Blogs
12.11.2017

Vindzoras krēsls pret arku triumfu

Komentē
1

"Ak, kungs. Kas gan te dzīvo, vai Zevs?" 1993. gadā uzņemtajā Maika Lī filmā "Kailais" vaicāja aktiera Deivida Tjūlisa varonis. Viņš bija pabāzis galvu istabā, kurā, ja vien mana atmiņa neviļ, pie intensīvi zilā krāsā nokrāsotām sienām karājās zelta krāsas saules un vēl kaut kādi reljefi objekti. "Vai tas viss pieder tev? Visi šie pseidodoriskie punduri modernās apakšbiksēs? Un paskaties uz šito… viņš ir homērseksuāls, vai ne?"

Šo, visticamāk, vēl kinoforuma "Arsenāls" laikos noskatīto filmu un konkrēto epizodi mēdzu atcerēties visai bieži. Tā pat laikam ir vienīgā "Kailā" epizode, par kuru varu droši sacīt, ka to atceros. Parasti šī atcerēšanās notiek, man pašam nonākot kādā interjerā, ieraugot tajā izmantotās krāsas, apdares materiālus un artefaktus un pirmajā mulsumā nospriežot, ka tās nu gan būtu ideālas dekorācijas kādai filmai vai izrādei par seno dievu ikdienu – vienalga, vai tas būtu stāsts par Pīkolu vai par Zevu.

Taču, lai nonāktu pie līdzīgām pārdomām, nekādos interjeros nemaz arī pašam fiziski nav jānonāk – pietiek ielūkoties sludinājumu portāla ss.lv nekustamo īpašumu īres vai pārdošanas piedāvājumu fotogalerijās, un, domāju, būs noprotams, par ko ir runa. Lai gan varbūt noprotams arī nekas nebūs, jo nevar taču būt tā, ka visu atkal un atkal nekustamo īpašumu tirgū pieejamo vizuālo ārprātu (vai varbūt dionīsiskās dzīres?) ir radījuši kaut kādi tikai mūsu pusē uz viesizrādēm iebraukuši estētiskie troļļi vai citplanētieši, kas tūdaļ pat pēc restaurācijas un izdaiļošanas darbu pabeigšanas sakravājuši savus darbarīkus, novilkuši krāsām un putekļiem notrieptos dungriņus, atkal sakāpuši atpakaļ savos transporta līdzekļos un žigli izčibējuši. Kāds paziņa savu reakciju sākumā minētajai filmas epizodei līdzīgās situācijās reiz nodēvēja par "acu vēzi", kas savā pārspīlējumā krietni pārkāpj jebkurā nejēdzīgi bezgaumīgā interjerā pārkāptās gaumes robežas, un tomēr nav nav grūti uzminēt, ko viņš ar to vēlējies pasacīt.

Es zinu, jebkurai sarunai par gaumi (skat., piemēram, Mārtiņa Ķibilda veidotos TV raidījumus "Adreses", kas nu jau LTV 1. programmā turpinās otro sezonu) pie mums agri vai vēlu jānonāk līdz argumentiem par naudu, proti – nekas lēti, labi un glīti nav iespējams, tāpēc labāk jau, ka vispār kaut kas notiek un ir, bet neglītums ir vienkārši jāpiecieš: kā nodokļi, zobu šķilšanās vai pavasara slapjdraņķis. Taču, rūpīgāk ielūkojoties nekustamo īpašumu īres un pārdošanas sludinājumiem pievienotajos foto, redzams, ka tā ir tikai maza daļa patiesības vai varbūt šajā pieņēmumā vispār no patiesības nav ne smakas. Nezinu, kā jums, bet man vēl nav gadījies sastapt cilvēku, kurš godīgi, ar lepnumu un no visas sirds būtu gatavs pasludināt, ka vēlas dzīvot riebīgos apstākļos un viņai vai viņam ārkārtīgi patīk sev apkārt veidotais vai kā citādi gadījies neglītums un bardaks. Robežas starp skaisto un neglīto var būt slidenas un subjektīvas, taču uzdrošinos domāt, ka lielumlielo ļaužu vairākumu viņu vislabākajos nodomos vada tieši vēlme savu apkārtni izskaistināt, padarīt estētiski pievilcīgu vai vismaz neitrālu gan savās, gan ciemiņu acīs. Taču tad it kā no nekurienes parādās netīra un uz galda stūra pamesta lupata, kaktā iestumts spainis vai kaste ar salauzītām grabažām (šo sarakstu katrs savā iztēlē vai pēc sludinājumu fotogalerijās noskatītā var papildināt pats).

Pirms ceļojuma rezervējot internetā viesnīcu vai, piemēram "Airbnb" apritē nonākušu mēbelētu istabu, allaž pastāv risks uzķerties uz viesnīcnieku vai dzīvokļu īpašnieku mānīšanās ar bildēm – pat niecīgu ūķi var nofotografēt tā, lai tas izskatītos pēc plašas un saulainas viesistabas, bet kožu saēsts pleķains dīvāns pārdošanas nolūkos var pārtapt par elegantu dizaina mēbeli. Protams, var jau iebilst, ka nekustamā īpašuma pārdevēji vai izīrētāji Latvijā sirgst ar kaut kādu īpaši sakāpinātu godīgumu, un tieši tāpēc savus par itin brangām summām novērtētos namus, dzīvokļus un istabas nevis cenšas parādīt labākajā no iespējamām gaismām, bet, gluži pretēji, dara visu, kas vien viņu spēkos, lai pat jēdzīgais izskatītos atbaidoši. Tam der no telpām neizvākti krāmi, pa roku galam nosviestas lietas vai gluži vienkārši fotografēšanas prasmes, kas ievērojami atpaliek pat no jebkura pamatskolā ejoša skolēna instagrama bildēm.

Šie attēli rosina aizdomas par divu pretēju domāšanas virzienu sadursmi vienā un tajā pašā galvā. No vienas puses, tur varbūt urd alkas pēc skaistā, taču šīm alkām pretī skalojas akūta nespēja, neprasme vai nevēlēšanās pamanīt neglīto un atbaidošo pat tiešā savā tuvumā. Abu šo straumju krustpunktā ne vien mētājas fotografēšanas brīdī interjerā aizmirsti apsviluši gludināmie dēļi, sliktā apgaismojumā nīkstoši salauztu mēbeļu skeleti, tīrīšanas līdzekļi vai lupatas, bet arī dzimst visie tie brīnumi, ko reiz taču jau atkal ar vislabākajiem nodomiem savos mājokļos ir ieviesuši pavisam reāli cilvēki ar priekiem, bēdām, ienākumiem, zaudējumiem un visu ko citu un aiz kā nākamajiem īpašniekiem būtu jāmēģina saskatīt pašiem savu, nevis iedomātu dievu dzīvi.

Tajā laikā, kad pirmoreiz pavīdēja ziņas par "Ikea" veikala celtniecības plāniem Rīgas pievārtē, šur tur pamanīju ieskanāmies cerību, ka lētā zviedru masveida produkcija beidzot mazinās mūsu tvīksmi ik dzīvoklī iebūvēt rīģipša arkas, uzsliet pa doriskai kolonnai, priežkoka mēbeles un virsmas nolakot urīna krāsā, bet visa centrā uzsliet neregulāras formas bāra leti, kas atgādina čupu no pirmo "Zvaigžņu karu" dekorāciju darbnīcas atgriezumiem.

Es gan šajā ziņā nebūtu tik optimistisks, un šādas piesardzības iemesls nekādā ziņā nav varbūtēja nepatika pret lielā apjomā izgatavotiem vienādiem priekšmetiem, bet gan vēl kāds ar kino saistīts vērojums. Pirms kāda laika pamanīju, ka amerikāņu filmās un TV esmu sācis meklēt krēslus, neba šādus tādus, bet vienas noteiktas modes sēžamos. Runa ir par tā dēvētajiem "Vindzoras krēsliem", ko ieceļotāji Amerikā no Eiropas esot ieveduši kaut kad 18. gadsimtā un kas kopš tā laika dažādās formās un modifikācijās ASV ir kļuvuši tikpat pazīstami, kā mūsu pusē varbūt reiz bija Toneta krēsli. Ieskatieties rūpīgāk, Vindzoras krēsli ap virtuves galdu ir gan seriāla "Stranger Things" mazpilsētas iedzīvotāju pieticīgajās virtuvēs, gan interjeros, kur savas attiecību drāmas risina pat pie kaut kādas labklājības tikuši amerikāņu pāri. Citi interjera elementi var atšķirties, bet koka krēsli ar spieķotam ratam līdzīgo atzveltni it kā pašsaprotami pārceļo no filmas filmā, bet dzīvē – arī no paaudzes paaudzē. Tādi krēsli ir arī manu draugu lauku mājās, mantoti no vecākiem un atkuģojuši uz Latviju pāri okeānam no ASV. Lietu pārmantojamība no paaudzes paaudzē, manuprāt, varētu būt labs sākums arī sarunai par gaumi, jo padomājiet paši – cik daudz no jūsu istabā, virtuvē vai priekšnamā esošajām mēbelēm un citiem priekšmetiem jūs esat mantojuši no saviem vecākiem, vecvecākiem vai vēl senākiem senčiem. Un ko no tā visa jūs vēlētos – kaut vai tikai gara acīm – redzēt arī savu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu mājās, nevis viņu būvgružu kaudzēs vai atkritumu konteineros.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1