Blogs
18.12.2017

Vīrietis, kuru gaida

Komentē
1

"Viņu uzskatīja arī kādu tiesu par draņķi. Tas bija apzīmējums, kādā tu varēji nodēvēt vai nu ne pārāk tīkamu paziņu, vai pat draugu, neuztraucoties par morālajiem zemtekstiem, ar kādiem šādas personas uzvedība apaugusi kopš tā laika. Ciešāk papūloties, mēs varam atsaukt atmiņā to visu piedodošo pasauli, kādā dzīvojām vēl 2016. gadā. Mums visiem bija pazīstams pa kādam vīrietim, kurš cenšas pavedināt daudzas sievietes un kuram turklāt tas reizēm arī izdodas. Mēs viņu pieņēmām kā daļu no normālas lietu kārtības un pasaules, kurā neviens mums zināms cilvēks neiebilda pret seksu pirms laulībām, homoseksualitāti un vispār jebkādām privātām padarīšanām starp diviem uz to gataviem pieaugušiem cilvēkiem. Gan mākslas, gan izdevējdarbības pasaulē mēs pazinām ļaudis, kas iztikas pelnīšanas nolūkos mēdza sajaukt savas seksuālās un profesionālās gaitas. Viņiem nebeidzami estētikas pilnības meklējumi bija tikai seksuāla gandarījuma meklēšanas pagarinājums. Un mēs viņiem šādu privilēģiju atvēlējām," nesen pārsvarā ebreju kultūrai veltītajā izdevumā "Tablet" publicētā esejā rakstīja Veslijs Jangs. Mēs zinām, par kādu visu piedodošo pasauli pirms 2016. gada viņš raksta. Tā bija pasaule vēl pirms Donalda Trampa, Hārvija Veinstīna, jā, pirms Viestura-Paši zināt kura kā uzlecošas trollosfēras zvaigznes un Rīdzenes sarunu publiskošanas.

Pasaule mainās nepārtraukti, un sieviešu un vīriešu attiecības ir viens no šo pārmaiņu uzskatāmākajiem piemēriem. Ja palūkojamies mūsu pašu garamantu jeb dainu krājumā, tur izlasāmā mode uz meitās iešanu, līgavu zagšanu un pēcāk – panāksnieku (panākstnieku jeb panāktnieku) centieniem nozagtās sieviešu dzimtes būtnes no laupītājiem par tādu vai citādu samaksu atkal atgūt ir ne mazāk eksotiska kā populārajā TV seriālā "Vikingi" apspēlētā seno ziemeļzemju vīru un viņu sievu vēlme savā laulības gultā viesmīlīgi uzņemt arī tīkamu ceļinieku – un ne jau lai sasildītu purvus mežus bradājot nosalušās kājas. Šīs pārmaiņas atspoguļojas ne vien tikumos, ģērbšanās modē, sabiedriskās uzvedības etiķetē un citās redzamās izpausmēs, bet arī mūsu runātajā vai pat tikai domātajā valodā. Pasaule nav tikai tāda, kādu to veidojam vai darām, bet arī tāda, kādos vārdos to izsakām.

Ja liela, valstij daļēji piederoša uzņēmuma vadītājs it kā privātā, bet pēcāk sagadīšanās pēc publiskotā, sarunā atļaujas spriedelēt par mediju izteiksmes brīvības ierobežošanu, jo žurnālisti nav viņu allaž glāstījuši pa spalvai un atļāvušies rakstīt visādas "maucības", vairs nevar būt ne mazākās pārliecības par to, vai līdzīgās – seksuālu pakalpojumu pirkšanas un pārdošanas jeb prostitūcijas – kategorijās viņš nedomā arī par saviem klientiem, sadarbības partneriem, konkurentiem, uzņēmuma akcionāriem, velosipēdistiem, ēdiena gatavošanu īpaši zemā temperatūrā, dzīvnieku labturības atbalstītājiem un visu ko citu.

Ja citā uzņēmumā tā vadītājs vīrietis visas savā padotībā esošās sievietes mēdz uzrunāt par "meitenītēm" (kaut kādu mazzināmu iemeslu vīriešu kārtas kolēģiem "puisīšu" vai "zeņķu" uzruna tiek aiztaupīta), arvien lielākai daļai sabiedrības, to dzirdot, nu jau vajadzētu sajust kņudoņu tajā mūsu dvēseles orgānā, kas ar neērtības sajūtu parasti mēdz signalizēt par aplamu uzvešanos aplamā kontekstā, – pat tad, ja šo hipotētisko priekšnieku viņa vārdu izvēlē vadītu godājams gadu skaits vai "vecā skola", lai ko tas arī nozīmētu.

Un tieši tāpat neomulības radaram būtu jāsāk izstarot trauksmes fluīdus ikreiz, kad kādā ar profesionālo darbību saistītā saiešanā, ar augstāku varu (spriežot pēc profesiju klasifikatora, pēc atalgojuma, pēc uzņēmuma hierarhiskās struktīras vai vēl kaut kā) apveltīta persona savu atzinību par šajās attiecībās zemāk esošas personas veikumu mēdz izteikt, nevis izmantojot attiecīgajai nozarei atbilstošu terminoloģiju, bet šajā gadījumā neko nenozīmējošu vai gluži pavisam kaut ko citu apzīmējošu epitetu "seksīgi".

Jau varu iztēloties – kāds varbūt iebildīs, ka šādi jau nu gan mēs varam aizrunāties nezin cik tālu, kas gan notiks ar pasauli, un vispār – ko lai viens vīrieša cilvēks turpmāk šādā pasaulē iesāk. Sagadīšanās pēc par vīriešu un sieviešu pasauļu atšķirību "Kultūras Dienas" slejā "Īstam vīrietim ir jāuzceļ māja" šonedēļ rakstīja arī arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Viņš pievērš uzmanību faktam, ka "no laika līdz Pirmajam pasaules karam – un faktiski arī līdz Otrajam – Latvijas arhitektūras vēsturē nav palicis neviens arhitektes uzvārds. Pēc Otrā pasaules kara sievietes, tāpat kā vīrieši, saplūda projektēšanas institūtos. Citas kļuva par tikpat vienlīdzīgām celtniecēm, mežcirtējām vai traktoristēm." Labi, arhitektūra šajā vīriešu un sieviešu varas sadalījuma pasaulē ir īpaši radikāls piemērs, tomēr – kā jebkurš paspilgtinājums tas izgaismo kādu aiz tā pat ne pārāk rūpīgi apslēptu patiesību. Var jau būt, ka noslēgumam tuvojas 2017. gads. Var jau būt, ka nākamais būs 2018., jubilejas un vēlēšanu gads, taču kamēr vien turpināsies runāšana un domāšana "meitenīšu", "maucīguma" un "seksīguma" kategorijās, necik tālu no laika pirms Otrā pasaules kara mēs nebūsim atrāvušies. Vai varbūt pat no laika pirms Pirmā. Citas sagadīšanās pēc šo pārdomu rakstīšanas laikā pa radio dzirdēju interviju ar mūsu Aspazijas un Raiņa pētnieci Gundegu Grīnumu. Sarunā viņa rosināja uz šādu iztēles eksperimentu – iedomāsimies, ka visu iepirkšanos un ēst taisīšanu uz saviem trauslajiem kamiešiem Šveices trimdas laikā būtu uzvēlis Rainis, tādējādi rūpējoties par Aspazijas radošuma ērtībām. Atstājot viņus 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, to iztēloties pagrūti, tomēr, dzīvojot 21. gadsimta otrajā desmitgadē, neiespējams tas gluži vis nešķiet.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1