***
un it kā pa naža asmeni un it kā pustumsā
un it kā tu ver ver ver bērniņ tās acis vaļā
bet vienmēr kaut kas aizēno samiglo saduļķo
katrreiz kā zem spiediena visas šīs zīmes jūs saskaitāt
un atņemat atņemat līdz no manis paliek tikai garoza
kur tavi pleci mugurkauls ribas
ir groteska arhitektūra
kur tavas lāpstiņas platās iegurņa klintis
sen pierakstīta simtgade
kur skrimšļu mūris ir raudu anatomija
un tu it kā slēdz slēdz to visu manī
ar pirkstiem pār atslēgas kaulu
droši nāc nāc nāc ar pēdām pār ūdens virsmu
es vēršu acis ciet
durvis lai paliek vaļā
***
tā pa logu ienāk rudens neaicināts
nākamajā rītā tu klepo pēdējās vasaras gļotas
izklepo siltos starus kas modina plakstiņus pēc bezgaisa naktīm
tveici kas guļ smaga uz krūtīm un sasvīst plaukstas
sasvīst cilvēki sasvīst afišu stabi laternas un visu vadu tīkli
kas tur šo pilsētu pie pulsa
pa logu ienāk rudens un neiet prom
atdziest dzīvoklis un pat durvju rokturis pamazām sasals ledū
cilvēkus ieputinās šai pilsētā līdz pat kaklam ar visiem pavasariem
vēl tikai pāris mēneši un plakstus klās sniega slānis
ar plaukstām kā lāpstām no rītiem tu šķūrēsi mani laukā
ir atnācis rudens pārnakšņot tev aizlūst balss
it kā tā būtu bijusi pēdējā vasara
ir rudens un blakus tev
man visvairāk salst
***
pārāk daudz sajūtu nevar izstāstīt
nevar atainot nevar ierāmēt tāpēc
tās sakrājas rindās un kaudzēs
kaut kur starp orgānu mūriem
dažreiz pie plaušām jūtams smagums
dažreiz pietūkst kājas un vēlāk
notirpstot dur kā ar tūkstoš nakšu adatām
visi mani agrie rīti izlaistās brokastis un atteiktās vakariņas
slāņojas un pilda šūnstarpas kā
nepārvarams tīklojums saaudies blīvs
līdz pienāk diena kad nav izvēles –
atiezt sevi vaļā ļaut apskatīt
iekšas kā medicīnas muzejā
formalīna skumjas kodīgas asas
nevaru izstāstīt
kaļķains slānis kaut kur pie diafragmas
***
viņas seja jau atmiņā sāk izbālēt un pārvēršas tikai par gaismas ovālu
tas kā viņa pielieca galvu kad aizdomājās pie kādas no klasiskās mūzikas sonātēm
tas kā viņa dzēra kafiju tikai no baltām krūzītēm neizmantoja paliktni
tāpēc atstāja pulējamus zīmogus visām tavām antikvariāta mēbelēm
kā viņa ikreiz pieceļas izslīd no gultas vienmēr uz pirkstgaliem
ieveido matus pretim spogulim ņemot piemēru no visām antīkajām dievietēm
tas kā viņas seja pārakmeņojas līdz sfinksu monolītam par katru nevietā nočukstētu teikumu
tas kā viņa sastingst pieskārienos kad lobi viņas miesu kā mizu pa plēksnēm
līdz viņas seja saules starā metafiziski salūst līdz apskāvienam un viņa
paliek bez sejas par tukšu laukumu gaismas ovālu brīvu vietu katrai tavai sajūtai
visi tavi suņi gaudo ikreiz kad viņa atvadās bet viņai tevis pietrūkst visvairāk tieši no rītiem
***
es nezinu no kurienes atceros visas sejas
un automašīnu numuru zīmes
nezinu kāpēc tik bieži jūtu kā svešu
notikumu rinda ap mani sažņaudzas
un arvien liekas ka beigās būs jāsaka –
labi labi es padodos
no kurienes visi šie slaidie baltie pirksti ko redzu
pustumsā zibam pāri klavieru taustekļiem
no kurienes neko neredzošu acu lodes pāršķeļas
kā andalūzijas suņa pirmo sekunžu murgos
no kurienes tā ņirbošā sajūta kas apņem ķermeni
tieši pirms miega kad mostos ar bērnības mieru
vienmēr vēl atceros tos neveiklos soļus
piena zupu vācu vilku panorāmu pusdeviņos
varu sataustīt katru savu rītu laukos
siltajā gultā kas atgādināja slimnīcu
tāpēc kāds reiz to pārkrāsoja dzeltenu
bet no kurienes tās uzvarētāju sejas
tie alabastra smaidi kas atkārtojas pusnaktī
manā galvā arvien kā pagalma spēle
labi labi es padodos
tuk tuk brīva
***
viņa pārziemo visu šo gadsimtu istabā
kur divi pulksteņi par lēnu skaita vakarus
pret sienu atstutēts krēsls aiz durvīm skapis
savažota lustra rada smagnējas ēnas
galds ar trim kājām mēģina noturēt līdzsvaru
gar logu aizlokās miera iela
bet nav lielāka nemiera vakaros
kad visas pilsētas gaismas
tik astrāli atmirdz stiklā –
lūk tirgus kazino lūk teātris šautuve
lūk pārdevēja no eirovīna
lūk bezpajumtnieks ar vienmēr apsalušo seju
lūk ziema viņas acīs kad pulkstenim jāpārgriež
rādītāji par gadsimtu uz priekšu
tas krēsls ir durvis kā skapis ir galds
lūk ziema viņas pirkstos nevar saliekt pat ēnu teātrim
visus šos vakarus dzīvnieka tēlam uz istabas sienas
***
zinu, ka otrreiz jūs tiesāsiet mani pēc visiem noteikumiem
sapņiem, ko sargā dziļi iegulēta vieta gultas matracī
par sodu pienāksies vairākas bezmiega naktis, klīstot vienai
pa visapšaubāmākajām ielām, pagrabiem, tuneļiem,
pagalmiem, sarkanajiem laukumiem
man nav ne jausmas, ko es jums atbildēšu un vai es atbildēšu vai sakrustošu rokas pāri krūtīm un teikšu – piezvaniet mammai, nosūtiet telegrammā kolu un dubultiekavas, viņa sapratīs, bet varbūt – ejiet ellē,
bet pirms tam paskatieties liecinieku fotogrāfijas, iekonservētos smaidus nākamajām paaudzēm
varbūt noderēs šai pazudušo dēlu miglā, šo noziegumu zelta rāmī jūs taču vienmēr varat pienaglot sevi
padarīt mirušu vēl krietni pirms laika, izsvītrot, pārkrustot līnijas visam, kas, šķiet, jums nepienākas tāpat vien
es zinu, ka pārlasīsiet visu paraugpiemēru kodeksu un
liksiet pirms sprieduma uz priekšu izstiept plaukstas –
tā varētu izlasīt visu manu dzīvi, bet jūs kā vienmēr zīlēsiet pa pirkstu starpām
un tad bez žēlastības lemsiet –
domas brīvība atņemta uz pāris gadiem, ieslodzījums nosacīts
jūs pat iedomāties nevarat – šo lomu es tikai īrēju,
man ar šo notikumu nav nekāda sakara,
tā arī ierakstiet spriedumā –
viņai bija bail, tāpēc pirms laika jau norāva sev devīto ādu
***
paņem to rudeni, nekaunies, nebaidies, paņem cieši pie rīkles un nosēdini sev tieši pretim, jo svarīgs ir ilgstošs acu kontakts
atrodi istabā šķēres un izgriez kvadrātu, rombu, sirdi, kaut vai mākonīti, līmē uz baltas un tukšas lapas, ne vairāk par A4, ne vairāk par pāris glāzēm saprāta rūtīs, līnijās un lipini ar pva, siekalām, piesien abpusēji emocionālo līmlenti un nekad nelaid vaļā
piejauc sviedrus, lasītājiem patiks, tālāk dzērves –
piegriez pēc skices, melnbaltas ar vaļā atvāztiem spārniem kā zobeniem, lai lidojot švīko debesis un cērt atmosfēru uz pusēm kā dievi
aizver acis, drebošiem pirkstiem sarauj ainavu gabalos, pasauc mīļoto, palūdz lai ierāmē oktobri, novembri atstāj pie kājām guļot, un tad
lūk, tev ir dzejolis, ko neviens nekad nepublicēs, pagaidi, pieraksti klāt
"tie rīti, kad skaņa vēl tikai mostas"
redaktors pasmīkņās, skaties, viņš nojauš, ka tu gribētu spēlēt šahu, bet vēl neproti
viņš paņem tavu rudeni, rūpīgi saloka un
ieliek kabatā pie tikko no zemes paceltiem kastaņiem
0