Grāmatas
26.05.2017

Vīrieša sirds anatomija

Komentē
0

Par Jāņa Lejiņa romānu "Vīrieša sirds", apgāds "Zvaigzne ABC", 2017

Jānis Lejiņš trendiem pakaļ neskrien. To, ka vēsturiskus romānus atzinīgi novērtē gan lasītāji, gan kritiķi, viņš pierādīja, vēl pirms tam apliecinājumu romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" bija guvuši zināmākie pašmāju rakstnieki. Ar to es, protams, domāju Lejiņa triloģiju "Zīmogs sarkanā vaskā" par krusta karu laiku Latvijas teritorijā, kas pirms padsmit gadiem no grāmatnīcu plauktiem tika izķerta kā bezmaksas vīns izstādes atklāšanā. Gadi gājuši, un Lejiņš savā jaunākajā romānā "Vīrieša sirds" nonācis jau tuvāk mūsdienām – Otrā pasaules kara laikā un vēl drusku vēlāk. Varētu šķist, ka "Vīrieša sirds" itin labi iederētos starp jau minētās sērijas grāmatām un tā vienkārši sagadījās, ka romānam tur vieta neatradās. Īsti taisnība tā nav, jo Lejiņš spēlē pēc drusku citiem noteikumiem, nekā to dara "Mēs. Latvija, XX gadsimts" autori.

Domāju, ka "Mēs. Latvija, XX gadsimts" romānus kopumā raksturo vēsturisku traumu preparēšana, pagātnes un tagadnes sasaistes punktu meklēšana vai, kā tas kādā sērijai veltītā rakstā gaumīgi nodēvēts, – vēstures pārvērtēšana un pārvarēšana. Lejiņš vēsturi ne pārvērtē, ne pārvar. Varbūt varētu teikt, ka viņš vēsturi pārrada, tomēr dara to, nevis domājot, kas attiecīgajā laika posmā varētu šķist būtisks mūsdienu cilvēkam, bet gan vienkārši aiz mīlestības pret labu stāstu un vēsturi kā tādu. Proti, vēsturisku detaļu romānā netrūkst, taču Lejiņš nerunā vis par to, ko šis vēstures posms ir mainījis vai nozīmējis, bet gan izmanto konkrētā laika reālijas, lai savērptu aizraujošu, sazarotu notikumu virkni. Lejiņa vēsturei ir izrauti asākie ilkņi un apgriezti nagi – tā ir pieradināta un ar diezgan labu humora izjūtu, Otrā pasaules kara šausmas lasītājam pa lielam iet secen. Vienlīdz skaidrs ir gan tas, ka viss romānā aprakstītais būtu varējis notikt, gan arī tas, ka nekas no tā (visdrīzāk) nav noticis. Lejiņš ir godīgs pret lasītāju tādā ziņā, ka necenšas to pārliecināt par sava stāsta patiesumu, bet pat mēģina šo pārliecību deldēt, piemēram, nosaucot vietu, ar kuru saistīta liela daļa romāna tēlu, vienkārši par Pilsētiņu.

Grāmatā darbojas diezgan daudz varoņu, un stāstījums nemitīgi pārmetas no viena varoņa pie cita. Visos sīkumos ir izstrādāti arī otrā un trešā plāna personāžu dzīvesstāsti, ko Lejiņš atstāsta ar labsirdīgu ironiju, uzsverot komisko un varoņus kariķējot. Tā ir patīkama intonācija, kas nodrošina dinamisku lasījumu. Es vispār uzskatu sevi par ļoti sliktu humorīgu grāmatu lasītāju – Džeroma K. Džeroma "Trīs vīri laivā" man šķita mokoša, Frederiks Beigbeders mani garlaiko, un smejos es, tikai lasot bērnu literatūru, – tāpēc vēlos uzteikt Lejiņu par to, ka, lasot "Vīrieša sirdi", vien pāris reizes jutos tā, it kā man nāktos uzklausīt kāda pļāpīga attāla tēvoča tostu, kas par daudz aizrāvies ar savu smieklīgo atgadījumu iz dzīves, kamēr glāzē uz galda dzirkst šampanietis.

Romānā ir nošķiramas divas pamata sižeta līnijas, bet detalizētie epizodisko varoņu portreti rada iespaidu, ka sižeta līniju ir vairāk. Sazarotā, decentralizētā struktūra kontrastē ar grāmatas nosaukumu "Vīrieša sirds", kas neapšaubāmi ir mēģinājums romāna centrā ievilkt Ludi Šteinbergu, kuru varbūt pat varētu nosaukt par galveno varoni, lai gan viņa sirdslietas ir tikai viens no grāmatas motīviem.

Ludis Šteinbergs jeb Štenka ir atvaļināts armijas virsniekvietnieks, kas 1939. gada pavasarī ierodas Pilsētiņā, lai strādātu par sporta un militārās mācības skolotāju. Štenka ir komisks varonis, kuru autors apveltījis ar vairākiem spilgtiem izteicieniem. Viņš ir apsēsts ar militāro, vienmēr zina, kā tagadās būs labāk, zina kur nav itinnekādas mācēšanas, un prot saskatīt lietu iekšējo jēgu. Štenka ir dedzīgs, bet drusku vientiesīgs un aunpierīgs, tādēļ nespēj redzēt tālāk par savu degungalu. Noapaļojot sižeta līniju skaitu līdz divām, viena no tām pienākas Štenkas nejaušajām attiecībām ar padomju sistēmu, viņa sirdslietām, Pilsētiņai un tās iedzīvotāju dzīves ceļiem.

Otra nosacītā sižeta līnija vēsta par diviem izbijušiem sarkanajiem strēlniekiem – noslēpumaino Pēteri Kalēju un švītīgo Uldi Kociņu –, abu raibo biogrāfiju, ar viņiem saistītajiem cilvēkiem un padomju spiegu tīkla centieniem pēc Staļina pavēles sadzīt abiem pēdas, jo zināms, ka tie bijuši tuvi Trockim. Kominternes aģenti un padomju spiegi čum un mudž ne tikai Latvijā, bet arī pārējā Eiropā, un Lejiņš rada iespaidu, ka trīsdesmito un četrdesmito gadu mijā nav bijis interesantākas vietas, kur dzīvot, kā Latvija.

Abas sižeta līnijas līkumo un plešas, un līdz pašām romāna beigām, kur tās beidzot saplūst vienā, tiekas vien pāris reižu. Interesanti, ka romāna attīstībai šķietami trūkst jebkādas mērķtiecības – notikumus uz priekšu biežāk nekā varoņu rīcība vai raksturs virza nejaušas sagadīšanās un sakritības, sīki likteņa ironijas uzplaiksnījumi. To ir tik daudz, ka brīžiem gribas izsaukties, ka šitā jau nu prozā gan nevar notikt, varbūt vienīgi dzīvē. Šis minhauzenisms ir vēl viens veids, kādā Lejiņš deldē lasītāja ticību savas vēstures un stāstītā patiesumam. Arī autors pats nekaunas par to ironizēt: "Tādu nejaušību ķēdīti nespētu izplānot ne abvērs, ne MI 6, ne CIP un pat ne visuvarenā Padomju Savienības Valsts drošības galvenā pārvalde."

Kā viens no romāna trūkumiem tomēr jāmin Lejiņa pēkšņais sentimenta uzplūds pie pašām grāmatas beigām, kas grauj līdz tam valdījušo dzīvelīgo toni un vedina uz saldsērīgām pārdomām par cilvēka niecību vēstures zobratu priekšā un laika ritējumu.

Pēc triloģijas "Zīmogs sarkanā vaskā" iznākšanas (starp citu, tiekot uzņemts arī seriāls) Lejiņš izteicās, ka viņam nudien negribētos redzēt savas grāmatas uz nocenoto galda. To tur patiešām nav, arī Lejiņa vēlākā romāna "Kamera obskura". Pie saviem triloģijas eksemplāriem tiku, ievācoties šībrīža dzīvesvietā, kur grāmatas vēl saplēvotas gulēja plauktā blakus vientuļai padomju enciklopēdijai. Sagadīšanās. Nezinu, vai liktenis iecerējis uz nocenoto galda guldīt "Vīrieša sirdi", droši vien ne. Tomēr tik skumja nākotne kā manu "Zīmogs sarkanā vaskā" eksemplāru to noteikti negaida kaut tāpēc vien, ka grāmata nav ieplēvota.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0