Vēja putekļi saujā

*** te vēl nav būts tāds savāds sapnis par birzīm kas briest un izaug bez vētrām pilna un garda ziedu smarža līdz saulei un vēl tālāk - ar neaizsniedzamības garšu bet tava roka uz manām krūtīm laiku skaita mierīga elpa vakardienai komatu velk nakts smaidīga sēž baltā palaga galā un es esmu jau tā ka būšu tikai caur tevi un es esmu par komatiem maziem bet dziļiem no elpas elpā līdz nākošam brīdim līdz zemei ar dzīvības pār-spēku dzīvot un birzīm kas briest un aug stipras bez vētrām *** tumši zaļš Rīgas slieksnis līkop! zēnu un meiteņu laiks aizskrien gar Daugavu ceriņu smaržā nodejot zaļumballi uz bruģa saprast? savējie šajos mūros atrod upi krūtīs un aproci zaļu mūžīgās jaunības sapnis paspēt? var ja tu sevi vienmēr no jauna pārraksti zaļā motora taktīs nodokļu maksa būs vēlāk līkop! atkal zēnu un meiteņu laiks Rīgas tumši zaļajās acīs maijs *** miglai atvērtas acis aiz pakalna Venta vējš atgulstas pļavā un samīļo dzimteni *** Andai satiksimies pulkstenis aizgājis tālu sekundes manas graciozās dāmas matrjoškas un gludie kungi bez sejas saspiedušies kā māla pikas katrā asfalta rievā uz ielām kas izdzēstas sen bet es nespēju izdzēst acis zirgs sprauslo un joņo pa riņķi magnēta pavadas mocīts te jau ir būts te ir aizliegts bet es nespēju izdzēst acis kaltušais koks izlien naktij no klēpja un stiepjas pretī var taču acis aizvērt bet - tam kokam pirksti vēl dzīvi pulkstenis vērpj putekļu ēnas sens savu mūžību nosvin nāvē bet mēs? varam paieties pretī acīm šiltītes noņemt un pieskarties zinot ka miris mēs varam izkalt savu sekunžu spietu un zirgus laist brīvus lai kaltuša zara jaunā sulā laiks joņo dzīvs *** uz nakti būs atkal logi vaļā sveiciens vai atelpa kādam tumsas šļakatās ēnu biezumos tālei kad pietrūkst elkoņu spēka stiegrainas plaisas zaru šķembas pret logu aukas stieptas skursteņos garos kur gari lien savu aku dzīli krustakmeņiem par spīti zīme pirms ceļa pirms gaismas bāka pirms tālajām ostām tāpēc te nevar atpakaļ griezties nedrīkst pats sevi piesaukt un drīkst nebūt nemaz kurli klusēt pret durvju zvanu mirt bezskaņas tvanā un sarkstošām acīm balsi aizliegt bet atbalsis cerēt vajadzēs nekā jau vēl nepietiek pat kad atkritusi visurgājēja stārķa kāja un ja šis mirklis nav tikai nāvīgs joks tas smilkstēdams izaug par svētu *** čuksti vēl vārdi ir gudri mākoņi augsti un rāmi virs mums smaidi es nebūšu rīt tikai lapa robainā peļķē nodziedāta neviena dziesma nevienā korī ne balsī pat čuksti rīts neatlaidīgi raksta vārdus gudrākus par mums *** vējam putekļi saujā kāds putns ik rītu zīmē debesis logu rūtīs