Komentē
0

„Manās acīs briest vārpas, un katrs sev pats
No tām izlasa graudu pēc grauda.”
(Rainers Marija Rilke „Maģija”)
 
1.
 
Bezgala ilgu skatieni mijas ar bezgala skumju skatieniem
Izplatījumā starp cilvēku ķermeņu siltumu, brūniem sviedriem,
Meliem par nākotni, skropstām, kurās ērces un mākoņi klejo,
Piena grašu un agoniju, vībotnēs, kuru galotnēs smejas dievi.
 
Mēs gulējām ilgi, medus gadi tuvojās darvas gadiem.
Pirmo skatienu tramvaji lauza sev ceļu burtu un vārdu cirsmās,
Sākumā pieskārieni izraisīja drudzi un vemšanu,
Pieradums akls zvilnēja iesnaudies savā krēslā.
 
Ienāciet, lūgtum, mūsu skatienu pirmie pasažieri!
Kāpiet iekšā, skumju un ilgu upes, savienojieties krastos,
Acu zīlīšu dzeņi un kniepadatas, varavīksnes un tuneļi,
Asaru tērces, kas nomazgā atmiņu palielināmās lupas.
 
Ātrgaitas impulsi plakstu pavēnī, spoguļu grozīšanās,
Kad amalgamā tie iemūk, atstāj nenomazgājamus traipus.
Mini šīs formas, ģeogrāf, kas tie par kumosiem, kontinen tiem,
Kurus apskalo, apslienā mūsu saldā pamāte nāve?
 
Un vēl tava skatiena vilnis, uz tava skausta sēžu,
Kopš izteiktās varbūtības, sarkanu šļakatu ziedos,
Diedzētos jūlija miesās. Mēs skatienu donori tagad –
Alkas un naidu, zvaigznes un tukšumu atspoguļojam,
 
Lai piekļūtu tuvāk Zemei. Nepieder mums, vien uz brīdi.
Mēs arī, mēs arī tad šķietami tuvāk jo tuvāk zemei!
Mūsu skatienu caurumi melnie iesūks šo tēlus,
Kopā ar dzīvi pārraidot tālāk asiņu tēliem.
 
Ienāc, parādies, nabas saite, ar kuru mans skatiens
Ir Piena ceļam piesiets kā cirka kumeļš.
Saspārdīts izplatījums – lūk, mūsu īstenās mājas,
Ar ložu caurumiem raudu un cerību mūros.
 
Viss, ko es varu tev dot, ir mana skatiena viela –
Silta zāle, receklis, bizbizmārītes dziesma –
Mājiņ’ deg! Steidzi nu steidzi pie saviem bērniem –
Es palikšu te, kur cirsma un avota ēna.
 
 
2.
 
23. jūlijs. Nakts. Tieši pa kreisi no manas guļamistabas loga
Sīks lietus ierāmē kartupeļu lauku un melnu asaku egles aiz tā.
Sīks meitenīgs lietus, kā ilgi sūkājot aveņu karameles,
Salds meiteņu lietus madaru degunus uz palodzes savieto.
 
Loga taisnstūrī sapņa un žiletes aicinājums. Kopā ar pilieniem
Tas aicina lūkoties tālāk par lauku un eglēm. Dzirdams,
Kā kartupeļi tīksmi briest, zemes padusēs sildās un lūdzas dievu,
Kurmju, smilšainas gultas veļas un nezāļu aizgādni.
 
Vidū dzīvēm skrien izdangāts lauku ceļš, nē, tās ir dzīves, kas skrien,
Grūstoties līkumos, lai tiktu garām otrai, pat dziļā miegā.
Vecajai tumsai ar jauno gaismu ir sekss turpat ceļamalas grāvī,
Un viņa tai blūzīti vaļā pogā, stenot kā ogļracis smagsvara stundā.
 
Te pēdējais paliks pēdējais. Laimīgs un sasaistīts tango soļos.
Odenam taisnība! Vecmeistari to visu prata attēlot prīmā!*
Lūdzu, izgaismo savas dzīļu šausmas un atsūti man SMS
Par to, ko tev gadījās ieraudzīt visskaistākajā no stundām.
 
Verlēns jau reiz jautāja, ko tas nozīmē, kad lietutiņš bimbā,
Šķiet, ka joprojām neviens nav atbildējis, un lai mums sokas
Pēc lietus un nakts, kad pasaules vaigs vēlreiz ar sāpēm mīnēts,
Iztulkot zīmes, atstātas matračos, zvīņās un smadzeņu krokās.
 
Mēs atceramies, kā piedzēries mežs nāca pretim un smēja,
Kā rītam izspiedās sviedri uz zelta pieres un klabēja ļaužu sirdis
Aiz lietus mazgātiem logiem, kā skatieni modās un suņi rēja,
Izdzirdot pirmos riepu švīkstus aiz augstajām drāšu sētām.
 
*Tēlojot ciešanas, viņi vienmēr trāpīja naglai uz galvas,/Vecmeistari: cik labi tie saprata/Ciešanu vietu dzīvē – kā viens cieš,/Kamēr cits ēd vai ver logu, vai tāpat vien staigā;
(Vistans Hjū Odens, Musée des Beaux Arts)
 
 
3.
 
Ļauj man ar skropstas adatu atmiņā ierakstīt vasaras vēju,
Ikšķiles bodi „Lejas”, kur cepumi, margarīns, olas un sāls,
Pudekļu virknes, roku drebēšanu, paņemot vienu no rīta,
Notriekto lapsēnu ceļmalā. Vientuļā, koku apskautā ārpusē
 
viņš ir tik tāls.
 
Nepagūt, nepagūt, nepagūt, – lūk, mūsu prāta dziesma
Melnā derviša ierakstu platē, ko riņķī triec vējš.
Caur mušmires aci ar diedziņu velc manu pēdējo skatienu
pretim pirmajam, Turp, kur lapsēns piena dziesmiņu dzer
 
un vēl pamosties cer.
 
Tik nosmulēti šie vārdi, kas stumjas ar muguru atpakaļ
aizlaikos, kur plūdi, rīb zemestrīces un augšāmcelšanās.
Dariet brīnumu, putekļi, kalnu acīs modiniet asaras asas,
Ārpuses vēji, triecieties vārdu nīkajās, tuklajās miesās
 
lai saprotam, ko vēl var pazaudēt.
 
Ieiesim kopā, lapsēn, savienotajos traukos,
vienā bļodā zeme un trūdi, otrā mannā putriņa debess,
vasaras vējš ceļmalās dzenā baltos dzīvības taukus,
manu rudo miegu rimto nomodu tavu
 
savienos likums, saārdīs lemesis.
 
 
4.
 
Latvijā novembris tumsu lej apziņas krūzēs,
Esmu sakrātu skatu un skatienu pūznis,
Tagad tie pamazām sasalst un kļūst
                                    vēl sīkāki asinīs manās –
Māņzirnekļa Opilio parietinus, mana jaukteņa suņa,
faraonu skudras Monomorium pharaonis,
 
                                    skatieni
 
Skatieni skatienos ieiet, dziļāk par sāli Nāves jūrā,
Vēl pamatīgāk, daudz dziļāk par ledu mirušo kaulos,
 
Asara ir dzīvs precizitātes iemiesojums,
Vispārākā precizitāte uz skaidro nekurieni,
 
Jūsu, dāmas un kungi, vēl pagaidām gaišo,
                                    pūkaino ceļgalu virzienā –
 
Starp saldūdeni un sālsūdeni mēs klīstam
Atmiņu driskas, ko novembra spoguļi pluinī,
 
Un aizbiedē projām –
Pie siltajām gaismām
Mūsu ķēpīgajās un sārtajās iekšpusēs –
 
Vēstures skatiens vēstures skatienu
Ārā no novembra būdas
 
                                    izstumj
 
 
I’m nobody! Who are you?
Are you nobody, too?
(Emīlija Dikinsone)
 
5.
 
Šie ir pēdējie rudens darbi, tu teici, tālāk būs ziema.
Tālāk būs ziema: vakarā lasīšu E.D. mīlas un nāves dzejoļus,
Ieņemtus nevainīgā un nevainojamā vīzē.
 
Šie negaidītie viesi, kas bija apsēduši viņas prātu, staigājot
Ziemas dārzā bez sniega, koku zariem kraukšķot viņai
Starp zobiem, zīlītēm sildoties viņas dūraiņu pelēčos.
 
Kas tie bija, no kurienes? Sniegpārslu ēnas, kuras vēl tikai būs,
Prātīga egregora bize, pūces ekskrementu ķīmiskais sastāvs?
 
Jā, manas rokas ir izsalkuši, saplosīt gatavi vilki,
Jā, savas aknas es labprāt izbarotu kaķiem.
 
Es esmu līdzīga zemei pirms sasalšanas,
Sasprēgājusi kā zārcinieka delnas.
 
Un atmiņas skatiens: beigušies rudens darbi, tālāk būs ziema.
 
Manā mazajā pilsētā divpadsmit cilvēku bēru procesija
Lēnām kalnup virzās zem zvanošiem padebešiem.
 
 
6.
 
Melnie caurumiņi, kur iebēgt,
melnie caurumiņi, sašaurinātās zīlītes.
 
Tieši precizitātes mums allaž pietrūka.
 
Arī, kad apkampāmies pamesta karjera grantī,
aizslēdzot acis.
 
Arī, kad derībā skūpstoties,
Apmainījāmies mutēm un olīšiem tajās.
 
Pienācis laiks savākt dīvaino, vēso ražu.
 
Iet vārdi, taisnām mugurām kā politiķi – iesācēji
pa Radītāja mesto laipu
 
uz mums, avīm ar izskūtiem skatieniem.
 
Garām, vienmēr garām mēs lūkojāmies
sev un saldajai grantij.
 
 
7.
 
Straujš vējš iegriežas naktī un burza peļķu ledu.
Klusiem soļiem ielavās nāve, vērojot gaismas logos.
 
Dzīve jaunā, sarkanā Reebok tērpā rikšo pa Latgales šoseju,
elkoņiem aktīvi masējot gaisu. Māsas un brāļi strīdas gultās.
 
Ko es te redzu? Gandrīz neko. Atlaidusies nakts
dūnu atzveltnē, es kūļāju kājas un dziedu
 
dziesmu par dziesmu.
 
Dziesmu par sitieniem. Treļļus par siekalām un dūmiem.
Ārijas par atsvešinātām acīm, kas uzlūko sakautus ļaudis.
 
Palūk, māksla. Palūk, šņirkst kremētu atlieku putekļi zobos
Un nogulsnējas uz manas mēles.
 
Pamostoties, vijoles plosa savas stīgas.
 
Maģija ubadzes tērpā tirgū uzlasa pelēkos zirņus.
 
Un, aizklīstot tālāk,
 
jūru.

 

Liāna Langa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0