Par grāmatām
10.10.2017

Visvairāk pirktā grāmata latviešu valodā

Komentē
3

Banāls: pārāk apnicīgs, bez oriģinalitātes (piemēram, par izturēšanos, runas veidu, daiļrades paņēmienu); nodrāzts, pliekans, bezgaumīgs.

Mans draugs GG, kurš nelasa dzeju, viendien man sašutis pārsūtīja saiti, kurā stāstīts par Guntara Rača jaunā dzejas krājuma "365" lielajiem panākumiem. "Kas tas tāds ir??" viņš man prasa. Šis raksts lielā mērā ir mēģinājums atbildēt uz šo jautājumu vai, precīzāk sakot, mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kāpēc kādu tekstu kāda sabiedrības daļa uzskata par banalitāti, no kuras var piemesties nervu spazmas un kuņģa krampji, bet cita – par "vārdiem, kas spārno sirdi un dvēselē Visumu dedz". [1]

Populārie dzejnieki

Literatūras pētnieks Maiks Čeisars (Mike Chasar) sarakstījis interesantu grāmatu par populārās dzejas ziedu laikiem ASV 20. gadsimta sākumā – "Everyday Reading: Poetry and Popular Culture in Modern America". Amerika esot bijusi kā traka pēc dzejas – tika pirktas dzejas grāmatiņas, krāti avīžu izgriezumi ar dzeju, pantiņus pārrakstīja albumos, sūtīja un veltīja draugiem, tekstus ar atskaņām izmantoja reklāmās un komiksu grāmatās, dzeja tika lasīta dievkalpojumos, dažādos publiskos pasākumos, to drukāja uz suvenīriem, vizītkartēm, ēdienkartēm, konfekšu kastēm, piena pudelēm un mutautiņiem.

Minot tikai divus piemērus no veselas autoru plejādes – tautā iemīļotais dzejnieks Edgars A. Gests (Edgar A. Guest) dzīves laikā sarakstīja vairāk nekā divdesmit grāmatu un trīsdesmit gadu garumā katru dienu publicēja pa dzejolim laikrakstā "Detroit Free Press". Savukārt dzejniece Anna Kempbela (Anne Campbell) 1922. gadā sāka publicēties "Detroit News" un divdesmit piecus gadus turpināja rakstīt pa dzejolim sešas dienas nedēļā. 1947. gadā avīzes jubilejas pasākumā uz tikšanos ar autori ieradās 1500 fani, tai skaitā Detroitas mērs un Veina Universitātes prezidents. [2]

Domājot par dzejas popularitāti Latvijā, pirmie nāk prātā dižgari Rainis un Aspazija, kas 1920. gadā no trimdas tika sagaidīti ar kora dziesmām, karogiem un ziedu vijām un, kā dokumentēts Viļa Rīdzenieka slavenajā fotouzņēmumā, jaunajā dzīvoklī tika ienesti uz rokām (Aspaziju nesa aktrises, Raini – aktieri). Taču pēdējā laikā arī Latvijas pētnieki arvien vairāk pievēršas tādām dzejas parādībām, kas netiek uzskatītas par "augsto mākslu", tomēr ir interesantas kā populārās kultūras daļa: šāds fenomens bija, piemēram, 19. gadsimta beigās pazīstamais dzejoļu, dziesmu un epitāfiju autors Edvards Treimanis-Zvārgulis, kuram par godu 2016. gadā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sarīkoja izstādi un festivālu.

Pastāv uzskats, ka mūsdienās dzejas popularitāte ir mazinājusies, tomēr pavisam nozudusi no populārās kultūras skatuves tā noteikti nav. Pazīstamās dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzejas krājumi un izlases pieredzējuši vairāk nekā 70 izdevumus, dzejnieces dzīves notikumiem seko līdzi tenku avīzes. Tāpat jau minētais Guntara Rača jaunais krājums "356" (1. daļa) nokļuvis grāmatnīcas "Jānis Roze" pirktāko latviešu grāmatu saraksta pirmajā vietā – nemaz nerunājot par tiem tūkstošiem "Like" un "Share", ko pantiņi izpelnījušies Rača feisbuka profilā (krājums tapis, katru dienu rakstot pa vienam dzejolim un publicējot tos feisbukā).

Rača atpazīstamību, protams, veicinājis tas, ka viņš ir populāru dziesmu autors; līdzīga piekrišana savulaik bija arī mūziķa Mārtiņa Freimaņa grāmatiņai "Zālīte truša dvēselei" (2004). Dzejoļa un dziesmas attiecību jautājumus būtu atsevišķas sarunas vērts temats, šeit pieminēšu vien to, ka popkultūras tekstus acīmredzot var mērīt arī ar dzejas mērauklu, jo 2016. gada Nobela prēmiju literatūrā saņēma Bobs Dilans.

Par dzejas grāmatām, kas, par spīti diezgan labajiem pārdošanas rādītājiem, literatūras balvām nominētas netiks, kritiķi parasti recenzijas neraksta. Viens no nedaudzajiem izņēmumiem ir Kārļa Vērdiņa leģendārā ironiskā recenzija par Apškrūmas grāmatu "Tu tinies klusumā" (2004). No Apškrūmas dzejoļiem "staro bezgalīgs sirds siltums, mīļums, cerība un ticība – lietas, kas plaši atver lasītāja sirdi. Tikko galvā nāk kāda drūma doma, tev acis un ausis aizlej ar tādu mīļuma sīrupu, ka viss drūmums kaunā atkāpjas," [3] raksta Vērdiņš.

Varētu iebilst, ka Apškrūma raksta noteikta žanra un tradīcijas ietvaros, tāpēc salīdzināt šos pantus ar laikmetīgo dzeju ir tikpat nelietderīgi kā salīdzināt Jāņa Rokpeļņa dzeju un tautasdziesmas. Tomēr viss dzejas kopums nav glīti sašķirojams atvilknēs pa žanriem un kvalitātes parametriem – tas drīzāk ir kontinuums, kurā blakus raksturīgiem piemēriem atrodami dažnedažādi hibrīdteksti. Tehniski virtuoza māksla var būt banāla, par klišeju var kļūt avangards, sentimentālais un naivais var kļūt par jauno vilni, tradicionāla tēlu sistēma var tikt atjaunināta un "pacelta jaunā līmenī", tekstus, kas kādā laikmetā tiek uzskatīti par ģeniāliem, pēc simts gadiem uzskatīs par kiču. Nebūt nav tā, ka sentimentāla un kičīga māksla vienmēr ir "slikta" māksla, bet oriģināla un nekur neredzēta māksla – "izcila" māksla utt.

Arī šī raksta galvenos varoņus – Kornēliju Apškrūmu un Guntaru Raču – negribu šeit nicināt un augstprātīgi pasniegt kā "sliktas mākslas" parādes piemērus. Viņi nav uzprasījušies, lai tiktu ar kādu salīdzināti, un ir īpaši kaut vai tāpēc, ka ir pratuši pateikt tādus vārdus, kas izrādījušies nepieciešami daudziem cilvēkiem.

Praktiskie latvieši

Viens no populāras dzejas popularitātes iemesliem droši vien ir tās praktiskais pielietojums. Dzeja tiek izmantota kā komunikācijas līdzeklis, kā aksesuārs, kā rituāla sastāvdaļa. Apškrūmas dzejā nozīmīga loma ir veltījumiem – sākot ar Ziemassvētku apsveikumiem līdz konkrētiem cilvēkiem adresētiem dzejoļiem. Nojaušams, ka šos pantus, kas veltīti konkrētai Aijai, Lilitai, Ērikai, Ilgai, Sandrai, Kārlim vai mazajam Uldītim, būs iespējams dāvināt vārda dienā arī citām vārdamāsām un vārdabrāļiem. Veltījumi tēlo dažādus raksturu tipus, atliek vien izvēlēties, kurš no tiem labāk raksturo apsveicamo radinieku: "Tavi vārdi vislielākā nelaimē/allaž sildīt un noglāstīt prot" vai "Tu spītēt proti/margarietiņu gaismu izstarot", vai "proti valdīt/pār pretstraumēm/un vētrās/ būt kā klints" ("klints" veido labu atskaņu ar vārdu "Gints") [4]. Savukārt skaļi deklamēta vai uz piemiņas priekšmetiem rakstīta patriotiskā dzeja, dzejoļi par "dzīves ceļu" un "aizsaules lielceļu" lieti noder skolu un darba sarīkojumos, kāzās, bērēs un citur.

Rača dzeja papildus iepriekš minētajam ļauj ērti praktizēt tieši jauno mediju pasaulei raksturīgus komunikācijas paradumus – personiskās identitātes konstruēšanu, vācot pa pasauli un eksponējot tīkamus bilžu, tekstu un mūzikas gabalus, un drumstalfilozofiju, kuras ietvaros filozofēšana notiek, operējot ar savstarpēji nesaistītiem dziļdomīgiem izteikumiem. Rača dienas dzejolis labi der, lai to "padotu tālāk", tas kļūst par kaut ko līdzīgu veiksmes cepumam vai jogas tējas maisiņam, kas katru cepuma ēšanas vai tējas dzeršanas reizi bagātina ar padomu vai pareģojumu. Piemēram, 3. janvāra dzejolī lasāmas šādas pārdomas: "Sirdsapziņu nevar/Garderobē atstāt/Nevar pielaikot un/Pastumt pagultē/Tā vienmēr būs līdzi/Tev kā sargeņģelis/Un kā vieda čūska/Augs tev azotē." [5] Dzejoļu datēšana tikai vairo to pievilcību: kā saka pats Račs, lasītāji prasa, kad iznāks grāmatas otrā daļa, jo "katrs meklē savu unikālo datumu".

Kičs un pavairošana

vēsta svešvārdu vārdnīca, kičs ir "bezgaumīgs, amatnieciski banāls mākslas darbs, kam raksturīga arēji efektīga dekorativitāte; parasti par kiču dēvē parādības 19. un 20. gs. mākslā, kino, arī literatūrā; kiča produkcija visbiežāk adresēta estētiski mazattīstītam patērētājam".

Par kiču uzskatāma, piemēram, akmens skulptūru ģipša vai plastmasas imitācija, finieris, kas izliekas par koku, linolejs, kas izliekas par marmoru, joniešu kolonnas mūsdienu celtnēs, keramikas dārza rūķi, lugas, kas iecerētas kā traģēdijas, bet izskatās smieklīgas, tautumeitas, kas lidostā sagaida valstu vadītājus, un tamlīdzīgas lietas.

Tātad kičam ir daudz dažādu izpausmju, taču lielākoties tam raksturīgs "neīstums", imitācijas un simulakra daba. Kopējot mākslas objektu citā materiālā, tiek zaudēta ne vien kvalitāte, bet arī jēga. Pavairošana daudzos eksemplāros padara kopiju vēl banālāku, tehniskās pavairošanas laikmetā – banālu līdz bezgalībai (kā Leonardo da Vinči "Džokondu").

Varētu šķist, ka kopēšanas problēma attiecas galvenokārt uz vizuālo mākslu, jo teksti jebkurā gadījumā tiek pavairoti – nav nekāda ar īpašo auru apveltītā oriģināla. [6] Tomēr, domājot par to, cik daudz reižu svinīgos pasākumos tiek izmantotas tās vai citas dzejnieka rindas, ir skaidrs, ka reproducēšanas banalizējošā ietekme skar arī tekstu. Tādējādi arī tad, ja Račs uzraksta "oriģinālu" dzejoli, jārēķinās, ka tas zaudē elektronus katru reizi, kad tiek atskaņots pa radio vai padots tālāk internetā.

Tomēr galvenā problēma literatūras kontekstā, protams, ir nevis darbu reproducēšana, bet gan ideju un izteiksmes līdzekļu reproducēšana. Populāro dzejnieku darbiem tiek pārmests, ka tie saka to, kas kaut kur jau dzirdēts. Atkārtošana, formu monotonija šķiet stilīga tautasdziesmā, bet laikmetīgajā kultūrā tā kļūst par kritikas priekšmetu. Populārs dzejnieks pats saprot: "Tas viss skan banāli, es zinu/Un tūkstoš veidos pateikts jau." [7] Taču tas viņu neuztrauc – un arī viņa lasītāju tas laikam taču neuztrauc. Varbūt tas ir tikai loģiski, ja pieņem, ka saturiski populārā dzeja dara apmēram to pašu, ko savulaik tautasdziesma, – ar katru atkārtojumu nostiprina noteiktu pasaules uzskatu un vērtību sistēmu, nevis to dekonstruē, atmasko un grauj, kā to mēģina darīt laikmetīgā dzeja.

Mūžīgās metaforas

Tātad populārs dzejnieks izmanto jau daudzkārt dzirdētus tēlus un formulas. Vai šiem dzejniekiem trūkst iztēles? Kāpēc lai tieši dzejnieki ar sliktu iztēli būtu populāri?

1980. gadā valodnieks Džordžs Leikofs un filozofs Marks Džonsons publicēja grāmatu "Metaphors We Live By", kurā izklāstīja turpmāk ļoti ražīgu teorētiskās domas virzienu – konceptuālās metaforas teoriju. Metafora, kā zināms, ir valodas paņēmiens, kurā kāda lieta vai parādība tiek aprakstīta, izmantojot citas lietas vai parādības jēdzienus: piemēram, "auksta sirds" (ar to burtiski nedomājot ne asinis pumpējošo orgānu, ne aukstumu), "laiks skrien" (it kā tas varētu fiziski pārvietoties un tam būtu kājas), "bibliotekārs – gaismas nesējs" (zināšanas ir gaisma) utt. Leikofs un Džonsons rakstīja, ka metaforas, pretēji vispārpieņemtam uzskatam, nav vienīgi tēlaini izteiksmes līdzekļi, kurus lieto dzejnieki un mīlētāji, bet fundamentāls mehānisms, ar kura starpniecību cilvēki uztver un kārto ("konceptualizē") pasauli. Vairums metaforu nav vienkārši izgudrotas – tās ir balstītas ķermeņa fiziskā un pat fizioloģiskā pieredzē, tāpēc siltums visos laikos un kultūrās būs saistīs ar emocionālu tuvību, prieks ar staigāšanu pa mākoņiem, bet depresija – ar bedri.

Tā kā metaforas ir saistītas ar fizisku pieredzi, dzejnieki nevar tās radīt pilnīgi brīvi – poētiskas metaforas parasti ir to pašu tradicionālo konceptuālo metaforu variācijas. Ja no piedurknes tiek izvilkts kaut kas radikāli jauns, cilvēki to var vai nu vienkārši nesaprast, vai nesajust emocionālo aizkustinājumu, kuru izraisa sastapšanās ar "dziļi ķermeņa un kultūras pieredzē sakņotu" metaforu.

Viena no tēlu grupām, kas dzejā tiek ekspluatēta īpaši nežēlīgi, ir dabas parādības. Pirmkārt, izskaistinot ar nozīmes pārnesumiem, labprāt tiek tēlota pati daba, otrkārt, dabas parādības simbolizē dažādus cilvēka eksistences stāvokļus un emocijas. Piemēram, aukstums, ziema, ledus ir nāves un vientulības metaforas, sniegs var simbolizēt mierinājumu un tīrību, vējš – brīvību, vētra – revolūciju, pērkons – dusmas, lietus – melanholiju, migla – apjukumu, apmaldīšanos utt. Vēlēdamies nekļūt banāls, mūsdienu dzejnieks, izmantojot šos tēlus, visdrīzāk būs piesardzīgs – lietos tos ironiski vai centīsies veidot oriģinālas kombinācijas –, lai gan pilnībā no tiem atteikties pagaidām nevarēs.

Turpretī dzejnieks, kuru kritika dēvētu par tradicionālu, "mūžīgās metaforas" lietos bez mazākās piesardzības un kautrēšanās. Tēlojot dabas gleznas, viņš nekavējoties ķersies pie personifikācijas: "[G]riež valsi bērzlapes/ uz baltu sūnu grīdām/un kroņlukturus čakli dzeņi kaļ." [8] Savukārt, runājot par cilvēku dzīvi, liks lietā dabas parādības un objektus: "Debesīs/kaut varavīksne staigā,/brīžiem liekos sev kā laukakmens,/kuram katra jauna diena vaigā/nebeidzamas rūpju rievas dzen./Saucu gaismu,/tumsai nepadodos,/skumju ledū cenšos nepalikt." [9]

Kičs un dekontekstualizācija

Veidojot slavenu skulptūru plastmasas suvenīrus, notiek kaut kas ļoti interesants – skulptūra tiek ne vien pārtulkota citā materiālā un pavairota, tā tiek arī izcelta no sava sākotnējā laika un telpas konteksta, novietota citā laikā un telpā un citās attiecībās ar vērotāju – kā Lielās sfinksas figūra uz grāmatplaukta.

Dekontekstualizācija kā tāda ir paņēmiens, kas bieži tiek izmantots arī elitārajā mākslā. Neierastais konteksts ļauj veikt "atsvešināšanu", šķietami pazīstamajā parādot kaut ko iepriekš nepamanītu. Daudzos gadījumos citēšana – citu autoru citēšana, reklāmu citēšana, ikdienas valodas izteikumu citēšana – darbojas brīnumlabi. Taču jābūt Mārim Melgalvam, lai spētu mūsdienu literatūras darbā atsaukties uz tautasdziesmu. Droši vien tieši absurdās rekontekstualizācijas dēļ Dziesmu svētku deju lieluzvedumi parasti kļūst par kiča lielkalpojumiem.

Ja salīdzina Aspazijas un Apškrūmas dzejas estētiku, tās nešķir nemaz tik liela plaisa. Apškrūmas dzeja nav "slikta" saskaņā ar kādu objektīvu un pārlaicīgu lineālu – tā sāk izklausīties pēc kiča tieši tad, kad to novieto uz laikmetīgās urbānās un skeptiskās kultūras fona. [10] Arī skaisto antikvāro Aspaziju vairs nevar likt, kur pagadās, – izskatīsies bezgaumīgi.

Atceroties kičīgos sfinksu suvenīrus, varētu jautāt, vai ir iespējama nevainojami stilīga Raiņa un Aspazijas suvenīru līnija? Nezinu, laikam vienkāršāk atzīt, ka visi suvenīri ir kičīgi, bet tie mums tāpat dažreiz tīri labi patīk.

Jūtas

Sentimentalitāte un patoss ir divi banalitātes stūrakmeņi. Sentimentāli jeb "pārlieku emocionāli" var rakstīt par dzimteni vai dabu, bet visupirms, protams, par mīlestību. "Es iešu pie tevis tik ilgi/Cik ilgi vien dienvidos līs/Cik ilgi neizžūs jūras/Un zvaigznes degs debesī," [11] – tā raksta Račs 30. janvārī. "Tavi skatieni/lāso pār mani/ un domās ledājs kūst,/par atkušņa zvaniem no jauna,/par pavasari tās kļūst," – tā Apškrūma. [12]

Citur [13] jau pieminēju Roberta Solomona (Robert Solomon) provokatīvo grāmatu "In Defense of Sentimentality", kurā analizēta mākslas kritiķu noraidošā attieksme pret "saldo kiču". Solomons pamatoti norāda: apgalvojumi, ka sentimentālas emocijas kā tādas ir "nepatiesas", "samākslotas", "seklas" vai "lētas", ir ne visai pārliecinoši. Ir muļķīgi pārmest sentimentāliem dzejniekiem, ka patiesībā viņi šīs jūtas tikai tēlo, vai apgalvot, ka viņu jūtas ir "seklas" (ko gan tas vispār nozīmē?). Solomons izsaka pieņēmumu, ka nicinājums pret sentimentalitāti sakņojas senos aristokrātijas aizspriedumos pret nabadzīgo, neizglītoto tautu un sievietēm. Augstāko šķiru vīriešu sabiedrības ideāls ir racionalitāte un emociju apvaldīšana, savukārt nabagi un sievietes pakļaujas jūtu impulsiem. [14]

Lai arī Solomonam droši vien ir taisnība, ka elitārajā kultūrā sentimentalitāte pati par sevi ir kauns, mums varētu būt arī citi iebildumi pret jūtu izpausmēm populārajā literatūrā. Pirmkārt, joprojām varētu pārmest banālu izteiksmes līdzekļu lietojumu – bezkaunīgu turēšanos pie mūžīgajām metaforām. Otrkārt, varētu iebilst pret autoriem, kuri, mūsuprāt, tēlo realitātei neatbilstošus attiecību modeļus – cildina mūžīgu mīlestību un tā tālāk. Taisnības labad jāsaka: gan Apškrūmai, gan Račam blakus nemirstīgās mīlas dzejoļiem ir arī tādi, kuri tēlo citādus attiecību scenārijus.

Runājot par patosu, kiča īpašo jušanas veidu lieliski aprakstīja Milans Kundera romāna "Nepanesamais esības vieglums" slavenajā pasāžā: "Kičs izspiež divas aizkustinājuma asaras. Pirmā asara vēsta: cik skaisti ir bērni, kas skrien pa zālāju! Otrā asara vēsta: cik skaisti ir kopā ar visu cilvēci just aizkustinājumu par bērniem, kas skrien pa zālāju! Tikai otrā asara padara kiču par kiču." [15] Īsts kiča dzejolis otro asaru nobirdina pats, bet citam to liek darīt deklamēšana svinīgā sarīkojumā.

Kā uzskata daži pētnieki, [16] tieši 19. gadsimtā nostiprinās eksaltētā pasaules izjūta, kas būs 20. gadsimta kiča estētikas pamats. Par pasaules centru kļuvušais, no garīga un mākslinieciska entuziasma vai plīstošais cilvēks mēģina ar mākslas palīdzību sasniegt absolūto. Rezultāts ir vai nu ģēnija māksla, vai grandiozs kičs – romantisma mākslā viduvējība nav iespējama.

Kundera, rakstot par kiču, domāja par totalitārisma mākslu, taču, šķiet, arī brīvā sabiedrībā patriotiski pasākumi rada mākslām tikpat bezgaumīgus kontekstus. Tieši šeit sakņojas viena no mūsdienu literatūras dilemmām – kā radīt iespaidīgu, sabiedrību saviļņojošu mākslas darbu un nekļūt bezgaumīgam. Skeptisks rakstnieks, kuram ir alerģija gan pret nekritisku mītu spodrināšanu, gan eksaltētām jūtām, nevar vienot tautu zem kāda karoga pat tad, ja dziļi sirdī pēc tā ilgojas.

Noslēgumā gribēju veltīt GG dzimšanas dienā kādu no Rača dzejoļiem, taču 9. oktobra pantiņš vēl nebija uzrakstīts. Gaidām ar nepacietību!

 

[1] Pārfrāzēts Apškrūmas dzejolis no krājuma "Dvēseles akvareļi" ("Poligrāfijas infocentrs", 2016).

[2] Chasar, M. Everyday Reading: Poetry and Popular Culture in Modern America. Columbia University Press, 2012.

[3] Vērdiņš, K. Plānā kamola tinēja. Diena, Nr.73, 2004, 14. lpp.

[4] Apškrūma, K. Zemes balss. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. 156.–199. lpp.

[5] Račs, G. 365. Rīga: MicRec Izdevniecība, 2017, 5. lpp.

[6] Skat. obligāto literatūru: Benjamins, V. “Mākslas darbs tehniskās reproducējamības laikmetā.” Iluminācijas. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005. 152.-187. lpp.

[7] Račs, G. 365. Rīga: MicRec Izdevniecība, 2017, 32. lpp.

[8] Apškrūma, K. Zemes balss. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. 59. lpp.

[9] Turpat, 91. lpp.

[10] Šeit jāpiebilst, ka Apškrūmai ir arī dzejoļi, kas apspēlē modernā laikmeta reālijas, piemēram: "Laika kompaktdiskā/liktenis ieraksta/katru/no mums bez riska" (krājums "Dvēseles akvareļi", 2006).

[11] Račs, G. 365. Rīga: MicRec Izdevniecība, 2017, 32. lpp.

[12] Apškrūma, K. Zemes balss. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.

[13] Baklāne, A. Kad avangards sastop sentimentu. Domuzīme, Nr. 3, 2017, 49. lpp.

[14] Solomon, S. In Defense of Sentimentality. Oxford: Oxford University Press, 2004, p. 246.

[15] Kundera, M. Nepanesamais esības vieglums. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 209. lpp.

[16] Publicēts krājumā: Dorfles, G. Kitsch: An Anthology of Bad Taste. London: Studio Vista, 1969.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3