Deju lieluzvedums "Māras zeme". Foto - Ilmārs Znotiņš, Latvijas Nacionālā kultūras centra arhīvs
 
Blogs
12.07.2018

Welcome to My Country

Komentē
8

Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es samierinājos ar to, ka man nepiemīt muzikālā dzirde un ka tik bieži dzirdētais apgalvojums, ka ikviens taču varot iemācīties dziedāt, it nemaz neattiecas uz mani. Pirmajā klasītē, šķiet, pedagogi vēl nebija gatavi satriekt lupatās atsevišķu bērnu pašapziņu, tāpēc korī bija jādzied visiem. Skolotāja diskrēti mani pasauca malā un lūdza dziedāt, plātot muti, bet bez skaņas. Šādu dziedāšanas manieri konsekventi esmu piekopusi atlikušo dzīvi, vienalga, vai tā būtu himna, "Sveiks lai dzīvo!" vai kaismīga līdzi dziedāšana rokmūzikas koncertos. Savu neesošo muzikalitāti es gadiem izkopu pie ļoti entuziastiskas skolotājas, kura neņēma vērā manas uzkrītošās muzikālās nepilnības, bet ļoti priecājās ikreiz, kad tomēr kaut ko aptuvenu klavieru pavadībā no manis izdevās izspiest. Pēc apmēram četru gadu mūzikas nodarbību individuāliem apmeklējumiem man šķita, ka vismaz Vislatvijas durvju kodu "Pūt, vējiņi" es spēju nodziedāt. Manu ilūziju pīšļos satrieca muzikāla draudzene, kurai lepni nodemonstrēju savu sniegumu. "Kā vispār var netrāpīt nevienā notī?" viņa jautāja. Esmu lasījusi, ka neesot iespējams vienlaikus dziedāt un izjust bailes. Vienreiz dzīvē esmu nokļuvusi situācijā, kas paģērē dziedāt publikai, un, iespējams, nekad neesmu izjutusi lielākas bailes. Tas ir garš stāsts, bet īsumā – piekritu piedalīties kādā konkursā, jo man svēti apsolīja, ka nebūs jādzied. Un reizēm dzīve kustas uz priekšu ātrāk par tevi, un te nu es stāvēju uz skatuves ar mikrofonu un pīkstulīgi nodziedāju nelaimīgo "Pūt, vējiņi", pirms spēju izdomāt, kā izbēgt no situācijas. Pēc tam skatījos, kā cilvēki no citām valstīm lepni un šarmanti pārstāv savu kultūru, un jutu bezgalīgu kaunu savas tautas priekšā. Dziedāšanas skolotāja, izmisīgie mēģinājumi tikt skolas koros, mūžīgā neveiklības sajūta – tas viss, iespējams, bija saistīts ar kādu jau sen bērnībā dzirdētu apgalvojumu, ka vismaz viena dziesma jāmāk nodziedāt, lai godam reprezentētu savu valsti. Dejot es, protams, arī nemācēju, bet ar dejošanu saistītais kauns nez kāpēc nebija tik milzīgs. Tomēr es esmu dzīvs un skumjš pierādījums, ka latvietība vien tevi par dziedātāju nepadara.

Dīvainā kārtā nekas no šī man netraucēja allaž ļoti lepoties ar Latviju kā "zemi, kas dzied". Biju pat iegādājusies krekliņu ar uzrakstu "Land that sings" un apzinīgi to valkāju visos ārzemju ceļojumos. Savas dramatiskās nemuzikalitātes dēļ pati biju allaž vairījusies no Dziesmu un deju svētkiem, kas man atgādināja vien par kaut kādu hronisku neiederēšanos, taču, ja kāds man kaut ko jautāja par Latviju, stāstu par dziedātāju tautu, kā arī Dziesmu un deju svētku fotogrāfijas vilku ārā pirmās. Tad sekoja "Prāta vētra" (cik daudz gan nabaga cilvēkus esmu spiedusi skatīties klipiņu "Welcome to My Country"), kaut kāds skolā miglaini iegaumēts fakts par to, cik procentus valsts klāj meži, un, visbeidzot, protams, izmetu pētījumos balstīto un pamatoto informāciju par to, ka mums ir visskaistākās sievietes. Protams, kā reakciju uz šiem slavinošajiem nostāstiem es sagaidīju sajūsmu un izjutu patiesu vilšanos un gandrīz vai personīgu uzbrukumu, ja tā nesekoja.

Iespējams, lūzuma punktu piedzīvoju, esot praktikante franču laikrakstā "Courrier International".  Pārsvarā garlaikojos pie datora, jo mans uzdevums bija atrast interesantas ziņas par Baltiju, tik interesantas, ka tās būtu vērts publicēt un kāds tās Rietumeiropā gribētu lasīt. Redaktoru spriedums parasti bija nežēlīgs, un es biju stipri vīlusies, jo sākumā šo darbiņu uztvēru kā misiju visus izglītot par Latviju, taču izrādījās, ka neviens negrib tikt izglītots, pat par Dziesmu svētkiem ne. Regulāri prezentēju kaut ko cēlu un skaistu, un to regulāri noraidīja. Kad ieraudzīju ziņu, ka jaunizvēlētais prezidents Zatlers ņems uz pili līdzi savu mājdzīvnieku – trusi –, intuitīvi nojautu, ka šis varētu iziet cauri. Es izcīnīju ilgu un smagu cīņu ar sevi, pārliecināju sevi, ka šis trusis neapkaunos Latviju visas pasaules acīs, un beigās uzrakstīju pāris rindkopu, kas caur truša prizmu atgādināja Francijai par Latvijas un tās prezidenta eksistenci.  Un tā es beidzu mitoloģizēt savu valsti. Jo galu galā Dziesmu un deju svētki ir tikpat lielā mērā daļa no manas identitātes kā, piemēram, tautiešu paradums sparīgi aplaudēt, lidmašīnai nolaižoties. Abi kaut kādā veidā mani skar, bet ne par vienu, ne par otru es neesmu atbildīga.

Kad es pārvācos studēt uz Igauniju, mani pārsteidza īsais jaunajiem studentiem sagatavotais Igaunijas kultūras apskats, kas mats matā sakrita ar ierasto Latvijas kultūras prezentāciju. Ieskaitot to, ka viņu Dziesmu un deju svētki esot unikāli pasaules līmenī, bet Tallinā aizdegta pirmā Ziemassvētku eglīte pasaules vēsturē. Savukārt kādu citu aukstu dušu piedzīvoju, kad ar gados vecākām pārdevējām, kas nerunāja angliski, veikalos mēģināju sarunāties krieviski. Kaut kā mans biezais akcents netika reģistrēts, un vismaz pāris reižu mani atteicās apkalpot, noturot par krievvalodīgo, kas atsakās sarunāties valsts valodā. Reiz vietējā krieviete rindā aiz manis sāka smieties par šo incidentu un igauniski aizrādīja pārdevējai, ka viņa taču ir "jūsējā". "Baltiete." Interesanti, ka pietiek šo sajūtu piedzīvot pašam, lai uz visiem laikiem zustu vēlme kaut reizi demonstratīvi ignorēt tos, kas ar tevi nekomunicē valsts valodā.

Mazas nācijas aizsargreakcija, ja kāds iedrošinās apšaubīt nacionālos simbolus, it kā ir cilvēciski saprotama. Zinu, ka neesmu vienīgā, kas ārzemēs, gan īslaicīgi uzturoties, gan dzīvojot ilgāk, pārmēru aizrāvusies ar sava karoga, vēstures un kultūras slavināšanu, taču, Latvijā esot, pieprasījusi, lai visi, it sevišķi tie, kas nav latvieši, bez ierunām godā un mīl it visu latvisko.

Gluži kā tad, kad bezbērnu cilvēki izsaka viedokli par bērnu audzināšanu, viņi mēdz tikt nosodīti, es kā nekorists un nedejotājs mazliet baidītos izteikties par Dziesmu un deju svētkiem. Kaut gan uzskats: ja vien tu pats, piemēram, neesi runājis Dziesmu un deju svētku publikas priekšā, tev nav tiesību kritizēt kāda cita runu, manī raisa iebildumus. Tomēr drošības labad par pašiem svētkiem neko – ne labu, ne sliktu – neteikšu. Taču svētsvinīgums, ar kādu šogad par Dziesmu un deju svētkiem tiek runāts, un tas, cik strauji pacilātību nomaina agresija, ja kāds atļaujas norādīt, ka viņam svētki viena vai cita iemesla dēļ nemaz tik ļoti netīk vai neinteresē, ir savdabīga iezīme. Sākās viss ar sarunām par veģetāras pārtikas nepieejamību vai pārmēru lielo plastmasas izmantojumu ēdiena iepakojumos. Tie, kam bija iebildumi pret kādu svētku norises īpatnību, aktīvi diskutēja ar tiem, kam bija iebildumi pret to, ka kādam ir iebildumi. Un, lai arī cik neiecietīgas vārdu apmaiņas veidojās, nekas nestāvēja līdzi sīkai vakardienas epizodei tviterī. Reakciju izsauca nenoliedzami virspusējs un, visticamāk, apzināti provokatīvs, taču ne unikāls un iepriekš nedzirdēts novērojums par deju lieluzvedumu "Māras zeme". Proti, kāds nelatviskas izcelsmes režisors norādīja, ka saskatāma līdzība ar svētkiem diktatūras režīmā. Šo pašu viedokli biju gan lasījusi, gan dzirdējusi no vairākiem citiem: īsumā, viss jau skaisti, taču dažas iezīmes ne tik ļoti liek domāt par tautisko mantojumu, bet gan par vienā ritmā maršējošiem cilvēkiem, karogiem plīvojot un nacionālismam zeļot. Taču līdz šim šo viedokli bija izteikuši latvieši. Savukārt, no cittautieša izskanot, tie izsauca ķengu, rasisma un ksenofobijas vilni. Atšķirību starp subjektīvu viedokli (pat ja netaktisku) par kādu kultūras norisi un personīgu vēršanos pret cilvēku un viņa apsaukāšanu, nevis viņa viedokļa apstrīdēšanu daudzi atteicās saredzēt. Ieteikums vākties prom no šīs valsts vēl nebūt nebija neglītākais un rupjākais starp komentāriem.

Tai pašā laikā citur internetā klejoja stāsts par kādu citu cittautieti. Taksistu, kas bija palīdzējis salabot brošu, tātad izrādījies labais un cēlais cittautietis. Bet arī šajā stāstā šī piederība citai tautai likās pats svarīgākais.

Tiesa, nav jau tā, ka latvieši ir pilnībā atbrīvoti no pārmetumiem. Citā ļoti populārā feisbuka ierakstā tika vēstīts, ka publika četru stundu garajā noslēguma koncertā starplaikos pārāk daudz staigājusi apkārt, apmeklējot labierīcības un, iespējams, iegādājoties dzērienus vai ēdienus. Iespējams, tas ir kaitinoši, kā jebkurā masu pasākumā, ka cilvēku satiksme ir liela un nepārtraukta un visi nav pietiekami uzvedīgi citu ieskatos, taču mani sajūsmināja ieraksta autores vilšanās, ka mēs esot tāda tauta – ēdēji, dzērēji un čurātāji. Un pēc tā, cik bieži cilvēki ar šo ierakstu dalījās, es mazliet noticēju, ka mēs patiešām negribam būt ēdēju, dzērēju un čurātāju tauta. Pat neskatoties uz to, ka šīs nosauktās nodarbes, visticamāk, tomēr raksturīgas it visām tautām. Dziesmu svētki ļauj uz mirkli noticēt, ka visas šīs triviālās darbības ir otršķirīgas, jo mēs taču esam dziedātāju tauta. Un dziedātāju tautai būtu jāprot paciesties, pat ja ļoti vajag un gribas. Kāpēc gan ne? Galvenais, ka šī maigā pārākuma apziņa par to, kāda tauta esam un kāda neesam apvienojumā ar mazas nācijas trauslo ego, mūs nepadara par citādu viedokli uzklausīt nespējošu ksenofobu tautu. 

Un, ja tā padomā, varbūt naidpilnā līdzcilvēku reakcija man tik ļoti sāpēja un visa šī pārdomu virkne radās tikai tāpēc, ka vēlmi lepoties ar savu tautu līdz galam izskaust nemaz nav iespējams, pat ja es sen vairs neraudu pie dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava".

Foto no autores personīgā arhīva

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā un paralēli veido savus kino projektus. Brīvajā laikā skatās filmas un audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8