***
es valkāju adidas
bet kāds no tintes brāļiem ap savu kaklu
apvelk rupji adītu Ķīnas mūri
un piešķiļ manas ugunsnedrošās acis
par to viņam nakts reidos kā drošības līdzeklis
tiek piemērots miegs
skumjas ir tava problēma
mūsdienu dekorācijas, kurām neviens netic
(paņem kredītu paņem meiteni
atļaujies mīlestību)
vieglas sarunas lai paliek kā brīvpusdienas
liekēžiem, kas pārtiek no radio maizes
jo mana parole ir sirdsapziņa
šaurs lasītāju loks ap kaklu kā cilpa
***
runāšu tev ziedu žargonā
caur dzeloņplūmes krustdūrieniem
pieminēšu lapseņu uzlidojumos
medus un nektāra lādiņos
asinszāles plāksteros
saproti arī mani
dzeja ir karš
***
ļauj man palikt sienāžu orķestrī
kur zāle ir stīgas un krītošo ābolu bungas
izdemolēs manu sirdi
varbūt
melno skudru maģija mūs ievilinās dziļi mežā
kur skujkoku adatas aizšūs mūsu degošās mutes
un mēs sazināsimies ar melleņu melnajiem burtiem
zini
katrs akmens ir tikai notrūkusi poga
no zilās mākoņu blūzes
apturi muti ceļā uz vārdiem
turies pie klusuma lauskām
bet varbūt nokrati tirpas un pirkstu saknes
lūdzu, izravē no manas ādas
un nekad nedomā, ka es neesmu mīlējis
līdz atomiem dziļi
***
tavs Armani ir tikai vēl viena sīpolu miza
kuru nolobot mums asaro acis
jo nakts maiņās strādājot esmu izsitis savā prātā dažus robus
ar neasajiem zāģu zobiem
mans pagalms ir caura kabata
ejot uzmanies – dažas no bedrēm ir atvērtas rētas
kurās iekrītot tavi saucieni pēc uzmanības
atgādinās oda spārnu vēzienus
skan mūsu – zaudētāju dziesma
un naktīs kad iemiegam pilsēta pagriež savu netīro un saskrāpēto muguru
uz citu krustojumu vai ielu
radio nemelo, radio viegli iemāna
istabas tumšajā stūrī
***
nezinu kas no tevis īsti ir palicis pāri
drēbes es sadedzināju tajā naktī
kad regulēju skumju amplitūdas
un tādā veidā visi parādi kļuva par pelniem
tas gan nenozīmē, ka tagad no skūpstu programmas
esmu pilnībā izsvītrots
paliek vēl iespēja būt
par pāri paliekošu detaļu
no kopdzīves konstrukcijām
(zem acīm polārie loki apliecina manas bezmiega ekspedīcijas turpinās
mēģinot atkarot pa vienam vien katru tavas ādas kvadrātcentimetru)
***
esmu sajaucis dienas kā kārtis
elpojis rutīnas sasmakušo gaisu
pazemīgi uzklausījis lietainās nakts spriedumu
samta ādas un skārda palodzes lietā
nepateicība ir mans vienīgais iztikas avots
un vaļā atstātā mute knapi turas eņģēs
vārds ir žilete, bet klusums ir noziegums
kuru lai izvēlos es?
***
apgāžas nakts, un izbirst komplimenti
alkatīgās sievietes acīs es esmu viens bez iespējas pārsūdzēt
savu vientulību un tāpēc mana dzīvot griba svārstās
kā spidometra lociņš jo minimālā alga tas ir minimāls risks
sabojāt sirdsapziņu un vispār gribu nonākt tuvāk pie tevis
apgūt tukšos dvēseles laukus tu jau saprati
savas skumjas es izmantoju pats
***
zem naktskluba dēļu grīdas
arheoloģiskie izrakumi atklāja manu smago raksturu
tu ieklausījies gājputnu dziesmu tekstos
un zemeslodes karuselis uz mirkli pārstāja
sagrozīt faktus
paziņas kļuva par milzīgiem astoņkājiem
kas ar taustekļiem meklēja
vājuma pazīmes
vēlāk kāds man teica
ka meli un baumas ir kļuvuši par pēdējo barību
norietēja saule
un zem kastaņa smagajām bruņām
nodrebēja pulss
***
mēs bijām zvaigžņu zvejnieki
no pumpuru snaiperiem kritušie
kamēr tu šūpoji kājas uz pusmēness radziņa
mēs kā mākoņu aitiņas dzērām
ar pudeles māsām un paziņām
miglas pienu
ar asinīm pierakstījāmies dzejas frontē
kamēr kalēji kala karjeras kāpnēs tērauda grimases
mēs piepildījām aptveres ar kaujas vārdiem
tagad es zinu
rokas nav lāpstas
bet norok dzīvi
10