Mūzika
24.01.2018

Visas lumpeņu kategorijas

Komentē
1

Jaunais muzikālais gads šoreiz sācies bez liekas kavēšanās un ar vērienu. Kā pirmais lielais pasākums vairs netiek gaidīts latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts vai kāds no Latvijas simtgadei veltītajiem notikumiem – Cēsīs jau uzstājies Vidzemes koncertzāles 2018. gada rezidences ansamblis "Trio Palladio", ar slavenu viesmākslinieku dalību jau izskanējis Džuzepes Verdi operas "Ernani" koncertuzvedums, taču vēl pirms tam 2018. gada programmas uzsāka gan orķestris "Rīga", gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Abos gadījumos pievienojoties pianistiem, no kuriem ir visas cerības sagaidīt izcilu priekšnesumu, – Andrejam Osokinam un Nikolasam Angeličam. Un, lai arī 1970. gadā dzimušo amerikāņu pianistu no Andreja Osokina šķir četrpadsmit gadu starpība, viņu radošās personības un karjeras gaita ir tīri labi salīdzināma, kur meistarīgi iedzīvināts klasiskais repertuārs un interese par laikmetīgo mūziku apliecina, ka šie mākslinieki starptautiskus panākumus guvuši pelnīti. Par to vēstīja arī Andreja Osokina interpretācija Dmitrija Šostakoviča Otrajam klavierkoncertam 7. janvārī VEF Kultūras pilī un Nikolasa Angeliča veikums Ludviga van Bēthovena Ceturtajā klavierkoncertā 12. janvārī Lielajā ģildē – un tie nebija vienīgie iemesli, kādēļ apmeklēt abus pasākumus, lai gan ne jau viss gāja tik gludi, kā plānots.

Nesen pēc rekonstrukcijas atkal atvērta VEF Kultūras pils, un orķestra "Rīga" koncerts bija pirmā izdevība pārliecināties par šī nama atbilstību klasiskiem koncertiem un izstaigāt ēku, kuras monumentālais stils, visticamāk, raisa diametrāli pretējus vērtējumus – VEF Kultūras pili atklāja 1960. gadā, un jau tajā brīdī pēc visiem Staļina laika estētiskajiem principiem modelēto būvi paklusām sauca par anahronismu. Šo ēku tad nu arī bija izvēlējies orķestris "Rīga" gada pirmajam koncertam ar nosaukumu "Ziemas gleznas", un jau programmas pirmā daļa lika definēt secinājumu – lai kādu koncertu varētu saukt par patiesi izdevušos, nepietiek ar profesionālu priekšnesumu vien, svarīga ir arī zāles akustika un publikas izturēšanās. 7. janvāra koncertā ar to bija zināmas problēmas.

Orķestra "Rīga" programma nepārprotami bija iecerēta pēc vienotas koncepcijas – to veidoja krievu komponistu mūzika (klāt vēl pieliekot armēņa Arama Hačaturjana daiļrades paraugu), kas mijās ar dzejas lasījumiem Ņinas Ņeznamovas priekšnesumā (Vjačeslava Fahrutdinova, Sergeja Jeseņina, Veronikas Tušnovas, Aleksandra Puškina, Viljama Šekspīra un Aspazijas dzejas rindām). Droši vien liela daļa publikas uz VEF Kultūras pili bija devusies tieši tādēļ, lai redzētu un dzirdētu Rīgas Krievu teātra aktrisi, kas saņēma pēdējās "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu, taču arī koncertā atskaņotā mūzika šiem klausītājiem varēja būt gluži labi zināma – orķestra uzstāšanās sākās un beidzās ar Pētera Čaikovska darbiem ("Polonēzi" no operas "Jevgeņijs Oņegins" un "Ziedu valsi" no baleta "Riekstkodis"), sekoja Modesta Musorgska svīta "Izstādes gleznas", bet pēc pārtraukuma – Šostakoviča un Hačaturjana opusi.

Ja orķestra "Rīga" mājvietā – Lielajā ģildē – īsi pirms koncerta parasti jāsagatavojas uz dinamisku grāvienu, tad VEF Kultūras pilī bija pavisam citādi: Lielās zāles akustikā pat pūšaminstrumentu orķestra skanējums izklausījās matēts un klusināts. To gan nevarētu raksturot kā blāvu un izkliedētu – gan trompešu, gan saksofonu, gan klarnešu grupas spēles uztverē katra detaļa bija savā vietā, taču kopainai nācās pievērst pastiprinātu uzmanību. Un šis introvertais veidols tad arī vēl jo vairāk akcentēja jautājumu – kādas īsti ir diriģenta Valda Butāna un orķestra "Rīga" veidotās interpretācijas tik klasiskiem, tik vispārzināmiem darbiem kā "Polonēzei" no "Jevgeņija Oņegina" un "Izstādes gleznām"? Vispirms jau jāteic, ka šīs Čaikovska un Musorgska mūzikas būtība plešas tālu ārpus notīs fiksētā skaņuraksta – aizraujošā un spožā "Polonēze" arī koncertatskaņojumā vienmēr liek atcerēties, ka operas mākslinieciskajā dramaturģijā šī aina ir vienlaikus ar galvenā varoņa eksistenciālo krīzi (un, protams, to vienmēr sauc par uzskatāmu piemēru Čaikovska ģenialitātei), savukārt Musorgska atmiņas par reālām gleznām un zīmējumiem bija tikai pirmais impulss dziļai psiholoģiskai analīzei un vārdos nenosaucamām atklāsmēm (kā apliecinājums, ka mūzika vienmēr ir kaut kas vairāk par tekstu un vizualitāti). Valda Butāna vadītajā priekšnesumā šīs sajūtas pietrūka – Čaikovska "Polonēzi" orķestris nospēlēja gana tīri un saliedēti, turklāt nebūt netiecoties pēc pārspīlētas patētikas, tomēr mūzikas vēstījums palika kaut kur starp nošuraksta rindām. Taču vēl bēdīgāk bija ar "Izstādes gleznām". Modesta Musorgska šedevrs – oriģinālā rakstīts kā klavieru svīta, kas ļoti labi atpazīstama arī daudzos un dažādos pārlikumos, – pieder pie tās skumji paradoksālās skaņdarbu kategorijas, kurai pievēršas neskaitāmi atskaņotājmākslinieki, kas vienmēr spēlēta daudz, taču pārsvarā neveiksmīgi. Un klupšanas akmens šeit acīmredzami ir ne tikai sasodīti augstais virtuozitātes līmenis (ne velti pianista spēlētu pirmatskaņojumu Musorgskis nekad tā arī nepiedzīvoja), bet arī daudzslāņainā forma, kurai nepieciešams dot vienlīdz skaidru un detalizētu izklāstu, un enigmātiskais saturs, kur katram interpretam jānonāk pie sava personiskā atšifrējuma. Šoreiz, tāpat kā gandrīz vienmēr, tas neizdevās – lai gan dzirdēti arī bezcerīgāki varianti, un orķestra "Rīga" versija vēl skanēja visnotaļ saistoši un piepildīti līdz pat svītas otrajai daļai "Vecā pils" (ar emocionāli niansēto saksofona solo). Šeit vismaz radās iespaids, ka Valdis Butāns un orķestra mākslinieki atklājuši, ko Musorgskis vēlējies pateikt, taču tālāk viss aizgāja vecajās sliedēs – ar neritmisku un neprecīzu skanējumu, ar muzikālo tēlu stieptu un ilustratīvu atspoguļojumu, līdz, kā jau parasti, bezsaules noriets pienāca ar "Varoņu vārtiem Kijevā" sagurušā tempā un bālā dinamikā. Te gan daļa atbildības jāuzņemas arī skaņdarba aranžētājam – kāda gan jēga orķestrī ieviest visādas dunošas un tarkšķošas perkusijas, ja tajā pašā laikā no partitūras tiek izmestas veselas melodiskās līnijas un harmoniskās saskaņas –, taču neatkarīgi no tā jāatzīst, ka adekvāta "Izstādes gleznu" interpretācija joprojām uzskatāma par lielu retumu.

Dmitrija Šostakoviča Otrajam klavierkoncertam paveicies vairāk. Arī šis opuss pēc pirmatskaņojuma 1957. gadā spēlēts daudz un pastāvīgi atrodas arī latviešu mūziķu standartrepertuārā, taču šeit vairākas interpretācijas radījušas patiesu prieku. Ar orķestri "Rīga" Andrejs Osokins šo klavierkoncertu jau spēlējis agrāk, līdz ar to nepārsteidz, ka tieši šis atskaņojums kļuva par 7. janvāra programmas virsotni – it īpaši tādēļ, ka, atšķirībā no citām Rīgas koncertzālēm, kur akustika ir cita par citu sliktāka, VEF Kultūras pilī solista un orķestra dialogā nu reiz klavieres varēja lieliski dzirdēt. Un, atšķirībā no uzstāšanās Lielajā ģildē, brīžiem pat gluži piemirsās, ka arī šī versija ir tikai pārlikums un ka neviens klarnešu ansamblis nespēj aizstāt stīgu grupu: ikkatru skaņdarba niansi pianists un orķestris atveidoja spīdoši, un ikkatrs muzikālais pavērsiens un jauna tēla parādīšanās guva gan loģisku vietu izsvērtajā dramaturģiskās arhitektonikas organizācijā, gan apburošu emocionālo valdzinājumu. Bija nepārprotami dzirdams, ka klavierkoncerta partitūru Andrejs Osokins pārzina bez kādām šaubām, un tādām neatņemamām interpretācijas kvalitātēm kā izkopts tembrs, virtuoza spozme un artistiska grācija šeit pievienojās arī pianista personiskais redzējums un agoģikas izsmalcinātība. Tieši tāpat bija nepārprotami dzirdams, ka Valdis Butāns ir iepriekš iedziļinājies skaņdarba partitūrā, droši atradis pieeju šī opusa interpretācijai un spējis par to pārliecināt arī orķestra mūziķus. Sekoja arī piedeva ar Sergeja Rahmaņinova slaveno do diez minora prelūdiju, bet jau pirms tam man bija skaidrs, ka Andreja Osokina atskaņojumā es labprāt dzirdētu arī Šostakoviča Pirmo klavierkoncertu. Un Stravinska koncertu klavierēm un pūšaminstrumentiem. Un abus Sviridova klavierkoncertus. Un piecus Šnitkes opusus klavierēm un orķestrim. Vispār – visu pēc kārtas.

Pienācīga orķestra spēles kvalitāte saglabājās arī koncerta beigās ar Hačaturjana "Adagio" no baleta "Spartaks" un Čaikovska "Ziedu valsi" no baleta "Riekstkodis", nekur nepazuda arī Valda Butāna profesionalitāte, tostarp diriģenta spēja Hačaturjana opusa romantisko noskaņu plūsmā satvert īsto muzikālās domas ritējuma pavedienu, tomēr iepriekšējās interpretācijas žilbinājums palika nepārspēts, vēl jo vairāk tādēļ, ka konkrētais armēņu komponista darbs kopējā programmas koncepcijā iekļāvās vismazāk. Turklāt tajā brīdī bija stipri nogurdinājusi arī publikas attieksme, kas lika secināt: VEF Kultūras pilī sapulcējušās gandrīz visas lumpeņu kategorijas. Te varēja atrast lumpeņus ar mobilajiem telefoniem; lumpeņus ar maziem bērniem (šaubos, vai tas ietu cauri Berlīnes Filharmonijā vai Cēsu koncertzālē); lumpeņus, kas aplaudē starp skaņdarba daļām un mēģina ietrāpīt arī ģenerālpauzēs; lumpeņus, kuri nosmēķējušies un nodzērušies tik tālu, ka iedzīvojušies hroniskā klepū; lumpeņus, kas vecuma senilitātes dēļ atgriezušies bērnībā, jo vairs nespēj koncertu iztēloties bez konfekšu ēšanas (un attiecīgi konfekšu papīriņu čaukstināšanas); pietrūka tikai pēdējā apakštipa – lumpeņu, kas izklaidējas, paceļot augstu gaisā garderobes numuriņu un tad to metot pret grīdu ar skaļu metālisku troksni. Jāatzīstas, koncertzālē ar pūlēm apslāpēju vēlmi nocelt kādai apmeklētājai no galvas ziemas cepuri (ar visu parūku zem tās), taču secinājums ir skaidrs – lumpeņu koncentrācijas ziņā VEF Kultūras pils patlaban ir pārspējusi pat Dzintaru koncertzāli.

Diriģents Andris Poga kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs savulaik solīja orķestra repertuāru papildināt ar Sergeja Prokofjeva simfonijām, kas pārskatāmā pagātnē vienmēr palikušas Dmitrija Šostakoviča opusu ēnā. Kā zināms, pēc grūti formulējamām likumībām kāda komponista darbu popularitāte laika gaitā te pieaug, te samazinās, un arī Šostakoviča simfoniju atskaņojumu lielākā aktivitāte palikusi tajos gados, kad Latvijā vēl aktīvi strādāja Andris Nelsons – bet Prokofjeva darbi tomēr šos lasījumus automātiski nenomainīja. Jaunās sezonas sākumā Andris Poga savus spēkus veltīja Olivjē Mesiāna simfonijas "Turangalila" atskaņojumam, kas vienlīdz aizrāva un saviļņoja, no Prokofjeva septiņām simfonijām nedaudz senākā pagātnē Normunda Šnē vadībā vispirms izskanēja Otrā, un tagad kārta pienākusi Piektajai, kas turklāt pārstāv Latvijā retāk dzirdamo komponista vēlīnās daiļrades periodu – kā uzskatāmu kontrastu agrīno un emigrācijas gadu mūzikas mentalitātei un vēstījumam.

Vēl pirms tam 12. janvāra programmā Lielajā ģildē ar Nikolasa Angeliča solo izskanēja Ludviga van Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts. Atklāti sakot, es drīzāk būtu vēlējies, lai samērā konvencionālo Bēthovena izpratni par klavierkoncerta žanru šeit aizstātu kāds no pieciem Prokofjeva klavierkoncertiem vai arī jau iepriekšminēto Hačaturjana vai Sviridova daiļrades paraugi, taču saprotu arī, kādēļ tieši Bēthovens. Pirmkārt, Vīnes klasiķu mūzikai vienmēr jābūt orķestra standartrepertuārā, otrkārt, šāda programmas izvēle aicināja pievērst uzmanību divu principiāli dažādu māksliniecisko pasauļu dialogam, kas akcentēja muzikālās kompleksitātes un kompozicionālos atradumus abās partitūrās. Un Nikolasa Angeliča interpretācija arī izvērtās tieši tik pārliecinoša, lai mūzikas gaitai varētu sekot ar prieku un interesi. Patiesībā Angeliča spēli iespējams raksturot līdzīgos vārdos kā Osokina sniegumu – te dzirdams tas pats apbrīnojamais priekšnesuma vieglums un atraisītība, kas rada mānīgu iespaidu, ka visas komponista rakstītās virtuozās pasāžas un akordu salikumi tāds nieks vien ir, tā pati nianšu daudzveidība, detaļu slīpējums un klavieru toņa bagātīgums un, visbeidzot, tā pati iedziļināšanās mūzikas struktūrā, koncepcijā un saturā, rezultātā gūstot loģiskā ritējumā iekļautu īpaši izteiksmīgu un spilgtu ideju un jūtu gammu. Un arī šeit interpretācijai par labu nāca diriģenta aktīva līdzdarbība partitūrā ietvertā skaņuraksta dzīvīgā un kolorītā atklāsmē, arī šeit visas orķestra instrumentu grupas muzicēja brīvi un saskaņoti, un līdz ar to Nikolasa Angeliča meistarīgais atspoguļojums Bēthovena klavierkoncerta emocionāli gaišākajiem tēliem un vidusdaļā jaušamajai muzikālajai drāmai atrada pienācīgu atbalstu no orķestra un diriģenta puses.

Par interpretācijas veiksmi kļuva arī Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra lasījums Prokofjeva Piektajai simfonijai koncerta otrajā daļā. Kā jau minēju, Prokofjeva vēlīnos opusus atskaņo retāk nekā, piemēram, viņa klavierkoncertus, vijoļkoncertus un skaitliski lielāko daļu klaviermūzikas – pat Septītās simfonijas apskaidrotie tēli Latvijas koncertzālēs nav iedzīvināti gadiem ilgi. Taču 1944. gadā radītā Piektā simfonija no iepriekš minētajām lielas formas partitūrām jūtami atšķiras, ļaujot to uztvert kā spilgtu laikmeta gara paraugu – mūzikas vēstījums te kļuvis iekšupvērstāks un enigmātiskāks, plašās liriskās līnijas nespēj aizēnot daudzkārtējo mehānisko motīvu raisīto nolemtības sajūtu, bet agrāko gadu groteska ieguvusi pavisam drūmus vaibstus un tumšas krāsas. Tas gan Andrim Pogam netraucēja izveidot interpretāciju, kas saistīja ar izteiksmīgu emocionālo zīmējumu, kontrastainiem rakursiem un mūzikā pausto raksturu precīzu un daudzveidīgu atainojumu, un klasiskajā četrdaļu ciklā līdz ar to viss bija dzirdams ļoti skaidri, uzskatāmi un intensīvi. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta iecerēm arī labprāt atsaucās, un simfonijas lasījums viscaur vēstīja par orķestra mākslinieku augsto profesionālo līmeni – ar visnotaļ sarežģītiem uzdevumiem teicami tika galā gan koka pūšaminstrumenti, gan sitaminstrumenti, metāla pūšaminstrumentu spēle atkal pārliecināja ne tikai ar tembrāli krāšņu, bet arī ritmiski un intonatīvi izkoptu sniegumu, un uz stīgu grupu varēja droši balstīt visus atskaņojuma emocionālos un strukturālos izvērsumus. Īsi sakot, šāds priekšnesums ļauj mierīgi gaidīt mākslinieciski piepildītas versijas arī Prokofjeva Sestajai simfonijai, arī Septītajai un visām iepriekšējām – un vēl jau paliek cerība, ka Nikolass Angeličs vai Andrejs Osokins kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri kādreiz atskaņos Prokofjeva iesākto un citu rekonstruēto Sesto klavierkoncertu vai Latvijā tāpat sen vai nekad nespēlēto Ceturto klavierkoncertu.

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1