Varoni nodod frizūra

Pēc Ingmara Bergmana "Laulības dzīves ainām" veidotajā un, manuprāt, lieliskajā Regnāra Vaivara iestudējumā Dailes teātrī izrādes varoņi visai daudz sarunām un vēl visam kam citam izmanto tālruņus. To pielietojuma daudzfunkcionalitāte – ar tiem kā ar tālvadības pultīm var iedegt vai izslēgt apgaismojumu, nolaižot vai paceļot dekorācijas, var izmainīt skatuves iekārtojumu, pat aizslēgt kaut kur aiz kulisēm esošu auto un, protams, fotografēt – it kā liecina, ka tie ir mūslaikos visās malās un pat bērnu kabatās sastopamie viedtālruņi.

Taču pašas aktieru rokās redzamās vai ar grūtībām kabatās iestūķējamās melni stūrainās ierīces ir kaut kas pavisam cits – tie ir tālruņi, kas izmēra un formas ziņā atsauc atmiņā vai nu gadsimtu mijas radiotelefonus, vai pat Mihaila Gorbačova pirmo mobilā tālruņa sarunu, Somijas vizītes laikā apmeklējot rūpnīcu "Nokia"; tie izskatās pēc tālruņiem, kuri 90. gadu sākumā noteiktās sabiedrības aprindās tika dēvēti par "stangām". Tā, protams, nav nekāda scenogrāfa Reiņa Suhanova paviršība, jo dažnedažāds anahronisms gan skatuves iekārtojumā, gan rekvizītu izvēlē, gan Lienes Dobrājas kostīmos ir apzināts, arī ar šādiem līdzekļiem mērķtiecīgi iznīcinot piesaisti kādam noteiktam laikam un izrādes cilvēciski konkrēto saturu tuvinot vispārinājumam.

Šis ir laimīgs un mērķtiecīgi radīts gadījums, kurā tieši konkrētība – noteikta veida tālrunis – kļūst par pamatu vispārinājumam, taču biežāk gan notiek tā, ka pieķeršanās konkrētām tehniskām detaļām mākslas darba autoru vai autorus spēj tikai iegāzt – gan cenšoties kaut ko pavēstīt par "šeit un tagad" notiekošo tagadnē, gan mēģinot iztēloties tuvāku vai tālāku nākotni. Filmā parādīts izfantazēts un futūristisks e-pasta nosūtīšanas interfeiss ar uzskatāmi virtuālajā tālumā aizlidojošu papīra aploksni noveco vēl ātrāk, nekā ir parādījies nākamais reāli lietojamas elektroniskā pasta sūtīšanas programmas atjauninājums.

Droši vien viens no spilgtāk atmiņā paliekošajiem šādas novecošanās gadījumiem ir tas ar Žilu Vernu un viņa iztēlē uzkonstruēto kapteiņa Nemo elektrozemūdeni "Nautilus". Ja atceraties, tā bija bruņota ar tādu kā zobenzivs durkli purngalā, un, lai, piemēram, nogremdētu burinieku un kapteinis Nemo pa ovālu zemūdens kuģa logu bezkaislīgi varētu noraudzīties sieviešu un bērnu noslīkšanā, viņam vispirms šis burinieks bija jātaranē. Saskaņā ar leģendu grāmata "20 000 ljē pa jūras dzelmi" bija pabeigta, nodrukāta un tikai tad līdz Vernam esot nonākušas ziņas, ka ir jau izgudrots krietni vien ērtāk lietojams un postošāks jūras kauju ierocis – torpēda. Mēģinājumi visu grāmatas tirāžu atsaukt vai izpirkt, protams, bija veltīgi.

Literatūrā, bet jo īpaši – kino, jo tas ar savām kustīgajām bildēm uz mūsu apziņu spēj iedarboties visburtiskāk un ar vismazāko nepieciešamību kaut ko iztēloties –, šādu piemēru ir bez sava gala. Nākotne 20. gadsimta 60., 70. un pat 90. gados uzņemtajās filmās nu jau neglābjami izskatās pēc vairāk vai mazāk stilīgas pagātnes – laika zobs neizbēgami ir skāris gan "Zvaigžņu karu" sākotnējās 3 daļas, gan Vudija Allena "Aizmigušo", par padomju kinoindustrijas radītajiem zinātniskās fantastikas žanra šedevriem nemaz nerunājot (ja neesat gatavi piekrist, padomājiet, ar ko "Solaris" atšķiras no "Stalkera"). Pa kādam šādas straujas fantāzijas realitātes pašsabrukšanas vai pussabrukšanas piemēriem var atrast arī mūsu pašu literatūrā – kaut vai man kopš bērnības mīļajā Jāņa Ģirupnieka "Ceļojumā Zemes dziļumos" vai paša šo rindu autora, cerams, jau laimīgi piemirstajā fantāzijas izklupienā "Plāns ledus".

Taču līdzīgi strauja novecošana apdraud arī kaut kādā konkrētā tagadnē sakņotas ainas – vai gan citādi, piemēram, Džeimss Bonds Rodžera Mūra izpildījumā tagad izskatītos pēc smieklīgas padomju Latvijas estrādes zvaigznes (un tā nav tikai frizūra vai kostīms, bet, kā šķiet, pat kustības un žesti)? Šim "tagadnes novecošanas" jautājumam literāros darbos nesen "The New York Times" publicētā esejā "Ieprogrammētā novecošana" [1] bija pievērsies rakstnieks Tedijs Veins.

Viņu uzjautrinājusi tikai pirms 15 gadiem iznākušajā un arī latviski izdotajā Džonatana Franzena romānā "Korekcijas" aprakstītā interneta lietotāja pieredze. Lai kaut ko internetā atrastu, viņam ir jāpārvar "e-nedrošība" un "e-galvassāpes", un tikai tad viņš saprot, kā veicama meklēšana "pēc atslēgvārdiem". Atradis meklēto, viņš nospiež pogu "Lejupielādēt vēlāk" (vai tāda tiešām kādreiz bija sastopama?). To paveicis, liriskais varonis uzdrošinās pameklēt kaut ko "skaistu, kailu un blondu". Veins raksta, ka vēl nesen pats sevi esot pieķēris rakstām, ka varonis skatījies "interneta pornogrāfiju", taču pie šīs frāzes aizdomājies – pag, pag, vai gan kāds vēl pornogrāfiju vispār skatās kaut kur citur? Un vārdu "internets" no teikuma izdzēsis. Iespējams, tieši šis īsais pārdomu un atklāsmes acumirklis arī bija kalpojis par viņa esejas iedvesmas avotu.

Vārdu un jēdzienu, kurus rakstīšanas brīdī, un jo īpaši literāra darba rakstīšanas brīdī, prātīgāk un drošāk būtu bijis izdzēst (ja vien nav bijusi vēlme mērķtiecīgi atainot, piemēram, tieši 1998. vai kādu citu gadu), pēdējo pārdesmit gadu laikā ir saradies krietns lērums. Saradies un atkal pačibējis atmiņas un pagātnes kambaros. Nesen, kad tika ziņots par mūziķa Prinsa nāvi, kāds par mani jaunāks cilvēks vaicāja, ko viņš tādu sacerējis, dziedājis vai spēlējis. Kad pēc vairāku, kā man šķita, zināmu Prinsa dziesmu nosaukšanas sastapos ar neizpratnes pilnu skatienu, spēru laukā to, kas, kā man šķita, ir zināms "pilnīgi visiem": "Un vēl viņš ir dziesmas "Nothing Compares 2 U" autors." Skatiens palika tieši tāds pats, taču es labu zinu kādu dziesmas popularitātes laikā tapušu un izdotu latviešu literāra darbu (nē, tas nav mans), kurā šim gabalam (un kompaktdiskam ar tā ierakstu) atvēlēta bezmaz vai romantiska skaņu celiņa forma.

Domājams, daudziem nākotnes un pat jau tagadnes lasītājiem līdzīgi mulsinoša varētu likties literāra varoņa "sērfošana internetā", klīstot pa tā ārēm tā, it kā Dievs vēl nemaz nebūtu radījis nedz "Google", nedz "Wikipedia"; nesaprotama būtu "iezvanīšanās internetā", klausoties pie analogās tālruņa līnijas pieslēgta modema čerkstoņu circeņa balsī; tīrā mistika būtu mūzikas meklēšana kaut kādā "Napster", naksnīgas sarunas "IRC", kaut kā darīšana "MySpace" (nudien neatceros – ko tur darīja?) vai ziņas saņemšana peidžerī un atbildes sūtīšana, zvanot meitenei uz peidžeru centrāli.

Visi šie jēdzieni un nosaukumi atgādina kādā atvilktnē uzkrājušos dažnedažādus vadus, kabeļus, vadu savienotājpārejas un bateriju uzlādēšanai paredzētus strāvas pārveidotājus, kas reiz iegādāti komplektā ar kādu jaunu un noderīgu ierīci, taču ierīces jau sen kā vairs nav, bet šīs atliekas laukā mest tomēr tā kā žēl, tā kā bail – ja nu starp tām slēpjas arī kas noderīgs. Ātrums, ar kādu šī atvilktne pildās, šķiet, tikai paātrinās. Palūk, vai tik tur jau nepazibēja arī "Google Glass".

[1] Tā, visticamāk, ir atsauce uz tā dēvēto "plānveida novecošanu" jeb planned obsolescence, proti, jau produktu dizainā vai uzbūvē mērķtiecīgi iestrādātu un pašu cilvēku sabrukumu krietni vien īsākā laika posmā imitējošu novecošanos, nāvi – vai nu vadoties pēc aktuālās sezonas modes, vai nolietojoties u.tml.