Pēdējā laikā Latvijas, Eiropas un pat civilizācijas vēsture – un tās visdažādākās interpretācijas – nonākusi sabiedrības uzmanības centrā ne tikai kā pētniecības objekts, bet daudz plašāk – teātrī, kino, mūzikā, vizuālajā mākslā. No tālas un tuvākas pagātnes savu vēstījumu pauž reālas personas vai izdomāti tēli, kuri uzrunā mūs emocionāli un iedarbīgi, vēlreiz atgādinot par 20. gadsimta smago vēstures nastu. Tā diemžēl vieglāka nekļūst arī šobrīd: laikā, kad publiskajā telpā apspriežam vienu no pēdējām aktualitātēm – BBC televīzijas filmu "Trešā pasaules kara komandpunktā" –, meklējam sasauces ar pagātni vai netieši izspēlējam scenāriju "kā būtu, ja būtu…".
Mans darbs kuratora vai mākslas vēstures pētnieka statusā ir tiešā veidā saistīts ar vēsturi, kas nozīmē starpdisciplināru pieeju, reizē arī zināmu vērojumu no malas un dažreiz atgādina "ķīmisku" eksperimentu. Rezultātu vai eksperimentu beigas gan parasti nav iespējams noteikt, to jau dara citi vērotāji: izstādēs – apmeklētāji, pētnieciskajos darbos – speciālisti un lasītāji. Turpmāk centīšos dalīties savā personiskajā pieredzē un pieminēt daudzas darbojošās personas, kas šo starpdisciplināro skatuvi palīdz iedzīvināt.
Karš kā inscenējums un vizuāla drāma
Ne tik tālajā 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tematiskās līnijas "Brīvības iela" projekts "1914" paredzēja diskusiju par vēstures problēmām, atskatoties uz simts gadiem kopš Pirmā pasaules kara. Atmiņā palicis "Brīvības ielas" programmas kuratora Ginta Grūbes aizrautīgais piedāvājums: "Eiropa atcerēsies Pirmā pasaules kara simtgadi, un mums Rīgā šis notikums ir jāizmanto!" Viņa favorīts bija vēsturnieks Deiviss Normens, kas savā panorāmiskajā darbā "Eiropas vēsture" (Norman Davies. Europe: A History) apgalvoja: "Visi domāja, ka lielais karš, kas sākās 1914. gada augustā, ilgs trīs vai četrus mēnešus. (..) Taču izrādījās, ka cīņas ilga nevis četrus mēnešus, bet gan vairāk nekā četrus gadus. Pat tad šis karš neizrādījās "izšķirīgs", lielvalstu militāri politiskais bloks "Lielais trīsstūris" izjuka tikai 1945. gadā, bet savā ziņā saglabājās līdz pat 1991. gadam." [1]
Biroja "Rīga 2014" izaicinājums bija – nevis piedāvāt projektu muzejam ar vēstures profilu, bet tieši ar mākslas muzeja resursiem radīt dramaturģiski iedarbīgu priekšstatu par karu. Izstāde "1914" tika speciāli veidota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālei "Arsenāls", vēsturiskajam piemineklim, kas sākotnēji celts militārām vajadzībām – kara ieroču noliktavai (1832). Izstādes arhitektūra Rūdolfa Bekiča inscenējumā veda savdabīgā ceļojumā laikā – vizuālo zīmju un simbolu valodā atskatījāmies uz Lielo karu kā kopīgo Eiropas 20. gadsimta vēstures konfliktu – pagriezienpunktu, traģēdiju un ieguvumu robežšķirtni.
Tomēr jāatzīst, ka izstādes veiksme un atsaucība (vairāk nekā 15 000 apmeklētāju) bija iespējama, pateicoties atkāpēm no tradicionālās vēstures ekspozīcijas, kas sākotnēji likās neiespējami. Tā centrā tika izvirzīts kara vizuālais tēls – emocionāla sakāpinātība, kas iedarbojās uz skatītāju. Sarunās ar darba grupu un ekspertiem – Imantu Lancmani, Ēriku Jēkabsonu, Daci Lambergu, Solvitu Kresi – un māksliniekiem Moniku Pormali un Rūdolfu Bekiču priekšplānā tika izvirzīti pavisam citi jautājumi. Tie bija trīs uzsvari, krustpunkti, izstādes apskates atslēgas – kultūras mantojuma neatgriezeniskā bojāeja, sarežģītais latviešu strēlnieka stāsts un modernisma māksla no valstīm, kas ieguva neatkarību Pirmā pasaules kara rezultātā. Tātad izstādes galvenais vēstījums faktiski nerunāja par konkrētiem kara notikumiem hronoloģiskajā secībā un ģeogrāfiskajā telpā. Karš, t. sk. arī precīza notikumu hronika un attīstības gaita, palika otrajā plānā. Te gan jāatzīst, ka vēsturnieka, LU asoc. prof. Ērika Jēkabsona kā eksperta atbalsts bija nenovērtējams ieguvums, jo kara notikuma hronika un plašāks tā vērtējums Austrumeiropas pagātnes revīzijā deva stabilu platformu visu jau pakārtoto tēmu attīstībai.
Sadarbībā ar Rundāles pils muzeja direktoru, projekta konsultantu Imantu Lancmani radījām savdabīgu instalāciju – "Uz impēriju drupām" –, ievadu izstādē, ko paši nodēvējām par "invalīdiem". Sākotnēji meklējām drupas – sagruvušu impēriju simbolus kā scenogrāfistu elementu –, tomēr sarunās tēma izvērtās par nopietnu problēmas uzstādījumu: atgādināt par Pirmajā pasaules karā neatgriezeniski zudušo Latvijas kultūras mantojumu – muižām, pilīm, baznīcām, interjeriem, mākslas kolekcijām, bibliotēkām, gleznu kolekcijām Latvijā –, kuram līdzās zuda arī garīgā telpa un intelektuālā vēsture. Tādējādi veidojās priekšmetu grupa – drupas: nevis mākslīgi radītas, bet gan reāli savākti un Rundāles pils krātuvēs uzglabāti arhitektūras, interjeru, mākslas un sakrālo priekšmetu fragmenti, kas, citējot Imantu Lancmani, "piedzīvoja savu zvaigžņu stundu".
Vērojot apmeklējumu, varam uzdot jautājumu, vai šīs daļas vēstījums kļuva skaidrs? Un atbilde sadalās divās daļās – tie, kuri vēlējās izstādi apskatīt ātri, uztvēra šos priekšmetus kā bojātus akmens un koka priekšmetu fragmentus; tie, kuri iedziļinājās šajā problēmā, bija vienlaikus patiešām fascinēti un šokēti. Līdz šim mēs par šo jautājumu neesam nopietni aizdomājušies.
Ja atsaucam atmiņā izstādes arhitektonisko būvi – koka tuneli "Strēlnieki", fotogrāfijas no Latvijas Kara muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un privātkolekcijām –, tas atainoja psiholoģiskās virzības ceļu no jaunības maksimālisma, entuziasma un romantikas līdz cīņām par savu Tēvzemi – Tīreļpurvā, Nāves salā: leģendārajās Ziemassvētku kaujās un Rīgā. Strēlnieku stāsts skaidroja Latvijas armijas veidošanās un Neatkarības kara uzvaras priekšnoteikumus. Krievijas impērijas cariskās armijas militārās vienības – latviešu strēlnieku bataljoni, vēlāk pulki – neapšaubāmi ir kļuvuši par nacionālās identitātes un latviešu tautas pašapziņas simbolu. Te nu jāatsauc atmiņā apmeklētāju reakcija – ļoti personisks tēmas tvērums, kur daudzi atcerējās vectēvu un vecvectēvu gaitas, nesa savas fotogrāfijas no ģimenes albuma –, un mēs uzklausījām šos strēlnieku stāstus. Te būtu vietā atgādināt kāda apmeklētāja apgalvojumu, ka ieslīpā koka tuneļa konstrukcijā ir izdevies radīt kaut ko tik latvisku (tas bija izdevies austrietim Rūdolfam Bekičam – G. G.-U. ), dēļu smarža un grīdas slīpums šīs sajūtas papildina.
"Aculiecinieki", izstādes noslēdzošā daļa, faktiski bija kara stāsta izskaņa, kura visvairāk atbilda mākslas muzeja specifikai: tika izstādītas gleznas, grafika un tēlniecība, te vizualitāte nebija jākonstruē – tā bija vienīgi jāizceļ. Un atkal varam apgalvot, ka vēstījums nebija par karu, bet par pozitīvo bilanci, kas izrietēja no Lielā kara sekām. Kara rezultātā sabruka Vācijas, Krievijas, Austroungārijas impērijas, tas bija izaicinājums vecajai Eiropai – izmainot vērtību sistēmu, nesot milzīgus upurus, vienlaikus dodot iespēju apzināties nacionālo faktoru un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm lielvaru konflikta ēnā iegūt valstisko neatkarību. Pirmā pasaules kara norišu rezultātā nodibinājās jaunās valstis (1918–1919) Somija, Igaunija, Lietuva, Latvija, Polija, Ungārija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija un kardināli izmainījās Eiropas ģeopolitiskā situācija. Kara konfliktā dzimušās valstis sevi pieteica kā jaunu politisku spēku, karš izmainīja attieksmi pret valstiskuma jēdzienu kopumā. Izstāde deva iespēju iepazīties ne tikai ar latviešu klasiskā modernisma darbiem, bet arī ar gleznām, grafikām un unikāliem tēlniecības paraugiem no Pirmajā pasaules karā neatkarību ieguvušajām zemēm – Baltijas kaimiņvalstīm Igaunijas un Lietuvas, ziemeļvalsts Somijas, Centrāleiropas un Austrumeiropas – Polijas, Slovākijas, Čehijas, Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas un Ungārijas. Rīgā kopumā tika pārstāvēti 18 prestižākie mākslas muzeji un nacionālās galerijas no 11 valstīm, sadaļas galvenā ideja bija parādīt šī reģiona mākslinieku – Pirmā pasaules kara liecinieku un laikabiedru – devumu: vidēji 5 darbus no katras valsts.
Varu apgalvot, ka iespēja apceļot Austrumeiropas valstu nacionālos muzejus un galerijas, atlasīt darbus, iepazīstot šī reģiona mākslu, ir bijusi vienreizēja un unikāla pieredze.
Ekspozīcija savdabīgā konstrukcijā vēstīja vienotu mākslas valodas izpratni, kurā nav virzienu kubisms, ekspresionisms un futūrisms, nav valstu iežogojuma, kuros katru zemi varējām atpazīt. Mākslas kopainā tika iekļauti dokumentējoši un kara tēmu reflektējoši darbi, frontes ainas, attēloti vienkāršu cilvēku likteņi, frontes aizmugure, kara ikdiena, bēgļu gaitas. Tika atainota kopīgā emocionālā un psiholoģiskā noskaņa, mākslinieka kā aculiecinieka attieksme, kas apvienojās ar novatoriskiem mākslas izteiksmes meklējumiem. Pirmā pasaules kara laiks iezīmēja klasiskā modernisma veidošanos. Izteiksmes līdzekļu meklējumi paradoksālā veidā integrēja kara emocionālos pārdzīvojumus, tie vēstīja par modernisma manifestāciju un mākslinieka vietu izvēlē starp tradīciju un jauniem izteiksmes līdzekļiem. Ekspozīcijā laikmeta noskaņu un savu attieksmi pauda slovēņu futūrisma pārstāvis Antons Jasušs, lietuviešu ekspresionists Prans Domšaitis, somu kubisma interprets Ilmari Alto, poļu supremātisma pārstāvis Vladislavs Stšemiņskis, latviešu modernisti Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks un daudzi citi. Austrumeiropas modernisma ainas bija attiecināmas uz desmitgadi laika robežās no 1914. līdz 1924. gadam.
Izstādes "1914" koncepcija paredzēja iespēju laikmetīgās mākslas autoriem radīt darbus par kara un vēstures tēmu. Projekta saikne ar mūsdienām izpaudās trīs absolūti atšķirīgos darbos – Kriša Salmaņa "Sarkanā poga" vēstīja, ka nogalināt kļūst arvien ērtāk, Ēriks Božis kara mīnu "Melnā saule" radīja kā baisu, bet reizē estētiski atraktīvu objektu. Savukārt Andra Brežes darba "Ieskats putnkopībā (Miera balodis)" rezonanse bija īpaši aktuāla, jo baltais un šoreiz divgalvainais miera balodis atspīdumā pārtapa par Krievijas impērijas ģerboni – divgalvaino ērgli – un atgādināja, ka impērijas tik viegli mazās tautas "neatlaiž", bet mūsu zeme allaž bijusi lielvaru interešu zonā.
Eiropa atcerējās Lielo karu un turpina šo atceru procesu ar daudziem piemiņas pasākumiem – Berlīnē, Bonnā, Parīzē, Peronā, Briselē, Ljēžā, Iprā un daudzviet citur. Starptautiskas konferences akadēmiskajā vidē dažādos aspektos aktualizēja Pirmo pasaules karu un tā sekas. Muzeji veidoja izstādes, tika iniciēti pieminekļu atjaunošanas projekti, izglītības programmas, kopīgas informatīvas platformas interneta vidē. Francijā ar valdības atbalstu darbojas interešu grupa "Simtgades misija 14–18" ("Mission Centenaire 14–18") ar nolūku sakārtot vēsturisko atmiņu, veikt visu kara notikumu pārskatīšanu, memoriālu vietu un kauju atceri, dokumentālu arhīvu revīziju un kinoliecību popularizēšanu. Rīga ar vērienu iekļāvās Pirmā pasaules kara atceres pasākumu virknē ne tikai ar pasākumiem, bet arī ar trīs organizētām starptautiskām konferencēm.
Un tomēr jāatzīst, ka atceres pasākumi to iecerētajā vērienā pieklusa jau 2014. gada pavasarī, sākoties notikumiem Ukrainā un Krimā. Cilvēki nespēj uztvert vēsturi, ja šodienas masu mediji ir pilni ar aktuālu informāciju no pasaules karstajiem punktiem. Ja vēl nesen tie bija tālu laikā un telpā, tad tagad diemžēl situācija ir mainījusies, zudis attālums, drošības sajūta un zināmā mērā zudusi arī empātija.
Projekts aktualizēja arī kādu citu aspektu – jaunatklājums referāta un zinātniskās publikācijas formātā ir mākslas zinātnieces Edvardas Šmites publikācijā "Skats no frontes pretējās puses" [2], kurā iepazināmies ar vācu mākslinieku Hermani Štruku (Hermann Struck) un viņa litografētajiem zīmējumiem, kas fiksējuši notikumus 1917. gadā pirms Rīgas ieņemšanas, dokumentējot kara gaitu no vācu karavīra puses. Šis izjūtas vedina uz pārdomām par Dāvja Sīmaņa "Studijā Lokomotīve" tapušo jaunāko spēlfilmu "Pelnu sanatorija", kas šodien atgādina par Pirmā pasaules kara notikumiem Kurzemē 1917. gadā, mums ne tik ierasto vēsturi, vardarbības un ekstrēmu pārdzīvojumu psiholoģiskajām un neatgriezeniskajām sekām.
No kara uz mieru. Un atkal uz karu
Daloties pārdomās par darbu pie apgādā "Neputns" tapušās un tikko izdotās grāmatas "Māksla un Latvijas valsts. 1918–1940", jāmin citi izpētes avoti, lai gan vēsture šajā pētījumā arī izmantota kā fons nedaudz šaurākā – mākslas dzīves – aspektā.
Profesora Eduarda Kļaviņa piedāvājums veidot pētījumu (un vienlaikus arī promocijas darbu) par starpkaru Latvijas kultūrpolitiku reizē bija arī izaicinājums pievērsties socioloģiskajai metodei, kurā būtiska nozīme ir mākslas darbu radīšanas apstākļiem. Lietuviešu mākslas zinātnieces Ģiedres Jankevičūtes (Giedrė Jankevičiūtė) pētījums "Māksla un valsts: mākslas dzīve Lietuvas Republikā 1918–1940" (2003) [3] kalpoja par pamatu versijai par Latviju. Savukārt, kā apgalvo Ģiedre Jankevičūte, – lietuviešu izdevuma uzskatāms paraugs bija Beļģijā tapušais Virdžīnijas Devijēzas (Virginie Devillez) pētījums "Atgriešanās pie kārtības. Māksla un politika Beļģijā. 1918–1945" [4]. Analogi pētījumi tapuši arī Igaunijā, kas mākslas un varas attiecības apskata kā sociālus un politiskus notikumus ietekmējošu procesu. Tallinā 2001. gadā klajā nācis Tomasa Karjaharma (Toomas Karjahärm) un Vaino Sirka (Väino Sirk) izdevums "Gars un vara: igauņu inteliģence 1917–1940" (2001) [5]. Pētījums ir turpinājums abu autoru kopdarbam "Igauņu intelektuālā elite: tapšana un idejas, 1850–1917" (1997) [6].
Grāmata ir veltījums Latvijas Republikas mākslas dzīvei starpkaru periodā (1918–1940), tā ar nolūku ir strukturēta divās daļās – demokrātijas (1918–1934) un autoritārisma (1934–1940) periodā, ar nolūku tajā nav apieti jutīgie jautājumi – "sarkanā epizode" 1919. gadā un pretrunīgie Ulmaņlaiki tēlotājmākslas kontekstā (1934–1940).
Latvijas pirmais neatkarības periods mūsdienās asociējas ar kultūras uzplaukumu. Tomēr mākslas dzīves stabilitāte un kultūras uzplaukuma formula nebija abstrakti jēdzieni. Tie nepašaubāmi balstījās mākslinieku radošā talanta izpausmēs, bet vienlaikus paredzēja veiksmīgu un pakāpenisku institucionālo "pamatķieģeļu" būvēšanu, sistēmas radīšanu. 20. gs. 20. gados tika radītas pārvaldes struktūras un institucionālais karkass, iezīmēti un plaši diskutēti darbības pamatvirzieni, kas arī bija starpkaru perioda lielākā kultūrpolitiskā veiksme. Baltijas valstīs pirmais Kultūras fonds, nacionālas nozīmes muzeju izveide, Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšana – profesionālās mākslas izglītības nodrošinājums – bija mākslas dzīves attīstības pamatbāze. Mākslinieciskā elite diktēja gaumes un profesionalitātes kritērijus, māksla kļuva par sociālu un arī valstiski nozīmīgu iniciatīvu. Un diemžēl jāsecina – lai vai kā mēs vēlētos apgalvot, ka pastāv Latvijas valsts kontinuitāte pēc divu okupāciju pārrāvuma, tomēr pamatā tas ir vēl viens stāsts par zudumiem un neatgriezeniskiem zaudējumiem. Otrajā pasaules karā mēs zaudējām izcīnīto Latvijas valsti, ne pilnībā, bet tomēr – zaudējām kultūru un inteliģenci.
Turpinot attīstīt vizualitātes nozīmi, pētījums pārtapa grāmatā, kas atgādina dokumentālo kino. Tajā fotogrāfijām, vēstulēm, arhīvu materiāliem, darbu skicēm ir tikpat līdzvērtīga nozīme kā tekstam. Mākslinieki Jānis Murovskis un Ineta Berkmane ar filigrāno attieksmi pret detaļu radīja it kā konceptuālu referenci no starpkaru perioda Latvijas grāmatniecības sērijas. Dokumenti no arhīviem – pēc Laimas Slavas ierosinājuma – pievienoti nevis gala versijās, bet gan sagatavošanas stadijā ar svītrojumiem, iekrāsojumiem kā kultūrpolitikas veidošanas dzīva procesa daļa. Starp citu, izdevumā ir iespēja lasīt izrakstus no Latvijas Tautas padomes protokoliem (1918. gada 18. novembra Latvijas valsts proklamēšanas liecību), kā arī iestāžu dibināšanas pirmajiem likumiem, kas tika rakstīti koncentrētā un strukturētā formā – īsi un kodolīgi – vidēji uz vienas vai divām lapām. Vizuāls vēstījums ir politiķu un mākslinieku paraksti uz protesta vēstulēm, dokumentiem utt., kā arī to mākslinieku (Vilhelms Purvītis, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Siliņš u.c.) darbu izvēle, kuri bija radoši savā mākslā un tajā pašā laikā ieņēma amatus Saeimā, iestādēs, komisijās. Uzskatāma liecība par Baigo gadu un vienlaikus arī grāmatas dramatiska izskaņa ir žurnāla "Atpūta" (1940, Nr. 837) fotogrāfijas no Oktobra revolūcijas 23. gadadienas svinībām ar izrotātajām ēku fasādēm padomju karaspēka okupētajā Rīgā.
Eiropa gatavojās atkal jaunam karam, līdz ar to Latvija nevarēja pastāvēt ārpus šīs nežēlīgās spēles noteikumiem. Otrais pasaules karš un padomju okupācijas gadi pārrāva latviešu kā Rietumeiropas daļas mākslas procesu attīstību. Ar padomju zīmogu latviešu kultūras tradīcijas tika apklusinātas un iekļautas citas ideoloģijas gultnē, bet starptautiskā sadarbība bija atkarīga no Maskavā pieņemtiem lēmumiem.
Atmiņu inventarizācija
Vēsturi varam skatīt arī citā aspektā, to iespējams uztvert kā atmiņu pārinventarizāciju, tās resurss var būt negaidīts un dziļi personisks. 2015. gadā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves tika izdzīvots kinozinātnieces Valentīnas Freimanes līdz šim nezināmais dzīvesstāsts, ko ar aizrautību lasījām grāmatā "Ardievu, Atlantīda!" (2010). Nepretendējot uz Artura Maskata operas "Valentīna" mūzikas vai paša uzveduma analīzi, līdz šim nebijis gadījums pavisam citā griezumā ir no jauna atklātā personība, kuru pazinām tikai šķietami un virspusēji, ko noteica klusēšanas, tikai un vienīgi ērtās vēstures izgaismošana. Un vēl viena aktualitāte neapšaubāmi ir Māra Bērziņa literārā darba pārtapšana dramaturģiskā versijā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves – izrādē "Svina garša", kur izgaismotas 1940. un 1941. gada padomju un vācu okupācijas varas maiņas Latvijā, neierastā un varbūt mums pašiem pat ne tik tīkamā vēsture, kas tomēr pastāv neatkarīgi no mums.
Izmantojot izdevību, uzdevu jautājumu Latvijas Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim, šoreiz nevis kā teātra direktoram, bet kā žurnālistam: vai kara tēmas un šausmu mūsdienās visapkārt nav par daudz? Viņa attieksme pret izrādi norādīja, ka tās centrā nebūt nav kara notikumi kā pašmērķis, lai arī cik vizuāli un psiholoģiski iedarbīgs ir pats iestudējums. Sarunā atkal nonācām pie Māra Bērziņa paustās atziņas, ka izrāde ir par karu, bet ne tikai... Tā vairāk runā par cilvēciskumu, kurā tautībai nav nozīmes. Nodevējs un nelietis var būt gan latvietis, gan vācietis vai krievs, tāpat arī nelaimē izpalīdzīgs un mīlošs var būt ikviens neatkarīgi no nacionālās piederības. Kara stāsti kā lakmusa papīrs izprovocē šis ārkārtas situācijas, kad raksturi un cilvēku īpašības ir vislabāk redzamas. Cilvēciskais moments darbojas ne tikai ekstrēmos apstākļos, bet arī ikdienā, miera apstākļos, kad cilvēkam ir jāizšķiras par dilemmu – vai būtiskākais ir ieņemamais amats vai personiskas attiecības un līdzcietība.
Pārlūkojot vēstures kā zinātnes disciplīnu, varam secināt, ka beidzot esam atbrīvojušies no alerģijas pret vēsturi ar ideoloģisku deformāciju, tai ir citi apvāršņi jau vispirms pašā disciplīnā, akcentējot politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras vēsturi un to mijiedarbi. Un, nobeidzot šo pārdomu monologu, vēlējos uzsvērt, ka mākslas darbs par vēsturi ir pagātnes atmiņu un vēstījuma cienīgs, ja tas attiecīgo laika posmu vizualizē, uzšķērž kādu rētu, uzrunā emocionāli un skar zemapziņu. Protams, vēlama ir pagātnes vēstījuma laikmetīga un saprotama sasaiste ar mūsdienām, kas vedinātu uz pārdomām, bet to jau nosaka paša skatītāja intelekta un zināšanu amplitūda. Tā ir mākslas darba uztveres procesa analītiskā daļa, kas būtu vēlama latviešu kā nobriedušas nācijas pašapziņas celšanai – stabilai domu un atziņu konstrukcijai, nevis destrukcijai. Bet, kā zināms, par destrukciju runāt ir daudz vieglāk.
Par personisku attieksmi tieši vēstures kā mācību priekšmeta aicinājumā vēlētos sūtīt sveicienus savam pirmajam vēstures (un arī mākslas vēstures) skolotājam Marģeram Vestermanim, kurš tālajos 20. gs. 70. gados toreizējā vidusskolas mācību kursa ievaros uzbūra maģiskas pagātni skaidrojošas ainas. Mēs aizrautīgi klausījāmies viņa interpretācijās kā unikālos priekšnesumos. Pagātnes nospiedumi palīdzējuši neskatīt notikumus "pa horizontāli", bet mēģināt atrast atmiņu šķērsgriezumiem laikmetīgus kopsaucējus.
[1] Deiviss, Normans. Eiropas vēsture. Rīga: Jumava, 2009, 914. lpp.
[2] Šmite, Edvarda. Skats no frontes pretējās puses. No: 1914. Muzeja Raksti 6. Latvijas Nacionālā muzeja krājums. Sast.: Gundega Cēbere. Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2015, 185–188. lpp.
[3] Jankevičutė, Giedrė. Dailė ir valstybė: dailės gyvenimas Lietuvos Respublikoje 1918–1940. Kaunas: [Nacionalinis M. K. Čurlionio dailės muziejus], 2003. 303, [1] p.
[4] Devillez, Virginie. Le retour à l'ordre. Art et Politique en Belgique. 1918–1945. Bruxelles: éditions Labor, 2002, 431 p.
[5] Karjahärm, Toomas, Sirk, Väino. Vaim ja Võim. Eesti Haritlaskond 1917–1940. Tallin: Argo, 2001. 600 lk.
[6] Karjahärm, Toomas, Sirk, Väino. Vaim ja Võim. Eesti Haritlaskond 1917– 1940. Tallin: Argo, 2001. 499 lk.
0