Iztēlojamies sarunu, kāda teorētiski varētu būt notikusi pirms gadiem septiņdesmit pieciem Vācijā:
– Man šķiet, ka aizliegums ebrejiem iet pa ietvi un braukt sabiedriskajā transportā tomēr ierobežo viņu tiesības.
– Nekādas tiesības netiek ierobežotas! Viņi taču visur var nokļūt, ejot pa brauktuves malu. Un, galu galā, ja viņi pierāda, ka ir vāciskojušies, var kļūt par vāciešiem un braukt sabiedriskajā transportā.
Nedomāju, ka atrastos daudz cilvēku, kas mūsdienās kaut kam tādam piekristu.
Savukārt gandrīz identiska saruna Latvijā ir visai iespējama:
– Man šķiet, nav taisnīgi, ka daudziem cilvēkiem trūkst vairāku elementāru sadzīvisku tiesību tikai tāpēc, ka nav noteikts divu cilvēku ārpuslaulības kopdzīves juridiskais statuss.
– Nekādu tiesību netrūkst! Tā kā vīrieša un sievietes savienību ir iespējams reģistrēt laulībā, nav vajadzīgs īpašs partnerattiecību institūts. Bet tie, kas precēties tomēr nevēlas, var pie notāra ar dažādiem līgumiem un pilnvarām panākt sadzīvē tās pašas tiesības. Tik vien kā jāpaskraida un jānokārto papīrus.
Un tikai retais saskata abu sarunu principiālo identiskumu. Šobrīd situācija Latvijā ir tāda, ka vieni drīkst "pārvietoties pa ietvi un braukt sabiedriskajā transportā", bet citiem tas ir liegts. Runa ir par juridisko tiesību atšķirību ģimenēm, kuras izveidotas laulībā, un ārpus laulības pastāvošajām ģimenēm.
Tiešas definīcijas, kas ir "ģimene", Latvijas Republikas privāto tiesību jomā tiesību aktos nemaz nav. [1] Tikai Civillikuma 214. pantā ir norādīts, ka pie ģimenes pieder "laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā". Tā nu Saeimai ar 2005. gada 15. decembra likumu nācās grozīt Satversmes 110. pantu ar jaunu papildinājumu, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības [..]", tādējādi konstitucionāli nostiprinot un izskaidrojot, kas Latvijā tiek saprasts ar jēdzienu "laulība". Likumprojekta anotācijā grozījuma nepieciešamība skaidrota ar emocionālu biedēšanu par laulības un ģimenes kā tradicionālas, kultūrvēsturiskas attīstības gaitā tapušas vērtības pastāvīgu apdraudējumu. Te nu jāpiebilst, ka jebkurš vēstures zinātnē kaut cik izglītots cilvēks šo anotāciju uztvers kā visai nenopietnu, jo Latvijas teritorijā tradicionāli "ģimenes" jēdziens ir daudz plašāks un nebūt nav saistīts ar laulību. Var piekrist, ka laulība automātiski rada ģimeni, bet jānorāda, ka ne vienmēr ģimene rodas laulības akta rezultātā. Proti vēstures gaitā ģimenei ir nostiprinājušās dažādas formas: gan tāds modelis, kur ģimeni veido 3–4 kopā dzīvojošas paaudzes (vecvecāki, vecāki, bērni un mazbērni, kas visi kopā ir viena ģimene), gan tāds, kurā ir tikai divi vecāki (vienalga, laulāti vai nelaulāti) un viņu bērns vai bērni, gan tāds modelis, kurā ir tikai viens vecāks un tā bērns vai bērni, gan tāds modelis, kurā ir tikai vecvecāki un bāreņi mazbērni. Visās šajās ģimenes formās, kuras ir tradicionālas, jo pastāv jau gadsimtus, to locekļus vieno gan radniecība, gan emocionālā tuvība, gan pastāvīga un nedalīta saimniecība.
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija tradicionālajai ģimenes izpratnei ir pat tuvāk nekā Satversme, jo par ģimeni atzīst visas tās personas, kurām ir radnieciska un sociāla saikne, tātad ne tikai de jure, bet arī de facto ģimenes, jo prioritāra ir sociālā un bioloģiskā realitāte, nevis izdomāts hipotētisks modelis. Bet pats jēdziens "ģimene" tiek attiecināts gan uz attiecībām starp radiniekiem, gan arī uz attiecībām starp citām personām, ja faktiskie apstākļi liecina par ģimeniskām attiecībām (pastāvīga kopdzīve un kopsaimniecība). Taču, tikko kā Latvijā publiskajā sfērā tiek aktualizēts jautājums par ģimeni, tā automātiski diskusija tiek reducēta tikai un vienīgi uz laulību, ignorējot visus pārējos ģimenes modeļus, tādējādi nostiprinot situāciju, kurā vientuļā māte ar bērnu, vecvecāki, kas audzina mazbērnu, vai nelaulāts pāris juridiski nav ģimene. Arī LR Augstākās tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa par nereģistrētās kopdzīves nepielīdzināšanu laulībai, t.i., ģimenei ir iespējas tikt tiesiski atzītai, tikai salaulājoties, neraugoties uz to, ka cilvēkiem, kuri dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, likums uzliek par pienākumu "būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību". [2] Turklāt ārpuslaulības ģimeņu ir krietni vairāk, nekā pieņemts uzskatīt, par ko visai uzskatāmi liecina statistika, piemēram, ka pēdējās desmitgadēs ārlaulības ģimenēs dzimušo bērnu skaita procentuālais rādītājs ir sasniedzis 45%. [3] Tas nozīmē, ka gandrīz puse ģimeņu Latvijā pastāv ārpus laulības!
Tā nu ļoti liela daļa sabiedrības dzīvo nereģistrētās attiecībās bez "juridiskās ģimenes". Lai gūtu kādu nebūt juridisku drošību, šādiem ļaudīm tiek piedāvāts stāties laulībā, taču būtībā tā ir laulības jēdziena nonivelēšana saimniecisku attiecību līmenī, laulības sakramenta kā tāda devalvācija: aicinājums to uztvert vienkārši kā piespiedu "papīru sakārtošanu". Turklāt homoseksuāliem pāriem šādā gadījumā vispār tiek liegta iespēja reģistrēt kopdzīvi un panākt tiesisku atzīšanu (homoseksuāli pāri likuma priekšā vienkārši neeksistē), pamatojoties tikai un vienīgi uz to seksuālo orientāciju, tādējādi paužot, ka tikai seksa modelis ir galvenā laulības un ģimenes pamatpazīme. Sanāk, ka no likuma viedokļa ģimeni veidojošo cilvēku attiecību saturs, mīlestība, rūpes, kopdzīve, kopīga mājsaimniecība un kopīgi audzināti bērni ir mazāk svarīgi par seksu. Tās nudien neizskatās labi, lai gan nav brīnums valstī, kurā dzīves laikā tiek šķirti savi 47% laulību [4]…
Faktiski likumdošana aizsargā tikai laulību, bet ne ģimenes formas, kas pastāv ārpus tās. Tas ir tiešā pretrunā ar Latvijas Republikai saistošās ANO Konvencijas par bērna tiesībām Preambulu, kurā tiek uzsvērts ģimenes nozīmīgums, proti, ģimenei kā sabiedrības pamatšūniņai un visu tās locekļu izaugsmes un labklājības videi jānodrošina nepieciešamā aizsardzība un atbalsts, lai tā varētu pildīt savas funkcijas un pienākumus sabiedrības ietvaros. Manuprāt, Satversmē noteiktā laulības aizsardzība nevar būt par šķērsli citu kopdzīves modeļu diskriminācijas novēršanai. Turklāt apgalvojums, ka vienāda tiesiskā aizsardzība nelaulātu kopdzīvi pielīdzina laulībai, liecina tikai par to, ka paši runātāji laulību nonivelē tikai līdz reģistrācijas aktam.
Ļaudis dzīvo kopā, iegūst kopīgu mantu, dzimst bērni, ļaudis gan slimo, gan mirst, gan šķiras vai apglabā viens otru, taču ārpuslaulības ģimenēm ir liegtas daudzas juridiskas tiesības un tās ikdienā saskaras ar vairākām juridiskām grūtībām, kas gandē dzīvi, – tikai tāpēc, ka nav noteikts ārpuslaulības kopdzīves juridiskais statuss.
Tikai daži izplatītākie piemēri:
• Apgrūtināta ir nelaulātas ģimenes dzīvošana īrētā dzīvesvietā. Proti, Dzīvojamo telpu īres likuma 9. pantā noteikts, ka īrnieka nelaulātā dzīvesbiedra iemitināšana īrētajā dzīvoklī ir pilnībā atkarīga no izīrētāja akcepta. T.i., šī likuma ieskatā (ar visām no tā izrietošajām sekām) faktiskais dzīvesbiedrs nav atzīstams par īrnieka ģimenes locekli.
• Nelaulātam dzīvesbiedram ir ierobežotas tiesības uz jebkādu informāciju par partneri. Sevišķi aktuāli tas ir veselības jomā: ārstniecības iestādē netiek sniegtas ziņas par dzīvesbiedra veselības stāvokli, nepieciešamajām procedūrām, netiek ņemts vērā dzīvesbiedra viedoklis gadījumos, kad nepieciešams pieņemt lēmumu par piekrišanu vai atteikšanos no ārstniecības vai lēmumu par ārstēšanas metodes, ja pacients veselības stāvokļa dēļ pats nevar izlemt. Nelaulāti dzīvesbiedri nedrīkst apmeklēt savu "otru pusi" slimnīcā vai sociālās aprūpes iestādē, tiem liegts automātiski uzņemties aprūpētāja lomu smagas saslimšanas gadījumā (Pacientu tiesību likuma 5. panta astotā daļa Tiesības un ārstniecību, Civilstāvokļa aktu likuma 34. pants Personas, kurām ir pienākums paziņot par miršanas faktu u.c.).
• Uz nelaulātu dzīvesbiedru neattiecas procesuālās tiesību normas par tiesībām neliecināt, iepriekš neapsolītu slēpšanu un neziņošanu (Administratīvā procesa likuma 164. panta 1. punkts, Krimināllikuma 22. pants un 303. pants, Civilprocesa likuma 107. pants un 550. pants).
• Ir ierobežotas nelaulātas ģimenes sociālās tiesības: atlīdzība gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ (Darba likuma 74. pants), liegts pabalsts sakarā ar ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi (Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 20. pants, Valsts sociālo pabalstu likuma 17. panta piektā daļa), nav pensijas un apbedīšanas pabalsta izmaksāšanas saistībā ar pensijas saņēmēja nāvi (likuma Par valsts pensijām 37. pants).
Ja notiek nelaime, valsts šādu nelaulātu kopdzīvi neuzskata par ģimeni un dzīvesbiedrs nevar saņemt valsts atbalstu. Uzskatāms precedents redzams 2014. gada 4. novembra spriedumā, kur Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa noraidīja t.s. Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) virsleitnanta Edgara Reinfelda dzīves partneres Ivetas Vorzas lūgumu pēc valsts pabalsta bojāgājušo ģimenēm – ģimene nebija reģistrēta laulībā, no likuma viedokļa nelaulātam dzīvesbiedram nekas nepienākas. (Tā ka, ja tu, dārgais lasītāj, esi paudis, ka nelaulātām ģimenēm nepienākas reģistrācija, arī tu esi pielicis roku, lai ugunsdzēsēja Reinfelda dzīvesbiedre un bērni nevarētu saņemt kompensāciju par apgādnieka nāvi.)
• Dzīvesbiedri, kuru ģimene nav reģistrēta laulībā, nevar kopīgi adoptēt bērnu (Civillikuma 166. pants). Nav sakārtoti arī bērnu tiesību jautājumi (uzturlīdzekļi, saskarsmes tiesības u.c). Savukārt vecāku nāves gadījumā, lai bērni paliktu ģimenē, vecvecākiem ir jālūdz piešķirt aizbildņu statusu (ko var arī nepiešķirt, un tad bāreņi tiek izrauti no ģimenes un ievietoti bērnunamā).
• Visaktuālākie, protams, ir mantisko tiesību ierobežojumi. Persona, kas nav laulāta, no sava mirušā dzīvesbiedra pēc likuma neko nemanto, kaut gan abi visu mūžu nodzīvojuši kopā – nelaulātām ģimenēm juridiski kopīpašuma nav, ir tikai katra dzīvesbiedra atsevišķa manta. Piemēram, ja dzīvesbiedri kopdzīves laikā iegādājušies nekustamo īpašumu, to zemesgrāmatā nākas reģistrēt tikai uz viena partnera vārda, bet otram šķiršanās vai dzīvesbiedra nāves gadījumā nav nekādu iespēju saņemt savu pienākošos daļu. Piemēram, pāris nereģistrētā kopdzīvē nodzīvojuši ilgus gadus, abi kopā uzcēluši māju, bet juridiskais īpašnieks piepeši miris – viņa dzīvesbiedru izliek no īpašuma mirušā bērni no iepriekšējās laulības, jo viņi ir vienīgie mantinieki. Iespēju atgūt īpašumā ieguldīto dod Civillikums, kas nosaka mantinieka pienākumu atlīdzināt īpašumā ieguldītos izdevumus. Taču, vēršoties tiesā ar šāda veida prasību, prasītājam savi izdevumi ir jāpierāda, kas ne vienmēr ir iespējams. Protams, nelaulātajiem dzīvesbiedriem ir iespējams zināmā mērā nodrošināties pret šādu iespējamību, par kopīgiem līdzekļiem iegādātu nekustamo mantu zemesgrāmatā reģistrācijā nosakot domājamo daļu apmēru atbilstoši katra partnera ieguldījumam, taču tās atkal ir papildu klapatas. Pastāv iespēja starp partneriem noslēgt mantojuma līgumu vai mantu novēlēt ar testamentu. Taču testamentu vienmēr var apstrīdēt pat attālāki mirušā asinsradinieki, jo pēc likuma viņi mirušajam ir tuvāki nekā dzīvesbiedrs (savukārt nelaulātam partnerim likums neatļauj apstrīdēt testamentu vai mantojuma līgumu, ja viņa vārds tajā nav ierakstīts). Pat ja mantu dzīvesbiedri uzdāvina viens otram, apdāvinātājam nāksies maksāt prāvu nodokli, turklāt arī šādā gadījumā pēc dāvinātāja nāves neatņemamās daļas asinsradinieki var prasīt izdot viņu neatņemamo daļu. No tā var mēģināt izvairīties, mantu fiktīvi pārdodot, taču, ja darījuma summa ir simboliska, neatņemamās daļas mantinieki var darījumu apstrīdēt.
Tas viss ļauj runāt par Satversmes 105. pantā noteikto tiesību uz īpašumu ierobežojumiem. Turklāt šādi ierobežojumi nav ļaudīm, kas reģistrēti Latvijā vienīgajā valsts akceptētajā kopdzīves formā, laulībā, t.i., laulība dod ievērojamas juridiskas tiesības un priekšrocības. Pārresoru koordinācijas centra pasūtītajā 2015. gada "Pētījumā par laulību nereģistrēšanas problemātiku" konstatēts, ka vismaz 16% iedzīvotāju slēdz laulību tikai un vienīgi tāpēc, ka vēlas sakārtot mantiskās attiecības un vēlas izvairīties no apgrūtinājumiem, t.i., cilvēki saprot, ka nereģistrētā kopdzīvē šajos jautājumos būs problēmas – viņi tiks diskriminēti –, un, ja tā nebūtu, viņi labprātāk izvēlētos nelaulāties: piespiedu laulību fakts vien jau devalvē laulības institūtu. Turklāt situācijā, kurā cilvēku brīvība izvēlēties kopdzīves partneri tiek ierobežota, pēc būtības tiek pārkāptas indivīdu tiesības uz brīvu un legālu privāto dzīvi, kas nostiprinātas Satversmes 91. pantā – "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas" – un 96. pantā: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves [..] neaizskaramību." Latvijā šobrīd konstitucionāla aizsardzība noteikta vienai kopdzīves formai: laulībai (laulību skaits viena cilvēka dzīvē nekādi nav ierobežots, precies un šķiries kaut katru gadu – tas vien šo aktu neļauj uztvert visai nopietni).
Protams, daļu no visām šīm problēmām var risināt, pavadot mēnešus konsultācijās pie juristiem un šķiroties no ievērojamas naudas summas, lai nodrošinātos ar dažādām pilnvarām un līgumiem, taču neviens nenoliegs, ka tas viss ir ļoti apgrūtinoši. It sevišķi situācijā, kad reģistrētām ģimenēm tas viss pienākas automātiski, t.i., par līdztiesību nevar būt ne runas. Tas rada pamatotas šaubas par to, vai valsts likumi maz ir uzskatāmi par taisnīgiem.
Diemžēl, līdzko kāds ierunājas par ārpuslaulības kopdzīves tiesisku regulējumu, publiski skatāmajās diskusijās šo jautājumu uzreiz šauri reducē tikai uz homoseksuālu pāru ģimenēm un to juridisku legalizāciju. Visbiežāk ar negatīvu attieksmi, jo daļa Latvijas sabiedrības atsakās atzīt homoseksuālitātes tiesības uz legālu pastāvēšanu. Te gan īsti nevar saprast, vai šādi uzskati piemīt sabiedrības vairumam (kas nebūtu brīnums, jo ksenofobija postpadomju sfēras sabiedrībās ir visai izteikta) vai tikai skaļākajam un agresīvākajam mazākumam, jo, sabiedriskajās aptaujās formulējot savu attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem, ļaudis ir krietni iecietīgāki. Tā 2011. gadā veiktajā sabiedriskajā aptaujā tikai 23,2% respondentu norādījuši, ka "gan homoseksuāli cilvēki, gan homoseksuālās attiecības ir nosodāmas”, savukārt 27,6% atbildējuši, ka tiem nav iebildumu pret homoseksualitāti, taču šādu attiecību juridiska legalizācija nebūtu atbalstāma, savukārt 30% norādījuši, ka nav nosodāmi ne homoseksuāli cilvēki, ne to attiecības (18,9% aptaujāto nav bijis konkrēts viedoklis). [5]
Tāpēc jau 2012. gada 26. janvārī tiesībsargs Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un Juridiskajai komisijai pauda savu viedokli, ka nepieciešami "grozījumi vairākos tiesību aktos, kas pietuvinātu ārpuslaulības savienībā dzīvojošas personas laulātu pāru tiesiskajai aizsardzībai", un aicināja Ministru kabinetu novērst Satversmes 89. pantā un 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumus. Taču, tā kā tiesībsarga atzinumiem ir tikai rekomendējošs raksturs, Tieslietu ministrija savā 2012. gada 29. jūnija vēstulē tiesībsargam atbildēja: "Faktiskā kopdzīvē esošo personu, kuras nav reģistrējušas laulību, tiesības un likumiskās intereses tiek Latvijā aizsargātas pienācīgā kārtā, tāpat kā jebkuras citas personas tiesības un likumiskās intereses, bez kādas diskriminācijas, un līdz ar to nav nepieciešams izstrādāt tiesisku regulējumu minēto personu papildu tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai." T.i., teorētiski nelaulāti pāri var atrisināt lielāko daļu savu problēmu papildu līgumiskā veidā. Taču, kā jau minēju, pirmkārt, tā nebūt nav ērta forma jurisprudencē neizglītotām personām, kāds ir vairums iedzīvotāju. Otrkārt, tā ir uzskatāmi netaisnīga, ja vieniem tiesību pakete automātiski pienākas līdz ar statusa reģistrāciju, bet citiem reģistrēties neļauj un to pašu jāpanāk ar desmitiem pilnvaru, līgumu u.c. dokumentu, kā arī ar pamatīgu sava un valsts ierēdņu laika šķiešanu. Turklāt to panākt var nebūt ne visos gadījumos. To bija spiests atzīt arī LR Ministru kabinets savā 2012. gada 16. marta vēstulē tiesībsargam, atzīstot, ka atsevišķas procesuālās tiesību normas neesot skaidras, jo nav noteikti vienoti kritēriji, tāpēc būtu apsverama iespēja izdarīt grozījumus procesuālajos likumos, nosakot vienotas garantijas personām, kurām ir kopīga saimniecība, taču tā, lai tas neietekmējot Satversmē ietvertā ģimenes tiesību institūta izpratni. [6]
Noraidot ārpuslaulības kopdzīves reģistrācijas iespējamību, jaunais Satversmes 110. pants gandrīz vienmēr tiek piesaukts kā iemesls, kāpēc gan pretēja, gan viena dzimuma pāru kopdzīves reģistrācija neesot pieļaujama. Taču, manuprāt, tā ir emocionāla spekulācija, lai attaisnotu subjektīvu nepatiku bez loģiska pamatojuma, proti, šis pants nosaka, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības". Taču kāds tam sakars ar aizliegumu tiem, kas negrasās laulāties? Lai valsts sargā laulību! Taču nekur nav teikts, ka viena institūta sargāšana automātiski nozīmē pārējo nesargāšanu. Satversmē noteiktā laulības aizsardzība nevar būt par šķērsli citu kopdzīves formu diskriminācijas novēršanas mehānismu ieviešanai. Manuprāt, apgalvojums, ka tādējādi ārlaulības ģimenes tiekot pielīdzinātas laulībai, liecina tikai par to, ka paši runātāji laulības statusu nonivelē tikai līdz materiālam, saimnieciskam raksturam un reģistrācijas aktam.
Turklāt, kad likumdevējiem vajag, visai veikli un bez aizķeršanās tiek mainīts ārlaulībā dzīvojošo ģimeņu statuss, to juridisko kopatbildību pielīdzinot laulībā dzīvojošajiem. To redzam 2009. gada 12. marta grozījumos Kriminālprocesa likumā, kurā tika ieviests jēdziens "tuvinieks", t.i., persona, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā faktiski (taču ne laulībā) un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība, to juridiski pielīdzinot ģimenes loceklim. Līdzīgi arī Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantā un Krimināllikuma 48. pantā līdzās personas radiniekiem un laulātajam tagad nolikts ir arī ārlaulības dzīvesbiedrs. To var attiecināt arī uz homoseksuālu pāru ģimenēm, jo saimniecība taču de facto ir kopēja. Protams, šīs izmaiņas likumdošanā domātas nevis tam, lai uzlabotu ārlaulībā dzīvojošo ģimeņu dzīvi, bet gan lai atvieglotu tiesībsargājošo iestāžu darbu: taču redzam, ka var, ja grib! Un neviens nez kāpēc neprotestē, ka šajā gadījumā ārlaulības attiecības juridiski tiek pielīdzinātas laulībā dzīvojošo statusam.
Ja runājam par viendzimuma pāru veidotām ģimenēm, tad atcerēsimies, ka no visām Eiropas dalībvalstīm 8 valstīs viendzimuma pāriem ir pieejama laulības reģistrācija, 16 valstīs – partnerattiecību reģistrācija un 15 valstīs tiek aizsargāta pāru (arī viena dzimuma) nereģistrētā kopdzīve. Pasaule tāpēc nav sabrukusi, bet lielākā daļa šo valstu ir visnotaļ plaukstošas. Arī Igaunijā, kura tik daudzos rādītājos mums kalpo kā paraugs, 2016. gada 1. janvārī stājās spēkā Kopdzīves likums, kas pilngadīgām personām neatkarīgi no to dzimuma ļauj reģistrēt pastāvīgās kopdzīves attiecības. Un nav dzirdēts, ka tur būtu noticis noticis kaut kas ļauns, ka sākusies laulības institūta degradācija vai kaut kas ļaunāks. Savukārt Latvija kopā ar Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Grieķiju, Kipru, Bulgāriju un Rumāniju veido to perifēro mazākumu, kurā ārlaulībā dzīvojošajām ģimenēm (abu un viena dzimuma) nav tiesiskas aizsardzības, šajā ziņā esot tuvāk nevis Eiropai, bet gan NVS.
Atbalstot šādu netaisnu situāciju, valsts vara pauž attieksmi. Turklāt visai neloģiski, ka liela daļa laulības aizstāvju un partnerattiecību reģistrācijas noliedzēju, kas savā dzīvē slēguši un šķīruši vairākas laulības (laulību skaits viena cilvēka dzīvē nav ierobežots: 2–3 noslēgtas un šķirtas laulības Latvijas sabiedrībā ir norma), uzskata, ka nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošas ģimenes nav pelnījušas tiesisku aizsardzību un juridisku statusu. Tā ka, mīļais lasītāj, ja esi viens no tiem 45% ārlaulībā dzimušo, tad valsts un šādu te reģistrācijas pretinieku skatījumā tu neesi pilnvērtīgs pilsonis, jo neesi audzis laulībā un ģimenē. Un neaizmirsti: ja bērnībā esi palicis bez uzturlīdzekļiem vai ārpus mantojuma, tas noticis tikai tādēļ, ka ir ļaudis, kuri putām uz lūpām bijuši pret tavas ģimenes atzīšanu likuma priekšā.
Savukārt man kā visnotaļ konservatīvam cilvēkam vairāk par visu rūp sociālā stabilitāte, kas ļauj indivīdam justies brīvam savā izvēlē. Bet bez sakārtotas likumdošanas tas nav iespējams. Un kā cilvēkam, kurš dzimis un uzaudzis PSRS, manī ir subjektīvs, taču nepārvarams riebums pret jebkāda veida privātās dzīves administratīviem ierobežojumiem un diktātu. Man var nepatikt tas, ka vīrieši audzē garus matus, var nepatikt vīna cienītāji vai sporta līdzjutēji, rudie, briļļaiņi, plikpauri utt., taču tas nenozīmē, ka viņiem pienākas mazāk tiesību nekā man. Man daudz kas līdzcilvēkos nepatīk, taču tas nenozīmē, ka jābūt draņķim un jāgandē viņiem dzīvi, jo rezultātā tas tikai radīs aizvainojumu, spriedzi sabiedrībā un mazinās kopējo dzīves komfortu. Diemžēl t.s. partnerattiecību legalizācijas pretinieki kā slaveno Oļiņietes un biedres Sondores gara mantinieki uzspiež savu pārliecību un nepatiku, kaut koplabumam un sociālajai stabilitātei valstī tas nāk tikai par ļaunu. Vienīgais, ko ar šādu attieksmi var panākt, ir tiesiski mazāk aizsargātās sabiedrības daļas aizvien lielāka emocionāla atsvešināšanās no valsts.
Nesaprotu, kāpēc, realitātē pastāvot divām kopdzīves pamatformām – laulībai un ārlaulībai –, nevar vienkārši reģistrēt to cilvēku kopdzīvi, kas nevēlas/nevar stāties laulībā. Ļaut reģistrēt to, kas de facto pastāvējis, pastāv un pastāvēs. Kas to kavē, lai nevienam nav kreņķu? Tas taču nekādi neskar Satversmē īpaši sargāto reliģiski civiltiesisko institūtu "laulība" – kā savulaik izteicās kādas nedraudzīgas kaimiņvalsts mūža prezidents, "kotletes atsevišķi un mušas atsevišķi". Tā nu neredzu te neko citu kā vien emocijās balstītu nepatiku. Bet, ja nu atstājam visu kā ir, varbūt būtu laiks beigt liekuļot un godīgi atzīt, ka, jā, vienas ģimenes juridiski ir vienlīdzīgākas par citām un tāda te tā kārtība ir. Un aizvākt kā likumdošanai neatbilstošu Ministru kabineta sēžu zālē pie sienas esošo uzrakstu "Viens likums, viena taisnība visiem".
[1] Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.–2017. gadam. LR Labklājības ministrija: Rīga, 2009.
[2] Latvijas Republikas Civillikuma 84. pants.
[3] Centrālās statistiskas pārvaldes (CSP) dati par periodu no 1990. līdz 2010. gadam.
[4] Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par laulāto pāru demogrāfisko un sociālo rādītāju izmaiņām 15 gadu laikā, publicēti. 25.02.2016.
[5] SKDS aptauja "Attieksme pret seksuālajām minoritātēm”, 2011. gada janvāris, 22. lpp.
[6] Tiesībsarga un Ministru kabineta sarakste.
11