***
no mākoņiem smalki maltiem
tinkšķ tinas lītavu diegi
rīts tamborē mežģīnes vieglas
kad uzklāj tu galdautu baltu
vējš pēkšņi tev blūzīti burza
rau kafija izlīst uz galda
bet suns saplēš gurķu burku
pa pagalmu aizklibo vārna
sev vilkdama līdzi spārnu
***
no mākoņiem smalki maltiem
visaugstākā labuma prieka
vistīrāko asaru riekšas
mans mīļais cep maizi baltu
džinkst fajansa krūzītes bālas
viz garaiņi sirmi virs galda
no sveces krīt gaisma vālos
aiz rūts aizdip sudraba pieši
mēs klusējam sēžamies ciešāk
***
tinkšķ tinas lītavu diegi
auž līgava guldzošu tērpu
no meldriem ūdens un mētrām
skrien atspole vasarā viegli
bet saule slīd lejup nāk rudens
līdz sānis stieg saiva sniegā
lūst mētras un apledo dūres
trīs dienas pirms pavasara
tās mīļotais pārnāks no kara
***
rīts tamborē mežģīnes vieglas
kad lapsām apsarmo skropstas
un skudras uz stiebru stobriem
marts peļķes ieada sniegā
vējš klusē ievilcis elpu
bet gaisā iesprakstas spriegums
pirms izkūst leģions elku
pirms pali atkorķē upi
pirms debesis izlaiž putnus
***
kad uzklāj tu galdautu baltu
kam ornaments pasūtīts kodēm
ar sanošām smilšu lodēm
ar kafiju jaunībā maltu
kad cukurs bez cukurtrauka
kā kristāls rau nolikts uz galda
un plātsmaizes pēdējā rauga
viss notiek kā vienmēr ir bijis
nav lūzušas laika sijas
***
vējš pēkšņi tev blūzīti burza
un saktas skariņas notrīc
aiz rītdienas aizķeras roka
un apgāž saulrieta turzu
virs debesu upes grīvas
slīd līgani gājputni murdā
tu ienirsti dziļumā brīva
vien blūzīte vizuļo krēslā
kā nesakults putukrējums
***
rau kafija izlīst uz galda
kā skuķis nolaižu acis
tu bezkaislīgs avīzi lasi
jā sētniekiem paceltas algas
rīts nopūš sarkanās sveces
es iestumju atvilktnē malku
un jaunās kaprona zeķes
vien izžauto veļu lokot
tavs krekls man apliek roku
***
bet suns saplēš gurķu burku
slaids kaķis ielido ķirsī
skumjš dzērājs man pārdot viršus
un vīstošus suņuburkšķus
es iemācos noplēst tāsi
no ikdienu malkas iekuram
tur uzzīmēts gājputnu kāsis
un negaidot degošā krūmā
pārvēršas nopūta rūgtā
***
pa pagalmu aizklibo vārna
skrien kaķis ar zīlīti zobos
un izlido cauri logam
sienai un aizslēgtiem vārtiem
caur kokiem un šķūnīšu jumiem
gar ēnainu kaimiņu dārzu
ar asti kā jautājumu
tas mūžam neatrod mieru
ne apēsto vakardienu
***
sev vilkdama līdzi spārnu
es iespraucos autobusā
un apsēžos vietiņā klusā
pie skuķa ar kaķēnu kārnu
šīs vietas šķiet pazīstamas
man priekšā snauž pavecs pāris
kā mazas un laimīgas salas
tā gribētos saskatīt ceļu
man uzsmaida Kāds un es ceļos
0