Es nezinu, ko teikt, es nezinu, kā sākt.
Kur vārdus rast un rīmes tās,
Kas nenoslēps, kur lietā sāls?
Jo kas gan vārdi un to saturs,
Kad jāpaskaidro lietas sakars…
Pēc kārtas labāk sākšu es –
Man dziļi riebjas izstādes.
Un muzeji un tādas lietas,
Tur nekad nerodu es vietas.
Un arī naktīs strādāt nepatīk,
Daudz mīļāks darbam man ir rīts.
Es dienas putns, vienkāršs celtnieks,
Bet nevis Zolitūdes veltnis.
Bet tad man priekšnieks pajautā,
Vai gribot nakti pastrādāt.
Jo labākais es esot elektriķis,
Bez manis trūkstot katrs striķis.
Ir darbiņš vienā muzejā,
Kur noteikti pa naktīm jāstrādā.
Tā izstāde ar manuskriptiem,
Un jāseko ir noteikumiem striktiem.
Tai skaitā – nevarot pa dienām strādāt,
Jo vajagot par skatītājiem gādāt.
Ak, šausmas! Muzejā un naktī,
Kad stūri piepildīti blaktīm,
Kur vaska lelles tā kā dzīvas skatās
Un kaut kas spocīgs teju katrā kaktā…
Nu nē, paldies par pupām!
Tā vietā viņš man sola naudu čupām.
Ir jānomaina lampas, daži vadi,
Bet ventilators krakšķ jau gadu.
Man trepes turēt nākšot čalis,
Kurš vēl tik mācās ievilkt vadus.
Ar mācekli kad strādāšu es kopā,
Tad neliksies man darbs par mokām,
Jo noteikumi saka tā,
Ka nedrīkst rukāt vienatā.
Kad pienāk vakars, dodos ceļā
Zem mākoņiem kā nemazgātas veļas.
Bet muzejā jau gaida Krišs,
Kam rokā līmeņrādis īss.
"Ak Dies," tā saku es.
"Ir basketbols ko zaudējis!"
Es Krišam tik līdz padusei,
Bet viņš man resnumā līdz pusei.
Tad nopērku es kafiju
Un to ar rumu atšķaidu.
Tas dzēriens prasts, bet efektīvs,
Kaut arī garšā nedaudz sīvs.
Man puslitriņš vēl instrumentu somā,
Lai turētos es labā omā.
Pirms varam savu darbu sākt,
Mūs atnāk bāba uzrunāt.
Ar biezām brillēm, sirmu copi,
Un vārās tik uz pilnu klapi.
"Man patiess prieks jūs sumināt,
Pirms savam darbam iesiet klāt.
Šeit izstādītie materiāli
No tiesas dziļi unikāli.
Un, lai arī ir vakars vēls,
Jums jāapskata krūšutēls.
Tepat, kur vāze ir no māla,
Stāv Vilhelms Bušs uz pjedestāla.
Šis profils jums būs pazīstams,
Jo morālists viņš bijis labs,
Kurš rakstījis par blēņdariem,
Par resgalīgiem knēveļiem.
Par to, kā tiem, kas neklausa,
Reiz uzkrīt sods uz pakauša.
Paskatieties šeit pa labi,
Kur gleznā redzami ir abi
Tie varoņi, ko pazīstat no bērna kājas
Pat tad, ja dzejas zināšanas vājas.
Tie ir Makss ar Morici,
Abi lielie nedarbji."
Kā to var viegli saredzēt,
Šai dāmai patīk instruēt.
Ja grib šī zināšanas sēt,
Es labāk eju sevis pēc.
Bet nevar tā to demonstrēt,
Tāpēc šo sūtu bonierēt.
"Man ko?" šī ačkas mirkšķina,
Bet es pie sevis ķiķinu.
"Ir grīdas tīras jau, uz goda,
Un visa zāle izpušķota."
"Nu tad neko," es viņai saku.
"Pie darba jāķeras uz nakti.
Ja negribat jūs bonierēt,
Tad varbūt satiekamies rīt?"
Ar inteliģentiem ira tā:
Tie nesaprot no mājiena.
Ja māj ar mietu, tad vēl tā,
Bet niansēs tie nesaprot nekā.
Kad beidzot šī mūs pametusi,
Ar Krišu brīdi stāvam klusi.
Ir muzejos tāds īpašs bieds,
Ja tumsā palicis tu viens.
Mums apkārt grāmatas un bildes,
Un Vilhelms Bušs no dzejas ģildes.
Tam bronzas bārda izspūrusi,
Un hūte sašķiebta uz vienu pusi.
Ir pjedestāls šim krietni augsts,
Un bronzas patērēts ir daudz.
"Te liekas drusku spocīgi,"
Teic Krišs un pasmīn jocīgi.
Patiešām, apkārt atmosfēra
Nu gluži kā pēc melnā mēra.
Ir ēnu zīmējums jo ass,
Un atbalsojas solis krass.
Lai tiktu pāri mulsumam,
Ir labāk jāieņem kāds grams.
No blašķes žigli iebaudu,
Tad virsū šo to uzkožu.
Jo vēl ar kādu varu
Var radīt elektriķī sparu?
Mēs trepes augšā stutējam,
Un štrumus rindās saliekam,
Jo, kāpjot tur, kur augšā lampas,
Tur nedrīkst uzvesties kā slampa.
Ir visam čotka jānotiek,
Jo lejā maukties nav vis prieks.
Ja strāvā trāpīs pirksts vai roka,
Var darbiņš beigties tev ar mokām.
Un tā es augšā uzrāpjos,
Lai tur ar vadiem noņemtos.
Krišs lejā stāv un trepes tura,
Bet es jau drusku tā kā burās.
Man liekas, virzoties uz priekšu,
Ka pārtraukumu nesasniegšu.
Lai ātrāk pāriet kreņķis šis,
Ir jāpiebeidz man dzēriens viss.
Kad pienāk pārtraukums mums divos,
Man vairāk nav, ko ietriekt ribās.
Bet toties rums ir palīdzējis
Man noturēt tās darba spējas:
Es esmu spuldzes nomainījis
Un vadus nostiepis kā dzijas.
Mēs atpūšamies krietnu stundu,
Tad Krišs slēdz iekšā darba jundu.
Mēs dodamies uz lielo zāli,
Kur Vilhelms Bušs uz pjedestāla.
Ķiveri sev galvā licis,
Vēl aizvien kā pusaizmidzis,
Pret bistes pakāji es trepes slienu
Un augšup pa tām atkal lienu.
Pret pieminekli pakaļu kad griežu,
Tā skatiens mugurā man spiežas.
Ar grūtībām es lūku vaļā veru,
Un iekšā griestos pazaveros.
Oi, bļin un bļā, nu tur ir vāks!
Ir atdalījies būtisks vads.
To fiksēt var ar lodāmuru,
Bet kā lai instrumentu turu?
Tā skāde dziļi, nevis priekšā,
Pa lūku netieku es iekšā.
Kad Krišam visu apstāstu,
Viņš izkož lietas būtību.
"Tu svīsti tā kā moceklis,
Bet man ir tievi locekļi!
Ja vari trepes noturēt,
Tad ļauj man vadus salodēt."
Ak, pēkšņais prāta aptumsum!
Par ko tu uznācis bij' mums!
Kā tagad šķiet, zem manas kaskas
Bij palicis no prāta maz kas.
Bet tobrīd risku neaptvēru
Un savu piekrišanu devu.
Krišs uzkāpj augšā, lūkā nirst,
Bet man jau nemierīga sirds.
Es viņam alvu, kanifoli dodu,
Lai remontēt viņš var uz goda.
Viņš augšā pūš un kaut ko ņemas,
Un dzirdu dīvainas es skaņas.
Kā rādās, pirmo reizi Krišs
Pie lodāmura piekļuvis.
Virs manis piemineklis slejas,
Kas ēnu met uz manas sejas.
Es turu trepes abām rokām,
Un Vilhelms jauš par manām mokām.
Tam bronzas ģīmī viltīgs smīns,
Bet Krišs skan nedaudz izbrīnīts:
"Tik šaurs šeit viss, ka, nu patiesi,
Man paveicies ar kārno miesu!"
Bet tagad apstājies un padomā:
Kādēļ man rīmes laukā nāk?
Un kādu velnu dēļ ir vajadzīgs
Man rīmēs salikts stāstījiens?
Kālab es stāstu kaļu trohajā,
Vai jambā, jebšu daktilā?
(Man tumša bilde pašam ira,
Pēc kura pantmēra skan dzejas lira.)
Tad nodrebi un gaidi stāsta beigas,
Kas dramatiskas tā kā teikas.
Stāsts turpinās.
Visapkārt klusums. Ventilators atslēgts.
Starp pieminekļu skatiem jūtos baigi vaktēts.
Pa augšu Krišs tur grabinās,
Un kaut ko saož mana nāss.
Var just, ka apkārt klusi lavās
Tā smaka, kurai deguns skavās.
Es acis paceļu un konstatēju,
Ka karsta alva pil uz leju.
"Hei, Kriš!" man galvā sakāpj alvas tvani.
"Vai tiešām to tu nepamani,
Kā sudrabainām asrām alva rit,
TAD LEJUP TRAUC UN MAN PRET KASKU SIT?!"
Krišs lodāmuru alvā ielicis,
Un darba karstumā to aizmirsis!
Un kamēr šis te bū, te bē,
Man caurums kust sāk ķiverē.
Es rāvienā pa kreisi strauji tiecos,
Pret Buša pjedestālu triecos,
Ar kliedzienu no alvas sāņus lecu,
Man marmors atsitas pret plecu!
Visbeidzot, apgriezies ap savu asi,
Krīt Vilhelms Bušs uz leju krasi.
Un, kā nu gadījies, kā ne,
No visām vietām pasaulē,
Kā smej, ar kāju aizsaulē
Es, protams, stāvu tieši te!
Pret mani Buša biste krīt…
Es acis atveru tik nākamrīt.
Pa kasku trāpījusi alva,
Bet Vilhelms Bušs pa pašu galvu.
Nu slimnīcā par mani dakters gādā,
Bet stūros Makss un Morics rādās.
Jau pagājuši pāris gadi,
Un principā var teikt, ka man iet labi.
No slimnīcas jau sen kā ārā
Un strādāju pa pilnam lāgam.
Tik viena kaite mani lenc,
Kopš gadījās tas incidents.
Es runāju vien trohajā,
Vai darbā tas vai atejā.
Pie ārsta vienreiz vērsos es,
Ko darīt pie šīs ķibeles?
Vai runāju es pentametrā
Vai klasiskajā heksametrā,
Uz daktilu ne vienmēr izdodas man pāriet,
No anapesta rīmēm aiziet ciet,
Ne jambs, ne dijambs nepadodas,
Un pietrūkst vārsmās zināms grodums.
Bet dakters dīvaini tik skatās,
Tam acis palielinās platas.
Un viss, ko viņš man ieteica,
Ir tas, ka proza jālasa…
Rīga, 2014
1