Holivuda, skarbā mašinērija, kas, gribam to vai ne, zināmā mērā definē sabiedrības izpratni par skaistumu, bezbailīgi spēlējas ar sievietes kailumu, lai filmu padarītu jutekliskāku, erotiskāku, provokatīvāku, tomēr lielākoties mulst, ja uz ekrāna jāparādās kailam vīrietim. Nozāģētas rokas tuvplāns, piemēram, vēl aizvien šķiet daudz pieņemamāks.
Britu filmu teorētiķe Lora Malveja (Laura Mulvey) savā 1975. gada esejā "Vizuālais baudījums un naratīvais kino" ("Visual Pleasure and Narrative Cinema") formulēja to, ko kino teorijā apzīmē kā "vīrieša skatienu" (male gaze). Darbā, kurš balstīts uz psihoanalīzes un feminisma idejām, tiek parādīts, kā filmas struktūrā iekļaujas sievietes-objekta tēls, atstājot skatītāju vērotāja un baudītāja lomā, pat ja šis skatītājs ir sieviešu dzimuma. Jo kino un pati daba sen tām ieaudzinājusi spēju uzlūkot sievieti no vīrieša skatpunkta, kamēr vīrieši nespēj sevi personificēt ar sievietes tēlu. Malvejas vārdiem: "Sievietes loma patriarhālā sabiedrībā ir būt par simbolu vīrieša uztverē, eksistēt kā objektam, caur kuru vīrietis var izdzīvot savas fantāzijas un apsēstības (..), uzspiežot tās sievietes klusējošajam tēlam, kuras loma ir izteikt kaut kā nozīmi, nevis to radīt."
Kailuma kontekstā sieviete iemieso vīrieša/ skatītāja seksuālās fantāzijas, izģērbt sievieti uz ekrāna – tas nozīmē raisīt iekāri, kairināt t.s. skopofīliju (tieksmi novērot), pamodināt skatītājā lūriķa (voyeur) instinktu un vienlaikus asociēt sevi ar vīriešu kārtas varoni. Savukārt vīrietis, Malvejas vārdiem, nespēj panest faktu, ka kāds varētu viņu padarīt par vērtējamu seksuālu objektu. Labi, bet šie vārdi izskanēja gandrīz pirms četrdesmit gadiem. Lai arī masu patēriņa kino vēl aizvien ir izteikti fallocentrisks, ko mēs varam novērot, kaut vai aplūkojot pašreizējo kino repertuāru un salīdzinot to filmu skaitu, kur protagonists ir vīrietis, ar tām, kuru galvenā varone ir sieviete, kaut kas taču noteikti ir mainījies.
"Transs" (Trance, Denijs Boils, 2013), "Seansi" (The Sessions, Bens Lūins, 2012), "Mīlestība un citas zāles" (Love & Other Drugs, Edvards Cviks, 2010) ir trīs no pēdējo gadu spilgtajiem piemēriem, kas demonstrē Holivudas dubultos standartus. Visās nosauktajās filmās redzamas seksuālas ainas, kur vīrietis, lai arī aktīvs ainas dalībnieks, vairāk pats ieņem novērotāja pozīciju, un kamera maigi nomaskē viņa kailumu, kamēr sievietes kailums ir acīmredzams. "Seansi" ir brīnišķīga, traģikomiska filma, kas tā arī nenokļuva līdz Latvijas ekrāniem, ir uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par pilnībā paralizētu dzejnieku un žurnālistu Marku O’Braienu, kurš 38 gadu vecumā nolīgst sievieti-seksa surogātu, lai zaudētu nevainību. Lai arī nojaušams, ka mērķis ir parādīt, ka neatkarīgi no apstākļiem cilvēka seksualitāte ir skaista un tai jābūt brīvai no aizspriedumiem, filmas veidotāji izvēlējušies to rādīt tikai no viena skatupunkta. Aktrise Helēna Hanta demonstrē savu ķermeni un dabisko nepiespiestību, kādā viņas varone pieņem savu seksualitāti, kamēr aktiera Džona Houka kailums nolasāms vien ar iztēles palīdzību, kaut stāsts taču ir par viņa tēlu.
MPAA (Motion Picture Association of America jeb ASV Kino asociācija), kas piešķir filmām noteiktos skatītāju vecuma ierobežojumus, 2010. gadā nāca klajā ar visnotaļ interesantu paziņojumu. Turpmāk filmām, kur redzami kaili vīrieši, to nāksies specifiski norādīt. Respektīvi, papildus paskaidrojumam, no cik gadiem filmu drīkstētu skatīties, vajadzības gadījumā tiks piekārta birka: "Uzmanību, filmā parādās kaili vīrieši!". Šo lēmumu motivējušas vecāku sūdzības pēc komiķa Sašas Barona Koena filmas "Bruno" pirmizrādes, kur allaž provokatīvais aktieris ar dažiem tuvplāniem pārsteidza publiku nesagatavotu.
Ir grūti nosaukt filmu, kur sievietes kailums izmantots, lai padarītu viņas tēlu komisku, turklāt visticamāk tas tiktu uztverts kā rupjš un neizdevies joks. Protams, jau pieminētā Koena daiļradi daudzi apzīmētu tieši tā, tomēr mēģinājumi sasmīdināt publiku ar kaila vīrieša klātbūtni sastopami ārkārtīgi daudzās, arī kritiķu mīlētākās filmās (Two Days in Paris, Boogie Nights, Life of Brian, Sideways u.c.). Daudzās no tām vīrieša kailums uzsver viņa neaizsargātību, padarot ainu traģikomisku, piemēram, romantiskajā komēdijā "Aizmirstot Sāru Maršalu" (Forgetting Sarah Marshall, 2008, Nikolass Stolers) Džeisona Sīgela varonim, kailam un apjukušam, mīļotā sieviete paziņo, ka attiecības ir beigušās. Vai Robina Viljamsa aizkustinošais, dzīves traumētais Perijs (Fisher King, 1991, Terijs Giljams), kurš kails dejo Centrālparkā.
Un tas ir tik savādi. Vīrieši, kas gadu desmitiem bijuši pavēlnieki aiz šī marionešu teātra, kas ir kino, vīrieši režisori, vīrieši producenti, vīrieši operatori – viņi ir bijuši tie, kas izvēlas to, ko un kā mēs redzēsim un ekrāna, viņi ir tie, kas izģērbuši sievietes. Viņi pēkšņi kļūst tik trausli un saudzējami, ja paši attopas kameras priekšā kaili. Nav jau runa tikai par tādiem skumjajiem klauniem. Vigo Mortensens "Austrumu solījumos" (Eastern Promises, 2007, Deivids Kronenbergs) pirtī cīnās ar veselu baru slikto puišu. Skatoties šo ainu, mēs redzam viņa akmenscieto ķermeni, viņa skarbo un dzīves rūdīto seju, bet nav iespējams nejust līdzjūtību un bailes. Uzskatāmais kailums parāda ievainojamības līmeni, uzbrucēji ir ne tikai apģērbti, bet arī bruņojušies ar nažiem, un, lūk, augstākā vīrišķības forma, Mortensens viņus uzveic un kails sakņūp uz flīzēm.
Visbeidzot – homoerotiskais un homofobiskais aspekts. Pieņemot, ka filmas tiek adresētas vīriešu auditorijai, pastāv uzskats, ka, izģērbjot mačo, demonstrējot viņa seksualitāti, vīrietis-skatītājs sajutīsies nekomfortabli. To aizrautīgi izmanto Saša Barons Koens, "Amerikāņu pīrāga" tipa filmas vai situāciju komēdijas. Stereotipiskais katra vīrieša murgs – ieraudzīt skaistu sievieti, izģērbt un saprast, ka viņa nav sieviete šī vārda burtiskajā nozīmē. Drāmas "Crying Game" (Nīls Džordans, 1992) aktieris Džejs Deividsons tika nominēts "Oskaram" tieši sava pārliecinošā liktenīgās sievietes tēlojuma dēļ, kas kulminē brīdī, kad viņš pirmoreiz novelk apģērbu tā vīrieša priekšā, kurš viņa varonē ir neprātīgi iemīlējies. Šis ir viens no tiem kailskatiem, kas beidzas ar asiņojošu degunu.
Apgalvot, ka vīrieša kailums masu patēriņa kino nav klātesošs seksuālā nozīmē, būtu pārspīlēti. Sākot ar Ričardu Gīru "Amerikāņu žigolo" (American Gigolo, Paul Schrader, 1980) un beidzot ar ārkārtīgi plaši apspriesto Maikla Fasbindera no seksa atkarīga vīrieša atveidojumu "Kaunā" (Shame, Stīvs Makvīns, 2011), uz ekrāna ir pavīdējuši kaili vīrieši, kuru kailums izmantots tieši tā paša iemesla dēļ kā kailu sieviešu gadījumā – lai uzskatāmi parādītu viņu seksualitāti.
Tomēr "Kauns" spēja radīt tādu ažiotāžu tieši tāpēc, ka Fasbindera kailais ķermenis ne tikai pavīdēja, bet aizpildīja krietni lielu ekrāna laiku. Un šim faktam vismaz pāris ironiskus komentārus veltīja lielākā daļa kritiķu.
Kad iznāca filma jau pieminētā filma "Seansi", tās režisoram Benam Levinam tika uzdots jautājums – kāpēc vīrieša kailums palicis aiz kadra? "Es negribēju provocēt MPAA, jo skaidri zinu viņu attieksmi pret ereģētiem locekļiem, mēs uzreiz tiktu pieskaitīti gandrīz porno industrijai, bet neredzēju nekādu jēgu rādīt peni, ja tas nebūtu ereģēts," viņš godīgi atbildēja. Un tāds ir Holivudas uzskats. Vīrieša loceklis ir provocējošs, bīstams, var radīt problēmas, var stāvēt ceļā filmas iespējai nopelnīt maksimāli daudz, atšķirībā no kailas sievietes, kas, visticamāk, nāks ieņēmumiem tikai par labu. Bet kino nav nekā biedējošāka – ne atklātas seksa ainas, ne izvarošanas ainas, ne brutālas slepkavības – par vīrieša erekciju.
Un pat tās pieminēšana kino, kur nu vēl parādīšana publikā aizsāk nekontrolētu ķiķināšanu. "Laime" (Happiness, Tods Soloncs, 1998) patiesībā ir traģisks stāsts, taču brīdī, kad mazais puisēns uztic savam tēvam (par kuru skatītājs jau zina skarbo patiesību par viņa pedofīla tieksmēm) savas nedienas saistībā ar savu seksualitāti, kinoteātrī tas izraisa neizbēgamus neveiklus smieklus. Tā mēs smejamies, kad attopamies neērtā situācijā un mums nav ne jausmas, kā reaģēt. Holivuda mums ir iemācījusi sievietes kailumu, romantizētu un maigu, bet vīrieša kailums vēl aizvien šķiet tik fizioloģisks, tik uzkrītošs, ka mēs nezinām, ko ar to iesākt.
1991. gadā māksliniece Barbara Deženevjēva (Barbara De Genevieve) rakstīja žurnālā "Camerawork": "Atklāti parādīt vīrieša locekli, tas nozīmē atklāti parādīt fallu, tas nozīmē atklāt visu vīrietības sociālo konstrukciju. Un tas ir patiesais tabu." Šajā gadījumā falls nav tikai vārds, ar kuru apzīmē uzbudinātu locekli, tas ir mītisks apzīmējums varai, auglībai un galu galā – vīrišķībai. Un tā pretstats, kā to noformulējis cits filmu pētnieks Ričards Daiers (Richard Dyer), – reālais vīrieša loceklis – nespēj sacensties ar to mistēriju, kas cītīgi slēpta skatienam pēdējos gadsimtus.
It kā. Vai arī mēs vienkārši nespējam līdzvērtīgi uztvert vīrieša un sievietes kailumu. Un varbūt vajadzēs vēl četrdesmit gadus, lai kaut kas mainītos. Atmetot psihoanalīzi, feminisma teorijas, stereotipus un "uztveres īpatnības", es gribētu palikt pie smiekliem. Un citēt komēdiju producentu un režisoru Džadu Apatovu (Judd Apatow), kas piedalījies arī "Aizmirstot Sāru Maršalu" tapšanā: "Kad mēs parādījām filmas pirmo versiju skatītājiem, divdesmit divi cilvēki izgāja ārā no zāles (..). Amerikāņi baidās no vīrieša locekļa, un tas ir kaut kas, ar ko es palīdzēšu viņiem tikt galā. Katrā filmā, ko veidošu, būs penis, tāds ir mans sapnis. Mani uzjautrina šajā laikā un gadsimtā redzēt, cik psihiski nestabila ir pasaule, kurā uzlūkot cilvēka ķermeņa daļu kādam var šķist traumējoši."
Rakstu sērija par kino tapusi sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace".
15