Proza
12.08.2014

Vārdi

Komentē
0

Visiem vajadzēja vārdus. Ar pareiziem vārdiem varēja tikt galā ar daudzām nelaimēm. Piemēram, tovasar, kad lielais meža ugunsgrēks nāca virsū Melnsilam, ugunsdzēsēji bija bezspēcīgi, bet kāds zināja ugunsvārdus un pēdējā brīdī vienā rāvienā uguni apstādināja. Ar vārdiem varēja gan izsaukt kaites un nelaimes, gan dabūt tās prom. Tie, kuri zināja pareizos un visstiprākos vārdus, varēja tikt galā uzreiz, bet bija arī tādi, kuriem vārdi neklausīja, – skaiti, cik gribi, bet jēgas nekādas, labāk būtu paklusēt.

Toreiz, kad Gastonam bija piemetusies roze, Talsu slimnīcā ārsts uzreiz sūtīja meklēt kādu, kas zina vārdus. Tad Gastons bija zvanījis ceļmeisteram, jo visi zināja, ka viņam bija visstiprākie rožu vārdi. Siena laikā ceļmeisteram nebija laika braukt pie Gastona, un viņš vārdus skaitīja pa telefonu. Klausule tikai bija jāpieliek pie slimās vietas, un tā, vienreiz dienā sazvanoties, pāris nedēļu laikā rozi dabūja prom.

Pats Gastons zināja tikai bišu vārdus. Tāpēc, ejot pie bitēm, viņu nekad nesakoda. Šos vārdus viņam bija nodevis tuvākais kaimiņš – vecais Šķipars –, kurš bija zinājis arī zirgu, čūsku un visādus citādus vārdus; tos viņš bija uzticējis kādam citam vai aiznesis sev līdzi kapā. Gastons dabūja tikai bišu vārdus.

Vecā Šķipara celto māju bija nopircis Viktors. Viktors bija iebraucējs. Viņš tam visam neticēja un uzskatīja par blēņām un māņiem. Viktors ticēja zinātnes visspēcībai un tehnoloģiskā progresa visvarenumam. Savā darbistabā pie sienām viņš bija sakarinājis ģeniālu zinātnieku portretus, un grāmatplauktā viņam bija grāmatas par šo vareno cilvēku dzīvi un zinātniskajām teorijām. Viktors bija kaislīgs ateists un iestājās pret visādu reliģiju un māņticību izraisīto tumsonību. To apkarošanai viņš bija gatavs pat mazliet ziedoties, jo ticēja, ka tādā veidā pasaule kļūtu labāka.

Viktors šeit bija ievācies, jo centās uzrakstīt savu zinātnisko traktātu par kādu sarežģītu inženiermehānisku problēmu, traktātu, kura argumentācija būtu tik pārliecinoša un neapgāžama, ka vienā rāvienā atrisinātu veselu virkni sasāpējušu zinātnisku jautājumu. Viktors strādāja ar lielu aizrautību, tomēr īstie vārdi kaut kā līdz galam rokā nedevās un darbs uz priekšu gāja grūti. Viņš bija pārliecināts, ka doma bija pareiza, bet uzrakstītais pārlasot viņam arvien nešķita pietiekami spēcīgs. Bet Viktors pēc dabas bija uzvarētājs un nekad nepadevās, nesasniedzis mērķi. Tāpēc viņš skaidri zināja, ka, pacietīgi strādājot, zinātniskais traktāts agri vai vēlu būs sacerēts.

Vecais Šķipars bija Gastona vectēva brālēns un savu māju bija cēlis pavisam tuvu, tāpēc tagad Viktors izrādījās Gastona tuvākais kaimiņš. Abu attiecības veidojās sarežģīti, un par tuviem draugiem viņi nekad nekļuva, bet nevarētu arī teikt, ka nesatika. Katrā ziņā dažādie pasaules redzējumi reizēm radīja pārpratumus.

Tā kādā vasarīgā bezmiega pilnmēness naktī Viktors, aizrāvies savā zinātniskajā darbā, beidzot pacēla galvu no rakstāmgalda un apmierināts pielika punktu nodaļas pēdējam teikumam. Izklāstīto domu satraukts, viņš vēl nevarēja aizmigt, tādēļ nolēma izstaipīt kājas, pastaigājoties gaišajā mēnesnīcā. Bija pats vasaras vidus, naktis bija īsas, un pamale jau sārtojās jaunai dienai. Labā omā un apmierināts par padarīto darbu, Viktors pat nepamanīja, kā bija pietuvojies kaimiņa mājai.

Taciņa veda gar Gastona sakņu dārzu, un tas viņu ieinteresēja. Arī viņš bija nodomājis audzēt dārzeņus, jo tā būtu taupīgāk un ērtāk nekā tos pirkt vietējā autoveikalā. Tāpēc Viktors apstājās pie sētas, kas apvija sakņu dārzu un, pēc vienpatņa paraduma ar sevi runādamies, aplūkoja audzēšanas principus, ko varētu pārņemt savā dārzā.

Iespējams, Viktors tā nedarītu, ja zinātu, ka arī Gastonu pēdējā laikā moka bezmiegs un viņš, pie virtuves galda vienu pēc otras smēķēdams bezfiltra cigaretes, vēroja kaimiņu pa logu. Šādas lietas pilnmēness naktīs Gastonu darīja īpaši uzmanīgu. Nakts klusumā bija sadzirdams, kā Viktors kaut ko pie sevis murmināja, un Gastons gan zināja, ko tas nozīmē. Pēc kāda brīža, šķietami apmierināts, Viktors pagriezās un devās mājup. Mazliet nogaidījis, Gastons uzmanīgi atvēra nedaudz čīkstošās priekšnama durvis un aizsteidzās uz vietu, kur iepriekš bija stāvējis Viktors. Nekādu īpašu vārdu, izņemot bišu vārdu, Gastonam nebija, bet šādos gadījumos viņš zināja, kas sakāms, un, pār sētu noliecies, viņš zīmīgi noskaitīja: "Vis' tev pašam, vis' tev pašam, vis' tev pašam."

Notikušais nāca gaismā arī iknedēļas autoveikala pieturā. Ne jau nu Gastons tīšuprāt cēla Viktoram neslavu, bet vārdi kaut kā paši no sevis izskrēja un ziņa izplatījās pa apkārtni, kā izplešas aplis uz gludas dīķa virsmas, kad tajā kaut ko iemet.

Todien autoveikals kavējās neparasti ilgi, un, laiku īsinot, Gastons nolēma padalīties ar priekšstatu, kas viņam bija izveidojies par valstu savstarpējām attiecībām, jo viņš dažreiz klausījās radio un dažas analītiskās pārraides bija atstājušas uz viņu dziļu iespaidu. Kartes nevienam nebija, jo autoveikalā tās nepārdeva, bet tuvākais grāmatveikals bija Dundagā vai pat Talsos, un tādām lietām jau nepietiek laika. Savu domu Gastons ilustrēja, velkot smiltīs aptuvenu kontūrkarti. Viņaprāt, valstis bija apmēram vienā lielumā un sarindojušās cita citai līdzās – Krievija, tai blakus Čečenija un aiz tās Amerika. Pārējās bija mazākas un izkaisītas šīm trim apkārt. Gastons arī piedāvāja savu skaidrojumu, kāpēc Krievija ar Čečeniju tik viegli netiek galā. Tas esot tāpēc, ka Čečenijā ir daudz kalnu un čečeni izrokas tiem cauri un tādā veidā izmūk prom uz Ameriku. Bet tas neesot viss. Viņiem vēl ir kaut kādi vārdi, pret kuriem krievi neko nevarot padarīt, vai pat, ļoti iespējams, – viņiem ir Melnā Bībele. Un, ja krievi dabūšot to Melno Bībeli sev, tad ar viņiem nevarēšot tikt galā pat amerikāņi. Tāpēc krievi tā brūk virsū tiem čečeniem.

Kaimiņu sievas sapratnē māja ar galvu, gandarītas, ka beidzot vismaz kāds izskaidro patieso situāciju.

Starp citu, Gastonam bija stipras aizdomas, un, liekas, viņš kaut kur bija dzirdējis, ka jaunais kaimiņš Viktors pēc tautības arī ir čečens. Un tam par pierādījumu Gastons pastāstīja, ka Viktors mēģinājis apvārdot viņa sakņu dārzu, ka viņš pats bijis tam liecinieks un ka viņam, paldies Dievam, izdevies to novērst.

Pēc šīs ziņas izplatīšanās pret Viktoru sāka izturēties uzmanīgi un ar pietāti. Par Melno Bībeli bija dzirdēts, un bija aizdomas, ka Mazārnoldiņa rīcībā viena tāda esot. Bet te jau bija runa par pieeju kaut kādam daudz spēcīgākam vārdu sakopojumam, tādam, kas var noturēt veselu valsti.

Gāja laiks, notikušais lēnām grima ikdienas gaitās un rūpēs un gandrīz tika aizmirsts. Un varbūt tas arī nebija nemaz tik svarīgi. Vajadzības brīdī kaimiņi viens otram palīdzību neliedza, un arī Gastons pret Viktoru bija laipns, kaut arī ne īpaši sirsnīgs.

Runāja viņi dažādās valodās un bieži jauca tās kopā. Viktora dzimtā valoda bija krievu, bet viņš, ievācoties vecā Šķipara mājā, bija apņēmies brīvajos brīžos, ja nebūs nekas svarīgāks darāms, apgūt vietējās valodas pamatus, un ar nelielu pašu nepieciešamāko vārdu krājumu jau bija nodrošinājies. Tomēr ar to pietika tikai vienkāršām lietām, sarunu par sarežģītām tēmām uzturēt nevarētu. Turklāt dažus vārdus vietējie vispār nesaprata, kaut gan, viņaprāt, tie tika izrunāti pietiekami skaidri un atbilstoši tam, kā grāmatā izrunas norādījumos bija rakstīts. Šajos pārpratumos viņš vainoja vietējo dīvaino izloksni, kas stipri izķēmoja standarta izrunu. Viktora meita, kas reizēm tēvu vasarās apciemoja, gan viņam pārmeta, ka valodas apguves lēnajā progresā vainojams tas, ka viņš nav pietiekami centīgs un teiktais nenāk no sirds, jeb, citiem vārdiem sakot, kā Viktors viņu pārlaboja, – viņam neesot vajadzīgās mērķtiecības un motivācijas. Šāds aizrādījums Viktoram lika vien pasmīnēt. Viņš ticēja, ka ar pareizu metodoloģiju ir iespējams paveikt brīnumus, jo cilvēka smadzenes ir brīnišķīga ierīce un, pareizi to lietojot, var sasniegt fantastiskus rezultātus, bet visas tās pārējās blēņas ir no iepriekšējo gadsimtu tumsonības un bērnu pasakām.

Lai nu kā, bet Viktors nolēma rīkoties, nevis pa tukšo mēli kulstīt un ar ciemakukuli azotē devās pie Gastona, lai uzsāktu dialogu un uzlabotu kaimiņattiecības. Tā kādā saulainā svētdienas pēcpusdienā, apsēdušies uz soliņa Gastona mājas priekšā, abi kaimiņi, priecādamies par jauko laiku un apkārtējās dabas skaistumu, ļāvās patīkamai sarunai, arī nedaudz šo to iebaudīdami, kā jau tas laiskām atpūtas dienām piederas. Saruna raisījās visai raiti, kaut arī valodas atšķirību dēļ daudz kas varbūt palika nesaprasts.

Gastonu visvairāk interesēja dažādu koku, putnu un zvēru sugu nosaukumu salīdzināšana krievu un latviešu valodā, un viņš domīgi apsprieda katru līdzību. Viņam šķita dīvaini, ka liepa abās valodās skan gandrīz vienādi, bet ozols pilnīgi citādi. Vēl viņš ļoti gribēja zināt dažādu puķu un mazputniņu nosaukumus, turklāt ieslīga tādos sīkumos, ka Viktoram bija jāatzīst, ka visus pieprasītos vārdus viņš nemaz nezināja.

Vēl Gastonam ienāca prātā, kā būtu, ja viņš bišu vārdus pārtulkotu krieviski, – vai bites vēl arvien viņam klausītu? Vai pārtulkotiem vārdiem būtu spēks? Bet vai bites vispār saprot vārdu nozīmi? To varētu izmēģināt. Vecais Šķipars gan bija piekodinājis vārdos neko nemainīt un tos nevienam neteikt, citādi vārdi būšot zaudēti. Un ja nu Gastons aizbrauktu uz Krieviju? Vai krievu bites viņam klausītu? Un ja ne, tad cik tālu būtu jābrauc? Vai uzreiz aiz robežas jau nesaprastu? Bet viņas jau nezina, kur ir robeža. Un ja nu krievu bites atved uz šejieni? Varbūt jau tas kādreiz ir darīts un pētīts. Tā varētu būt. Gastons prātoja, ka uz šiem jautājumiem varētu viegli sameklēt atbildes, ja kāds no malas pavērotu bišu uzvedību, kamēr viņš tām skaitītu bišu vārdus, to visu pierakstītu un tad analizētu.

Valodas atšķirību dēļ Viktors daudz ko no šīs prātošanas nesaprata, bet viņš iebilda, ka šāds domu gājiens pašos pamatos ir maldīgs, un paskaidroja, ka mistiskās un neizskaidrojamās lietas pastāv tikai tādēļ, ka zinātne vēl nav tās izskaidrojusi. Tiklīdz tās būs izskaidrotas, ietērptas verificētās zinātniskajās teorijās un klasificētas fizikas, ķīmijas un citos zinātniskajos likumos, tā vienā mirklī visas māņticības un reliģijas – kas, viņaprāt, bija viens un tas pats – izgaisīs kā uz burvja mājienu, jeb, precīzāk izsakoties (jo nekādu burvju, protams, nav): kā, uzpūšot vējam, izgaist rīta migla. Un viņš nopriecājās, ka atradis tik labu salīdzinājumu, kas Gastonam noteikti ir viegli saprotams.

Viktoraprāt, šī brīnišķīgā diena nāk aizvien tuvāk, un, kad tas reiz notiks, tad uz pasaules iestāsies miers un kārtība. Tajā valdīs saprāts un loģika un vienmēr tiks pieņemti tikai pareizi lēmumi, kas darīs cilvēku dzīvi nevainojamu un līdz ar to ārkārtīgi laimīgu. Tas gan notiks palēnām, ne uzreiz. Tas, patiesību sakot, jau notiek tagad. Šobrīd, kamēr viņi te muti dzesē, simtiem, nē – tūkstošiem, varbūt pat miljoniem zinātnieku, ieskaitot viņu pašu, pie tā nenogurdami strādā un lēnām, vārdu pa vārdam izskaidro to, kas mums vēl nav skaidrs, lauzdamies aizvien dziļāk melnajā tumsonības laukā un izgaismodami to.

Viktora runa kļuva arvien pacilātāka un iedvesmojošāka, bet līdz ar to viņš sāka lietot aizvien sarežģītākus vārdus, un Gastons ar savām niecīgajām krievu valodas zināšanām saprata aizvien mazāk, līdz vairs tikai uztvēra valodas ritmu un melodiju. Iedvesmojošā runa viņa ausīs pārvērtās par Viktora diriģētas, mežonīgas simfonijas finālu, kas vijās, sarežģījās un atrisinājās kāpjošās un krītošās retorisku jautājumu un apstiprinošu atbilžu intonācijās, un visbeidzot nonāca līdz triumfējošam beigu akordam dedzīgajā Viktora acu skatienā.

Lai arī Gastons daudz ko nesaprata, tomēr viņš juta, ka teiktajā noteikti jābūt lielai daļai taisnības. Arī Viktoram šķita, ka šoreiz viņa mestā sēkla nav kritusi akmenājā, bet gan auglīgā augsnē un vēl ir cerība Gastonu izglābt no tās tumsonības, kurā viņš pašlaik staigā, taustīdamies kā akls. Tāpēc šis darbs ir svētīgs un būtu jāturpina, palēnām izskaidrojot pasauli un apgaismojot kaimiņa apziņu.

Siltās saulītes un iebaudītā ciemakukuļa nogurdināti, kaimiņi šķīrās, jauki pavadījuši kārtējo svētdienas pēcpusdienu un juzdami savstarpēju sapratni. Tomēr arī turpmāk Gastons pret Viktora nodomiem bija uzmanīgs, jo prātā stāvēja Viktora saistība ar Melno Bībeli.

Toruden Viktora sakņu dārza raža bija ļoti pieticīga. Gastons zinīgi pie sevis par to smīnēja. Bet Viktoram toruden par to bija maza bēda. Bija jānotiek kaut kam tādam, kas viņu satrauca daudz, daudz vairāk par pieticīgo sakņu dārza ražu. Proti, viņa zinātniskais traktāts beidzot bija pabeigts, un manuskripts, rūpīgi iesiets, bija nosūtīts kādam cienījamam zinātniskam izdevumam publicēšanai. Pārbraucis mājās no pasta, Viktors atzīmēja šo dienu kalendārā, lai vēstures fakti būtu skaidri dokumentēti, un sāka gaidīt zinātniskā izdevuma nākamo numuru, kuram būtu jāizraisa – negribējās jau būt pārāk pašpārliecinātam, bet – sava veida apvērsums pasaules zinātnē.

Aiz sagadīšanās jaunais zinātniskā izdevuma numurs pienāca vienā dienā ar atbildi no redakcijas. Viktors sākumā drebošiem pirkstiem šķirstīja zinātnisko izdevumu, gribēdams izbaudīt savu triumfu poligrāfiskā formā, bet saturā tas nebija atrodams. Nekas, nekas – droši vien nepaspēja ievietot šajā numurā un būs nākamajā, viņš, sevi mierinādams, nodomāja un apstiprinājumu šim pieņēmumam cerēja izlasīt redakcijas atsūtītajā vēstulē.

Vēstule bija sarakstīta pieklājīgi un atturīgi, un tajā tika izteikta nožēla, ka žurnālā nav atradusies vieta šai publikācijai, jo materiāls neatbilstot vispārpieņemtajiem zinātnisko darbu principiem un tajā trūkstot būtības. Tomēr esot jāatzīst, ka tam ir ļoti iedvesmojošs raksturs, un izdevuma redakcija varot ieteikt dažus izklaidējoša rakstura medijus, kas, iespējams, varētu izrādīt zināmu interesi par šo tēmu.

Tālākos tās dienas notikumus Viktors vēlāk nemaz neatcerējās un arī negribēja atcerēties, jo tas bija ļoti nepatīkami. Viņš atjēdzās slimnīcā, kur viņam bija diagnosticēts asins izplūdums smadzenēs, kas, kā teica ārsts, viņam jau sen esot draudējis, bet to esot paātrinājis kāds spēcīgs pārdzīvojums.

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Viktors vairs nekad neatgriezās vecā Šķipara mājā un pārdeva to vecā Šķipara mazdēlam. Bet par Viktoru rūpes uzņēmās viņa meita, kurai viņš turpmāk palīdzēja pieskatīt savus mazbērnus. Asins izplūdums bija radījis arī neatgriezeniskas sekas. Viktors bija zaudējis runas spējas, un savā atlikušajā mūžā viņš vairs neizteica ne vārda.

Tēmas

Raimonds Jaks

Raimonds Jaks jau vairākus gadus dzīvo Šanhajā, cenšas apgūt vēl kādu svešvalodu un palīdz to darīt arī citiem. Brīvajā laikā ceļo un nedaudz arī tulko. Līdz šim nozīmīgākais viņa tulkojums ir īru rak...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!