Es gribētu, lai šī būtu tāda pasaule, kur Kaspara Gobas un Gundegas Repšes grāmatu "Rīgas salas" mūsu politiķi un uzņēmēji dāvinātu saviem ārvalstu sarunu partneriem. Ar to godīgo sejas izteiksmi un vaļsirdīgo intonāciju, kas ir protagonistam Latvijas ES prezidentūras klipā, un parakstu "honestly". Kaspara Gobas fotogrāfijas rāda Rīgu un Latviju no zemes un ūdens līmeņa skatpunkta, nevis no putna lidojuma, kā ierasts suvenīru grāmatās. Sadzīves ainas un paradoksālas industriālās ainavas ar smīnu, bet bez agresīvas ironijas atklāj mūsdienu vēsturi un iepazīstina ar tautu, kas šobrīd dzīvo mūsu galvaspilsētas teritorijā. Fotogrāfijas kā arheologu atsegts vēstures slānis, kura vidējais vecums ir pēdējie 30 gadi – pēc Zaķusalas televīzijas kompleksa uzcelšanas, vietām tikai pēc Atmodas un krievu armijas teritoriālo liegumu atbrīvošanas –, satur cilvēku saimnieciskās darbības un militārās vēstures liecības, ko lielā ātrumā aprij un sevī uzsūc leknās dabas zaļums.
Kopš Ivara Selecka ("Šķērsiela", 1988) vai Aivara Freimaņa ("Ābols upē", 1974) Rīgas salu un nomaļu traktējumiem dokumentālajās filmās Rīgas vidē ir nākušas klāt dažādas pārmaiņas, vairāk tiltu un infrastruktūru, vairāk vēstures un vairāk salu, kurām var piekļūt – burtiski un pārnestā nozīmē. Ir daudz nostāstu par to, kā PSRS laikā grāmatu autori, tāpat arī dokumentālā kino veidotāji bijuši spiesti apiet "Glavļitu" jeb Galveno literatūras pārvaldes cenzūru, saglabājot konfliktu starp grāmatas ievadu un saturu vai starp attēlā redzamo un aizkadra balss komentāru. Tāpēc, manuprāt, viens no interesantākajiem Kaspara Gobas kā nākamā salu hronikas rakstītāja fotogrāfiju aspektiem ir tas, kā mēs par savām salām runājam šobrīd – vārda brīvības laikā. Kādi pašlaik ir mūsu uzskati par dzīvi un labklājību?
Grāmata "Rīgas salas" ir klasisks stāsts attēlos ar rakstnieces Gundegas Repšes ievadu, kas nostalģiski atsauc atmiņā diktora Borisa Podnieka aizkadra balsi: kaut kas no Rīgas leģendām, kaut kas no padomju jaunatnes možā gara – ar orientēšanās sporta somu un termosu plecos. Bet tas nav viss, man šķiet, "Rīgas salas" pienes klāt vēl arī jaunu, spēcīgu... humānistisku aicinājumu uz sadzīvošanu.
Jebkāda runāšana par Rīgas salām var sākotnēji šķist smieklīga – kādas gan mums salas un cik vispār pati pilsēta liela? Bet grāmatā paveras it kā cits mērogs – salu izolācijas fenomens apvienojumā ar uz savrupumu tendētu mentalitāti, nabadzību un nesakārtotu saimnieciskās darbības procesu patiešām ļauj identificēt, ja ne gluži salinieku sugu, tad nepārprotamu tendenci meklēt patvērumu no pilsētas haotiskās un mainīgās realitātes tās neapbūvētajos zaļumos. Salu iedzīvotāji ir ļoti daudzveidīgi – uzņēmēji, jaunbagātnieki, golfa spēlētāji, mikrorajonu gopņiki, mazdārziņu īpašnieki, ekokopiena, mākslinieki, arhitekti, sportisti, pavāri, clubberi, remontstrādnieki, baznīcļaudis, bezpajumtnieki, ostas darbinieki un ilglaicīgie pamatiedzīvotāji, kas ar "zobiem un nagiem turas", lai netiktu no salas pārvietoti. Gobas fotogrāfijās viņi visi šķiet līdzīgi autentiski kā kādi Gruzijas kalnieši vai Polinēzijas zvejnieki – apcerīgi un noslēgti ļaudis. Gan krievi, gan latvieši – ja kādam rastos jautājums par sabiedrības integrāciju.
Salas grāmatā ir gan īstas, gan metaforiskas (sala vispār ir ļoti ietilpīga metafora, kā to ievadā pierāda arī Gundega Repše). Interesants aspekts, uz kuru tiek vērsta uzmanība ievadā, – salas nav "mūžsenas". Tās rodas to pašu cilvēku saimniecisko procesu rezultātā, kas tās vēlāk noposta un iegremdē. Zaķusalai, piemēram, ir tikai 300 gadu. Rīgas salas nav "dabas dotas", un mēs nevaram runāt par salinieku gēniem vai senām salinieku dzimtām. Salu karte, līdzīgi kā pasaules politiskā karte, pastāvīgi transformējas, bet mēs stūrgalvīgi turamies pie sava zemes gabala. No otras puses – salas vienmēr ir turpat, tās tikai atsedzas un pazūd atkarībā no ūdens līmeņa un apstākļiem.
Man patīk grāmatas vāka attēls, kas šķiet uzņemts no tikko krastā piestājušas laivas. Tas nosaka lēnprātīgo rakursu, kādā fotogrāfs mums gatavojas atklāt salas, uzsverot, ka svarīga ir ne tikai pati vieta, bet arī tas, kā piekļūstam un kā uz to paskatāmies. Kaspars Goba salām tuvojas no ūdens un no krasta – reti no kāda augstāka un augstprātīgāka skatpunkta. Lēni un klusi cilājāt airus, lai nevienu neiztraucētu un neaizbiedētu, viņš ierauga salu tādu, kāda tā viņam parādās. Goba ir vispārzināmi labs dabas fotogrāfs un dokumentālo filmu veidotājs, viņa uzņemtie attēli ir raksturīgi objektīvi un viegli poētiski, ar to trausluma sajūtu, kas ir mežā nofotografētas stirnas skatienā. Arī cilvēki un viņu apdzīvotās vietas parādās kā tāds pilsētas salu biotops: lūk, tie ir cilvēki, te viņi strādā, te viņi tekalē ap savu māju, daži "pieradināti" skatās kamerā. Zem attēla akurāts situācijas apraksts: "Automehāniķis Valdis Valters un viņa znots Jānis Leimanis remontē vecvecāku mājas", "Inese Lietaviete. Ķīpsalas māsu kalpoņu klostera māsa", "Ivanam un Svetai Ivanoviem ir mazdārziņš Krēmeros, blakus Hapaka grāvim" utt.
Lielākajā daļā fotoattēlu jūtams pavasaris, agra Ziemeļu dabas vasara, maiga, bet ne pārāk silta saules gaisma, kas vieno visu attēlu sēriju, pēc toņa ļaujot nojaust platuma grādus un cilvēku mentalitāti – mazliet somiska miegainība, bet ar Austrumeiropas specifiku. Sociālais reālisms, mazliet nostalģijas, asprātīgas, viegli ironiskas detaļas: garš balts limuzīns industriālā ainavā starp treileriem Daudersalā, krūmos ieaudzis auto Kundziņsalā, senioru pāris ar "Rimi" un "Maximas" maisiņiem rokās, uzraksts uz lēni slīdoša prāmja gludā ūdenī –"Peace boat" (Miera laiva). Taču fotostāstā ienāk arī drāma un traģēdija: degoša mazdārziņa būdiņa, Lucavsalas degradācija ar piesārņojumu, izsolē izliktās teritorijas. Tās it kā ir salīdzinoši maza mēroga nelaimes, bet tās iegūst savu nozīmi no konteksta – kad nākamajās lappusēs pie līdzīgas būdiņas kā tā, kura nodega, rakstīts, ka "Juris te dzīvojot cauru gadu un citas mītnes viņam neesot".
Fotogrāfs ir salinieku pusē, viņš it kā aizstāv Rīgas salas, cenšoties tās iemūžināt pirms nākamā "ekonomiskā veiksmes stāsta", kas pārvērtīs šo vietu vaibstus. Kāpēc tieši salas? Klaiņošana pa šīm salām esot Gobas kaislība; tāda esot arī Gundegai Repšei. Man arī tāda ir, un, vaļsirdīgi runājot, es nepazīstu nevienu ģimeni un indivīdu, kuru nevilinātu Vecdaugava, Mangaļsalas mols vai kurš, šķērsojot Salu tiltu, kāri neraudzītos Zaķusalas biežņā.
Rakstniece Gundega Repše grāmatas ievadu gatavojusi, rūpīgi strādājot ar vēstures arhīviem un no dažādiem latviešu autoriem atlasot interesantus literatūras citātus par salām. Viņa veido tādus kā tiltus starp Čaka, Vācieša, Belševicas, Zigmunda Skujiņa, Andra Zeibota u.c. Rīgām, kā arī piedāvā savu subjektīvo apceri par salas simbolismu: "Tad, kad domāju par kādu cilvēku konkrēti un koncentrēti, man viņš parādās kā sala, kā suverēns kontinents. (..) Personisko brīvību miljardi – salu arhipelāgi – metafora civilizācijas izjūtai."
Es nekādā gadījumā neuzskatu, ka attēla un teksta hibrīds – vai tā būtu aizkadra balss dokumentālajā kinofilmā, komikss vai fotogrāfija ar izsmeļošu parakstu – ir par daudz ilustratīvs, paskaidrojošs un par maz māksliniecisks. Es cienu mākslas veidu savienošanu un jaunu izteiksmes formu atrašanu, bet tajā ir jābūt abu mākslinieku tandēmam un smalkai saskarei, kas "Rīgas salās" man tomēr pietrūka. Nav runa par kvalitātes atšķirībām. Lasīt Gundegas Repšes krāšņo tekstu ir bauda, bet tā ir citāda bauda nekā došanās līdzi Gobam ekspedīcijā.
Mēģinot savā uztverē savienot Repšes un Gobas vīzijas, atcerējos par kādu citu kultūras fenomenu, kas mani savulaik ir ļoti samulsinājis. To mēdz saukt par "cinemix" un "cineconcert" – mēmā kino seanss populāras dzīvās mūzikas pavadībā. Šādi mākslas projekti, šķiet, parādījās ap 2003. gadu Luvrā, Parīzē, un ir dāvājuši pasaulei tādus priekšnesumus kā, piemēram, "Pet Shop Boys" apskaņotu Sergeja Eizenšteina "Bruņukuģi Potjomkinu". Pati reiz biju pasākumā, kur par pasaules labāko dīdžeju dēvētais Lorāns Garnjē (Laurent Garnier), ar sava odekolona aromātu piepildot kamerzāli, spēlēja diskotēkas pavadījumu Žana Epšteina 1929. gada filmai par kādas mazas Bretaņas salas piekrastes zvejnieku dzīvi. Es turp devos ar lielām cerībām ieraudzīt šedevru, taču pavadīju vakaru pretrunīgu izjūtu cīniņā. Garnjē muzikālajā izpildījumā nebija nekā ne no franču impresionisma, ne vācu ekspresionisma, bet Epšteina kino absolūti trūka sasaistes ar klubu mūzikas jutekliskumu un ekstātisko pacilājumu. Skaņa un bilde slīdēja paralēli, un man kā skatītājam visu laiku bija emocionāli jāpārslēdzas starp abām.
Protams, tā ir tikai atkāpe – būtu ekstrēmi pielīdzināt rakstnieci Gundegu Repši populārajam dīdžejam, bet Gobu – Epšteinam. Tomēr Repšes priekšvārdam ir zināma līdzība ar harizmātiska dīdžeja setu: teksts lielā mērā ir kompilācija no izteiksmīgiem dažādu autoru darbu fragmentiem un arhīvu materiāliem, kas sapludināti ar personiskām interlūdijām. Literatūras fragmenti ir atlasīti ar gaumi un kaislību uz krāšņu valodu un eksotisku zvejnieku slengu. Tie mijas ar leģendām un faktiem, kas arī, šķiet, vairāk izvēlēti sava neparastuma, nevis nozīmīguma dēļ. Publicētās pilsētas kartes ar senajiem salu nosaukumiem, kas varētu daudzus lasītājus patiešām interesēt, ir pārāk sīkas un nesalasāmas, kas liek domāt, ka to mērķis ir vairāk dekoratīvs.
Man personīgi šķiet, ka Kaspara Gobas fotogrāfijas jau ir pietiekami stāstošas, komentāri zem tām ir interesanti, bet ievads ir kā cits, atšķirīgs stāsts. Savukārt, ja šī grāmata ir domāta kā refleksīva pasēdēšana pie kamīna pēc ekspedīcijas kopā ar dažādiem ļaudīm un stāstu stāstīšanu, tad vajadzētu vēl kādu trešo redzējumu. Citādi nepamet sajūta, ka Repše ar mums ekspedīcijā nav gājusi, bet tikmēr tikai tēju vārījusi un grāmatu lasījusi. Labu tēju un labu grāmatu, bet tomēr... viņa nezina to, ko Gobas laivā esam uzzinājuši mēs.
Bet var būt arī tā, ka abu autoru nesavietošanās ir konceptuāla, – viņi arī savstarpēji turpina salas – kontinenta vai dabas – industrijas konfliktu. Ne velti Repše jau pirmajās rindkopās atzīstas, ka pati nedzīvo uz salas. Pasaulē netrūkst šādu daļēji izdomātu salinieku un sauszemnieku disputu, piemēram, filozofijā vai kulinārijā u.c. Varbūt Goba un Repše pagrūti, bet tomēr savienojas līdzīgi kā nams Buru ielā 19 (66. lpp.) – senākā Bieķeņsalas koka ēka un no tādiem kā dzelzsbetona zefīriem un cementa krēma klāt uzceltā piebūve, kas neveikli un robusti, bet tomēr piekļaujas arhetipiskajai koka mājiņas formai, kļūstot par jaunu realitāti.
5