Domas
16.03.2015

Vārdu, māsa! Vārdu!

Komentē
5

Šī frāze, kuru pazīstamajā filmā par trim musketieriem sauc angļu cietumsargs Feltons, neviļus pati veļas pār lūpām, klausoties diskusijas par laba valsts prezidenta kritērijiem. Šis ir viens no gadījumiem, kad patiešām ir grūti pateikt – vai politiķi maldina sevi un citus vai arī tikai citus. Diskusijas par īpašībām, kurām vajadzētu piemist ideālajai republikas galvai, pēdējās nedēļās sit augstu vilni gan reālajā, gan virtuālajā telpā. Turklāt pietiek tikai dažas minūtes paklausīties runātājos, lai saprastu – aiz abstraktajām runām par "īpašībām un kvalitātēm" patiesībā slēpjas ļoti konkrēti cilvēki, kurus runātāji vienkārši nesauc vārdā. Tas ir saprotami – protams, Latvija ir maza, visi cilvēki cits citu pazīst, tādēļ ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Galu galā, es nosaukšu vienu, ievēlēs citu – un šis cits turēs uz mani zobu, ka esmu atbalstījis konkurentu. Tādēļ labāk papļāpāt par "īpašībām un kvalitātēm", tas nevienam neskādēs.

Taču patiesībā šī baidīšanās nemaz nav tik nevainīga, kā varētu padomāt. Nemaz nerunāsim par faktu, ka Valsts prezidenta kandidātiem Latvijā kā parlamentārā republikā tiek pievērsts nesamērīgi daudz uzmanības. Labi jau labi, diskutēsim un strīdēsimies par Valsts prezidenta kandidātiem. Taču kaut kā neatceros, ka kāda no partijām būtu rīkojusi līdzīgas debates ap Ministru prezidenta kandidātiem, kuriem uz vidējā valsts pilsoņa reālo dzīvi ir daudzreiz lielāka ietekme nekā Valsts prezidentam. Tas vien rada iespaidu, ka visa šī ņemšanās drīzāk ir neveikls sabiedrisko attiecību manevrs, nevis īsta vēlme kaut ko valstī uzlabot. Taču tas nu tā. Daudz bēdīgāk, ka pašreizējā formātā šī diskusija par "īpašībām un kvalitātēm" drīzāk apgrūtinās laba prezidenta ievēlēšanu, nekā to uzlabos.

Ļaujiet man paskaidrot. Katrs no mums droši vien pazīst kādu sievieti, kurai ir ļoti stingri ideālā vīrieša kritēriji. Turklāt viņai ļoti patīk parunāties ar draudzenēm par "īpašībām un kvalitātēm", kurām noteikti ir jātiek ievērotām, lai viņa ar šo vīrieti veidotu tuvas attiecības. Ideālā vīrieša tēls viņas gara acu priekšā ir skaidrāks par skaidru; ar kritērijiem šeit nav problēmu. Vienīgā nelaime, ka šiem skaidrajiem kritērijiem nez kādēļ neatbilst neviens reāls cilvēks. Turklāt pati kritēriju kristāliskā skaidrība padara mīļotā vīrieša izvēles uzdevumu pilnīgi bezcerīgu. Kas notiek rezultātā? Pareizi – viņa vai nu paliek viena, vai arī pēdējā mirklī ir spiesta grābt jebko, kas pagadās pie rokas, lielākoties pilnīgi neatbilstoši viņas iepriekš skaidrajiem kritērijiem.

Tādēļ, arī runājot par Valsts prezidenta vēlēšanām, varbūt tomēr ir vērts pievērsties dzīviem cilvēkiem, nevis abstrakti bailīgām runām par kritērijiem. Protams, tas prasa zināmu atklātību un drosmi, taču, kā saka, – labi audzinātam cilvēkam nekas nav bīstams, pat nākamais Valsts prezidents ne. Kā tas viss beigsies, pašlaik pateikt nav iespējams. Vēlēšanu procesā būtiskas ir ne tikai cilvēku personības, bet arī viņu savstarpējais izkārtojums kandidātu sarakstā. Skaidrs, ka Andri Bērziņu ievēlēja kā anti-Zatleru, un šobrīd nevar izslēgt iespēju, ka nākamo prezidentu var ievēlēt kā anti-Bērziņu – protams, ja pats Bērziņš vispār kandidēs. Jau šobrīd ir izvirzītas dažas personas, un tuvākajos mēnešos kāds bariņš vēl nāks klāt. Būšu nepopulārs un teikšu, ka vairums no šiem cilvēkiem gana labi var pildīt valsts galvas amatu parlamentārā republikā.

Grūti teikt, vai tā ir muļķība vai ļaunprātība, kas liek virknei publiskās sfēras darboņu šobrīd biedēt lētticīgus cilvēkus. Visas šīs apokaliptiskās fantasmagorijas, saskaņā ar kurām valsts galvas amatā tūlīt nāks krievu spiegs, manuprāt, vienkārši pazemo Latvijas valsti un tās pilsoņus. Tas nozīmē pilnā nopietnībā apgalvot, ka 25 gadus kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas tauta caur parlamentu var ievēlēt savas valsts kapraci par prezidentu. Tas, manuprāt, ir ne tikai muļķīgi un pretrunā jebkurai iepriekšējai pieredzei, bet arī gauži nepatriotiski. Tas nozīmē vairot cilvēkos iemācītu impotenci, lai ar histērisku biedēšanu paralizētu viņos spēju skaidri domāt. Prezidents vai prezidente noteikti kādam nepatiks – gluži tāpat, kā visi iepriekšējie. Taču ir skaidrs, ka par nākamo Latvijas prezidentu kļūs patriotisks un valstij lojāls cilvēks. Domāt pretēji vienkārši nozīmē nicināt Latvijas demokrātiju un valstiskumu.

Bet nu par konkrētiem kandidātiem – kā jau teikts, nekas neliecina, ka kāds no viņiem varētu netikt galā ar Valsts prezidenta pienākumiem. Vispirms, mums ir divi partiju izvirzīti kandidāti – Sandra Kalniete un Mārtiņš Bondars. Šie abi ir profesionāli politiķi, kuri ir pieteikuši savas kandidatūras pēc principa "ja ne noķeršu, tad vismaz sasildīšos". Profesionāls politiķis pratīs izmantot sevis izvirzīšanu kādam amatam arī tad, ja iespēja to ieņemt ir visai zema. Visu cieņu abiem šiem kandidātiem, kuri abi nav iesācēji politikā un no tās arī nekur tik drīz nepazudīs. Labu ceļa vēju viņiem. Taču šīs kandidatūras, protams, nav reālistiskas – nekas neliecina, ka viņi varētu iegūt Saeimas vairākumu.

Līdzīgi ir ar ne mazāk cienīgu kandidātu – Egilu Levitu. Grūti teikt, vai Nacionālā apvienība patiešām ir gribējusi viņu redzēt kā Valsts prezidentu. Ja viņi, līdzīgi man, to tiešām jebkad ir vēlējušies, tad pēdējais, ko NA vajadzēja darīt, bija – publiski izvirzīt viņu kā savu partijas kandidātu. Protams, ar šādu visnotaļ solīdu kandidātu katrai partijai ir gods publiski palepoties – arī nevis notveršanas, bet sasildīšanās nolūkā. Taču politiskajās aprindās Egilu Levitu šobrīd faktiski uztver kā Nacionālās apvienības politiķi, un viņš arī pats ir pielicis roku šā imidža uzturēšanai. Tādēļ deputātiem cita starpā radīsies arī jautājums: kādēļ mums vajadzētu atdot prezidentu NA, kurai jau šobrīd ir Saeimas priekšsēdētāja amats? Turklāt kopš neatkarības atjaunošanas partejiski prezidenti mums nav bijuši raksturīgi.

Šajās dienās ir nosaukts arī kāds cits kandidāts – proti, mācītājs Juris Rubenis. Manuprāt, tas ir nopietni. Visa ņemšanās ap "īpašībām un kvalitātēm" liecina, ka Latvijas sabiedrība pašlaik negrib valsts galvu, kurš korekti izpilda konstitucionālās funkcijas. Ir liela vēlme pēc morālas autoritātes. Rubenis, ja vien piekristu kandidēt, patiešām varētu par tādu kļūt. Vispirms, atrunas par mācītāju kā prezidentu ir pilnīgi nevietā. Vācijas pašreizējais valsts vadītājs Joahims Gauks arī ir luterāņu mācītājs, un vācu sabiedrībā viņš ir viens no pašiem cienītākajiem prezidentiem teju vai no Vaiczekera laikiem. Turklāt Latvijas valsts galvas pienākumus jau ir ilgstoši pildījis garīdznieks – proti, katoļu bīskaps Rancāns pēckara trimdā. Otrkārt, Rubenim nevar pārmest politiskās pieredzes trūkumu. Atcerēsimies, tas bija tieši viņš, kurš ar savu uzstāšanos liktenīgajā Latvijas Tautas frontes 2. kongresā novērsa frontes šķelšanos, kas faktiski nodrošināja mūsu ceļu uz neatkarību. Tā ir prezidentam izšķirīgā spēja aiz partiju ķīviņiem redzēt plašāku perspektīvu un pārliecināt par to cilvēkus. Treškārt, Rubenis, visu šo laiku nebūdams Latvijas publiskajā politikā, vienlaikus ir diezgan liela privāta garīga autoritāte ievērojamai daļai mūsu elites. Visbeidzot, būdams intelektuālis, viņš ne tikai prot runāt, bet arī spēj strādāt ilgstoša stresa un nedrošības apstākļos. Tas ir cilvēks, kurš ir pieradis pie garīgas spriedzes un atbildības. Tādēļ arī šis kandidāts ir nopietnas uzmanības vērts.

Tas viss cita starpā pierāda, ka, par spīti visām traģiskajām runām, Latvijā ir gana cienījami cilvēki, kuri spētu godam pildīt valsts galvas pienākumus.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5