Recenzija
25.01.2016

Vārdi, pelni un laikmeta gars

Komentē
2

Par Dāvja Sīmaņa filmu "Pelnu sanatorija" un Lauras Grozas-Ķiberes izrādi "Equus"

Pāris notikumu pagājušajā nedēļā mudināja atminēties tā dēvēto laikmeta vai laika garu jeb to, ko ne vien vācu, bet arī angļu valodā reizēm mēdz dēvēt par "Zeitgeist". Jo nav jau tā, ka tikai latviešu valodā dažas lietas nosaukšanai ērtāk šķitis neizgudrot pašiem savu jēdzienu, bet izmantot kādu skanīgāku, kas patapināts no citas valodas, – "datoru" no zviedriem, "filozofiju" no grieķiem u.tml. Angļi vai Amerikā mītošie angļvalodīgie šai ziņā nav nekāds izņēmums, un dažas savā mēlē ne tik viegli izsakāmas lietas mēdz saukt, piemēram, vācu cilmes vārdos – "Schadenfreude" visiem būs saprotams kā ļaunīgs prieks par cita nelaimi, bet asi kā labi iztrīts nazis skanošais "Zeitgeist" labi noderēs, lai vienā vārdā apzīmētu kaut ko tik abstrakti spokainu kā kādu laikmetu vispārīgi raksturojošu, bet šajā laikā dzīvojošajiem parasti nebūt ne viegli uztveramo un apjēdzamo garu vai noskaņojumu (šķiet, tas bija vecais Hēgelis, kas aizrādīja, ka "Geist seiner Zeit" ir arī katra paša šai laikā dzīvojošā gars un tāpēc uzlēkt augstāk par savu lejasgalu vai aizskriet tālāk par kapu diez vai kādam būs pa spēkam). Man patīk vārda "Zeitgeist" acumirklīgais griezīgums, un šeit un tagad notiekošā apzīmēšanai tas šķiet daudz tiešāks nekā mūsu valodā iespējamā izplūdusī divu vārdu kombinācija.

1.

Par vienu šī gara pazīmi varētu turēt aizdomās mūsu ierastās valodas novecošanu un jēgas entropiju, vārdiem un teikumiem laika gaitā pārvēršoties neobligātās svārstībās, trokšņos un dzīvnieciskās skaņās. Un nē, šoreiz šis vērojums nekā nebija saistīts ar mutvārdu kultūras renesansi, ko izraisījusi vispārēja lasīt un rakstītmākas izplatība un runas izteiksmes formu mehāniska iefiltrēšanās ikdienā lietotajā ātrās saziņas rakstu valodā – īsziņās, elektroniskā pasta vēstulēs, tērzētavu sarunās, interneta komentāros un citur. Uz to pamudināja režisora Dāvja Sīmaņa juniora jaunā mākslas filma "Pelnu sanatorija", kuras pirmizrāde notika pagājušajā nedēļā kinoteātrī "Splendid Palace".

Kā jau saklausīju no tiem nedaudzajiem izredzētajiem, kuri filmu bija paguvuši redzēt vēl pirms pirmizrādes seansa, kaut kas dažiem nebija licies saprotami, pieņemami, izturami vai gājis pie sirds. Un pirmais pārmetums, ko atcerējos dzirdējis, bija par filmas tēlu runāto tekstu. Tas esot slikti dzirdams, šķietot, ka visi runā, nē, nesaklausāmi murmina, burkšķ un purpina kaut kur tālumā, un vispār neko nevarot saprast. Labi vismaz, ka esot latviešu valodas nesapratējiem paredzēti subtitri, tad vismaz kaut kas topot skaidrs.

Noskatījāmies filmu un kārtējo reizi pārliecinājāmies, cik gan cilvēku uztvere mēdz būt atšķirīga, pat pilnīgi pretrunīga. Jau pēc pirmajām filmas ainām man šķita, ka te ir darīšana ar kino, kurā verbāls teksts kā saziņas vai saprašanās līdzeklis ir mērķtiecīgi un totāli izskausts. Tie titri, tāpat beigās pievienotais rakstītais skaidrojums par psihiatrisko klīniku pacientu likteni Pirmā pasaules kara laikā man šķita kaitinošs traucēklis. Kino taču ir ar attēliem izstāstīts stāsts, Dāvim Sīmanim kā kinovēstures pazinējam un mācībspēkam Kultūras akadēmijā tas droši vien ir pašsaprotami. Un, būsim godīgi, verbālajai valodai arī daudzās citās jomās jau sen nav nekādas lielas nozīmes. Rakstīšanu – kur nu vēl runāšanu – kā māku un mākslu uztver tikai retais, un tekstu neviens nedz īsti dzird, nedz vērtē. Kurš tad vairs īpaši iedziļinās, par ko dziesmās dzied, un vai pēdējā laikā bieži ir dzirdēts kāda kritiķa viedoklis par tā vai cita latviešu autora rakstības stilu un mēģinājumi izprast, kāpēc autors pie tāda varētu būt vēlējies mērķtiecīgi nonākt vai nejauši tuvumā gadījies? Tāds laiks.

Tas, protams, nenozīmē, ka filma būtu "mēma" – tās skaņas partitūra, sākot ar Andra Dzenīša akordiem un beidzot ar vides un priekšmetu klātbūtni, nudien ir blīvi iespaidīga: izskaustas ir vienīgi it kā skaņu filmās tik ierastās skatītājam apsolītās ērtības. Ar ērtībām saprotot sižetu virzošus varoņu dialogus, diespas' aizkadra komentārus u.tml. Sīmanis un viņa kaujasbiedri ir uzbūruši posttekstuālu pasauli kā spēcīgu jebkura vēstures lūzumposma metaforu, un pēc šī atainojuma šķiet, ka Adorno ar savu nu jau bezjēdzīgi nodrillēto atskārtu par dzejas neiespējamību pēc Aušvicas kaut kā ir ievērojami nokavējis īsto brīdi. Vārdiem (kā tajā ne pārāk sen iznākušajā Gunta Bereļa romāna nosaukumā) te vairs nav vietas. Katrs kaut ko pīkst, urkšķ, ņurd, lād, pukojas, pinkšķ vai pļurkst. Kaut kāda nozīme sāk parādīties vien brīdī, kad, sadzirdējis slazdā iekrituša mežonīga puišeļa dzīvnieciskos kliedzienus, lauka ārsts vācu aktiera Ulriha Matesa atveidā seko viņa balss skaņām, izpestī viņu no slazda dzelkšņiem un tālāk jau dodas līdzi balsij, kas skan vien viņa paša galvā, bet kuru mēs – skatītāji – varbūt pat laimīgā kārtā tā arī neesam spiesti dzirdēt un varam tikai mēģināt katrs savā nodabā minēt.

Šajā ziņā ir taisnība tiem, kas saskata, ka filma tikai virspusēji ir "par Pirmo pasaules karu", jo, līdzīgi Lailas Pakalniņas "Ausmai", vēsturiskas detaļas ir vien līdzeklis, lai vēstītu par mūsu pašu pasauli, mūsu stāvokli tajā, mūsu laiku un tā garu.

Jo nekāda liela nozīme var nebūt arī ik gadu balsošanas ceļā noskaidrotajiem gada vārdiem un nevārdiem, 140 zīmēs rakstītiem vārdiem tviterī, ziņu virsrakstos un vēl visur kur, jo ikvienam no tiem svars būs vienīgi tik liels, cik lielā mērā no tiem būs atkarīga mūsu šeit un šajā brīdī pieejamā labsajūta, miers un ērtības. Karš un pat dažādas mazākas nepatikšanas to visu mums ļoti viegli var atņemt. Un spēja sarunāties dialogos, kā izrādās, nebūt nav tas galvenais, kas mūs, pat iemukušus atpakaļ mežā, pinkainus, netīrus un iekritušus savu sugas brāļu un māsu slazdos, atšķir no dzīvniekiem. Jo mēs mākam arī svilpot, dziedāt, veikt matemātiskas darbības, domāt abstrakcijās, sacerēt fūgas un simfonijas. Starp citu, daudzām "Oskara" balvām izvirzītā filma "Cilvēks, kurš izdzīvoja" savā ziņā ir Sīmaņa filmas antipods, jo kā vienīgo iedarbīgo stratēģiju cīņai pret dzīvnieciskumu piedāvā kļūšanu pašam par instinktu dzītu, lineārā sižetā, citu dzīvnieku ādās un laikā ieslodzītu zvēru.

2.

Sīmaņa filmas darbība risinās psihiatriskajā sanatorijā jeb, kā vēl aizvien nepieklājīgi mēdz sacīt, – trakonamā, un, šķiet, savas pasaules paspilgtināta projicēšana uz garīgo kaišu dziednīcu sienām ir kļuvusi par vēl vienu mūsu "Zeitgeist" iezīmi.

Cerams, ka vienīgais izskaidrojums tam nav banālais secinājums, ka pasaule, lūk, vienkārši "jūk prātā". "Vakareiropas noriets", "civilizāciju sadursme" un citi biežāk piesauktie biedēkļi jau ir tikai mūžveco apokaliptisko sižetu jaunākie virsraksti, bet pati "jukšana prātā" turpinās vēl kopš Ādama un Ievas laikiem. Un tomēr diez vai kādā citā laikā un vietā tikai viena teātra (turklāt viena no valstī lielākajiem teātriem) repertuārā būtu bijušas trīs izrādes, kuru darbība notiek psihiatriskajā dziednīcā.

Vispirms Dailes teātrī bulgāru režisora Aleksandra Morfova iestudējumā parādījās pēc Kena Kīzija romāna "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" iestudēta izrāde. Sekoja Lauras Grozas-Ķiberes veidotais Pītera Šefera "Equus" iestudējums, un visbeidzot – pērnā gada rudenī bija pirmizrāde Andreja Žagara veidotajam Nikolā Bijona lugas "Ziloņa dziesma" uzvedumam. Hronoloģiski visjaunākais "materiāls" no šiem trim ir 1978. gadā dzimušā kanādiešu dramaturga Bijona luga – tā pirmoreiz uzvesta 2004. gadā –, Šefera "Equus" ir sens ja ne gluži kā pati pasaule, tad vismaz tikpat vecs kā es pats, bet Kīzija romāns pirmoreiz iznāca trauksmaino 20. gadsimta 60. gadu sākumā. Un, lai gan izrāžu veidotāji, protams, izraudzījušies lugas un darbojušies, balstoties kaut kādos šodienas apsvērumos, katrā no lugām ir ierakstīts arī konkrētais to tapšanas laika punkts.

Neatkarīgi no tā, cik liels ir attālums starp tagadnes un pagātnes punktiem, tagadnes lasījums vai skatījums ir tāda kā tieva nospriegota virve, kas tos savieno, bet sekmīga nožonglēšana uz šīs virves tad arī varētu būt gandarījums, kas atnāk brīdī, kad citā laikā domātas svešas domas un atrasti vārdi kaut ko (un, vēlams, jēdzīgu, interesantu, pat svarīgu) it kā pasaka par to, kas nozīmīgs ir tev pašam, par to, kas tu esi, un par to, kas tev visriņķī notiek. Un nē, tā nebūt nav, ka, jo īsāks šis pārvaramais attālums un jo īsāka ir pieminētā virve, jo šis uzdevums kļūst vieglāks. Fakts, ka luga vai kāds cits literārs darbs ir sarakstīts tikai pirms dažiem gadiem vai vakar, pats par sevi nav nekāda garantija, jo brīdī, kad esi tos dažus soļus pārlēcis, var izrādīties, ka ar tevi ir noticis tieši tikpat maz kā jebkādu citu ikdienas gaitu iespaidā, proti – gandrīz nekas (un, protams, nekāda garantija vai apdraudējums nav arī pēc iespējas lielāks attālums – pat 1000 vai vairāk gadu pārvarēšana var izvērsties gan par apbrīnojamu veiksmi, gan beigties ar sāpīgu vilšanos un kritienu).

Aptuveni šādas bija manas pārdomas, skatoties "Equus" iestudējumu. Nav grūti saprast, kāpēc šī luga varētu šķist svarīga tieši šeit un tagad, Latvijā (es ļoti ceru, ka tā nav bijusi tikai aprēķināta vēlme vienkārši ielēkt jau pirms vairākiem gadiem aizgājušajā ažiotāžas vilcieniņā, ko iekustināja "Equus" atgriešanās uz Londonas un Ņujorkas skatuvēm ar Danielu Redklifu Alana lomā). Savā izpratnē, priekšstatos vai aizspriedumos par seksualitāti, reliģiozitāti, tikumību, "normālību" un "nenormālību", attiecībām starp indivīda brīvību un pakļaušanos kaut kāda ļaužu kopuma vajadzībām un interesēm mēs varbūt necik tālāk par Rietumeiropu vai ASV 1973. gadā neesam tikuši (dažbrīd gan šķiet, ka mēs vēl neesam pat tur, bet esam nolādēti uz mūžu grozīties laika posmā kaut kādu brīdi pēc Otrā pasaules kara beigām un vēl pirms pirmo kontraceptīvo tablešu izgudrošanas).

Taču neatkarīgi no tā, kāds gads vai laikmets kuļas mūsu galvās, un tāpat neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nepatīk, šķiet pieņemami vai nepieņemami, pasaule mums apkārt un pat mēs paši ar sevi klusībā, skaļumā un varbūt pat paši to nemanot sarunājamies tagadnes valodā.

Šefera lugā ir daudz valodas, daudz rakstīta teksta, tā ir ļoti literāra (no vārda "literatūra", un līdz ar to zināmā pretrunā ar daža latviešu dramaturga popularizētu uzskatu, ka dramaturģija nav un tai nav jātiecas būt literatūrai, bet vien "tehniskai instrukcijai") – tā, piemēram, psihiatra Mārtina Daiserta monologs ar visām pauzēm, retoriskiem jautājumiem un gariem saliktiem teikumiem lugas finālā vien ir vairāku lappušu garumā.

Gan šādā formālā ziņā, gan saturiski lugas tekstā ir samanāms "vecmodīgums", kas pats par sevi nav nedz kas labs, nedz slikts, vien visai viegli uztverama piederība savam laikam (līdzīgi bez lielas domāšanas un īpaši nepievēršot uzmanību konkrētām detaļām – frizūrām, tērpiem, interjeram u.tml. –, bet tverot kopējo iespaidu, mēs jau pēc dažu epizožu noskatīšanās bieži vien spējam aptuveni uzminēt kādas kinofilmas uzņemšanas laiku).

Darbojoties ar senākos laikos tapušiem tekstiem, šī valodas nobīde laikā šķiet pašsaprotama, un tad nu par vienu no uzdevumiem kļūst centieni piedabūt Šekspīru (vai Platonu, vai, teiksim, Raini) skanēt arī mūsdienās, proti – rezonēt ar tagadnes skatītāja un klausītāja uztveri. "Equus" nāca ar atskārtu, ka arī 40 gados valodu, šajā valodā rakstītu tekstu var skart laika atsvešinošais stingums. Režisoriem un aktieriem tad var būt jāpieliek ievērojamas pūles, lai tas neizklausītos pēc drukāta literāra sacerējuma lasījuma, bet dzīves sarunas. Un reizēm tas var izdoties, bet citkārt ne.

Var jau būt, ka tas arī ir vislielākais "trakums", par kuru ir vērts domāt un raizēties – mēs domājam vienu, runājam otru, pārējā pasaule mums mēģina vēstīt vēl ko citu, bet jau pateiktais un izstāstītais, laikam ritot, strauji kļūst arvien tālāks, atsvešinātāks un nesaprasts, pat ja vēl vienmēr uztverams ir katrs atsevišķais vārds un arī teiktā jēga it kā būtu nojaušama. Un, ja vien to visu būtu iespējams pavērot no malas, droši vien tas nudien izskatītos un izklausītos pēc īsta trakonama, kurā vārdi, pārklādamies cits pār citu, būtu vien bezsakarīga dzīvnieciska murdoņa un troksnis (starp citu, Pīters Šefers lugas "Equus" ievadā norāda, ka visu izrādes laiku visiem lomu tēlotājiem ir jāatrodas uz skatuves un tiem, kas nav iesaistīti attiecīgās ainas darbībā, ir jāatrodas skatuves dibenplānā iekārtotās anatomiskā teātra tribīnēs kā skatītājiem un vienlaikus korim, kurš noteiktos brīžos reaģē uz notiekošo, radot dažādas skaņas un troksni un tā iezīmējot zirgveidīgā dieva Equus klātbūtni).

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!