Foto: Andrejs Strokins
 
Festivāli
12.09.2017

Veselīga pašironija

Komentē
0

Manā uztverē Rīgas Starptautiskais kinofestivāls vienmēr ir bijis PÖFF jeb "Tallinn Black Nights Film Festival" mazais neveiklais brālītis. Es, protams, nevaru būt objektīva – PÖFF novembrī man savulaik nozīmēja agros Ziemassvētkus, sajūsminātu, stundām ilgu programmas pētīšanu un dienas, kas sākas kinoteātrī un turpat arī beidzas, pa ceļam klusītiņām čabinot ārā no iepakojumiem vislētākos čipšus, krabju nūjiņas un citas neatņemamas studentu pusdienu sastāvdaļas. Traģisks izvērsās tas gads, kad kaut kādu muļķīgu ugunsdrošības noteikumu dēļ mums pilnajos seansos aizliedza sēdēt uz kāpnēm. Līdz tam kinostudenti drīkstēja gaidīt, kamēr visi sasēdīsies, un tad ieņemt vietas jebkur, kur pamats kvalificējās kā "virsma".

Taču, lai gan abi festivāli dažā ziņā līdzinās, tostarp arī izrādīto filmu repertuārā, ar katru gadu šķiet, ka "Riga IFF" aizvien vairāk atrod pats savu balsi un savu unikalitāti. PÖFF ir liels un mežonīgs – tas okupē visus galvaspilsētas kinoteātrus, nežēlojot arī popkorna citadeles, un izstiepjas vēl tālāk uz citām pilsētām. "Riga IFF" ir smalkāks un apdzīvo tikai tos kinoteātrus, par kuriem nopietna daļa kinogājēju nemaz nenojauš. Mana padsmitgadīgā māsa izrādījās dziļi šokēta, pirms pāris gadiem uzzinot, ka ārpus "Forum Cinemas" pastāv vietas. Tad es viņu aizvedu uz "K. Suni" un pavadīju veselu pusotru stundu ciešot un jūtot, kā pusaudzīgs nicinājums līst pār mani un manām dīvainajām dzīves izvēlēm. "Kino Bize" labāk lai paliek mans mazais noslēpums. Tomēr vakardienas "Riga IFF" seansā "Kino Bizē" tika nesti iekšā krēsli vēl un vēl, parādot, cik ļoti šis festivāls kļuvis par notikumu, kas mobilizē publiku.

Biju skeptiska pret atklāšanas filmu kinoteātrī "Splendid Palace" "Sound we see: Riga" ("Skaņa, ko redzam: Rīga"), 24 minūšu garu analogās filmas gabaliņu, kur kamera iespiesta rokā visādiem interesantiem cilvēkiem ar aicinājumu – ej, parādi mums savu Rīgu. Lai arī "melnbalts viss ir smukāks", visas šīs ašās darbnīcas, kur top grupveida audiovizuāli darbi ierobežotā laikā reti pārliecina kā reāla mākslinieciska izpausme, nevis simboliska rotaļāšanās ar kameru, kur vislielākais radošais ieguldījums staro no pārcentīgām preses relīzēm.

Tomēr, lai arī pats veikums bija īsāks par pusstundu (minūte katram no veidotājiem), un, ja filma ir īsāka par pusstundu, grūti pašam sevi pārliecināt, ka uz atklāšanu tu dodies piedzīvot kino, nevis bezmaksas šmigas iespējamību, tam piemita kaut kas hipnotizējošs. Iespējams, tāpēc, ka ik minūtei tiešām piemita vismaz nosacīta dramaturģija un vizuālie stāsti neaprobežojās ar smuku kadru noķeršanu savdabīgā medijā. Kādu brīdi jutu vēlmi minēt, kurš autors ieviesis kuru elementu, taču beigās vienkārši pakļāvos stāsta plūdumam. (Un tomēr – kurš ir autors burvīgajam tēvocim zaķīša kostīmā, kas tik aizrautīgi klanījās televīzijas torņa priekšā? Un kurš uzlika fidžetspineru skeletgalvai? Vai tiešām Pauls Bankovskis, jo viņš kaut kad šepat rakstīja par fidžetspineru filozofiskajiem aspektiem. Vai arī es visu pārlieku vienkāršoju?) Kaut gan laikam sajūta iestājās vēl pirms filmas. Pietika uz skatuves uzkāpt mūziķiem, ieņemt vietas un likt nojaust to, ka viņi izspēlēs visu redzamo. Un melnbaltu kadru saturs paliek otršķirīgs, jo nepamet sajūta, ka tu ceļo laikā. Uz vietu, kur kino vizuālā valoda ir vienīgā iespējamā valoda, kur visu var pateikt ar attēlu. Un mūzika vajadzīga vien tik daudz, lai atbalsotu, papildinātu. Nevis, lai paskaidrotu, jo paskaidrot kaut ko, kas jau ir uzfilmēts, galu galā būtu rupji. Paši mūziķi vēro ekrānu, reaģē uz to, acīmredzami komunicē ar ekrānu. Tad vēl kāds filmē un fotografē no otras puses, jo šī taču ir atklāšana, un tu iedomājies, kā jūsu visu sejas no otras puses izskatās par… divdesmit četrām minūtēm vecākas? Labi, nepārspīlēšu.

"Riga IFF" piemīt rotaļīgums un veselīga pašironija. Man šķiet. Dažam citam pašmāju festivālam vajadzētu mācīties, nevis lepni purināt sarkanus paklājus, purinot no tiem nost visus, kas nav gana smalki un atbilstoši, un spītīgi izlikties, ka mēs esam kino dižvalsts vai vismaz citas dižvalsts filiāle. Rīgas Starptautiskais kinofestivāls nemēģina atbilst priekšstatiem par festivālu, bet vienkārši turpina augt un attīstīties pats savā ritmā. "Riga IFF ArtDocFest" kūrē Vitālijs Manskis, programmā, šķiet, arī šogad daudz dusmīgu filmu par Krieviju, paneļdiskusijas par tēmu un pavisam neslēpts lepnums par to, ka Latvijas kino izdevies nokoļīt Manski, un tad jau var arī padumpoties un padusmoties uz Krieviju kinematografiski ilgtermiņā. Tas gan nenozīmē, ka citās programās nevar atrast augstvērtīgas dokumentālās filmas par galīgi citām tēmām. Džezu, piemēram. "In Kino Veritas" programma pievērsusies "B kategorijas" filmām, kas ir brīnišķīgs žanrs, pa kuru rakņāties un kas pie mums tik reti nonāk citādāk kā caur nelegāliem ceļiem. Lai atrastu lielākos vārdus, jāizpēta "Riga IFF Selection", taču, iespējams, tas pat nav pats interesantākais un vērtīgākais ceļš, jo šis festivāls sāk kļūt īpašs tieši ar visādām mazām pērlītēm, īsfilmas ieskaitot. Daudzas no tām rāda tikai vienreiz, tāpēc nekas cits neatliek kā lasīt programmu tūlīt un tagad, kamēr vēl gandrīz nekas nav nokavēts. Skaitīt zvaigznītes recenzijās, skatīties treilerus vai arī paļauties uz intuīciju. Kaut kur manīju viedokli, ka programmas daudzveidībā un sadrumstotalībā varot apmaldīties. Var.

Taču vismaz savā kinofestivālu pieredzē esmu sapratusi, ka īsts kinofestivāls ir tāds, kurā vērts apmaldīties. Kurā tu redzi vienu šausmīgi sliktu filmu, tik sliktu, ka tev pēkšņi uz mirkli zūd ticība kino medijam kā tādam, tad mierinājumam – pāris filmu virs vidējā līmeņa, tādas, kuras tevi pilnībā apmierina un kuru dēļ jau esi gatavs atzīt festivālu par pilnīgi ciešamu festivālu, un tad tu pilnīgi negaidot satiec to īsto un vienīgo filmu, kuras dēļ vispār ir bijis vērts studēt programmu, redzēt visu, ko varēja neredzēt, filmu, kuru tu pēkšņi gribi ieteikt un parādīt visiem. Tas parasti ir bijis pēdējais/vienīgais seanss, konkrētā filma ir bijusi tik mazzināma, ka vairs nav pieejama arī citādos veidos, un ar laiku, mēģinot to atsaukt atmiņā, tu sāc šaubīties, vai filma vispār ir bijusi laba. Līdz nākamajam festivālam un nākamajai filmai.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!