Ar bērniem
09.10.2014

Vieglais ceļš, kā kļūt par labu cilvēku

Komentē
0

ImagePar R. Dž. Palasio grāmatu "Brīnums"

 Izdevniecība: "Jumava", 2014

Grāmatas "Brīnums" galvenais varonis Augusts saka: "Zinu, ka neesmu parasts desmitgadīgs zēns. Protams, daru arī parastas lietas. Ēdu saldējumu. Braucu ar divriteni. Spēlēju bumbu. Man ir XBox. Šīs lietas liek man būt parastam." Grāmatas garumā viņš ne reizi neēd saldējumu, nebrauc ar riteni, nespēlē bumbu un arī Xbox ne. Tikai vienu reizi demonstratīvi uzspēlē PlayStation, bet ne jau tāpēc, ka viņam tas sagādātu prieku. Visas grāmatas garumā vienīgās lietas, kas raksturo Augustu, ir pamazām gaistošā interese par Star Wars un sejas defekts.

Grāmatas autore ar pseidonīmu P. Dž. Palasio intervijā [1] stāsta sirdi plosošu epizodi no savas dzīves, kurā viņa kopā ar citiem bērniem esot ieraudzījusi kādu meiteni ar sejas defektu un tāpēc steidzīgi pazudusi no notikuma vietas, pirms kāds no bērniem ir pateicis kaut ko netaktisku. Šī grēksūdze ir kas tāds, ar ko mēs visi varam identificēties – arī es esmu blenzusi uz cilvēkiem, kas izskatās citādi, un arī es esmu ne reizi vien izturējusies netaktiski vai klaji muļķīgi ar cilvēkiem, kas jau tā ir pārāk daudz dzirdējuši primitīvus jautājumus un komentārus par savu izskatu vai citām īpatnībām. Tomēr svarīgākais ir tas, kas notiek pēc šīs grēksūdzes – autore izvēlas par to uzrakstīt grāmatu. Un tas it kā padara viņu par labāku cilvēku.

Varētu teikt, ka "Brīnums" katru šīs grāmatas lasītāju padara par labāku cilvēku. Pirmā atziņa, pie kuras var ļoti ātri nonākt, lasot šo darbu: "Tagad gan es visu saprotu par visādiem defektīviem cilvēkiem. Viņi patiesībā ir ļoti asprātīgi, viņi ir pavisam parasti, viņiem nav mentālas atpalicības, un labi cilvēki viņus neapceļ." Un tūlīt pēc tam seko: "Lūk, tagad es to visu zinu un noteikti neapcelšu neglītus cilvēkus. Precīzāk, neglītus cilvēkus drīkst apcelt, nedrīkst apcelt tikai cilvēkus ar sejas defektiem."

Grāmatas sākumā, kad Augusts negrib doties uz skolu, tēvs pastāsta, ka viņa skolas direktora uzvārds ir Dupšmenis. Pēc tam tēvs, liels asprātis būdams, izdomā dažādus jociņus par skolotāju Dupšmeni. Arī māte pievienojas ar savu artavu. Nevienam pat prātā neienāk atgādināt dēlam, ka nav labi ņirgāties par citu cilvēku uzvārdiem. Nē, arī pašam skolas direktoram tas šķiet ļoti smieklīgi. Savukārt grāmatas beigās sliktie bērni tiek saukti par deģenerātiem, idiotiem un kretīniem. Neskatoties uz to, ka šī grāmata stāsta par to kā būt iecietīgam pret fizisku kroplību, tomēr iecietību pret bērniem ar attīstības grūtībām atstāsim nākamajam bestselleram.

"Brīnumā" aprakstītā pasaule vispār ir ļoti patīkama un komfortabla. Praktiski visi pārējie bērni, kam ir nozīme šajā grāmatā, ir ja ne skaisti, tad vismaz izskatīgi. Džūljenam gan nav paveicies, viņam ir brilles. Toties viņš spēlē vijoli, prot piedraudēt sliktajiem varoņiem, bučojas ar skaistu meiteni un nepīpē. Bērns ar sejas defektu šeit piedzimst tikai tādēļ, ka ārsti nav laikus brīdinājuši vecākus par nopietnām problēmām. (Citādi, visticamāk, Augijs būtu abortēts, bet par to gan netiek runāts.) Augustam ir labi situēti vecāki, kas var atļauties sūtīt bērnu nelielā privātskolā, un šīs privātskolas vecāku vidū atrodas tikai viena māte, kas izturas pret Augustu ar aizdomām un nepatiku.

Tiesa, ģimene viņam pat laikus nepastāsta, ka būs jādodas uz skolu, un visus bērnam svarīgos lēmumus pieņem bez viņa līdzdalības. Pat Augusta bērnības mīļāko mantu – kosmonauta ķiveri – tēvs slepus izmet, lai bērns nemēģinātu slēpt savu seju. Grāmatā gan tiek aprādīts, ka acīmredzot vienīgā alternatīva šīm agresīvajām rūpēm par bērnu ir nerūpēties par bērnu vispār, un Augustam ir ļoti paveicies.

Tomēr, neskatoties uz to, ka Augustam nav plašas pieredzes ar saviem vienaudžiem, viņam piemīt humora izjūta, kuru citi bērni saprot un novērtē (un nē, tie nav kaku jociņi, bet tādas intelektuālas, pašironiskas frāzes, kuras mēs parasti izdomājam apmēram trīs stundas pēc sarunas). Viņam pat nav nopietnu runas defektu, kas patiesībā ir diezgan neticami, ņemot vērā to, ka viena no viņa problēmām ir vilkarīkle. Tas gan acīmredzot nav svarīgi, jo autore nav mēģinājusi precīzi definēt Augusta problēmu, grāmatā aprobežojoties ar frāzi "Neaprakstīšu, kā izskatos. Lai ko jūs domātu, visdrīzāk ir vēl ļaunāk" un intervijā paskaidrojot: "Es negribēju rakstīt par kādu specifisku sindromu – manuprāt, tas gandrīz vai nav svarīgi". Augusts nav konkrēts bērns ar konkrētām problēmām, viņš ir simbols – nē, ne jau "ideālam bērnam", bet ideālam veidam, kā audzināt savus (normālos) bērnus.

Grāmatā pievērsta uzmanība arī citiem bērniem, kas gluži kā satelīti riņķo ap Augiju, un kuru ikdienas skatupunkts ir daudz interesantāks (jo viņiem dzīvē ir svarīgs arī kas cits, ne tikai pašu seja) un vienlaikus blāvāks. Viņu dzīvē īsta drāma sākas tikai tad, kad parādās Augusts, un nekad tā īsti arī neatrisinās. Patiesībā neviena drāma šajā grāmatā tā īsti neatrisinās – neviens jautājums netiek atbildēts. Neviens nezina, vai Olīvija, Augusta māsa, kādreiz spēs atbrīvoties no "mazāk problemātiskā bērna" vietas savā ģimenē, vai Olīvijas draudzene tiek pieķerta savos patoloģiskajos melos, vai bērns, kas aiziet no privātskolas (jo vienīgais nespēja iekļauties vispārējā jūsmā par Augustu), atrada savu vietu dzīvē. Katrs mirklis, kurā pazib īstas sāpes, tiek notušēts ar kādu it kā labu notikumu, laipnības izrādīšanu. Ja kļūst pavisam slikti, tad vismaz nomirst suns un viņa nāve apvieno ģimeni, izdzēšot visas nesaskaņas.

Un lūk, kādas ir Augusta pārvērtības, iekļaujoties sabiedrībā: pēc pirmajām dienām skolā Augusts nogriež padavana bizīti, lai klasesbiedru vidū neizceltos kā Star Wars fans. Grāmatas vidū viņš nomaina savu iecerēto Star Wars Helovīna tērpu pret standarta masku no "Kliedziena". Grāmatas beigu posmā Augusts nospriež, ka abi dīvainīši, kas skolas laikā gaitenī spēlē Dungeons & Dragons, ir pārāk neparasti. Tāds nu gan viņš negribētu būt, tāpēc noņem Star Wars plakātu no sienas. Pamazām atvadoties no visa, kas padara Augustu atšķirīgu no pārējiem, viņš kļūst arvien parastāks, arvien līdzīgāks citiem – un šādā veidā ne vien iekļaujas starp klasesbiedriem, bet pat tiek apbalvots un slavēts.

"Ja jums dota izvēle starp pareizo un laipno, izvēlieties laipno." Šis ir pašpalīdzības un motivācijas speciālista Veina D. Daiera (dr. Wayne D. Dyer) izteiciens, kas attiecas uz parastiem ikdienas strīdiem, kurus patiešām var atrisināt, pat necenšoties nonākt pie patiesības. Tomēr grāmatā tas nefunkcionē kā sīku strīdu risinājums. Šis izteiciens kļūst par vienu no globālajiem padomiem – labāk būt laipnam, nekā teikt patiesību. Par kādu nepateiktu vārdu cenu šī laipnība ir nopirkta? Skolas gada beigās direktors piešķir balvu "par laipnību", un piešķir to nevis kādam bērnam, kas ir sevī šo laipnību attīstījis, bet Augustam, kas ir bijis šīs laipnības katalizators un saņēmējs. Objekts, pret kuru būt laipnam. Objekts, kura dēļ ikviens var justies kā īpaši labs cilvēks. Objekts, kuram garāmejot paklapēt pa muguru un nosaukt par "sīko čalīti". Augusts smaidot dodas uz podesta un ar pateicību pieņem šo balvu, jo tāpat jau ir skaidrs, ka citu balvu viņam nebūs.

Un tās ir domātas kā priecīgas beigas, par kurām mums vajadzētu justies saviļņotiem. Augusts ir kļuvis par simbolisku pamācību, par atgādinājumu pārējiem (normālajiem cilvēkiem) par to, cik viņi ir laipni, saprotoši un toleranti.

Pats bēdīgākais šajā grāmatā ir tas, ka tā nav slikta grāmata. Tā droši vien kādu tiešām ir padarījusi labāku, iecietīgāku, izprotošāku. Tā ir pievērsusi uzmanību bērniem ar fiziskiem defektiem un varbūt pat veicinājusi viņu pieņemšanu sabiedrībā (kaut uz vienu dienu, kad mazajam neglītenim tiek iedots balons un sarīkotas stāvovācijas).

Tomēr es gribētu dzīvot pasaulē, kur šī ir slikta grāmata. Pasaulē, kurā lasītājs ir sašutis par to, ka Augusta dzīve ir saistīta tikai un vienīgi ar viņa sejas defektu. Pasaulē, kurā lasītājs pārdzīvo par to, ka Olīvija nesaņem tik daudz uzmanības kā viņas brālis. Pasaulē, kurā stāvovācijas par godu tam, ka tev ir briesmīgi neglīta seja un tu tik un tā spēj mācīties skolā, tiktu uztvertas kā apvainojums, nevis pagodinājums. Pasaulē, kurā cilvēki tiktu vērtēti pēc tā, ar ko ir izcili, nevis pēc tā, ar ko ir atšķirīgi.

Bet kas gan es esmu, lai teiktu, ka tas nav pareizi.

Varbūt labāk pateikt kaut ko laipnu.

[1] http://www.telegraph.co.uk/culture/books/authorinterviews/9086974/Interview-with-RJ-Palacio-author-of-Wonder.html

 

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!