Mēs dzīvojam laikā, kad būšana par labiem vecākiem tiek cienīta, pozitīvi vērtēta un atbalstīta.
Arī es nolēmu būt jaunās paaudzes tēvs, kurš dodas bērnu kopšanas atvaļinājumā un dzīvo ar bērniem. Latvijas sabiedrība ir diezgan dāsna, jo ļauj līdz pat mazākā bērna pusotram gadam audzināt bērnu mājās vienam no vecākiem. Izvēlējos būt bērnu kopšanas atvaļinājumā līdz jaunākā dēla gada vecumam. Protams, saukt to par atvaļinājumu ir diezgan ironiski. Tāpat bērna aprūpi, atbalstu attīstībā, visu prieku un bēdu izdzīvošanu reducēt līdz kopšanai ir kā salīdzināt bērnu ar dārzeni vai puķi. Būt mājās ar bērnu vai bērniem ir nopietns darbs, kas prasa gandrīz visu laiku, spēku, pacietību, iejūtību. Tie bērnu vecāki, kuri ir ar bērniem kopā, līdz viņi ir emocionāli un fiziski gatavi doties uz izglītības iestādi, ir stipri un varonīgi. Visi – neatkarīgi no dzimuma un vecuma.
Lai savā tēva ceļā balstītos zināšanās, sāku lasīt un mācīties. Lasīt, protams, var katrs un daudz, bet, lai atsijātu vērtīgo un derīgo no maldīgā un paviršā, ir vajadzīga pieredze, ļoti laba intuīcija vai specifiskas zināšanas psiholoģijā, pedagoģijā un tamlīdzīgi. Tomēr to visu iegūt uzreiz nevar. Tādēļ, kad bija izlasīts daudz par Valdorfa pedagoģiju, Montesori un Pikleres pieeju, lasīti un pārlasīti RIE resursi, devos uz centru "Dardedze", kur apguvu bērnu emocionālas audzināšanas grupu vadītāju kursu. Tas palīdzēja sastrukturēt jau iegūto pieredzi un zināšanas un, kas īpaši būtiski, deva daudz pētījumos un datos balstītus praktiskus paņēmienus, ko izmantot ikdienā ar bērniem. Praksē pārbaudītie principi, kas skar tēva lomas dažādās dimensijas, ir apskatīti šajā rakstā. Protams, jāpatur prātā, ka šī ir tikai viena šķautne, kas jāņem vērā veidojot attiecības ar savu bērnu vai bērniem.
Vecāki un tēti pilda dažādas lomas bērna dzīvē un veic daudz dažādu aprūpes funkciju. Var izdalīt četras lielas lomu grupas, kuras vecāki pilda. Vecāki rūpējas par bērniem, ar tiem spēlējas, tos audzina un tiem māca robežas, kā arī ir dzīves piemērs, dzīves skolotāji. Šīs četras lomas aptver visu bērna ikdienu. Bieži sarunās ar vecākiem atklājas, ka kopā viņi veic visas šīs lomas, taču dažādās proporcijās tās ir sadalījuši savā starpā. Citos gadījumos vecāki atzīst, ka audzināšana un robežu noteikšana notiek pārsvarā bērnudārzā. Situācijas ir dažādas, un iemesli ir atšķirīgi, tomēr šajā rakstā uzsvēršu vajadzību un piemērus, pēc kuriem katram no vecākiem atbilstoši savām iespējām būt jāpilda visas šīs lomas laikā, kas tiek pavadīts kopā ar bērnu. Tas būtu viens atskaites punkts, lai mierīgi varētu ievilkt elpu un saprast, ka tētis ir pietiekami labs vecāks jau šodien. Rakstā minētais tikpat lielā mērā attiecas uz mammām un citiem aprūpētājiem, tomēr šoreiz runāšu no tēva pieredzes un perspektīvas.
Labi tēvi rūpējas un aprūpē. Tēviem ikdienā vajadzētu piedalīties bērna aprūpē vairāku iemeslu dēļ. Līdzdalība bērna aprūpē ļauj iepazīt savu bērnu un iemācīties runāt ar viņu. Līdzdalība jau no mazotnes ļauj izjust, ka bērna aprūpe ir nopietna nodarbe, kas prasa gan pacietību, gan spēku, gan iejūtību. Tāpat tas dod iespēju mammai vai citiem aprūpētājiem parūpēties par sevi un atgūt spēkus. Kā arī līdzdalība bērna aprūpē palīdz bērnam veidot un uzturēt drošu piesaisti ar tēti, kas ilgtermiņā sniedz paliekošu un pozitīvu emocionālu nospiedumu bērna attīstībā. Dalība aprūpē ietver arī ēdiena gatavošanu, mājas uzkopšanu un veļas mazgāšanu. Kad bērni redz abus vecākus piedalāmies visās šajās aprūpes darbībās, arī viņi neatkarīgi no dzimuma iemācās piedalīties un ar laiku līdzdarboties rūpēs par sevi un vidi, kurā dzīvo.
Labi tēvi ar bērniem spēlējas. Bieži sarunās ar vecākiem atklājas, ka rotaļāšanās ir galvenā vai pat vienīgā vecāku loma, kuru tēvi apzinīgi un ar prieku pilda. Taču ko nozīmē un sevī ietver spēlēšanās? Vai tētiem, kompensējot reto kopā būšanu, ir jābūt izklaidētājiem vai klauniem rotaļās ar bērniem? Ir dažas svarīgas lietas, kas ir jāzina par spēlēšanos. Vairāk nekā 80% bērna nomoda laika ir spēlēšanās, un tas ir normāls bērnu stāvoklis, caur to viņi mācās, izzina sevi, cilvēkus, attiecības un pasauli un iemācās izprast un ievērot robežas. Visproduktīvākā bērna attīstībai spēlēšanās ir tā, kura ir bērna vadīta un kurā pieaugušais ir aktīvs, bet ne dominējošs dalībnieks. Bērnam labākā rotaļu forma būs tā, kurā bērns ir aktīvs, bet lietas un pieaugušie ir pasīvi līdzbiedri. Tas nozīmē, ka visas mantas, kas liek bērnam sastingt un vērot ļoti aktīvo un izklaidējošo rotaļlietu, nevirza bērna attīstību. Tāpat tās rotaļas, ko ierosina, uztur un aktīvi vada tētis, nedos visvairāk bērna attīstībai, īpaši, ja tā notiek vienmēr. Protams, ir jauki skatīties uz to smaidā sastingušo vai sajūsmā spiedzošo bērnu par tēta atraktīvajām izdarībām, taču šajā gadījumā bērns tiek pozitīvi stimulēts un izklaidēts. Tomēr ir labi atcerēties, ka spēlēšanās ir bērna dzīves skola. Vēl tētiem spēlēs un rotaļās ar bērniem mēdz būt vēlme diktēt noteikumus, censties uzvarēt vai pat apvainoties, ka bērns neseko tēva ierosinātai un vadītai spēlei. Tad rodas jautājums, kam šī spēlēšanās pieredze īsti ir svarīga: tētim vai bērnam?
Tēva kā rotaļbiedra lielākā māksla ir būt pasīvam un reizē klātesošam, ļaut bērnam vadīt spēli un veidot notikumus un noteikumus. Praktiski tētim tas nozīmē nolikt malā telefonu, datoru un TV, būt pieejamam bērnam, redzēt viņa acis un ieklausīties bērna vajadzībās un interesēs. Neiejaukties, kad bērns ir aizrāvies, un atbalstīt, kad bērns cenšas, bet netiek galā ar izaicinājumiem, kurus rada iesāktā spēle. Arī tad, kad bērns vēl nerunā, viņš komunicē un šajā saziņās procesā pasaka ļoti daudz par to, kas viņam patīk, garšo, interesē, biedē, pārsteidz, vilina. Bieži labs paņēmiens vecākam ir būt pētniekam vai izmeklētājam, kas vēro, vaicā, seko un piedāvā atbalstu, kad bērnam tas ir nepieciešams. Pats svarīgākais, atcerēties, ka bērni dzīvi izdzīvo caur spēlēšanās pieredzi, nevis mēģināt bērnu dzīvi pievilkt un pielīdzināt pieaugušo ikdienai un pienākumiem.
Labi tēvi audzina un māca robežas. Tēvi gan ar piemēru, gan skaidrojot rāda robežas un konsekvenci. Iedod ceļa karti, kā pasargāt sevi un nedarīt pāri citiem. Kur sākas un beidzas rīcības brīvība, un kad par rīcību ir jāatbild. Labi tēvi iemācās, ka mazāk aizliegumu un vairāk iedrošinājumu palīdz bērniem vieglāk vadīt savu dzīvi un rīcību. Tas nozīmē arī to, ka labi tēvi māk pamanīt un nosaukt vārdā labu, atbalstāmu, pozitīvu rīcību, nevis koncentrējas uz aizrādījumiem un aizliegumiem. Daudz svarīgāka par disciplinēšanu ir tēta un vecāku spēja kopumā saskaņoti un konsekventi ievērot tos noteikumus, kas ir pieņemti. Spēja pašiem tos ievērot neatkarīgi no noskaņojuma, aizņemtības vai citiem vides, emocionāliem, situācijas apstākļiem un ar cieņu atgādināt par to arī bērniem. Atkal un atkal, un atkal.
Uzdevums kļūst vēl grūtāks, kad noteikumi ir jādiferencē, pielāgojoties bērnu dažādajiem vecumiem un temperamentam. Arī tad, kad jāpanāk vienošanās ar partneri un citiem bērna aprūpētājiem. Mazākie bērni turpina attīstīties un mācīties no piemēra, ko viņi redz attiecībā pret vecākajiem brāļiem un māsām, arī tad, kad tas netiek attiecināts uz viņiem. Tētim labi padodas mācīt robežas bērniem, rādot piemēru, spēlējoties un ar mīlestību, bet stingri pasakot "Nē!" brīžos, kad bērna darbība apdraud viņa drošību.
Labi tēvi ir dzīves skolotāji un piemērs. Katra vecāku darbība, izteiktais vārds, intonācija ietekmē bērnus. Argumenti, kurus lietojam, noguļas viņu atmiņā kā atbilstoši vai pretrunīgi. Ir tēvi, kuri ļoti maz runā un ar savu rīcību nodod bērniem izpratni par pasauli, attiecībām starp cilvēkiem, pienākuma apziņu, mīlestību. Ir tēvi, kuri daudz runā un stāsta par apkārtni, par lietām, par cilvēkiem un attiecībām starp tiem. Ir tēvi, kuri kliedzot saka, lai bērns nekliedz. Dusmās raustot bērnu, saka, lai viņš nedusmojas un uzvedas kārtīgi. Ar smaidu uz lūpām saka bērnam, ka viņš ir nepateicīgs, mazs liekēdis. Tēvi ir dažādi, un daži cenšas vairāk būt labāki, bet citi to dara mazāk. Vai varbūt nezina, kā un kāpēc. Varbūt paļaujas, ka mamma, bērnudārzs, skola, smilškaste vai vienaudži bērnu izskolos par krietnu cilvēku. Tēvi, īpaši tie, kuri daudz strādā, nenovērtē to, cik ļoti bērniem viņi ir svarīgākie un mīļākie cilvēki, un brīžos, kad viņi ir kopā, kā sūkļi ir gatavi uzņemt visu labo vai slikto, pareizo vai greizo, apdomāto vai pārgalvīgo no tēta rīcības un sacītā. Tētiem ir liela atbildība būt labam piemēram, apdomīgam skolotājam, konsekventam atbalstītājam saviem bērniem. Tētiem vienlīdz atvērti būtu jārunā ar bērniem gan par to, ko viņi zina un saprot, gan par to, kas viņiem ir svešs un nepazīstams, un kopā jāizzina jaunais. Jārunā un jādara tā, kā gribētu, lai bērni rīkojas arī tad, kad viņu nav blakus gan attiecībās ar tuvākajiem, gan izglītības iestādē, gan sabiedrībā.
Labi tēvi ciena. Visbeidzot viens princips, kas stāv pāri visam vecāku un bērnu attiecībās un lomās, kuras vecāki pilda bērna dzīvē: labi tēvi ciena savus bērnus. Runā ar viņiem ar cieņu, attiecas pret viņiem ar cieņu, kā pret mazākiem, bet līdzvērtīgiem cilvēkiem. Rotaļājoties tēvi ciena bērnu izvēli, bērnu piedāvātās tēmas, bērnu meklētos risinājumus un uzdotos jautājumus. Tēvi, aprūpējot bērnu, ar viņu runā, veido acu kontaktu un izmanto aprūpi, lai liktu pamatu cieņpilnām attiecībām.
Attiecības starp tēti un bērniem sākas no gribas būt pietiekami labam tētim ik dienu.
1