Recenzija
29.07.2013

Vietām sajauktās ēdenes

Komentē
25

pagājušā gerkena romānu konkursa prēmēto darbu saraxtā nonācis ar j. d. duanela romāns, kura nosaukums aizgūts no, manuprāt, labākā "slayer" albuma "south of heaven" jeb latviski – "uz dienvidiem no ēdenes". ēdene ir vieta, no kuras padzen. un, kad padzītajam jāizvēlas, kur turpināt existenci pēc svētlaimes zaudēšanas, viņš tiecas uz siltumu, uz dienvidiem, kur klimats kaut iztālēm atgādina zaudēto paradīzi. taču ēdene romānā bijusi tikai tās urbanizēta kopija, pēc kuras pamešanas varonis nonāk īstajā ēdenē, kurā krāsas un gaismas ir īstas. ne velti pieminēju tik nodrāzto vārdiņu "urbanizēts", jo romāns līdz pat finālam tiešām ir stāsts ne tikai par cilvēku, bet pilsētu kā baudu un slazdu labirintu. varoņa fiziskie atbalsta punkti pilsētnieciskajā pasaulē ir tai tipiski – alkohols, spēļu zāles, vieglās narkotikas, dzertuves un pārvietošanās svešās mašīnās, tāpat kā dzīvošana par svešu naudu. kamēr sižeta līniju veido galvenokārt kā čūskas zirnekļtīklā savijušies grēcīgu sieviešu ķermeņi, pa kuriem varonis izmisīgi rāpjas paradīzes meklējumos, līdz atrod to lauku klusajā pieticībā.

taču nebūtu patiesi teikt, ka romānā kaut vienuviet ieskanas nosodījums pilsētas ellei, kas meistarīgi kopē ēdenes mieru. tieši otrādi, romāna centrālais tēls tomass bauda grēka augļus ar dēmonisku spītu un smīnu, kāds varētu rotāt "mehāniskā apelsīna" vai "amerikāņu psiha" varoņu sejas. alkohola patēriņa ziņā pārspēdams bukovska personāžus, tomass maldās pilsētas džungļos kā tiešā, tā arī simboliskā nozīmē, saskatot tajā ēdeni līdz pat pēdējam brīdim, kad miesa un gars ir tik pārsātināti, ka bēg uz dienvidiem, lai nonāktu vietā, kurā domājis sevi esam visu līdz tam pavadīto laiku.

ironiskais smīns un dēmoniskais spīts tomasu nepamet arī bēgšanas laikā, tāpēc šis romāns pats ir kā atgriešanās literārā ēdenē pēc tam, kad uztveri līdz augšai pievēmuši citi jaunie literāti, publiski atkailinot savu vājumu, gaudulību, nevarību un pasaules lāpīšanas alkas. šis beidzot ir pavisam citāds jauna latvieša literāta romāns, tieši tāds, kādu sagaidām no 21. gadsimta pilsētā pieauguša raxtoša jaunieša. te ir nežēlība, miesaskāre, bet pāri visam tāds kā eņģelisx vieglums, kurā varonis, darot ļaunu, pats neriskē kļūt ļauns, jo nes sevī kādu pirmatnēju, gaismas pilnu spēku, kas nekad viņam neļautu kļūt par nelieti situācijās, kādās salūztu minētie pasaules lāpītāji. tomass nespēj atrast vienotu valodu ar savu ģimeni, svešās kāzās gandrīz paved svešu līgavu, tai pašā laikā kā mazs zēns uzticas tikko iepazītai striptīza dejotājai un tur viņai doto solījumu. te ir stāsts par pasaules uzskatu un veidiem, kā tam izdzīvot pasaulē, uz kuru tas skatās, līdz radikāli mainās pretēji pats saviem uzstādījumiem, kad sastopas ar citu pasauli, kurā valda miers, klusums un cilvēku savstarpēja uzticēšanās.

tik rūdītiem nihilistiem, kāds ir tomass, parasti ir tikai divas izejas – mirt jauniem, atstājot skaistu līķi, vai kļūt par svētajiem. romānā izspēlēts otrais scenārijs, taču neuzskatiet to par priekšā teikšanu, jo fakts, ka esat iepazīstināti ar grāmatas finālu, nemazina baudu lasīt pašu romānu, kā pa skrejceļu joņojot līdz tomasa neparedzamajām gaitām, līdz viņam atveras spārni.

par grāmatas autoru zināms visai maz vai pat nekas, vienīgi tas, ka šim puisim ir potenciāls kļūt par mūsdienu latviešu pirmo kulta autoru. žēl, ka grāmata pagaidām iznākusi tikai elektroniskā versijā, līdz ar to vēl nav kļuvusi par sarunu tēmu nr. 1 visa veida literārajos tusiņos. fiktīvi vai autobiogrāfiski, tam nav nozīmes, taču skaidrs, ka romānā apraxtītie notikumi nav sveši paša autora pasaules redzējumam, kurā gaumīguma robežās uzplaixnī arī erudīcijas pazīmes, bieži lietojot atsauces uz citu saraxtītu dzeju, mūziku, spriedelējot par atšķirīgu filozofu nostādnēm. šīs erudīcijas pazīmju romānā ir tieši tik daudz, lai negarlaikotu, tieši tik daudz, lai palīdzētu saprast, kāpēc romāna varonis nav vienkāršs dzīves baudītājs un dzērājs, bet apmaldījies eņģelis, kuram viss kārtībā gan ar iekšām, gan galvu. vieglums, ar kādu tomass soļo pa dzīvi, ir romāna atslēgas vārds. vieglums ir sajūta, kas pavada lasītāju no pirmās līdz pēdējai romāna lappusei. grūti pateikt kaut ko vairāk par romānu, kas atstājis tik labu pēcgaršu, ka negribas to bojāt ar vārdu surogātiem. bet ļoti viegli novēlēt romānam un tā autoram, lai to atpazīstamība padarītu latviešu jauno autoru literatūru par daudzām patiesības iedaļām bagātāku, izskaužot par jau tradīciju kļuvušo žēlīgo bāreņu toni. ēdeni literatūrā – te un tagad!

Tēmas

Edmunds Frīdvalds

Edmunda Frīdvalda saistība ar literatūru, tāpat kā cilvēce kopumā, radusies kā pārpratums. Vaicāts, ko viņš par to domā, Frīdvalds atbild, ka pasaulē ir daudz interesantākas lietas, par ko domāt, kamē

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
25

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!