Foto – Jānis Deinats, jrt.lv
 
Recenzija
20.12.2016

Viena vakara vīpsna

Komentē
1

Par Gata Šmita izrādi "Kārkli" Jaunajā Rīgas teātrī

Pasaka un politika

Kas kopīgs pasakai un Latvijas politiskajai dzīvei? Varētu domāt, ka nekas, jo politikā brīnumi nenotiek. Ja liekas, ka notiek, tad mēs vienkārši kaut ko nezinām. Taču izrādes "Kārkli" režisors Gatis Šmits, režisora asistente Marta Elīna Martinsone un Jaunā Rīgas teātra aktieri, sapludinot realitāti ar kolektīvo iztēli, tieši pasaku izvēlējušies kā satvaru, kurā ievietot pēdējo gadu politiskās dzīves notikumus un personības. Iecere pati par sevi asprātīga un solās būt arī auglīga, jo pasaka ir stāsts, ko raksturo fantastika: neticami notikumi un neiespējamas parādības. Tādējādi izrādes veidotāji ne tikai iegūst pilnīgu brīvību spriest un vērtēt, neriskējot izraisīt prototipu publiska sašutuma lēkmi, bet arī liek skatītājam palūkoties uz labi zināmiem cilvēkiem un notikumiem ar distancēti kritisku aci.

Izrādes scenārijs (par kuru teātris apgalvo, ka drukāta teksta formā tāda nav vai vēl nav), spriežot pēc programmas lapiņās ietvertās informācijas, ir kolektīvs darbs. Par to, ka JRT aktieri materiāla vākšanas nolūkā apmeklē Saeimas sēdes, ziņu portālos varēja lasīt jau labu laiku pirms pirmizrādes. Tāpat informatīvajos rakstos tika uzsvērts, ka izrādes veidotājus iedvesmojusi apziņa: nedrīkst stāvēt malā un klusēt, ja valsts bīstami steberē gar pašu grāvja malu.

Intriģējošs prologs

Pirmizrādes elektrizēto atmosfēru vēl vairāk elektrizēja skats, kas atklājās, atveroties priekškaram. Uz kreisās puses kulisēm projicējās rēgaini tumšs mežs, bet labajā pusē vīdēja tikpat rēgains, mākoņu strīpas pāršķelts mēness ripulis – 19. gadsimta romantisma teātra lieliskais atradums, kas dara iespējamu noslēpumainu vietu atveidi un spoku klātbūtni. Gatis Šmits prot uzburt "atmosfērisku" vidi, kas sasaucas ar šausmu kino vai film noir noskaņu. Rēgainajā telpā aci pret aci sastopas divi pārdabiski spēki – eņģelis un velns. Jāteic gan, ka tie drīzāk atgādina Raiņa pasaku lugas tēlus – Balto tēvu un Melno māti –, kuri piedzīvojuši dzimuma inversiju. Gunas Zariņas Baltā māte ar taisni izslietu muguru un Kaspara Znotiņa kā dēle lokanais Melnais tēvs stājas viens otram pretī, lai cīnītos par politiķu un augstu amatpersonu dvēselēm. Sadalāmo dvēseļu skaits neliels – tikai trīs –, toties pats dvēseļu zvejošanas process: vienkārši elegants. Baltā māte aizlienē Melnajam tēvam smalku gribas paralizēšanas instrumentu – spudūcekli, kas atgādina burvju nūjiņu ar tādām kā jaungada konfekšu bārkstīm galā. Ar to visi trīs kandidāti tiek aši vien savaņģoti un cits pēc cita Riharda Zaļupes sarūpētā slāpēti draudīgā mūzikas ritmā aizsoļo līdzi Melnajam tēvam meža biezoknī, lai pēcāk stātos pārdabisko spēku bargās komisijas priekšā. Ja ietekmīgās amatpersonas TV šova formātā organizētos pārbaudījumus neizturēs, nonāks Melnā tēva alias velna rīcībā, ja izturēs – iegūs Baltās mātes atbalstu. Tāds, lūk, intriģējošs prologs, kas aizturētu elpu liek gaidīt turpmākās norises.

Dusmu izteiksme

Taču tas, kas notiek turpmāk, rāda, ka intrigas pieteikums būs bijis izrādes augstākais spriedzes punkts. Varbūt kļūdos, bet iestudējuma veidotāji, šķiet, nepretendē ne uz faktu un notikumu analīzi, ne uz likumsakarību atklāsmi. Vispārzināmi un plašsaziņas līdzekļu no visām pusēm apzelēti konkrēti piemēri (pensionāru apūjināšana, spēles ar deputātu mandātiem, prezidenta vizīte dzīvnieku patversmē u.tml.) un atbildīgu amatpersonu rakstura un uzvedības stila īpatnības tiek izspēlētas kā pašvērtība un izrādes galvenais trumpis. Lai šim materiālam piešķirtu teatrālu veidolu, izmantots sarunu šova, televīzijas spēles vai intervijas formāts, kura ietvaros katrs no politiķiem piedzīvo kaunpilnu atmaskošanu, parādot, ka izvairās no patiesības teikšanas un slēpj savas rīcības īstenos motīvus. (Jāpiezīmē, ka šādas prasmes gan nav gluži pametumos norakstāmas, jo pieder pie politiķu profesionālo instrumentu arsenāla.) Liekas, ka izrādes veidotāju visnotaļ pamatotajām dusmām (intervijās tās tiek minētas kā temata un izteiksmes veida ierosinātājas) pietrūcis gan augstāka mērķa, kas būtu ļāvis izvairīties no atsevišķu vispārzināmu gadījumu inventarizēšanas, gan konsekventi realizētas dinamiskas formas, par kuru būtu varējis parūpēties dramaturgs.

Tēli un prototipi

JRT aktieri savās lomās ir spoži – kā arvien. Teātris tālredzīgi norobežojas no iespējamiem tiesas darbiem, kas varētu draudēt, kādu no izrādes nevaroņiem saucot vārdā. "Līdzinās", "stipri atgādina", "daži saskata" – tā izrādes reklāmas rakstos tiek pieteikti prototipi. Tajā pašā laikā darbības personas ir tik trāpīgi iedzīvinātas, ka pārprast neko nav iespējams. Solvitai Āboltiņai "līdzīgās" politiķes taisnā mugura, apvaldīto kustību repertuārs, kuplā matu sasuka un lietišķais runas stils Baibas Brokas izpildījumā ir atpazīstams jau ar pirmo uznācienu. Tāpat kā Ģirta Krūmiņa atveidotā ģenerālprokurora ļenganā liekvārdība un necaursitamais "a ko jūs man varat padarīt?" miers. Andris Keišs pat ļoti "stipri atgādina" Latvijas prezidentu ar lāga vīra gestus, kurā ietilpst mīlestība pret dabu, "svojaka" vienkāršība un madonieša akcents. Kaut gan ir grūti saprast, kāpēc tieši šie cilvēki izvēlēti par parodijas objektiem. Radioraidījums "Kultūras rondo" vēsta, ka konkrētos tēlus visbiežāk pieminējuši kādi mītiski konsultanti, kas pieaicināti izrādes tapšanas procesā. Tomēr izrādes darbību (ne ārējo, ne iekšējo) šie tēli nevirza; kā vispārinātas vai uz labu laimi izvēlētas reprezentācijas zīmes visam politiķu korpusam tie arī, šķiet, nav iecerēti, tālab tiek eksponēti tikai kā spilgtas publiskas personības.

Pārvērtības

Jautājumus raisa pārdabisko spēku iemiesošanās konkrētās politiskās figūrās. Ar Kaspara Znotiņa Melno tēvu viss ir puslīdz skaidrs. Ja velns pārvēršas Aivaram Lembergam līdzīgā tipā, tas šķiet pat loģiski, ņemot vērā publiskajā telpā izveidojušos priekšstatu par Ventspils mēru kā par politisko marionešu bīdītāju un gandrīz vai infernālām spējām apveltītu shēmotāju, kam visa Latvija kabatā. Kaspars Znotiņš virtuozi imitē gan pašapmierināto intonāciju, gan balss tembru, gan izaicinoši klaunisko uzvedību, turklāt vēl uzskatāmi nodemonstrē pārvērtības procesu, kad lemberģizētais sātans apvelk papagailiskas drēbes, uzkrāso sarkanus vaigus, degunu un sāk veikli zibināt spožas un vērīgas acis. Ne tik loģiska ir Baltās mātes pārmiesošanās KNAB darbiniecē, kurā "daži saskata" Jutu Strīķi. Gunai Zariņai piemīt nevainojama humora izjūta: īpaši šarmantas ir epizodes, kurās Baltā māte/KNAB darbiniece pārvēršas necilā kukažiņā, lai noskaidrotu, kā pārbaudei pakļaujamās dvēseles izturēsies pret vienkāršu ikdienas cilvēku. Taču pasakas žanrs, tāpat kā kriminālfilma, prasa skaidru nošķīrumu starp labu un ļaunu. Pretrunīgi vērtētās, nebeidzamā atlaišanas un atkal darbā atjaunošanas teātrī iesaistītās KNAB darbinieces tēls kā maskošanās līdzeklis Baltajai mātei kaut kā nepiedien (ja vien Baltā māte nav politisko spēļu spēlētāja, kas uzņēmusies godīguma un taisnprātības aizstāves lomu). Tas, ka tieši no viņas rokām prezidents saņem burvju cepuri – drosmes vairotāju –, šķiet vismaz divdomīgi.

Vislielākā mīkla

Tomēr vislielākā mīkla ir izrādes fināls, kurā valsts prezidents vēršas pie tautas, respektīvi, pie skatītājiem. Pēc īslaicīgas memļāšanās viņš beidzot uzliek galvā Baltās mātes dāvāto aksesuāru – drosmes cepuri – un raida zālē aicinājumus būt apņēmīgiem, lepniem un atbildīgiem. Prezidenta runā tiek paskaidrota izrādes nosaukumā minētā kārklu metafora. Saņemot īsi – kārkliem piemīt lokanība, kas nepieciešama izdzīvošanas režīmā, bet dzīvošanas režīmā Latvijas sabiedrībai vajadzīgas pavisam citas īpašības: stājas stingrība un nelokāmība, kas kārklus pārvērtīs vītolos, lasi, vērtīgos un ilgtspējīgos kokos. Andris Keišs, protams, pat putekļusūcēja lietošanas instrukciju spētu pārvērst elpu aizraujošā manifestā, taču Raimondam Vējonim "līdzīgā" cilvēka runa ar savu dedzību raisa apjukuma un pat neērtības sajūtu. Var jau būt, ka tāds ir teātra nolūks – atstāt attieksmi pret šo runu tieši tik atvērtu, lai nevarētu saprast, vai tā ir nopietna vai ironiska. Ja nopietna, tad runa nolasāma kā varas ideoloģiju tiražējoša retorika par tēmu "mēs esam stipri, mēs esam vareni". Ja ironiska, tad – par ko tomēr ir stāsts? Par dažām politiskām figūrām, kuras ir vien slimības simptomi, nevis tās izraisītāji?

Lakoniski un pievilcīgi

Izrādes vizuālais tēls ir pievilcīgi lakonisks. Scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš spēles laukuma centrā novietojis paaugstinājumu, kurš kalpo vienlaikus kā skatuve un kā amatpersonu atmaskošanas vieta. Fona prospekts, Laura Johansona lietpratīgi izgaismots, ļauj ieraudzīt te Saeimas namu, te elles priekškambari, te virtuvi prezidenta dzīvoklī. Gaismu noskaņas mainās niansēti un jūtīgi, darot telpu dinamisku. Keitas kostīmi – eņģeļa plandošais ģērbs, ko nomaina lietišķi džinsa svārciņi, velna spilgtās žaketes un prezidenta raibais virtuves priekšauts – kalpo kā daiļrunīgi valkātāja raksturotāji.

Īpašu uzmanību pelna mūzika, jo līdzās Riharda Zaļupes dažbrīd noslēpumainajiem, dažbrīd draudīgajiem motīviem izrādē ieskanas arī pa kādai populārai dziesmai. Gluži apstulbinošas transformācijas piedzīvojis savulaik iecienītais šlāgeris "Taurenīt, mans taurenīt", ko amatpersonu ansamblis dzied ar vārdiem "Pē-se-res, mans pē-se-res". Vai tā būtu zīme, ka politiķi netiek vaļā no nostalģijas pēc padomju režīma? Nevar nepiekrist kāda skatītāja komentārā lasītajam – izrādes patoss visai atgādina žurnāla "Ir" slejās pausto viedokli. Piebildīšu, ka cita vidū šo viedokli raksturo tieksme demonizēt padomju pagātni un par to atbildīgo austrumu kaimiņu, vienlaikus idealizējot Rietumus.

Politiskās dzīves grimases un vainīgo meklēšana

Šķiet, ka iestudējuma veidotājiem pietrūcis sava aptveroša skatījuma uz faktiem, notikumiem, cilvēkiem, tālab iznākusi tāda kā pavīpsnāšana par politiskās dzīves grimasēm apvienojumā ar vainīgo meklēšanu, kaut auglīgāk būtu meklēt cēloņus. Bet ir tā, kā ir. No izrādes pāri paliek vairākas ar prieku pārstāstāmas epizodes, trāpīgi portreti un sajūta, ka vēl kaut kas būtisks kārklu jautājumā būtu sakāms.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!