Komentē
4

No Kārļa jau trešo dienu nebija nekādu ziņu. Viņa tālrunis bija izslēgts, e-pasti palika bez atbildes. Viņš nereaģēja pat tad, kad feisbukā ar viņa vārdu ietagoju fotogrāfiju, kurā bija redzams viens no Muceniekos mītošajiem bēgļiem. Tas bija kā mājiens zem jostasvietas.

Viņa mamma mācēja man pateikt vien to, ka Kažam arī agrāk ir paticis pazust, aizbraukt uz lauku māju – vecu viensētu, ieaugušu simtgadīgā mežā, – un atslēgt visus sakarus ar ārpasauli. Parasti tas esot noticis gadījumos, kad viņam bijis jātiek galā ar kādu sarežģītu matemātisku problēmu. Tur nav nekā īpaša, jo Kārlis ir matemātiķis, un matemātika ir tas, ko matemātiķi dara arī viensētās. Tomēr Kārļa klusēšana lika man bažīties. Es arī ikdienā esmu diezgan bažīgs.

Vēlreiz pārlasīju pēdējo e-pastu no viņa. Tajā bija teikts, ka atbilde uz manu jautājumu viņam jau ir gandrīz rokā, formula vēl tikai jāpārbauda dzīvē. Vēstulei bija pievienots fails ar izejas kodu. Beta versijas rezerves kopija, tā Kārlis rakstīja. Man nebija softa, kas spētu to atvērt, tāpēc failu vienkārši ignorēju. Līdz šim. Nolamājies sāku meklēt rīkus, ar kuriem varētu šo kodu kompilēt par kaut ko reāli izmantojamu. Skolas gados biju niekojies ar programmēšanu. "Tas nevarētu būt īpaši grūti," es nospriedu. Protams, tas izrādījās grūti. Tik tracinoši grūti, ka vismaz reizes desmit biju gatavs atmest ar roku. Puspiecos no rīta beidzot atradu pēdējo kļūdu. Programma, kam biju devis darba nosaukumu "Text2Hell", ielādējās un piedāvāja man izvēlēties failu, ko konvertēt.

Kārlis ir mans bērnības draugs, ar kuru tiekamies reizi pāris gados, lai iedzertu alu. Viena no šīm reizēm bija tieši pirms nedēļas. Viņš ieinteresējās par manu vājprātīgo ideju – sarakstīt stāstu, kuram būtu negatīvs garums. WTF, jūs vaicāsiet, un to pašu vaicāja arī Kārlis. Lieta tāda, ka esmu rakstnieks, tiesa, ne īpaši labs, un pēdējā laikā, tvitera iedvesmots, eksperimentēju ar aizvien īsākām formām. Vispirms mēģināju rakstīt stāstus, kas būtu vienu teikumu gari. Tad pārgāju uz dažiem vārdiem. Piemēram, "Eju un eju, bet it kā". Vai "Tikmēr pirms kamēr". Man pašam visvairāk patika stāsts "Slikti, tad labi". Pamazām sagāju aizvien lielākā sviestā un sāku rakstīt stāstus, kuros bija tikai viens vienīgs vārds. Vārdi vispirms bija pagari, piemēram, "vienpatsmīt", tad kļuva aizvien īsāki – "krummm" un "švo". Priekšpēdējā stāstā bija vairs tikai viena zīme – "ž". Pēdējā – nevienas. Nulle.

Bet kā būtu, ja turpinātu? Tas būtu stāsts ar mīnus vienu zīmi. Tad mīnus divām un tā tālāk. Literatūrā rastos bezgalīgi daudz jaunu iespēju, es aizrautīgi klāstīju Kārlim. Tā būtu antiliteratūra šī vārda pilnā nozīmē. Pasaule ir negatīvisma pilna, varat par to pārliecināties, vienkārši palasot ziņas. Pastāv gan matērija, gan antimatērija. Pat laiks teorētiski varētu plūst pretējā virzienā. Nesen esot atklāts, ka tur nav matemātiskas pretrunas, es izglītoju matemātiķi, kurš pirms diviem gadiem bija aizstāvējis doktora disertāciju. No sākuma viņš pieklājīgi smaidīja, bet tad viņa mute pavērās un skatiens sāka hipnotizēt kādu punktu man virs galvas. Es pagriezos, lai paskatītos, kas tur tik interesants, bet tur bija tikai siena. Kārlis atguvās no sastinguma, paķēra manu domu un negaidīti kaismīgi nesa to tālāk.

"Vispār jau pasaule ir nekas cits kā viens vienīgs tukšums starp elementārdaļiņām, bet pašas elementārdaļiņas nemaz nepastāv, ja runa ir par vielu ierastajā nozīmē. Kvantu līmenī vielas nav, ir tikai informācija. Pat enerģija ir tikai informācija. Šādi raugoties, arī mēs kā būtnes esam tikai faili Visuma datorā. Vai projekcija tukšumā. Mēs nezinām vairāk nekā zinām. Nav izslēgts, ka var pastāvēt arī negatīva informācija," Kārlis sprieda.

Neatceros, kādus vēl brīnumus tovakar sarunājām. Kārlis kaut ko skricelēja uz salvetes. Kad piecus alus vēlāk izgājām uz ielas, viņš atvadoties sacīja: "Par to antistāstu, ja? Dod man laiku mazliet paštukot."

Izštukotā programma šobrīd kāri prasīja pirmo upuri saplosīšanai. Es atvēru vienu no saviem vecajiem stāstiem, pārglabāju to kā teksta failu un iecēlu "Text2Hell" dialoga lodziņā, pavadot šo darbību ar sparīgu komandu "Fas!". Ekrāns noņirbēja, it kā tīklā būtu nosvārstījies spriegums.

Bum! Tas arī viss! Vairs nebija ne antistāsta, ne stāsta. Arī meklēšanas funkcija nepalīdzēja. Pamēģināju vēl pāris reižu un ieguvu to pašu rezultātu. Kārtējo reizi nolēmu mest šo izklaidi pie malas. Tomēr ziņkāre uzvarēja. Iepriekš iestatījumos biju izvēlējies iespēju, ka antistāsts tiek saglabāts tajā pašā vietā, kur stāsts. Izmainīju iestatījumus, un pēc atkārtota mēģinājuma mapē parādījās jauns teksta fails. Tas izskatījās kā parasts fails, tikai nosaukums bija neredzams. Arī atverot fails izskatījās tukšs. Bet informācijā par failu bija skaidri un gaiši rakstīts, ka tajā ir –2788 zīmes, bet faila izmērs ir –3 kilobaiti.

"Jē!" uzvaras priekā iebrēcos. Galvā sāka rosīties jaunas idejas. Šādi faili taču atbrīvo vietu uz cietā diska! Stāsts un antistāsts saskaņā ar aritmētiku kopā aizņem nulle baitus. Lai to pārbaudītu, iecēlu antistāstu vienā mapē ar stāstu, un – bum! – atkal viss noraustījās, un abi faili pazuda. "Anihilācija!" man pielēca. Stāsts un antistāsts savstarpēji iznīcinās kā viela un antiviela. Tos nedrīkst likt pārāk tuvu vienu otram.

Drebot no satraukuma un noguruma, izveidoju jaunu antistāstu un izdrukāju tā pirmo lappusi. Printeris čakli ierūcās un lepni pasniedza man pilnīgi baltu lapu. Grozīju to, cēlu pret gaismu, bet nekas nebija redzams. Acīmredzot dators un printeris spēja apstrādāt šo informāciju; bezkaislīgām mašīnām ir vienalga, kurā pusē nullei atrodas informācija. Bet cilvēka maņas nespēj uztvert to, kas ir mazāks par neko.

Izdrukāju arī stāsta pirmo lappusi un uzmanīgi tuvināju to antistāsta izdrukai. Tikko lapas saskārās, mani apžilbināja spoža gaisma. Karstums apdedzināja pirkstus, un es nometu lapas. Kad atguvu spēju redzēt, atklāju, ka laka uz galda virsmas ir izkususi A4 formātā. Izdrukas anihilējot bija izdalījušas daudz lielāku enerģijas daudzumu nekā faili datorā. Varbūt antistāsti var palīdzēt ne tikai novērst vietas trūkumu cietajā diskā, bet arī atrisināt enerģijas problēmu visā pasaulē? Interesanti, cik liels būtu sprādziens, ja tiktu savienots romāns un antiromāns? Vai uzreiz visa tirāža? Vai Nacionālā bibliotēka un Nacionālā antibibliotēka? Protams, jāievēro piesardzība. Ej nu sazini, kādas var būt sekas? Iztēlojos, ka mans stāsts iznīcina pasauli… Būtu jau skaisti, protams. Manus sapņus pārtrauca tālruņa zvans.

Uzrādījās nepazīstams Latvijas numurs. It kā parasts numurs, bet mani kaut kas mulsināja. Ielūkojos vērīgāk un sapratu, kas. Valsts kods nebija +371. Tas bija –371. Pacēlu klausuli un izdzirdēju: "Hallo?"

Tas bija Kārlis.

Tēmas

Pēteris Pūrītis

Pēteris Pūrītis - netikumīgs bezdievis, nesavietojams ar latvisko dzīvesziņu. FSB aģents, kā jau visi, kas auguši PSRS. Savu patieso mērķu slēpšanai un aģentu vervēšanai epizodiski izliekas par rakstn

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!