Ar bērniem
12.09.2017

Vīkends bez multenēm (festivāla dienasgrāmata)

Komentē
0

Joks. Ja tev ir bērni, vīkends bez multenēm nav iedomājams. Vīkends bez multenēm ir sods. Cilvēks, kurš neļauj bērniem skatīties multenes, manī uzreiz rada aizdomas, taču var viņu arī saprast: liela daļa televīzijas un pelnošo kinoteātru repertuāra multeņu un bērnu filmu – lai arī jautras un izklaidējošas – labākajā gadījumā mēdz būt diezgan plakanas, sliktākajā bezgaumīgas un agresīvas, un tās patiešām neliekas attīstošs un bagātinošs laika pavadīšanas veids mazam bērnam. Tāpat arī grūti nosaukt par "ģimenes filmu" vai "kopā pavadītu laiku" seansu, kuru pieaugušais līdzgājējs ir pārcietis sakostiem zobiem. Savukārt noorientēties "Youtube" leiputrijā ir diezgan neiespējami, ja nezina, ko meklēt un kas būtu bērna vecumam atbilstošs skatāmais, un līdz ar to animācijas filmas kļūst par kaitīgajām, nevērtīgajām multenēm.

Tāpēc tādi vīkendi kā kinofestivāla "Riga IFF" piedāvātais "Kids weekend" ar pārdomātu, augstvērtīgu bērnu filmu programmu ir zelta vērti. Pirmkārt, tā ir iespēja ģimenes lokā noskatīties filmas, kā tas šai mākslai piedien: uz lielā ekrāna, ar katarsi, pārdomām un noskaņām, kas vēl ilgi neatlaiž, izejot atpakaļ pilsētas ielās. Otrkārt, tā ir iespēja uzzināt, ko eksperti šogad atzīst par labu un bērniem rādāmu. Divās festivāla dienās "Riga IFF" piedāvāja noskatīties divus svaigu animācijas filmu seansus un četras pilnmetrāžas filmas ģimenēm – daudzveidīgam vecuma un interešu lokam –, un tā nu mūsu ģimenei bija "vīkends bez multenēm" kinoteātrī ar kvalitatīvām spēlfilmām un animācijas filmām, kuras manis pēc visi varētu patērēt bez ierobežojuma.

"Kids weekend" programmas atklāšanā bija īsta svētku noskaņa – sagaidīt jaunu filmu no "Lupatiņu" komandas jeb studijas "Atom Art" vienmēr ir mazi svētki, bet filmas "Bize un Neguļa" (2017) pirmizrāde bija divdesmit piecas minūtes tīras audiovizuālas baudas ar izcilu tēlu dizainu, asprātīgi atveidotām pazīstamām pilsētas vietām, dabisku humoru un dialogiem, kraukšķīgu un niansētu skaņu, kas divdimensionālajiem personāžiem ļāva kļūt īstiem, un visam pāri valdošu, omulīgu, sirsnīgu ziemas brīvdienu sajūtu. Veiksmīgs, protams, ir arī pats filmas stāsts par mazā brālīša ienākšanu ģimenē – pazīstams un vienmēr aktuāls sauciens pēc uzmanības vecākajam bērnam, ar precīzām sadzīviskām detaļām, kas viegli kariķē, gan bērnus, gan vecākus, atrisina savstarpēji neizteiktos pārmetumus un caur pārbaudījumiem satuvina. Filmā nebija neviena elementa, kas būtu jāpiedod, jo tā ir pašmāju, un vismaz mūsu rindā visi bērni čukstēja: "Man labāk patika pirmā!" Arī nākamajai filmai – Nila Skapāna dzīvespriecīgajai plastilīna animācijai "Mana ome rullē!" (2017) – nebija ne vainas, tomēr, neskatoties uz vienradzi un daudzām citām jautrām un izklaidējošām detaļām, aiz centieniem padarīt filmu aizraujošu kļūst grūti izsekot, par ko tā ir. Tā kā plastilīna animācijās naratīvs ir cieši saistīts ar izejmateriāla raksturu un improvizāciju, varbūt nebija laba ideja abas filmas likt pārī, jo tās neizbēgami prasa atšķirīgu uztveri. Atsevišķi ņemta, arī šī filma uz lielā ekrāna bērniem neapšaubāmi ir liels piedzīvojums.

Karš, kurā baro ar kūkām

Tas, kas man liekas vienojošais festivālā piedāvātajām pilnmetrāžas filmām un kas tās, iespējams, padara arī par "bērnu" vai "ģimenes" filmām, ir tajās attēlotais brīnumainais ikdienas skaistums. Visās filmās darbība notiek vairāk vai mazāk mūsdienās, reālās vietās – Beļģijā, Lietuvā, Zviedrijā, Nīderlandē –, bērniem ir mugurā parastas drēbes, taču filmas izskatās pēc pasaku kino: krāsās, vidē, kadrējumos ienāk dāsna, bet gaumīga estētiska idealizācija. Visas filmas ir muzikāli un vizuāli krāšņas, ievelkošas, tām ir grūti pretoties, pat ja jaunais skatītājs baidās vai domā, ka nav gatavs nopietnam kino, un, lai viņu nepieviltu, arī sarežģītās un sāpīgās tēmas šajos darbos tiek iztirzātas lēnprātīgi, bet ne gausi, virspusēji vai manipulējoši.

"Diena, kad mans tēvs pārvērtās par krūmu" (2016) ir nīderlandiešu režisores Nikolas van Kilsdonkas veidota filma par karu no bērna skatpunkta – bez globālas analīzes, bet ar ļoti precīzu subjektīvo vērojumu. Filmas sākumā galvenās desmitgadīgās varones Todas pasaule ir idillisks holandiešu ciematiņš – harmoniska saldumu, pūdercukura un mūzikas kastīšu pilsētiņa, un tie ir viņai vienīgie pieejamie rīki un lielumi, ar kuriem viņa spēj pasauli aprakstīt arī situācijā, kad sākas karš. Taču, kā filma to pierāda, šīs bērnam pieejamās zināšanas nav mazāk svarīgas vai nederīgas individuālu lēmumu pieņemšanā un izturības pārbaudījumos.

Todai karojošās puses ir "Vieni" pret "Otriem", nevis "labie" pret "sliktajiem", un viņas uzdevums ir saglabāt neitralitāti un šķērsot robežu, lai nokļūtu drošībā. Vienlaikus tas ir arī ceļojums no agrāk pazīstamajām tēva mājām, kur viņa izaugusi, pie nekad neredzētās, citā valstī dzīvojošās mammas. No kara bērns galvenokārt uztver tikai suģestējošās detaļas – tēva kamuflāžas kostīmu, garo ceļojumu evakuācijas autobusā, svešo labdaru liekulību –, un redz to brīnumainā un groteskā veidā, jo tā darbojas viņa prāts. Savu vērtību, šajā gadījumā – mūzikas kastītes un saldumu, līdzi nešana bēgļu gaitās galvenajai varonei palīdz saglabāt savu "es" un normālās dzīves etalonu jaunajos apstākļos. Savā ziņā filmas "saldā", pasakai līdzīgā estētika ir simbolisks ietvars vienkāršam un precīzam vēstījumam par svarīgo – ka miera laikā karam nevar sagatavoties, taču mūsu pieredzes bagāža ietekmē mūsu izvēli.

Nevar nepamanīt, ka gandrīz visu festivāla filmu galvenie varoņi dzīvo ar tikai vienu no vecākiem, turklāt – kas ļauj saprast, ka ir 2017. gads, – divos stāstos no ģimenes ir aizgājusi māte, nevis tēvs. Līdzīgi kā Toda dzīvo ar savu tēvu maizes cepēju un nekad nav satikusi māti, arī filmas "Mākoņpuika" (2017) galvenais varonis Nilass aug pie tēva, kamēr mātei jau ir cita ģimene un bērni Zviedrijas Lapzemē, tālu kalnos ar polārā loka. Ja Todas gadījumā ģimenes drāma ir "jūtama gaisā", bet nekļūst par centrālo sižetu, tad "Mākoņpuikā" šis sabiezējušais neredzēšanās un aizvainojuma kamols ir galvenais filmas saturs – šķiet, ilgas pēc tālumā dzīvojošās mātes ir pamatā tam, ka viņš nešķiras no īpatnējas ierakstīšanas ierīces, kas uztver skaņu tālumā, un arī vecais, milzīgais alnis, kas reizēm sapņos un ikdienā aizšķērso Nilasa ceļu, iemieso viņa sajūtas pret māti – siltumu, skumjas, bet reizē arī bailes no šīs tikšanās. Vasaras brīvdienās aizsūtīts uz teiksmaino Lapzemi, zēns sastopas ne tikai ar savu iekšējo alni, bet arī bezgalīgo Ziemeļu savvaļas dabu un briežu pulkiem. Šajā vietā, kur nenošķirami satiekas gandrīz pārpasaulīgs dabas skaistums un viņa reālistiskie iztēles redzējumi, pa vienu vasaru viņš iemācās tikt pāri savām bailēm no mammas un aļņa un pielāgoties dalītajai dzīvei pie abiem vecākiem, kļūstot nobriedis un iegūstot brīnumainas spējas – ticību sev.

Mani kā pieaugušo skatītāju uztrauc apstākļi, kādēļ ģimene ir šķirta un kāpēc bērni šādi sadalīti, taču filmā tas netiek skaidrots, un varbūt pamatoti – tā tiek aplūkota no tā cilvēka perspektīvas, kuram nav bijusi iespēja neko mainīt situācijas cēloņos, viss, kas ir svarīgi, ir viņa paša individuālā spēja pielāgoties esošajai dzīvei.

Soļi nezināmajā

Programmā iekļauta arī jaunākā skolas vecuma bērniem rādāma zviedru šausmu filma "213. istaba" (2017), kas daudziem, iespējams, atsauca atmiņā vēl neseno vasaras nometņu dzīvi. Nometnes vienmēr kaut kā neizbēgami saistās ar noslēpumainību – varbūt ar kādu slēpjamu pārkāpumu, par kuru pirmo reiz bijis pašam jāuzņemas atbildība, vai negaidītu pirmo tuvības mirkli, vai vismaz kādu kutelīgu nostāstu par citu piedzīvoto. Filmā nometnēm raksturīgā noslēpuma aura ir koncentrēta klasiskā un pieklājīgi neomulīgā šausmu stāstā par reiz miruša nometnes dalībnieka spokošanos. Meklējot iemeslus dīvainajai mantu pazušanai meiteņu istabiņā, skatītājs ātri iekļaujas dalībnieku vidū un pavada kādu laiku nometnes realitātē, ticami parādīta bērnu attiecību veidošanās un nerakstītie kolektīva likumi. Patiesībā šī šausmu filma daudziem var palīdzēt pret vislielākajām šausmām – bailēm no nometnes, kur nākas pastāvēt pašam par sevi bez vecāku aizmugures.

Ja man būtu bijusi iespēja apmeklēt tikai vienu no "Kids weekend" filmām, tā noteikti būtu lietuviešu režisora Arūna Žebrjuna 1969. gadā uzņemtā "Skaistule" – klasiska melnbalta bērnu drāma par iekšējā skaistuma tēmu kā "Little Miss Sunshine". Tā ir saulaina, liriska filma par smalku meitenīti, caur kuras tēlu izdodas parādīt augoša bērna iekšējās pasaules trauslumu un introspektīvu sevis apzināšanās brīdi. Mazā sapņotāja Inga dzīvo gaišā iedomu pasaulē, un pagalma bērni savās rotaļās viņu vienmēr ieceļ par skaistuli, taču kādu dienu jaunais kaimiņš pasaka, ka patiesībā viņa ir neglīta. Turpmāk meitene mēģina saprast attiecības starp patiesību, kuras pieņemšanai jūtas pietiekami liela, un sapņiem, bez kuriem nespēj dzīvot pat pieaugušie. Filmā ir daudz brīnišķīgu atziņu, un katrs kadrs ir fotogrāfiski skaists un kontrastains – mazā Inga parādās kā saules stariņš drūmajos, nospiedošajos pagalmos: šķīsta, ēteriska dzīvības liesmiņa, kāda tā ir iespējama tikai dzīves sākumā. Šī ir izcila ģimenes filma, kurā kopīgi ieskatīties bērnu ikdienā pirms piecdesmit gadiem, viņu modē, sešdesmito gadu interjeros, spēlēs, un sakontaktēties ar šo bērnības liesmiņu sevī, kas – atšķirībā no fiziskās pasaules – nemainās.

Taču īpašu pateicību izjutu svētdienas animācijas seansā, kurā bija skatāma Edmunda Jansona un Sabīnes Andersones (no "Atom Art") vienpadsmit īsfilmu izlase visjaunākā vecuma skatītājiem. Paraugstunda tam, kas ir labas multenes: oriģināli stāsti, atjautīgas tehnikas, cilvēcisks, bērnišķīgs siltums un jauni meklējumi animācijā. Šo bērnu animācijas filmu veidotāji paši, nevis viņu varoņi ir spēruši soli nezināmajā, meklējot jaunus veidos, kā pastāstīt zīmētu stāstu viena mākslinieka vai nelielas komandas iespēju robežās, jo šis stāsts vai vizuālais dzejolis neatliekami prasās tikt izstāstīts. Tās ir filmas, kurās zīmējuma tehnika vai animācijas iespējas lielā mērā nosaka personāža likteni, kā piemēram, minimālistiska dizaina krokodilam ("Crocodile", 2015) rociņas ir par īsu, lai pacienātu sevi ar sālsstandziņu, tāpēc viņam jāiepazīstas ar krokodilu meiteni, lai viņi viens otru varētu barot ar standziņām.

Neatkarīgais animators un viņa darbietilpīgā nodarbošanās šķietami nav nodalāma no personiskās dzīves un vēstījuma – viņš meklē vizuālus risinājumus pat gultā, vakarā, stāstot bērnam vakara pasaku. Kā filmā "Purkšķu karaliene" ("Königin Po", 2015) par kopīgu fantazēšanu, kur vakara pasakas sižetu tēvs un meita velk katrs uz savu pusi, liekot klāt visneiedomājamākos notikumus un personāžus, tomēr abi vienojas, ka nepieciešams līdzsvars, lai šī iedomu pasaule turētos kopā. Tā rodas animācijas filma par līdzsvara šūpolēm, uz kurām ripinās liels, karalisks dupsis un kuru mēģina nosargāt divi bezgalīgā gaisa telpā karājošies pavalstnieki. Kā seansa sākumā teica Edmunds Jansons – "šo filmu autoriem ir jums, ko teikt, un jūs varat uz to atbildēt ar savu reakciju". Šīs nav filmas, lai noturētu mūs zālē, bet gan filmas, pēc kurām gribas aplaudēt un atbildēt: animatori, mēs arī jūs mīlam un visu saprotam!

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0