlo izsalkušu večiņu un tiek pie tiesībām meiteni sagrābt tāpēc, ka tā aicina: "Cienājieties!".

Ir lietas, ko filmai nevar pārmest – nu, piemēram, ka varoņu mutes kustas vārdos, kas skanēs angliski. Un atliek ļoti cerēt, ka šie vārdi arī skanēs un filma gūs peļņu tirgos, kam tā paredzēta. Taču vēl vairāk es ceru, ka šai pilnmetrāžas animācijai studijā "Rija" sekos vēl citas, un varbūt Signes Baumanes filmas "Akmeņi manās kabatās" veiksme dos režisoriem un producentiem drosmi veidot nākamos darbus personiskākus, dīvainākus, nepareizākus un visādi citādi dzīvākus.

 

[1] Vēsturiskās precizitātes labad jāpiebilst, ka pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma ir "Ness un Nesija" (1991, režisori Ansis Bērziņš un Roze Stiebra, 60’), sekoja "Kaķīša dzirnavas" (1993, režisore Roze Stiebra, 58’), bet leļļu animācijā līdz šim vienīgais Latvijas producētais pilnmetrāžas darbs ir "Trīs musketieri" (2006, režisors Jānis Cimermanis, 82’, kopražojums ar Dānijas un Lielbritānijas studijām). – "Kino Raksti" red. piezīme.

Žurnāla "Kino Raksti" rudens numurā (Nr. 2/3 (44/45) 2014) lasiet arī Toma Treiberga recenziju par filmu "Zelta zirgs", kā arī citus rakstus.

                                     

Tēmas

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!