Komentārs
31.01.2013

Varu - tautai

Komentē
9

Visas labas lietas ir trīs. Pirmā no tām pagājušonedēļ bija saviesīga saruna ar kādu parlamentārieti par pašvaldību referendumiem. Pēc attiecīgā tautas kalpa domām, ar tiem iedzīvotāji beidzot varētu apturēt katru būvniecību savas pašvaldības teritorijā, ja tā viņiem pēkšņi liktos netīkama. Kuram tad nav skaidrs, ka privātīpašums ir tikai tāds buržuāzisks aizspriedums; tāpat jautājums, kur tieši norisināsies gaidāmais "ekonomiskais izrāviens" un radīsies jaunās darbavietas, ja neviens savā pašvaldībā negribēs nekādas ražotnes, patiesībā neattiecas uz tēmu.

Otrā lieta bija trešdienas vakara LTV1 raidījums "Sastrēgumstunda", kur vesela virkne studijas viesu – no anarhistiem līdz ultranacionālistiem – tomēr vienojās par vienu kopīgu patiesību: Latvijā nekādas īstas demokrātijas nav, jo par katru jautājumu jebkurā brīdī nav iespējams izlemt referendumā.

Trešā lieta bija tikko dzirdētā ziņa, ka publiskajā telpā ir atgriezies pazīstamais dzejnieks un bards Kaspars Dimiters, "lai atgūtu tautas varu Latvijā."

Šīs trīs lietas pamudināja uz tēžveidīgām pārdomām, ko tieši nozīmē "tautas vara", uz kuru pēdējā laikā mums tik ļoti patīk atsaukties. Tas, ka par nepieciešamību "atdot varu tautai" iestājas tikpat labi galēji kreisie, kā galēji labējie, ir simptomātiski. Pilnīgi iespējams, ka nekādu "labējo" vai "kreiso" patiesībā nemaz nav. Ir tikai tie, kam politikas pamatā ir "labās tautas" cīņa pret "slikto eliti", un tie, kam tas tā pagaidām nav. Bet nu solītās tēzes par tautas varu:

  • Vispirms, demokrātija šā vārda specifiskā nozīmē tomēr ir valsts pārvaldes forma. Savukārt valsts – atšķirībā no NVO vai debašu kluba – tomēr ir "politiska" organizācija. Politiska tajā nozīmē, ka te mums ir darīšana ar visiem saistošu lēmumu pieņemšanu, aiz kuras stāv vara un pēdējā instancē – vardarbība pret īpašumu vai personu. Protams, šādus lēmumus dažādās iekārtās var pieņemt viens cilvēks, daži vai daudzi – un tomēr šie lēmumi pēdējā instancē būs obligāti visiem un tiks uzspiesti. Ja vajadzēs, uzspiesti cilvēkiem arī ar varu – neatkarīgi no tā, ko konkrētais cilvēks par šo lēmumu domā. Ja tas nenotiek, tad te mums ir darīšana ar kaut ko citu – biedrību, ģimeni, draudzi –, bet ne ar valsti.
  • Otrkārt, raugoties no šādas perspektīvas, vēlme "atdot varu tautai" nenozīmē tikai vienkāršu necieņu pret tiem spēles noteikumiem, kas rakstīti Latvijas Satversmē. Te mums ir darīšana ar kaut ko primitīvi antipolitisku. Virkne mūsu tiešās demokrātijas entuziastu – ciktāl viņi patiešām tic saviem vārdiem un nevis vienkārši grib paši "parullēt" ar valsts aparātu – patiesībā ir opozīcijā nevis Latvijas valstij, bet gan valstij kā tādai, kā piespiedu mehānismam, kas ar negatīvu sankciju iespēju spiež cilvēkus ievērot noteiktus sociālās sadarbības noteikumus. Likums, kam es nepiekrītu, man patiesībā nav saistošs, un, ja mani piespiež to pildīt, tad tas ir antidemokrātiski. "Tautas vara" būtu tad, ja es varētu pats izvēlēties, kuram likumam es klausu, kuram – ne. Ņemsim vērā, ka šajā pārliecībā nav nekā demokrātiska: demokrātija kā politiska iekārta paredz funkcionējošu politisku kopienu, kurā ievēro likumus, kā arī demokrātisko pilsoņu morālu saikni ar likumiem, kurus viņi paši ir pieņēmuši.
  • Treškārt, protams, ir pilnīgi iespējams, ka pilsoņus neapmierina demokrātiskās procedūrās pieņemtie lēmumi un viņi vēlas mainīt valdošo politiku arī vēlēšanu cikla vidū. Tas ir pilnīgi normāli – lai gan ne visas parlamentārās demokrātijas paredz šādai vajadzībai tik plašas iespējas kā Latvijā. Nerunāsim nemaz par vēršanos tiesā, pie Saeimas deputātiem vai prezidenta; mums taču ir likumdošanas iniciatīva (ar obligāto referendumu) un iespēja iniciēt Saeimas atlaišanu. Taču mūsu "tautas varas atdevēji" šīs procedūras patiesībā nevēlas izmantot. Šajā skatījumā demokrātija būtu tad, ja ik rītu pie manas gultas stāvētu Dombrovskis, Āboltiņa un Bērziņš, prasot: "Nu, ko tad tu, dēliņ (vai, attiecīgi, meitiņ) vēlies?" Ja šie nez kādēļ nestāv un man pašam ir kaut kas jādara un jāorganizē, tad kāda tur demokrātija.
  • Ceturtkārt, šo pieeju tomēr var tīri labi saprast. Viņi gana labi apzinās, ka reālā demokrātijā, kurā toni nosaka vairākums, viņiem faktiski nav nekādu izredžu. Tādēļ nākas izlīdzēties ar saukšanu pēc "īstas" demokrātijas, fonā vienmēr vīdot domai: "īsta" demokrātija būtu tad, ja pie varas tiktu ekstrēmistisks mazākums. Turklāt šis mazākums var būt gan "latvisks", gan "krievisks", gan "kreiss", gan "liberāls". Tas visos gadījumos ir mazākums, kam nav citu izredžu gūt reālu ietekmi, kā vien tracinot publiku ar saucieniem, ka šī demokrātija patiesībā nav tā "īstā". Pat šķietami inteliģentās auditorijās bieži iznāk saskarties ar šāda veida vīzijām – ka parlamentārisms ir kaut kāda principiāli nepareiza demokrātija, ka mūs nākotnē gaida kaut kas daudz "advancētāks", kaut kāda "superdemokrātija", kuru kāds Rietumos ir jau izdomājis un tagad provinciālajiem bauriem latviešiem to tikai atliek ieviest dzīvē. Un tas viss – ignorējot faktu, ka tieši parlamentārajai demokrātijai modernie Rietumi var pateikties par savu izcilo attīstību pēdējos divos gadsimtos un ka tā it visur ir dominējošā demokrātijas forma. Nerunāsim nemaz par to, ka šie stāsti par Latvijas "neīsto" demokrātiju dod cilvēkiem licenci absolūti bezatbildīgiem balsojumiem parlamenta vēlēšanās – Zatlera "Reformu partijas" sekmes 11. Saeimas vēlēšanās paliks vēsturē kā mūžīgs piemineklis tam.
  • Piektkārt, šis dziļi antipolitiskais sentiments pie mums ir laika ziņā sakritis ar anarhiski iekrāsota kreisuma vilni attīstītajos Rietumos, kuru ir radījis tradicionālās labklājības valsts (t.i., iedzīvotāju sociālās kukuļošanas) noriets, kā arī sapņi par dažādām virtuālās demokrātijas iespējām nākotnē. Tās ir neoanarhiskas vīzijas par pasauli bez politikas un elites, kurā visi lemj internetā par visu, kur pilsoņi morāli aug un pakāpeniski kļūst līdzīgi dieviem – nesavtīgi, informēti un ieinteresēti. Par šīm vīzijām būtu vērts parunāt atsevišķi. Ideju vēsturē ir atrodams ne mazums gadījumu, kad "jaunās un daudz labākās" tiešās demokrātijas vīzijas "riebīgā" parlamentārisma vietā noved pie de facto totalitārisma – no Robespjēra "tikuma diktatūras" līdz Ļeņina "padomēm". Daudz būtiskāka ir kārtējā gatavība mērkaķoties pakaļ visādiem šķietami stilīgiem Rietumu jaunievedumiem, absolūti neņemot vērā vietējo kontekstu. Pilnīgi pieņemu, ka Rietumeiropas postindustriālā kapitālisma zemēs – Šveicē vai Anglijā – iedzīvotāju vēlmju apkopošanas nolūkā patiesi ir vērts padomāt par kādiem interneta referendumiem pašvaldībās u.c. – kā sava veida korekciju efektīvi strādājošam parlamentārismam. Taču vietās, kur ir tik nepārprotamas problēmas ar valsts kapacitāti, ar elites spēju pieņemt lēmumus (t.sk. nepopulārus), plus ar sabiedrību, kas kopš komunistu laikiem noskaņota antipolitiski, – tur ar visām šīm augsti "advancētajām" iniciatīvām ir bruģēts ceļš, paši zināt, kurp.
Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9