Kadrs no Krsitiana Tafdrupa filmas "Šausmīga sieviete", 2017
 
Blogs
23.10.2018

Vieta blakus

Komentē
3

Pirmā dienasgrāmata no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF)

Mans lielākais iebildums pret Rīgas Starptautisko kinofestivālu ir tāds, ka tas notiek Rīgā un tāpēc nav iespējams izlikties par kino tūristu un atlikt dzīvi, darbus un citas muļķīgas nepieciešamības uz šīm divām nedēļām, lai pilnībā nodotos festivālam. Filmu iespaidīgais daudzums (vairāk nekā 180) nozīmē arī to, ka lielu daļu no tām demonstrē tikai vienreiz un pastāv risks palaist garām pašu labāko. Minēšu, ka tas ir apzināts lēmums – neiesaistīt komerciālos daudzzāļu kinoteātrus, lai saglabātu festivāla šarmu, bet tādējādi visu šajās divās nedēļās jāspēj sapakot "Splendid Palace" un mazajās (vai tālajās) kino vietās.

Par atklāšanas vakara filmu "Tēvs Nakts" vairāk rakstīs Aivars Madris. Kuram, kā man sākumā likās, es pirmizrādē apsēdos blakus, protams, laipni sasveicinoties. Un tad nolēmu, ka tas tomēr nav Aivars Madris, jo sajaucu vienus cilvēkus ar citiem tik apbrīnojamā regularitātē, ka esmu pašdiagnosticējusi sevi kā prosopagnotiķi maigā formā. Attiecīgi izjūtu patiesu trauksmi festivālu atklāšanas burziņos, kur izmisīgi mēģinu orientēties visā šajā sarežģītajā seju karuselī. Tāpēc droši vien labi, ka par filmu rakstīs Aivars Madris, jo es daļu filmas pavadīju nekomfortablajā apziņā, ka esmu draudzīgi uzrunājusi nepazīstamu cilvēku, un nespēju pilnībā koncentrēties uz to, kas norisinājās uz ekrāna.

Un tad kādā brīdī kā zibens no skaidrām debesīm uz ekrāna parādījās Artūra Skrastiņa dibens visnotaļ agresīvā seksa ainā, kuras nozīmi tā arī nenolasīju. Vai tā norādīja uz viņa iekšējām pretrunām un dilemmām, ko viņš vērsa pret savu neko sliktu nenodarījušo sievu? Vai arī varbūt šis skats jāuztver kā pierādījums tam, ka latviešu kino seksa ainas vēl aizvien neizbēgami ietver grūti izskaidrojamu brutalitāti.

Ārā ejot, dzirdēju, ka kāds komentē: "Nu tad beidzot viena latviešu filma, ko var raksturot trijos vārdos: Latvijas "Šindlera saraksts"." Noklausīties svešinieku komentārus pēc filmām savukārt man sagādā teju vai nepieklājīgu prieku.

Bet pirms filmas vēl bija uzruna, ko teica viena no festivāla direktorēm, un viņas vārdos, nojaušot to milzu darbu un neatlaidību, kas stāv aiz šī festivāla rīkošanas, bija kaut kas patiesi sirsnīgs. "Šogad mums puse filmu ir sieviešu režisoru veidotas," teica Sonora Broka, un mirkli es vēlējos priecīgi uzgavilēt, bet latviešu mentalitāte un nojauta, ka potenciāli nepazīstamais blakussēdētājs tāpat tur mani aizdomās par īpatnu uzvedību, mani apturēja. Kā arī fakts, ka, tiklīdz kāds papriecājas, ka kaut kur beidzot cienījamā skaitā ir pārstāvētas sievietes, uzreiz gaisā satumst lielais "dzimums neko nenozīmē" mākonis, kas sevī ietver saujiņu uzskatu par to, ka visas vēsturiskās netaisnības spēs sevi izlabot pašas no sevis un ka neapzināta ikdienišķa diskriminācija nepastāv.

Runājot par vēsturiskajām netaisnībām, par Spaika Lī filmu "Melnais KKKlanmens" savukārt rakstīs Marta Elīna Martinsone, kura man pilnīgi nešaubīgi sēdēja blakus šīs filmas seansa laikā. Tāpēc pierakstīšu tikai to, ka, ceļoties kājās pēc titriem, uzmetu skatienu zālei sev aiz muguras un atviegloti secināju, ka vismaz tik daudz Latvijas iedzīvotāju, cik satilpst "Splendid Palace" lielajā zālē, nav rasisti, ja reiz nolēmuši apmeklēt filmu par rasu diskrimināciju, kuras stāsts no pagātnes iestiepjas šodienā. Jā, es pieņemu (vai vismaz ceru), ka Latvijā var piepildīt vairāk nekā vienu kinozāli ar cilvēkiem, kas nav rasisti, bet tieši tajā pašā dienā biju dzirdējusi, kas atgadījies ar kādu manu paziņu. Viņam gaišā dienas laikā Rīgas centrā divi vīrieši uzspļāva un ieteica vākties prom no Latvijas. Ādas krāsas dēļ. Tādās reizēs arī viena bezrasistu kino zāle šķiet mierinoša.

Mierinājums gan bija īss, jo, ejot ārā un ierasti ieklausoties citu skatītāju pēcsajūtās, dzirdēju kādu vīrieti, kurš it kā jokojot, bet tomēr paziņoja: "Es laikam esmu rasists." Vārdu plūdiem sekoja arī vārdiņš, kas sākas ar "n" burtu, teikto laipni apliecinot. Un te gaisā savukārt savelkas lingvistisko muļķību mākonis, kas sevī ietver saujiņu uzskatu, ka vārdi jau neko nenozīmē, kādēļ gan lai mēs piemērotos visām šīm minoritāšu prasībām. Par šiem uzskatiem Spaiks Lī burvīgi ironizē savā filmā. Man patīk tas, kā viņš holivudiskā valodā pārtulko sāpīgus jautājumus, un aktualizēšanas vārdā var piedot vienkāršošanu.

"Nordic Highlights" jeb Ziemeļvalstu filmu programmas atklāšanas filma "Šausmīga sieviete" manī viesa zināmu piesardzību jau kopš apraksta izlasīšanas.

"Filma atsedz sievietes šausmīgo iedabu, kas iesveļ dusmas un bezspēcības sajūtu ikvienam, kurš kļuvis par tās upuri. (..) Režisors skaidro, ka plašu rezonansi izsaukušajā kinolentē atainots pieredzē balstīts vīrieša skatījums uz to, ko sieviete spēj nodarīt mūsdienu attiecībās: "Runa par ikdienas terorismu." ''

Man šķiet, ka tas ir populārs pārpratums – ja sievietes tēls veidots ārkārtīgi nepatīkams, tad tas liecina par mizogīnu kino. Kamēr mums nebūs pilnasinīgi, īpaši riebīgi un absolūti neciešami sieviešu tēli kino, mēs nevaram runāt par feministisku kino. Tādi kino raksturi kā sieviete – neveiksminiece un sieviete – neģēle ir vitāli nepieciešami, lai sievietes tēlu pilnībā cilvēciskotu un atņemtu viņai to netveramo "je ne sais quoi", ko vīriešiem-režisoriem labpatīk piešķirt saviem, ak vai, cik noslēpumainajiem, netveramajiem un no realitātes atrautajiem sieviešu tēliem.

Taču, ja bezgala nejaukas īpašības filmā tiek piedēvētas it visiem filmā rodamajiem sieviešu tēliem, tad tomēr to tādām jūtīgām feministēm kā es ir visas tiesības uztvert kā sieviešu nīšanu un ļoti nopietni saskaisties. Un apraksts šajā gadījumā it kā tomēr runā par sievieti kā konceptu, kā dzimumu, kā vienību, nevis par konkrēto varoni Mariju. Kristiana Tafdrupa "Šausmīga sieviete" gan vispirms man radīja tādu sajūtu, ka autors dara pāri vīriešiem – attēlojot it kā visnotaļ pieaugušus trīsdesmitgadniekus kā tādus tīņus, kas dzerstiņos viens otram zīmē ūsiņas, apsaukā cits citu sieviešu ģenitāliju apzīmējumos, bet dušās aprunā savu romantisko interešu dibenus. Kaut kas tāds piestāvētu studentiem, bet nepārliecina, ja varonis paralēli it kā pats vada savu biznesu un pie sienas piespraudis filmu plakātus – popkultūras citātus. Varbūt ne gluži "Līdz pēdējam elpas vilcienam", bet tomēr. Pašā sākumā parādās tāds mazliet neticams "visi vīrieši ir labestīgi cūkas" elements.

Un tad pāraugušais tīnis satiek Mariju, kura ir skaista un apburoša, tāpat kā viņas dibens, bet filmas nosaukums, protams, mūs atstāj gaidās, kad sevi atklās viņas iekšējais sātans.

Iekšējais sātans vairāk ir saistīts ar īpatnībām, kas piemīt manipulatīvām un narcistiskām personībām, neatkarīgi no dzimuma, un reizēm ir trāpīgs un uzjautrinošs. Tomēr līdz galam nenoticu tam, ka filma ir par destruktīvām attiecībām, nevis par dzimumu cīņu, kur vīrietis vienmēr ir emocionālas vardarbības upuris. Tieši tāpēc, ka vīrietis, protams, ir bērns, kas dzīvo tik uz priekšu un cenšas sevi lieki neapgrūtināt, bet sieviete ir aprēķinātāja, kuras mērķis numur viens, protams, dabūt to spermu labi dziļi iekšā un piesiet vīrieti sev ar bērnu.

Bet tas ir interpretācijas jautājums. Ja filma nebūtu tik saprotoša pret nabaga Rasmusu un tik skarba un atriebīga pret Mariju, es būtu gatava pieņemt, ka tā ir absurda komēdija par visādiem ieaudzinātiem stereotipiem, ko mēs visi iedzīvinām, gribam vai nē, par frāzēm un rīcību, kura reizēm raksturīga mums visiem, bet hiperbolizēta un komiska kalpo teju kā kinematogrāfiska pāru terapija.

Piemēram, kad Rasmuss aizved Mariju uz mākslas muzeju, bet kādā brīdī viņa ievēro, ka vīrietis seko viņas soļiem un trajektorijai un apstājas pie mākslas darba tieši tad un tur, kur viņa apstājas, tas viņai liek eksplodēt nevajadzīgi niknā tirādē par šo šķietamo mēģinājumu piemēroties un izpatikt. Kādā brīdī jau spējam paredzēt, kas notiks tālāk. Jo tas viss nenoliedzami ir kaut kur redzēts.

Un es seansu gandrīz nokavēju, tādēļ blakus nesēdēja mans draugs, jo viņš jau bija nosēdināts kaut kur citur. Tas vienlaikus bija mazliet bēdīgi un atvieglojoši, jo skaidri zināju, ka ir brīži, kad viņš šajā attiecību vājprātā saredz kaut kādas epizodes no mūsu strīdiem. Un labprāt tajos brīžos uzvaroši uz mani paskatītos. Jo tā sieviete filmā tik acīmredzami ir šausmīga.

Bet es viņu satiku tikai pēc tam, un tad jau bija jāiet uz "ArtDocFest" atklāšanas filmu "Dēls", kuru pieteiks Vitālijs Manskis, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla lepnums un prieks: to varēja redzēt jau videorullītī, kas apkopoja notikušo triju festivālu pieredzi. Manskis bija seja, pie kuras kamerai patika atgriezties, un nav jau tur ko pārmest. Kāda paziņa pirms iešanas iekšā zālē apmierināti paziņoja: "Man tikko Manskis uzkāpa uz kājas!" – ļoti precīzi raksturodama to beznosacījumu mīlestību, kas vieno Riga IFF un Vitāliju Manski.

Aleksandra Abaturova dokumentālā filma, kas uzņemta pēc tam, kad viņa brālēns gāja bojā Dagestānā, "apkarojot terorismu", vēro jauniesauktos kareivjus, kā arī vecākus, kas zaudējuši vienīgo dēlu, un ļauj pār kameru līt uzmundrinošai propagandai par to, cik svētīgi un vīrišķīgi ir karot un mirt Krievijas labā. Tā ir filma, kas piestāv "ArtDocFest", tieša, bezpalīdzīga valdošās varas priekšā un tieši tāpēc skumja un skaudra. Tomēr, ejot ārā, dzirdu sarunu krievu valodā, ka tā tikpat labi varēja būt filma par Izraēlas armiju, galu galā tāds reklāmas rullītis "Specnaz" vien esot. Jā, varbūt es pieņemu Krievijas propagandu kā doto. No otras puses – lielākā daļa jauno vīriešu, kas iet bojā militārā iesaukumā, mirst tieši tikpat bezjēdzīgi, un daudziem no viņiem kāds savas propagandas vārdā mēģina uzražot metāla skulptūru vai kādu citu apliecinājumu tam, cik vērtīga un nozīmīga šī nāve bijusi. Varbūt Krievija šajā filmā patiešām varētu nebūt Krievija, un neko daudz tas nemainītu.

Bet mums, protams, vajag "ArtDocFest" – tieši tāpēc, ka tā ir Krievija. Jo, rādot šīs filmas šeit, mēs rādām, ka neesam Krievija, un uzsveram: cik labi, ka neesam Krievija. Un atceramies, kāpēc tas ir labi, ka neesam Krievija. Un ceram, ka nekad nebūsim (tādi kā) Krievija. Vienlaikus atceroties, ka Krievija ir tepat blakus.

 

P.S. Izrādās, tas tomēr esot bijis Aivars Madris.

 

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!